Nepirksim piecus superdārgos trolejbusus un nodrošināsim medikamentus C hepatīta slimniekiem
Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents*13.10.2013.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šī ir vēstule Saeimas priekšsēdētājas biedram Andrejam Klementjevam un Veselības apakškomisijas loceklim Vitālijam Orlovam, kuri enerģiski cīnās par finansējumu C hepatīta slimnieku ārstēšanai.
Un pamatojums viņu cīņai ir nopietns – vairāk nekā 13 000 pilsoņu ir parakstījuši vēstuli Saeimai ar aicinājumu apmaksāt C hepatīta ārstēšanai nepieciešamos medikamentus 100% apmērā. Saeima ir nobalsojusi par atbalstu šādam risinājumam un nosūtījusi vēstuli tālāk Ministru kabinetam.
Jāpiebilst, ka C hepatītam paredzētos medikamentus kompensē 75% apmērā, savukārt līdz 2011. gadam šos medikamentus kompensēja 50% apmērā. Sagadīšanās pēc šo paaugstinājumu panāca Ingrīda Circene, kura vēl joprojām ir veselības ministre, kaut pie mums pieņemts par labiem darbiem sodīt.
Tiesa, Saeima vēstuli Ministru kabinetam nosūtīja, proti, savas spalvas nospodrināja, bet aizmirsa izdalīt līdzekļus šiem atlikušajiem 25%, un, pēc maniem aprēķiniem, summai vajadzētu būt aptuveni 2,8 miljonu latu apmērā. Tātad – Saeima netieši norādīja veselības ministrei – atņemiet naudu kādiem citiem slimniekiem, atdodiet C hepatīta slimniekiem. Patiesībā tas nozīmētu– samazināt finansējumu onkoloģisko slimnieku ārstēšanai, smagu psihiatrijas vai sirds asinsvadu slimnieku ārstēšanai.
Šajā brīdī es jau dzirdu savus kolēģus sakām – C hepatīts ir viens no nozīmīgākajiem aknu vēža izraisītājiem. Tiesa, ne tik nozīmīgs kā vienkārša smēķēšana.
Vai C hepatīts ir prioritāte, salīdzinot ar vēzi un sirds slimībām? Latvijas apstākļos šobrīd ir visai grūti precīzi noteikt C hepatīta slimnieku reālo skaitu, jo šī slimība 10– 20 gadus notiek visai slēptā formā, un to pamana donoriem vai kādas citas slimības gadījumā.
Pašlaik C hepatīts diagnosticēts aptuveni 40 000 Latvijas iedzīvotāju, un šis skaitlis pieaug arvien labākas diagnostikas dēļ. Daļa no C hepatīta vīrusiem ir faktiski nejutīgi pret medikamentiem, tādēļ ārstēšana nav mērķtiecīga, ir vīrusi, kas faktiski nav jāārstē.
C hepatīta ārstēšanā liela nozīme ir līdzestībai – pacienta dzīvesveidam un īpaši bezalkohola diētai. Un tomēr Latvijas mērogā vēzim un sirds asinsvadu slimībām vismaz pašlaik būtu jābūt prioritātēm, jo tieši šīs slimības nosaka augsto mirstības līmeni.
Saeimai, ja tā vēlas pašlaik starp 1. un 2. lasījumu pacīnīties par finansējumu medikamentu apmaksai, tomēr būtu jāsāk ar to miljonu, kas mums ļautu nodrošināt bezmaksas recepšu medikamentus bērniem. Es pieļauju, ka C hepatīta slimnieku prasība varētu būt ievietojama otrajā vietā. Kas varētu būt vienkāršāks – atrast budžetā papildu četrus miljonus un abas šīs problēmas atrisināt.
Un tomēr atgriezīšos pie abiem mūsu varoņiem – Andreja Klementjeva un Vitālija Orlova. Mūsu draugu aktivitātes C hepatīta ārstēšanai pieauga (kāda sagadīšanās) brīdī, kad profesore, Latvijas Infektoloģijas centra vadītāja Baiba Rozentāle no sociāldemokrātiem caur Tautas partiju nonāca Saskaņas centrā.
Sagadīšanās pēc sākās nopietna parakstu vākšanas kampaņa, kuras apmērs, jauda un profesionalitāte lika aizdomāties par visai lieliem finanšu resursiem. Ļaunas mēles teica, ka kampaņa esot bijusi vajadzīga pašai Infektoloģijas centra vadītājai un farmācijas nozarei, kam tiktu garantēta samaksa, bet tam gan es lāga neticu.
Fakts paliek fakts. Baiba Rozentāle ir ievēlēta Rīgas domē un kopā ar Nilu Ušakovu un Andri Ameriku pērk 125 trolejbusus, no kuriem katrs maksā 568 tūkstošus latu jeb 900 tūkstošus eiro. Tie trolejbusi nav no Rozentāles vai Ušakova kabatas, bet gan no nodokļu maksātāju naudas, t.sk. C hepatīta slimnieku naudas.
Valsts un pašvaldību budžets kopā saucas konsolidētais budžets. Nav atsevišķa nabagā valsts un bagātā Rīgas budžeta. Naudas valstij un pašvaldībām kopā ir tieši tik, cik tiek savākts no nodokļiem un nodevām. Vēl var aizņemties, bet tas ir uz nākotnes nodokļu rēķina. Rīgai iepērkot divkārt pārmaksātus trolejbusus, naudas nepietiek ne C hepatīta slimnieku ārstēšanai, ne zālēm bērniem.
Tad nu aicinu godātos Andreju Klementjevu un Vitāliju Orlovu aizstaigāt līdz Rīgas Domei, atrunāt Ušakovu, Ameriku un Rozentāli no pieciem superdārgajiem trolejbusiem un atdot šo naudu pacientu ārstēšanai. Ja vien te pa vidu neiejaucas vēlme pēc Pētera Viņķeļa minētajiem Saskaņas centra leģendāri nekaunīgajiem 20% otkatiem, ko no trolejbusiem būtu ieplānojuši sev Rīgas kungi.
* arī grāmatas C hepatīts autors.
Seko mums 
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
