Iesaki rakstu: 
Tikai mēnesi pēc 2001. gada septembra satricinošajiem notikumiem ASV Kongresā tika pieņemts tā saucamais Patriot Act likums. Oficiāli deklarētais mērķis – efektīvāka cīņa ar terorismu. No vienas puses šis mērķis teorētiski ir apsveicams un vairums to toreizējā „atriebības eiforijā” tā arī uztvēra. No otras puses, noplokot emocijām un sākot skatīt šo likumu no racionālās puses, atklājās pavisam cita aina.
Izrādījās, ka tā rezultātā ASV drošības iestādei FIB ir kā no gaisa nokritušas vēl nebijušas pilnvaras. Iedzīvotāju mājokļu pārmeklēšana bez to iemītnieku ziņas un klātbūtnes un bez kratīšanas ordera. Uz aizdomu pamata par saistību ar terorismu (bez pierādījumiem, tikai aizdomām – pamatotām vai nepamatotām) iedzīvotāju apcietināšana uz nenoteiktu laiku. Telefonsarunu noklausīšanās un interneta sakaru kontrole bez tiesas sankcijas.
Interpretējot likuma samērīgumu, mērķi un līdzekļus, ar skumju ironiju jāsecina: „Likumdevējs sargā pilsoņu brīvību, būtiski ierobežojot viņu brīvību.” Valsts, kas sevi dēvē par demokrātisku, it kā „demokrātijas vārdā” pārvelk treknu strīpu pār tās iedzīvotāju būtiskām tiesībām un brīvības izpausmēm.
Te laikam jājautā – bet kāds gan ar to sakars Latvijas iedzīvotājiem? Diemžēl vistiešākais. Pēdējo notikumu attīstība Latvijā notiek pēc gluži līdzīga scenārija. Notiek uzbrukums Latvijas „Dvīņu torņiem” – referendums par valodu.
Protams, diskusiju te nav un nevar būt – latviešu valoda ir un tai arī nākotnē jāpaliek kā vienīgai valsts valodai. Taču referenduma ierosināšana notika atbilstoši Latvijas likumiem, kuri savukārt izriet no Latvijas Satversmes. Un vai tā nav demokrātijas būtiska iezīme – realizēt savas pilsoņa tiesības un brīvības atbilstoši likumam? Vai tāpēc jānosoda referendums kā tāds?
Zināma sabiedrības daļa gluži vienkārši realizēja savas pilsoniskās un demokrātiskās tiesības, bet vairākums to neatbalstīja. Tiktāl viss ir saprotami un vienkārši. Nesaprotama un pat biedējoša turpretīm ir tam sekojošā valsts pārstāvju rīcība. Un šeit atgriežamies pie līdzības ar bēdīgi slaveno Patriot Act.
Izmantojot vispārējo emociju vilni, kas valda pēcreferenduma gaisotnē, tiek nopietni spriests par būtisku pilsoņu demokrātiskās brīvības izpausmes ierobežošanu – palielināt nepieciešamo balsu skaitu likumu ierosināšanai. Pie kam skaitļi, kuri figurē šajā sakarā, ir visnotaļ iespaidīgi - no 10 tūkstošiem pacelt līdz vismaz 100 tūkstošiem. Pie kam – notariāli apstiprinātu balsu. Pašiem pilsoņiem veicot samaksu par paraksta apstiprināšanu.
Jau tagad šķiet gana sarežģīti noorganizēt 10 000 pilsoņu, kuri dotos pie notāriem un maksātu valsts nodevu, lai apliecinātu savu parakstu attiecībā uz likumprojekta ierosināšanu. Bet, ja jāorganizē 100 000 pilsoņu? Bez valsts atbalsta un par privātiem līdzekļiem? Starp citu, 1922. gada Satversmē šis skaits bija 1000 pilsoņi. Laikam jau demokrātija ir nepastāvīgs un stiepjams jēdziens, ja skaits tūliņ būs jau simtkāršojies.
