Iesaki rakstu: 
Pirms pāris nedēļām kāds jokupēteris publiski pieteicās, ka vēloties kopā ar mani nez kur doties un tur, nezin kur, kopā ar mani dibināt politisko partiju, kas tad beidzot varētu iecelt saulītē, apgaismībā un labklājībā vismaz lielāko daļu Latvijas iedzīvotāju.
Pieteicās gan šis jokupēteris diezgan savdabīgā veidā - apmēram kā tie īpatnie Maskavas krievi, kas par savām simpātijām kādai daiļā dzimuma pārstāvei paziņo, par nejēdzīgu naudu nopērkot milzīgu reklāmas plakātu un izkarot šo plakātu, piemēram, pāri visam Tveras bulvārim. Un uz plakāta, protams, viņš pats, lieliskais un vienreizējais.
Bet ne jau bildinājuma forma ir tā, kas no svara. Un arī ne tas, ka entuziasma pārpilnais partijas dibinātājs pirms tam jau izmēģinājis (un aizrautīgi eksponējies) gan kādu citu partiju, kas solīja visai sabiedrībai atnest sazin kādu "citu" politiku, taču tā arī nespēja paskaidrot, kas tā tāda īsti varētu būt, gan arī atbildīgu valsts darbu, no kura nabagam nācies atvadīties ar tradicionālu nospiedumu uz pēcpuses. Kam negadās.
Tas, kas ir no svara: pavasarīgā ekshibicionista piesmērēšanās kārē izteiktās vēlmes lieliski ilustrē to profānu - tautas aplaimotāju domu gājienu, kāds visdažādākajās jomās pašlaik novērojams Latvijā un aizsācies jau pasen, taču īstā uzvaras gājienā devies tieši pēdējos gados.
Īsi to varētu formulēt tā - ja cilvēkam kaut kādu iemeslu dēļ lāga neiet vai galīgi, galīgi, galīgi neiet tajā jomā, kurā viņš darbojas, viņam vienmēr ir izeja - 1) uzdoties par kādas citas jomas ekspertu, tajā pat neko nejēdzot, 2) pieteikties šajā jomā kaut ko organizēt un nokārtot, protams, pašam ne ar ko neriskējot, 3) doties politikā un pieteikties visu sakārtot jau valsts un sabiedrības mērogā.
Šo profānisma standartu pirms gadiem desmit uzstādīja neviens cits Einars Repše ar savu "Jauno laiku" - līdz tam nevienam nebija pieticis nekaunības, piemēram, ielikt valsts galvenā privatizācijas kantora padomē faktiski parastu dārznieku. Kamēr citi, augstākā mērā godājami dārznieki turpināja darīt to, ko labi māk, šis te TV ekrānā paziņoja - jā, viņš neko nejēdzot privatizācijas uzraudzīšanas jomā, bet gan jau iemācīšoties.
Kopš tā laika šis domu gājiens ir plaucis un zēlis. Rezultātā mūsu veiksmesstāsta dienās, atklājoties, ka valsts ceļu uzraudzītāja lomā ielikts cilvēks ar sociālā pedagoga izglītību, visiem jau gana labs attaisnojums šķiet tas, ka šis jaunskungs nupat ir dabūjis vēl kaut kādu grādu nedaudz praktiskākā jomā. Ak viņš vienalga neko nejēdz ceļu jomā? Nekas, iemācīsies - dārznieks tak iemācījās un kļuva pat par Arta Kampara padomnieku (nesmejieties, lūdzu!), pēc izlidošanas uzņēmējdarbībā neko neiespēja, toties tagad kārtējās vēlēšanās, cik zināms, plāno ar jaunu sparu aplaimot Jelgavas novada iedzīvotājus.
Tā tas šeit notiek. Ja es esmu izlasījis piecas grāmatas par enerģētikas jautājumiem, es taču varu būt enerģētikas eksperts! Ja man ir fizkultūras institūta izglītība, tad es taču varu būt lielisks kultūras ministrs, bet pēc tam - droši vien arī fizikas profesors! Ja es kādreiz esmu vadījis tagad jau izputējušu sieviešu žurnālīti, es taču tagad esmu mediju eksperts un varu mācīt citus! Ja es katastrofāli nemāku pat savā dzimtajā valodā izteikties bez pareizrakstības un gramatikas kļūdām, tāds nieks tak netraucēs man izsūtīt pa visiem medijiem manas publicistiskās pārdomas par ģimenes pabalstu, kāju vārīšanas un jebkuru citu tēmu!
Un tā tālāk, un tā tālāk - visās jomās redzama šī noteiktas sugas indivīdu nepārvaramā kāre nevis godīgi darīt savu darbu, apgūt to aizvien labāk un gūt sasniegumus tajā, bet gan tikt līdz savas kompetences robežai un tad milzīgiem soļiem doties tālāk - turp, kur ir iespēja nevis strādāt pašam, bet organizēt laimi citiem. Jā, es neko nezinu, bet galvenais tak ir tas, ka man ļoti, ļoti, ļoti gribas, - gan jau procesā visu iemācīšos! Un, protams, lai valsts un tās iedzīvotāji samaksā gan par manu mācīšanos, gan par tās laikā sastrādātajām glupībām!
Man tomēr šķiet citādi. Ja, piemēram, kādam puskaktu advokātam visi klienti aizmukuši, varbūt tomēr labāk būtu mēģināt cītīgāk strādāt savā jomā, audzēt zināšanas un kvalifikāciju, lai tie ar laiku atgrieztos vai parādītos jauni, nevis mesties visiem caurumiem par universālo spundi un izmisīgi funktierēt - kur un kam pamēģināt piesmērēties, kur un kā atrast, piemēram, kādu jaunu partiju, jaunu valsts amatu vai valsts kantori, kur varētu iztikt bez šī pretīgā, nepatīkamā, nejaukā darrrrrrrrrba, bet runāt - nu, runāt var arī vairāk, tur problēmu nav. Un tas pats attiecas uz dārzniekiem, uzņēmējiem, traumatologiem, (fiz)kultūriešiem, mediju ekspertiem un visiem pārējiem.
Es tiešām domāju, ka katram vajadzētu darīt to, ko viņš māk, - vai arī pašam uz sava rēķina apgūt to, ko viņš nemāk, un tad jau ķerties pie citu aplaimošanas mēģinājumiem. Katrs, protams, pats savas laimes kalējs, bet vismaz man līdz ar to partiju dibināšanu lūgums nepiedāvāt - tāpat kā dziesmu svētku skaitīšanu, zobu labošanu, pasaules aplaimošanu un, pasargi, Dievs, integrāļu rēķināšanu. Es tiešām labāk mēģināšu turpināt darīt to, ko es kaut cik māku, turklāt darīt to ar katru dienu kaut nedaudz labāk. Ko iesaku arī citiem.
Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
