Neoliberālā postmodernisma etniskums

Uz līdzīgu parādību savulaik norādīja pat Ļeņins. Viņš rakstīja, ka vislielākie lielkrievu šovinisti, visīstākie “deržimordas” ir nevis paši krievi, bet gan pārkrievoti cittautieši. Lieliski piemēri tam ir Arvīds Pelše, Augusts Voss un Boriss Pugo. Starp citu, pirmais cilvēks, kurš oficiālā veidā (!?) sevi nosauca par latvieti, bija vācietis. Turklāt nevis vienkārši ierakstīja papīrā, bet iekala akmenī, proti- savā kapakmenī. Iekala tik spēcīgi, ka vēl šodien Sunākstes kapsētā varam lasīt: “Sche aprakts G. F. Stenders Latwis, dzim. 1714, mir. 1796, ar sawu gaspazchu”. Tolaik tā bija demonstrācija, savdabīga politiska akcija (!?). Tautība, piederība nācijai (!?) bija jauns, svešs un nesaprotams jēdziens (!?). Daudz lielāku lomu cilvēka identitātē spēlēja reliģija, valoda, izcelšanās utt.

Arī ne cariskajā Krievijā, ne starpkaru Latvijā oficiālajos dokumentos tautība netika pieminēta. Eiropā to ieviesa vien Padomju Savienība, nedaudz vēlāk par cilvēka etnisko izcelsmi sāka interesēties nacistiskā Vācija. Rezumējot: izmisīgā pieķeršanās latvisko “asiņu tīrībai” ir kārtējais apliecinājums tam, ka esam zaudējuši iekšējo dinamismu (!?), ka vēlamies raudzīties nevis nākotnē (!?), bet gan atpakaļ pagātnē (!?). Iecementēt to, kas vēl atlicis (!?). Diemžēl arī šis “vēl atlicis” ar katru gadu sarūk. Atliek vien cerēt, ka patiesībā esam stiprāki par politiķu doto vērtējumu.”

Par ko liecina no interneta citētais „viedoklis”?

Tajā var saskatīt vairākas relatīvi būtiskas nianses. Taču visām niansēm ir kopsaucējs – dominējošā ideja.

Tā nav laba ideja. Tā ir ļoti nepatīkama un bīstama ideja. Autors vēlas saputrot, izkropļot, noniecināt priekšstatus par etniskumu. Idejas autors vēlas stimulēt necienīgu attieksmi pret tautību. Tautība kļūst nevērtība. Cilvēks nelepojas ar savu tautību. Viņš noklusē savu tautību. To nefiksē dokumentos un komunikācijā ar līdzcilvēkiem. Ideālais variants – cilvēks vispār nav lietas kursā par savu etnisko izcelsmi. Viņš nezina mātes tautību. Viņš nezina tēva tautību un nezina pats savu tautību. Viņa apziņā tautības jēdziens neeksistē. Tautības jēdziens ir pārvērsts par farsu, ākstību, cinisku rotaļu, parodiju, rupju izlēcienu, nenopietnu darbību. Tādas darbības galapunktā tautība kļūst „uz papīra” kariķēts ķeburs. Kā zināms, papīrs atļauj visu. Uz papīra var norādīt jebkuru etnisko identitāti. Arī pašizdomātu etnisko identitāti, kura uz Zemes reāli neeksistē.

Šāda attieksme pret tautību ir labi pazīstama attieksme. Tā ir neoliberālā postmodernisma attieksme. Tā mūs iedvesmo jau ilgu laiku. Šīs ideoloģijas propaganda ir latviešu inteliģences paprāvas grupas profesionālā kaislība.

Atbilstoši neoliberālajam postmodernismam pēcpadomju gados Latvijā tiek apšaubīta ne tikai tautības nepieciešamība. Ar morālo un sociālo vispārpieņemto normu, vērtību, principu noraidīšanu un sabiedrības tradicionālā dzīvesveida neatzīšanu Latvijas iedzīvotāji tiekas katru dienu. Morālais un sociālais nihilisms ir mūsu ikdiena. Burtiski katru dienu kāds gados pajauns gudrinieks sabiedrību pārliecina atsacīties no tā, kas līdz šim bija vitāli svarīgs un organiski nepieciešams dzīvē.

Piemēram, māca atsacīties no ģimenes sociālā institūta. Ģimene kā sievietes un vīrieša mīlestības apliecinājums, bērnu radīšanas un audzināšanas forma esot novecojusi un kļuvusi apkaunojoša kaite. Ģimene esot arhaiska atpalicība. Māca atsacīties ne tikai no ģimenes, bet arī no dzimuma. Izrādās, katrs cilvēks drīkst izvēlēties dzimumu un to mainīt pēc sirds patikas. Latvijas sabiedrībā daudzi jau ir atradināti no mākslas. Tās vietā tagad sabiedrību priecē „konceptuālie projekti”. Savukārt daiļliteratūras vietā sabiedrību priecē „tekstuālie diskursi” un „naratīvu projekti”. Latvieši zina, ka neeksistē patiesība. Tās vietā eksistē viedokļu plurālisms. Ļoti nevajadzīga lieta ir pagātnes mantojums. Tas nav vajadzīgs. Jābauda ir tagadne. Arī par nākotni nav jāsapņo.

To visu māca neoliberālais postmodernisms. Tiesa, Rīgā, Visvalža ielā augstākās izglītības pakalpojuma tirgotavā rosās latviešu profesori ar gudrāku skatījumu uz mūsdienu pasauli. Tā, piemēram, viena gados paveca profesores jaunkundze gudri uzveļ vainu nevis neoliberālajam postmodernismam, bet globalizācijai: „Viena no globalizācijas procesa iezīmēm ir arī tā, ka vairs nestrādā (jeb – "strādā" kaut kā pavisam citādi) pagātnes mantojums jeb artefakti”. Pret tādu gudru skatījumu ir jāizturas toleranti. Mums ir jāsaprot, ka postmodernists nevar kritizēt postmodernismu. Turklāt vēl latviešu neoliberālā postmodernisma cietoksnī „satori.lv” (citāts ir no šīs interneta vietnes). Tāpēc ir jāatrod cits vainīgais. Tas nekas, ka neoliberālais postmodernisms visaktīvāk noliedz pagātni no visām cilvēcei zināmajām ideoloģijām. Glābjot no negoda cienījamo neoliberālo postmodernismu, profesores jaunkundze demonstrē pilnīgi šķību globalizācijas izpratni. Bet tas arī nekas! Neoliberālā postmodernisma labā var upurēt ne tikai erudīcijas reputāciju, bet arī cilvēcisko reputāciju.

Morālā un sociālā nihilisma panākumi ir milzīgi. Latviešu jaunaudzes lepojās ar valsti. Viņu gaumē Latvijas Republika ir moderna valsts. Tajā godpilna loma ir pederastiem un ģimenes grāvējiem – laulības pārkāpējiem. Valsts prezidents pašlaik ir publiski atmaskots laulības pārkāpējs. Dod, Dievs, viņu varbūt nomainīs pederasts. Pederasta māte jau bija Valsts prezidente.

Ko praktiski vēlas panākt neoliberālais postmodernisms? Kāds būs cilvēks bez tautības?

Cilvēks bez tautības nebūs nekas. To nav grūti aptvert. Cilvēkam bez tautības nebūs ne tikai etniskās identitātes, bet nebūs arī cilvēciski elementāras cieņas pret dzimteni, kultūru, valsti, tautu, saviem senčiem un arī saviem pēcnācējiem, uz kuriem viņš lūkosies kā uz etniskajiem moluskiem. Cilvēks bez tautības būs kaut kas šaušalīgs, atbaidošs, pretīgs. Tāda cilvēka apziņā vērtība nebūs nacionālajam patriotismam, valsts suverenitātei, valsts aizsardzībai. Cilvēks bez tautības nepretosies migrantu iepludināšanai viņa zemē. Cilvēks bez tautības paklausīs jebkurai svešzemju varai viņa dzīves telpā.

Nekādā gadījumā cilvēks bez tautības nebūs tas pats, kas kosmopolīts. Kosmopolītisms ir specifiska ideoloģija. Kosmopolīti sludina cilvēces vienotību un pasaules vienotību. Viņu prioritātes ir vispasaules valdība un vispasaules pilsonība. Principā tas nav nekas slikts. Īpaši mūsdienās, kad planetārā demogrāfiskā pāreja un globalizācijas procesi apliecina kosmopolītisma ideoloģijas reālo pamatotību.