Mērķis šādiem grozījumiem ir, Solvitas Āboltiņas vārdiem runājot: „Lai mazākums demokrātiskā valstī nevarētu diktēt noteikumus vairākumam.” Diezgan ciniski. Vispār jau Latvijā neviens neko nediktē, jo pilsoņu vēlmes tiek izteiktas demokrātisku vēlēšanu ceļā. Tas nu tā. Piedosim šo izteicienu varas pārstāvjiem, tāpat kā piedevām „Latgales marodieru atšaušanu, policijas gatavību šaut” u.c. Pieņemsim, ka tas patiešām ir domāts kā Latvijas nacionālās identitātes aizstāvība. Apsveicami.
Jocīgi gan ir tas, ka Satversmes 73. pants skaidri definē, ko nekad un nekādos apstākļos nedrīkst nodot tautas nobalsošanai jeb par kādu tēmu referendums ir aizliegts. Un tas ir – budžets (lasi: pensijas, konsolidācija utt.), starptautiski aizņēmumi (lasi: SVF) un pat tik valstiski svarīga lieta kā dzelzceļa tarifi. Bez jokiem. Pat vilcienu biļešu cenas neaizskaramība ir definēta Satversmes 73. pantā. Turpretim valodu, karogu un pat valsts suverenitāti un neatkarību (1.-4. panti) var grozīt uz velna paraušanu. Kaut vai katru nedēļu pa referendumam.
Šeit rodas jautājums – bet kāpēc vienkārši neiekļaut šos valsts pamatprincipus 73. pantā blakus dzelzceļa tarifiem? Kāpēc tā vietā jāpaceļ ierosinātāju skaits desmitkārtīgi? Kam tas ir izdevīgi? Kāpēc ārprātīgi un nesamērīgi apgrūtināt piloņu tiesības izteikt referenduma veidā savu viedokli? Par jebkuru tēmu? Kaut vai Saeimas atlaišanu? Vai tā ir sava veida valdošās elites nodrošināšanās pret tautas iespēju piedalīties demokrātiskajos procesos un paust savu viedokli un neapmierinātību? Vai tiešām demokrātija ir maksas pakalpojums, kad 100 000 pilsoņiem jāsteidz pie notāriem un jāmaksā nodeva, lai apstiprinātu savu parakstu un „realizētu tautas varu”?
Paradokss, bet tieši Jaunais laiks ar S. Āboltiņu priekšgalā 2009. gadā iesniedza Satversmes tiesai sūdzību, ka likumu ierosināšanai nepieciešamā 10 000 pilsoņu parakstu apstiprināšana pie notāra ir pretrunā ar Satversmes 1. pantu. Respektīvi, ka pārlieku tiek apgrūtinātas pilsoņu tiesības realizēt savu tautas varu. Šodien, aci pat nepamirkšķinot, Vienotība ar S. Āboltiņu priekšgalā plāno šīs pašas tiesības būtiski apgrūtināt.
Valdis Dombrovskis iet vēl tālāk: „Pašreiz nav nekāda formāla filtra, kas šķirotu uz tautas nobalsošanu virzītos jautājumus...” Kā tad nav? Satversmes 73. pants jau tagad lieliski izšķiro, ko var virzīt uz balsošanu, ko ne. Tātad top papildu apgrūtinājumi, ierobežojumi pilsoniskajām tiesībām un brīvībām? Ieviešam cenzūru?
Interesanti, ka Latviju 14. februārī, tātad 4 dienas pirms referenduma, negaidīti apmeklēja FIB direktors R. Mullers, tiekoties ar Vienotības vadītājiem un pašmāju „FIB” jeb SAB vadītāju J. Kažociņu. It kā formālais apmeklējuma iemesls - pateicības plāksnes pasniegšana par izcilu sniegumu un ciešo sadarbību starp Latviju un ASV kibernoziegumu apkarošanā. Viss jau būtu labi, ja nebūtu šis dīvainais notikumu turpinājums un nesaprotamā Vienotības vēlme “sargāt pilsoņu brīvību, ierobežojot pilsoņu brīvību”. Vai tiešām top Patriot Act surogāts Vienotības stilā?
Varbūt Vienotībai vajadzētu būt godīgiem pret sevi un Dž. Orvela Dzīvnieku fermas stilā pie reizes pārrakstīt arī Satversmes 2. pantu atbilstoši topošajiem vēlēšanu likuma grozījumiem: „Latvijas valsts suverenā vara pieder Latvijas tautai. Dažreiz. Bet patiesībā dažiem šī vara pieder vairāk.”
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
