Iesaki rakstu: 
Paralēli daudzām citām, jau ierastām ziņām, ka valsts budžetā nav atrasts finansējums vienai, otrai vai trešajai lietai, kas visai sabiedrībai vai noteiktām tās daļām ir akūti svarīgas, šonedēļ jau atkal lasām kārtējās ziņas, kas politiķu un ierēdniecības sausajā valodā skan visai bezpersoniski un sausi – naudas nav, neprasiet.
Un tas viss ir laikā, kad pati valsts pārvalde un arī politiķi turpina dzīres mēra laikā – būvē tanku pieminekļus, ne par centu negrasās samazināt partiju finansējuma apjomu un arī citus savus nevajadzīgos tēriņus mazina, manuprāt, diezgan simboliski.
Proti, nedēļas sākumā portāls Delfi un pēc tam arī citi mediji ziņoja, ka negaidīti ir atceltas 40 līdz šā gada beigām vēl plānotās valsts apmaksātās krūts vēža rekonstruktīvās operācijas pacientēm. Trauksmi par to sacēla onkoloģijas pacientu organizāciju apvienība Onkoalianse.
Tomēr izskatās, ka publiskajai pārvaldei par to maza bēda, turklāt jau ir arī atrasta klasiskā birokrātijas atruna – vienkārši izbeidzies plānotais finansējums. Un Veselības ministrijas (VM) ierēdne Sanita Janka arī diezgan skaidri aģentūrai LETA pasaka – visticamāk, papildu finansējums krūšu rekonstrukcijas operācijām pēc krūts vēža izoperēšanas šogad netiks atrasts.
Pēc Jankas teiktā, krūšu rekonstrukcijas operācijas ir plānveida pakalpojums, un ārstniecības iestādēm līgumā ir noteikta summa, cik daudzām pacientēm šīs operācijas var nodrošināt. Attiecīgi šīm iestādēm esot jābūt atbildīgām – ja valsts paredz noteiktu summu, tad šīs summas ietvaros sievietēm pakalpojumu var nodrošināt.
Kopējā pakalpojumu summa ārstniecības iestādēm ir zināma no gada sākuma, tāpēc tās nosaka, cik operāciju gadā iespējams veikt, klāstīja ierēdne. Ja naudas nepietiek, nākas veidot rindas. Pašreizējā situācija izveidojusies, jo gada pirmajos astoņos mēnešos veikts vairāk operāciju, nekā paredzēts piešķirtajā finansējumā, – tā ierēdne. Viss. Vārdu sakot – paši vainīgi. Naudas nav, neko papildus nedabūsiet.
Līdzīgs stāsts ir arī Labklājības ministrijas (LM) lauciņā – taupības dēļ cilvēki ar maznodrošinātā statusu no nākamā gada vairs nesaņems pārtikas pakas, kuras būs pieejamas tikai trūcīgajiem un krīzes situācijās nonākušajiem Latvijas un Ukrainas iedzīvotājiem, aģentūra LETA noskaidrojusi LM. Neiedziļinoties detaļās – te arī kā iemesls esot naudas trūkums. Punkts.
Tā vien izskatās – nevienu labi paēdušo un pie labas veselības esošo politiķi vai ierēdni vispār neinteresē slimnieku un badā esošo līdzcilvēku problēmas. Šķiet, šie lēmēji laikam cer, ka finansējumu atkal nodrošinās sabiedrība.
Seko mums 
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
