
Negribu būt jauna dāma, kas smaidot devās izjādē ar tīģeri, bet atgriezās smaidoša tīģera vēderā
Lolita Čigāne25.07.2018.
Komentāri (0)
Esmu bijusi Saeimas deputāte jau 8 gadus, ievēlēta 3 reizes, kandidējot Rīgas vēlēšanu apgabalā. Visas trīs reizes esmu saņēmusi ievērojamu vēlētāju atbalstu, kas izpaudies vēlētāju plusiņos - 2010. gadā saņēmu 15 092, 2011. gadā - 7934, 2014. gadā – 10 145. No sirds pateicos ikvienam cilvēkam personīgi, kas mani atbalstījis, jo tas ļāvis man darīt darbu, ko patiešām mīlu, un no sirds un pēc savas labākās izpratnes strādāt savas valsts labā. Es arī pateicos visiem, kas manu vārdu ir svītrojuši, arī tādu bijis ne mazums, tas man vienmēr atgādinājis, ka svarīgākās lietas dzīvē nāk ar rūpīgu un pamatīgu darbu.
Tagad esmu nolēmusi “iepauzēt” un 13. Saeimas vēlēšanās nekandidēt. Es pateicos Jaunās Vienotības kolēģiem, kas par spīti visām pēdējo gadu publiskajām un nepubliskajām turbulencēm mani tomēr ir aicinājuši kandidēt Jaunās Vienotības sarakstā. Sadarboties politikā nav viegli, un šis aicinājums ir novērtējums manai spējai sadarboties par spīti visam, kas noticis.
Esmu bijusi Vienotības biedre kopš 2010. gada līdz 2017. gada vasarai, un man vienmēr bijusi pārliecība, ka tieši šāda, centriski labēja partija ir manas īstās politiskās pārliecības mājas. Jā, mani uzskati ir liberālāki nekā, iespējams, lielas daļas Vienotības biedru, tomēr tas nekad nav nopietni traucējis.
Pretrunas ar iepriekšējo Vienotības vadītāju, īpaši pēc 2014. gada vēlēšanām, mums vienmēr bija par to, vai politikā iecerētais vienmēr jādabū par katru cenu un kā gudri virzīt politiskās partijas lielāko resursu – cilvēkus, lai politiskā partija būtu stipra. Vienotības ilggadējā priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa šajos svarīgajos jautājumos priekšplānā vienmēr redzēja pati sevi.
Pirms gada, kad šķita, ka Vienotības kolēģi nespēs pamosties no letarģiskā miega, lai izšķiroši rīkotos partijas glābšanai, iesaistījos jaunas politiskās partijas Kustības par! dibināšanā. Daudzi šodienas Kustības par! biedri ir manis iesaistīties mudināti. Nebiju īsti iepriekš piedzīvojusi tādu atsaucību kā pagājušā gadā, zvanot Kustības par! manifesta parakstītājiem ar aicinājumu piedalīties. Sekoja negaidīti pacilājoša un atsaucīga reakcija.
Mans lēmums šodien nekandidēt vēlēšanās ir saistīts arī ar atbildību, ko izjūtu pret šiem cilvēkiem. Kandidēšana Kustības par! sarakstā man nav iespējama. Ir vienkāršs, anonīma autora dzejolītis par jaunu dāmu, kas smaidot devās izjādē ar tīģeri, bet atgriezās smaidoša tīģera vēderā. Ideālistiski iecerēto Kustību par! pašlaik dominē īstas politbiznesa haizivis.
Visbeidzot, nekandidēšu vēlēšanās, jo nevēlos vairot apjukumu. Apzinos, ka gan Vienotībā, gan Kustībā par! savas rosīgās dabas dēļ esmu bijusi redzama politiķe.
Pēdējos mēnešos dzirdu arvien vairāk un vairāk apjukušu jautājumu par esošo politisko situāciju. Apjukuma kvintesence bija kāda kunga Lampā jautātais – “tad jūs tagad kopā ar Pavļutu veidojat Jauno Vienotību?”. Protams, nē, esmu Vienotības frakcijas bezpartejiska deputāte, un Pavļuts, kopā ar Bondaru, Viņķeli, Pabriku, Pūci un Jaunupu ir viens no Attīstībai/Par līderiem. Tomēr kā to izstāstīt šim cienījamajam kungam, lai viņu vēl vairāk neapjucinātu?
Izvēle nākamajās vēlēšanās nebūs viegla. Es ļoti ceru uz kopēju mūsu vēlētāja viedumu, kas par laimi un lielu veiksmi mūsu valstij ir izpaudies ne vienreiz vien. Vienīgais, par ko varu brīdināt pēc četriem Saeimas komisijā kopā ar Artusu Kaimiņu pavadītiem gadiem, - balsot par Artusa Kaimiņa partiju būtu ļoti, ļoti slikta izvēle Latvijai. Šis lieliskais aktieris savu dienu nodzīvo atkarībā no tā, ar kuru kāju konkrētā rītā izkāpj no gultas. Demokrātiskā politikā šādi politiskie līderi ir bīstami, ja neticat, pavērojiet, kas pašlaik notiek ASV.





Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.