Kosmopolītismā neietilpst tautības likvidēšana. Kosmopolīti neatsakās no tautības. To savā laikā nedarīja Rietumu civilizācijā pirmais kosmopolīts Atenās pifonā (lielā māla krūkā) dzīvojošais filosofs Diogēns. Nav ticams, ka no tautības atsakās Latvijas pirmais un joprojām vienīgais kosmopolīts B.Cilēvičs. Polemizējot ar latviešu naciķiem, viņš sevi nokristīja par kosmopolītu (viņa piemēram nav manīti sekotāji). Ebreji ļoti sargā savu etniskumu. Sargā to, ko sauc par etnisko tīrību. Tas ir vispārzināms fakts. Šajā ziņā latvieši nav salīdzināmi ar ebrejiem. Latviešiem etniskā tīrība nav tik dārga kā ebrejiem. Protams, tas daudzus ebrejus netraucē Rietumos un pēcpadomju Krievijā aktīvi propagandēt neoliberālo postmodernismu. Domājams, tas tā nenotiktu, ja neoliberālā postmodernisma propagandā netiktu ieguldīti miljoni.

Latvijā daudzi ebreji ģimenei iztiku pelna ar „cilvēktiesībām”. Latvijā neoliberālo postmodernismu propagandē latviešu inteliģences vērtīgākā daļa. Latvijā šajā svētajā darbā arī tiek ieguldīti miljoni. Tie tiek sadalīti starp latviešiem. Latviešu inteliģences sarūpētajā neoliberālā postmodernisma propagandā tāpat kā latviešu inteliģences sarūpētajos citos līdumos ir sastopami tādi garīgās darbības klasiski atribūti kā stulbums, neloģiskums, zināšanu trūkums. Piebilstams, ārzemju ebreju sarūpētajā propagandā tādi atribūti nemēdz būt. Ārzemju ebreju ražojumos viss ir intelektuāli perfekti noformēts.

Klasiskie atribūti gailē minētajā citātā. Propagandējot „tautību uz papīra”, autors ļoti stulbi izvēlējies pilnīgi nederīgus piemērus. Autora konstrukcijā tie ir neloģiski piemēri. Autora kroplajās zināšanās jēdzieni „tauta” un „nācija” ir sinonīmi. Viņš tēlo „rietumnieciski” orientētu domātāju. Taču domātājs nav pamanījis, ka tieši „rietumnieki” vispareizāk lieto jēdzienus „tauta” un „nācija”. „Rietumniekiem” šie jēdzieni nekādā ziņā nav pēc nozīmes vienādi. Turpretī latviešiem masveidā „tauta” un „nācija” ir viens un tas pats.

Autors raksta: „“Etniskās tīrības” piekritēji neredz acīmredzamo faktu, ka šādi cittautieši “pēc asinīm”, kas sevi uzskata par latviešiem “pēc pārliecības”, parasti ir lielāki patrioti nekā paši latvieši”. Lai palielinātu latviešu patriotu skaitu un kapacitāti, autors atsaucās uz Ļeņina it kā pozitīvo attieksmi. Viņš aicina latviešus sekot Ļeņina paraugam un cienīt latviešus „pēc pārliecības”.

Autors ir tik stulbs, ka nesaredz Ļeņina ņirgāšanos. Ļeņins nevis cienīja, bet gan dziļi nicināja tautību „pēc pārliecības”. Ļeņins aicināja būt ļoti piesardzīgiem saskarsmē ar cilvēkiem, kuri karjeras dēļ ir gatavi tēlot „titulnācijas” dedzīgus pārstāvjus. Ļeņins neatzina ākstīšanos ar tautību. Turpretī mūsu stulbais autors atzīst ākstīšanos ar tautību un latviešus aicina akceptēt šo ākstīšanos: „[..]tas vienkārši būtu racionāli un izdevīgi no latviešu tautas interešu viedokļa”. Smieklīgi ir autora „lieliskie piemēri” Arvīds Pelše, Augusts Voss un Boriss Pugo. Autors mudina latviešus arī turpmāk ģenerēt tādus kā Pelše, Voss, Pugo.

Autora „koncepcijā” neiederas arī Stenders. Īsti nav zināms, kāpēc ir tāds teksts uz viņa kapakmeņa. Stendera tautība tiek saglabāta. Viņš bija vācietis, un tas tiek vienmēr paskaidrots, kad tiek paskaidrota Stendera tautība. Latvieši (arī vācieši) nav akceptējuši etnonīmu „Latwis”. Tas ir pareizi. Uzraksts uz kapakmeņa noteikti ir kaut kādu ārējo apsvērumu rezultāts. Varbūt pat kaprīzes rezultāts vecuma gados. Ja nemaldos, nav noskaidroti kapakmeņa izgatavošanas un uzstādīšanas apstākļi.

Novērtē šo rakstu: