Nenoslīkt pašu ambīcijās

Skolas gados vēstures mācībās pārsvarā Somija “pazuda” aiz Zviedrijas un Krievijas savstarpējās attiecību skaidrošanas, bet vēlāk par Somiju zināju vien dažas tipiskas klišejas - labi rallija un F1 braucēji, šķēpmetēji. “Nokia”, “Niknie putni”, “Fiskars”. Lācenes, ziemeļbrieži, Lapzeme, skaista daba. “Baby-box”, attīstīta izglītības sistēma utt.

Starp citu - par klišejām runājot. Es nezinu, no kurienes ir iesakņojies uzskats par somu-dzērāju. Latvijā dzīvojot, laiku pa laikam saskāros ar šiem stereotipiskajiem jociņiem. Realitāte ir tāda, ka, kopš dzīvoju šeit, neesmu redzējis nekādu pārmērīgu dzeršanu, pļēgurošanu, agresīvus apreibušus jauniešus utt. - jeb to, ko LV uz ielām redz vai katru dienu.

Un patiešām - tās retās reizes, kad kaut kur esmu bāros/restorānos/pasākumos - tipiskais soms dzer ar mēru, kļūst jautrs un atbrīvots, nevis agresīvs, un laicīgi izvēlas doties mājās. Jā, iespējams, tas ir saistīts ar augstajām alkohola cenām, bet tad atkal, ņemot vērā pirktspēju, alkohola pieejamība nav sliktāka nekā Latvijā… Bet nu - atpakaļ pie temata.

Tagad, padzīvojot Somijā un jau nedaudz iepazīstot vietējo kultūru, mana perspektīva un uzskatu sistēma par Somiju, protams, mainās. Lai arī Somijas un Latvijas sociālekonomiskais stāvoklis ir gana atšķirīgs, kopumā ir vairāk kopīga nekā atšķirīga.

Jāsāk ar vēsturi un valodu. Somija tikko nosvinēja savu simtgadi (starp citu - gana piezemēti, bez liekām ārišķībām, ar vien ļoti simbolisku salūtu, bet gana lielu sabiedrības kopības sajūtu), tāpat kā Latvijai pirms tam nācās samierināties ar apkārt esošo lielvaru teritoriālajām ambīcijām.

Un, lai arī varētu likties, ka somu valoda no latviešu valodas ir tikpat tāla kā persiešu valoda, tā gluži vis nav. Pat it kā pilnīgi citas saimes valodā - somu valodā ir atrodamas līdzības latviešu valodai. Tā vārdi “laiva” (prāmis), “maja” (ēka), “amatti” (amats), “torni” (tornis), “maksaa” (maksāt), “seina” (siena), “maalee” (mālēt/krāsot) u.c. vārdi latviski domājošajai būtnei ir viegli atpazīstami.

Un cilvēki. Tagad redzu to, ka vidējais latvietis (lai cik abstrakts ir šis jēdziens) ir drīzāk līdzīgs somam, nevis lietuvietim visās izpausmēs - ikdienišķajā piezemētībā, nesavtīgajā strādīgumā un visbeidzot - domāšanā un pasaules uztverē.

Pēdējo desmitgadi strādājot kā makroekonomistam Latvijā, es laiku pa laiku grimu pārdomās - kur tad ir Latvijas vieta. Ne tik daudz ģeogrāfiski, cik kultūras, valodas, tradīciju un visbeidzot - domāšanas veida ziņā. Līdz šim domāju, ka virzība uz Rietumeiropas modeli ir pareiza (nespēju atrast šeit pareizāku vārdu), bet šobrīd jūtu, ka virzība uz tā saucamo Ziemeļvalstu modeli tomēr, iespējams, būtu reālāka un vēlamāka.

Īpaši aktuāla šī tēma man kļuva tagad, 2018.gada rudenī, kad Saeimas vēlēšanu gaisotnē vairākas politiskās partijas atsaucās uz mistisko Ziemeļvalstu modeli, visbiežāk ar to saprotot nodokļu politikas progresivitāti un relatīvo augsto nodokļu slogu, kas ļauj valsti sniegt relatīvi lielu pakalpojumu grozu veselības aprūpē, izglītībā u.c. jomās.

Tomēr koncepts “Ziemeļvalstu modelis” ir daudz plašāks… un galvenokārt tas saistās ar domāšanu. Ar to es domāju zināmu sociālisma konceptu sabiedrībā. Lai arī es pavisam noteikti neesmu pilnvērtīgi integrējies Somijas sabiedrībā (un laikam arī īsti nemēģinu to izdarīt, zinot, ka došos atpakaļ uz LV), pat es jūtu to kopības sajūtu, dzīvojot vienā kultūras/tradīciju/vēstures/zināšana ziņā vienotā ģeogrāfiskajā vienībā. Lai cik dīvaini nebūtu, tādu kopības sajūtu līdz šim LV īsti neesmu jutis (ok, ja tā padomā tam ir zināmi objektīvi iemesli, bet nu vienalga šķiet nedaudz dīvaini, ka savā dzimtenē šajā ziņā jūtos sliktāk nekā ārvalstīs).

Kas to nosaka? Laikam jau kopīgs mērķis dzīvot lab-i/-āk. Es pat nezinu, kā lai to apraksta, bet Somijā daudz labāk ir saglabājusies sociālisma gaišā puse - cilvēku brīvprātīga vēlme ikdienā sadarboties kopēja labuma vārdā. Un tas nāk dabiski, bez piespiedu mehānismiem un regulācijas.

Te prasītos kāds piemērs, bet tā konkrēti pat grūti kaut ko minēt, jo velns ir detaļās un šajā gadījumā sīkumos. Vienu dienu zvana pie durvīm kaimiņš. LV gadījumā mēs tipiski pat neattaisītu durvis vaļā. Šeit attaisu un kaimiņš saka: “Es tagad dodos uz pagrabu miskasti izmest. Man viena brīva roka vēl ir - nevajag kaut ko aiznest?” Es savā latviskajā pazemībā, nemaz nepadomājot uzreiz bliežu “nē” un atvadoties aizcērtu durvis. Tik pēc tam sāku domāt un pārgremot tikko notikušo.

Citu dienu apsēžos kafejnīcā, lai padzertu tēju, gaidot uz tikšanos pēc stundas. Negaidīti kafejnīcas darbinieks man priekšā noliek pīrāga gabaliņu. Mana reakcija - “Es šo nepasūtīju”. Un ja tā padomā - gandrīz vai dusmīga/neapmierināta reakcija. Pretī es saņemu priecīguma un mierīguma pilnu: “Es zinu, bet mēs drīz slēdzamies ciet uz brīvdienām, un mums būs divu dienu brīvdienas - iedomājos, ka jums pie tējas varētu derēt pēcpusdienas pīrāgs uz iestādes rēķina. Lai labs vakars!”

Un šādas sīkumu epizodes ir uz katra stūra, ja vien māki izkāpt no savas latvietības un tās pieņemt. Cilvēki kopīgi rūpējas par bērniem, cilvēki kopīgi organizē iepirkumus, cilvēki kopīgi organizē izklaides u.t.t. Un tam nav nekādas saistības ar politisko vai sociālo sistēmu, vismaz ne mūsdienās.

Nedaudz par dažām niansēm, kas šķir Somiju no Latvijas mūsdienās. Un ar visai lielu pārliecību varu teikt, ka šie aspekti lielā mērā nosaka arī Latvijas sociālekonomisko atpalicību no Somijas (ja neņem vērā kapitāla akumulācijas dažādās starta pozīcijas, kas, protams, ir gana objektīvs faktors).

Pirmkārt, ekonomikas un arī visas sabiedrības attīstības stūrakmens ir produktivitātes izaugsme. Un ir visapkārt esoša apziņa par situācijas nopietnību. Somijas demogrāfiskās problēmas nav tik akūtas kā Latvijā, bet tendence tā ir pati. Somu jaunatne aizbrauc. Un nelīdz ne fakts, ka Somija ir 1.vietā Laimes indeksā, ne fakts, ka tā atzīta par vienu no pasaules ilgtspējīgākajām ekonomikām, ne arī citi “apbalvojumi”.

Apziņa, ka dzīvot varēs labāk vien, ja (visa sabiedrība) strādās efektīvāk, ir iesakņojusies visos līmeņos - ekonomiskās politikas veidotāju rakstītajos plānošanas dokumentos, uzņēmumu attīstības stratēģijās un vīzijās un pat mājsaimniecību un darbaspēka rīcībā.

Otrkārt, demogrāfisko tendenču gaismā redzu, kā tiek izmantots pats galvenais resurss, kas ir pieejams ekonomikā - cilvēks, jeb no ekonomiskās perspektīvas raugoties - cilvēkkapitāls. Latvijā ir zināms jaunības kults - tiek cienītas jaunieša IT zināšanas, programmēšanas prasmes, lieliskā komunikācija, linkedin profils, fancy CV, fakts, ka cilvēks zina gana eksotiskas svešvalodas utt. Kas pēc būtības ir labi, bet… Somijā visam pāri ir cilvēcīgas īpašības, starp kurām viena no nozīmīgākajām ir pieredze. Un ne tik daudz specifiskā profesionālā pieredze, cik dzīves pieredze. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka fiziķis kļūst par ekonomistu vai jurists kļūst par mehāniķi, un otrādi.

Šobrīd pirmo reizi mūžā strādāju vidē, kad man apkārt pārsvarā ir daudz pieredzējušāki cilvēki. Un jāteic, ka tā ir nenovērtējama sajūta, kad zini, ka vari paļauties uz kolēģu zināšanu bagāžu, vēso un viedo prātu. Jā, iespējams, viņam daudzfaktoru regresija neko neizsaka, bet viņš zina kādu, kam izsaka. Jā, viņš, iespējams, nezina, kā Excelī uztaisīt pivot table, bet viņš zina 101 citu veidu, kā sasniegt vajadzīgo rezultātu arī bez šīm prasmēm. Un vismaz tā profesionālā vide, ar ko es saskaros, no Latvijas atšķiras ar organizētību. Nav tās haotiskās skriešanas un darīšanas, bet gan viss tiek darīts saistībā ar iepriekš definētiem mērķiem, strukturēti un saprotami visiem procesā iesaistītajiem.

Treškārt, korupcija. Jeb tās nulles tolerance. Tieši tik vienkārši. Jociņus par kaut kā izkrāpšanu, nozagšanu, uzmešanu šeit vienkārši nesaprot. Nemaz nemēģiniet - nostādīsiet sevi neveiklā stāvoklī. Un tad ir nodokļi. Jā, tie ir augsti. Vēl augstāki tie ir labi pelnošajiem. Beigu beigās vairāk nekā pusi no bruto algas nākas atstāt valstij/pašvaldībai/baznīcai/arodbiedrībai.

Bet kombinācijā ar izciliem publiskajiem pakalpojumiem (sabiedriskais transports, veselība, izglītība utt.) trijstūris „korupcijas intolerance - nodokļi - publiskais pakalpojums” ļoti labi darbojas. Jā, protams, nav jau tā, ka viss ir izcili. Arī veselības sistēmā ir rindas uz publisko pakalpojumu tāpat kā LV, arī izglītības sistēmā ir savas īpatnības (kaut vai augstskolu milzīgie konkursi).

Ceturtkārt, uz attīstību vērsta domāšana un fleksibilitāte. Šobrīd Somija tāpat kā Skandināvijas valstis gatavojas nākamajam lēcienam - IKT revolūcijas sniegto iespēju pilnvērtīgai izmantošanai. Nav noslēpums, ka 5G nav vairs sapņi, bet gan visai tuva realitāte. Un tā klātbūtne jau šobrīd tiek integrēta visur - viedajās mājās, pilsētās, transportā, pakalpojumos un rūpniecībā.

Mana darba priekšrocība ir tāda, ka man sanāk pabraukāt pa lielo rūpniecības uzņēmumu rūpnīcām. Un es redzu to, ka viņi ir gatavi. Vai mēs esam? Nezinu, nav man viennozīmīgas atbildes. Bet Somijā redzu to, cik ļoti ātri tā spēj adaptēties pārmaiņām un jaunām iespējām. Ceru, ka kādreiz arī Latvija spēs, lai arī jāteic, ka ogļu kalni Rīgā un apaļkoksnes kalni ostās joprojām liecina par pretējo.

Piektkārt, un vismaz manā ikdienā šķiet visskaudrākā atšķirība - apziņas līmeņa atšķirība par ar vidi saistītajiem jautājumiem. Jā, Helsinku centrā vēl joprojām ir ogļu stacija. Un tā ir tur, jo īpašnieki ir investējuši tajā un vēlas atgūt savus ieguldījumus. Bet labā ziņa ir tāda, ka nevienam nav ne mazāko šaubu, ka tas nav labi, ka tā tur ir. Un es nešaubos, ka, tiklīdz būs iespēja no ekonomiskā viedokļa, tā būs slēgta.

Meža piesārņotājus te nesastapt. Mežā vecu riepu nebūs. Uz ielām pudeles un maisiņi nemētājas. Vides ekonomika un aprites ekonomika ir ekonomiskās politikas plānotāju ikdiena. Sabiedrība ir labi izglītota par galvenajām lokālajām un arī globālajām vides problēmām. Un šī izglītība kombinācijā ar tradīcijām (desmitgadēm piekopto dzīvesveidu) un īstenoto vides politiku panāk rezultātu - Somija ir īsteni zaļi domājoša valsts.

Pārpublicēts no http://www.miesnieks.com

Novērtē šo rakstu: