
Nedod, Dievs, jūsu liktenis būs jelkad atkarīgs no tādiem cilvēkiem kā Judins un Strīķe
Jūlija Stepaņenko23.02.2020.
Komentāri (0)
Atvainojiet, bet man tomēr ir jāizdara daži secinājumi KM (K.Misānes) lietas sakarā. Patīkami tas nebūs, bet tas ir jādara, lai nekad šādas lietas neatkārtotos.
1. Par koalīcijas kolēģiem.
Lai cik skaista diena mums visiem nebūtu, 13.Saeima ir šausmīga. Brīdī, kad visiem jārīkojas kopā, augstprātība laikam tomēr jānoliek malā.
Tu opozīcijā vari ņemties, gatavot dokumentus – lēmumus, vēstules, idejas, bet labākajā gadījumā tavi kolēģi koalīcijā to izgrozīs un izmantos kā savu bez saskaņojuma, sliktākajā gadījumā - uztvers kā apnicīgu spamu.
Un tad tu skrien pakaļ un lūdzies, lai izlasa un atbild, bet no tevis atgaiņājas kā no apnicīgas mušas. Es ceru, ka tie kolēģi, kas mani lasa, sapratīs, jo ir tikai daži, uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi deputāti koalīcijā, kuri ir gatavi sadarboties šādos jautājumos. Tikai daži. Un paldies viņiem par to.
Pēdējais piemērs: bija vēlams sagatavot steidzamu vēstuli no Saeimas ar lūgumu ņemt vērā jaunus apstākļus KM sakarā. Vēstule par laimi vairs nav aktuāla, bet es jau otro dienu neesmu saņēmusi atbildi no dažiem koalīcijas kolēģiem. Vienkārši “ignore”.
Ja šāda smaga situācija atkārtosies tādā vai citādā dimensijā, attiecības Saeimā nemainīsies. Man nav ideju, kā to izlabot. 12.Saeima bija citādāka. Tāpēc te to rakstu. Varbūt šis ieraksts to var izmainīt? Parunājiet ar saviem ievēlētajiem deputātiem. Tā nedrīkst.
2. Par atbildību.
Ir milzīgs prieks, ka tā notika ar KM, bet tas bija tik tiešām, kā saka, “caur adatas aci”. Varēja izdoties, bet varēja arī neizdoties, jo bija zaudēts daudz laika.
Prezidenta apņemšanās svētdienas vakarā un amatpersonu izlēmīga rīcība tiešām palīdzēja sasniegt rezultātu. Bet tas viss varēja notikt jau ātrāk, jau janvāra beigās. Problēma bija tieši tajā, ka cilvēki savā starpā nesarunājās, jo viņus neviens nebija savācis kopā vienā telpā ar noteiktu uzdevumu: tagad mēs meklēsim risinājumu, un par to ES uzņemos atbildību. Nē, bija dažādas darba grupas, sanāksmes un apspriedes, bija pat komisiju kopsēde pēc mūsu ierosinājuma. Bet diemžēl tas viss - bez līdera un bez atbildīgā politiķa, kas uzņemtos to visu vadīt un atbildēt par krīzes risinājumu.
Jau Saeimas komisiju kopsēdē bijušais premjers Māris Kučinskis teica: ja es būtu tagad premjers, es sasauktu visus un katram iedotu uzdevumu, Saeimas komisija tagad, šodien var šādu uzdevumu iedot valdības vadītājam. Tas bija 22. janvārī, un kolēģi koalīcijā todien mums atbildēja aptuveni tā: nu bet tad mums tagad jāraksta attiecīgs papīrs, mēs taču neprotam. Un jautājums palika bez virzības. Mēs jautājām: varbūt ir nepieciešams īpašs likums, lai atrastu risinājumu? Kolēģi no koalīcijas (Judins) atbildēja: nu un kur tāds likums ir? Esat uzrakstījuši? Neesat!
Visu šo laiku, kopš pieslēdzāmies KM stāstam, apspriedām to ar Baibu Rudevsku un viņa vienas nakts laikā uzrakstīja likumprojektu, kas, iespējams, palīdzētu KM gadījumā vismaz iedot vajadzīgos impulsus iestādēm, ja ne pat izveidot jaunu regulējumu, kas palīdzētu arī uz priekšdienām.
Likumprojektu no rīta nākamajā dienā nodevām Juridiskajai un Ārlietu komisijai kā līdzatbildīgajai. Ko jūs kā komisijas vadītājs darītu šādā situācijā? Ja viss ir skaidrs, tu tuvākā laikā sasauc sēdi un uzaicini atbildīgās iestādes. Ja kaut kas nav skaidrs, tu operatīvi uzdod jautājumus atbildīgām iestādēm, lai sniedz savu vērtējumu.
Ko dara Juta Strīķe kā komisijas vadītāja? Nodod Andrejam Judinam kā apakškomisijas vadītājam. Ko dara Andrejs Judins? Andrejs Judins nekur nesteidzas. Viņš gaida 12 dienas un tikai tad uzraksta jautājumus atbildīgām iestādēm: ko jūs domājat par šo likumprojektu? Viņam gandrīz momentāli atbild Ģenerālprokuratūra, Zvērinātu advokātu padome (dažās dienās izstrādāja grozījumus pie likumprojekta) un pēc tam Iekšlietu ministrija. Atbildes nāk tagad. Pēdējās dienas. Tad, kad jau viss ir bezjēdzīgi.
Ja Strīķe sasauktu sēdi, ja Judins būtu rīkojies ātrāk, iestādes uz šī likumprojekta pamata, iespējams, vienotos par rīcību. Jau janvāra beigās. Bet atbildīgajiem bija vienalga.
Mēs paši ar dažiem kolēģiem sarīkojām šādu sēdi, kad sapratām, ka neviens negrasās neko steidzami darīt. Mēs bijām ļoti priecīgi par to, ka piekrita piedalīties visas iestādes, kuras aicinājām: gan Prezidenta kanceleja, gan Tieslietu ministrija, gan Juridiskais birojs un Prokuratūra.
Baiba Rudevska, kas tajās dienās bija Rīgā, laipni piedāvāja savu palīdzību. Mēs divas stundas apspriedām dažādus variantus, dažādus risinājumus. Atnāca vien daži deputāti, lai gan aicinājām daudzus. Vai tas interesēja komisiju vadītājus? Strīķi? Judinu? Nē, viņiem bija citas lietas.
Likumprojekts palika guļam atvilktnē, bet Judins nepakautrējās izteikt par to publiski savu viedokli un pat ieņirgt, ka, lūk, likums neder galīgi nekam un šausmas, šausmas. Ko Judins pats bija izdarījis šajā sakarā? Neko. Parakstīja manis piedāvāto koalīcijas Saeimas lēmumu par KM un uzskatīja, ka ar to tēma ir slēgta.
Ko darīja Strīķe? Atgaiņājās no manis katru reizi, kad lūdzu viņai rīkoties: izlasīt lēmuma projektu, sasaukt sēdi (labi, vismaz to viņa izdarīja), izlasīt vēstuli, uzklausīt Baibu Rudevsku. Nedod Dievs, jūsu kāda liktenis būs jelkad atkarīgs no šādiem cilvēkiem. Nedod Dievs. Un, nedod Dievs, KM lieta nebūtu ieguvusi plašu rezonansi - nebūtu tad nekā. Ne sēdes, ne lēmuma, nekā.
3.Par cilvēkiem.
Pēdējās dienās sanāca lasīt daudzus dažādu “baltā mēteļa valkātāju” ierakstus, kas tēloja, ka, lūk, gudri stāv malā un smīkņā, vērojot histēriju ap KM:
- Fuui, stulbie mediji, tik provinciāli! Fuui, KM nav jāpalīdz, redz, ko viņas bijušais stāsta! Fuuui, te iepīti kaut kādi aizdomīgi ļaudis, laikam PR! Fuuui, tagad arī Goobzems pieslēdzies, ak nē, utt.
Bet tādu cilvēku bija maz. Saujiņa pret tiem, kas nerakņājās netīrā veļā, nemeklēja utis, nepētīja domubiedrus (ak, kā es tagad tā nostāšos vienā rindā ar fuipolitiķi), bet no sirds rukāja. Un tad vēl bija vesela virkne cilvēku, kas (ar lielajiem burtiem) RUKĀJA - ministriju darbinieki, amatpersonas, advokāti u.c., kas gatavoja simtiem papīru un kas nekad nevarēs iznākt un pateikt, cik lielu darbu personīgi katrs no viņiem paveica, jo tāds bija viņu darbs.
Un tad bija vesela virkne politiķu, sabiedrībā pazīstamu cilvēku, kas visos veidos centās pievērst uzmanību KM lietai un radīja “sniega bumbas” efektu. Stāvēja ar plakātiem pie vēstniecības, gāja pie Brīvības pieminekļa, rakstīja petīcijas, katru dienu bija domās ar KM.
Mēs augam kā sabiedrība un ar katru jaunu gadījumu pierādām, ka esam ļoti saliedēti un spēcīgi. Jo tā bija tautas kustība, tie bija mediji, kas pamodināja mūs, snaudošos politiķus.
No sava mazā burbulīša, no savas nelielās pieredzes, politiski iesaistoties KM lietā, es redzu tos lieliskos cilvēkus, uz kuriem var paļauties, bet es zinu, ka to ir krietni vairāk. Paldies visai mūsu saliedētai Saeimas opozīcijai, kas darbojās un līdzpārdzīvoja, paldies vienīgajam koalīcijas kolēģim Jānim Iesalniekam, kurš nepalika vienaldzīgs un krietni rīkojās, sadarbojoties KM lietā.
Elita Veidemane, Baiba Rudevska, Irēna Kucina, Inese Kahanoviča, Edgars Tavars, Rūdolfs Brēmanis, kolēģi no mūsu “neatkarīgo frakcijas” - Aldis Gobzems, Didzis Šmits, Linda Liepiņa, Karina Sprūde, paldies Saulvedim Vārpiņam par operatīvu iesaisti, paldies Zvērinātu advokātu padomei, Ģenerālprokuratūrai, Baibai Juganei-Linterei, Saeimas Juridiskajam birojam, Juridiskās komisijas konsultantiem, visiem citiem krietnajiem cilvēkiem, kas atgrieza Latvijai cerību.





Apvienotā saraksta (AS) Saeimas frakcijas deputāti vērsušies ar pieprasījumu pie iekšlietu ministra Riharda Kozlovska, prasot skaidrot ministra rīcību un atbildību par telefonkrāpniecības apkarošanu. Saskaņā ar pētījumu aģentūras «Norstat» 2025. gadā veikto aptauju 71% Latvijas iedzīvotāju ir saskārušies ar telefonkrāpniecību. Savukārt Valsts policijas dati liecina, ka 2025. gadā krāpnieki Latvijas iedzīvotājiem izkrāpuši vismaz 23,7 miljonus eiro, salīdzinot ar 16 miljoniem eiro 2024. gadā.
Tuvojas Krievijas uzsāktā pilna mēroga kara pret Ukrainu ceturtā gadadiena. Nemainīgs ir fakts, ka šis ir masīvākais un intensīvākais bruņotais konflikts Eiropā kopš 1945. gada. Krievijas agresiju raksturo bezprecedenta kara vešanas un okupācijas nosacījumu pārkāpumi Ukrainā, kuru dēļ masveidā cieš civiliedzīvotāji, civilā infrastruktūra un Ukrainas tautas vēsturiskais mantojums. Jāpieņem, ka uz jautājumu, vai šo karu varēja izbeigt ātrāk un vai to var izbeigt drīzumā, atbildes būs atšķirīgas politikas, militāro, ekonomikas un dažādu citu ekspertu vidū.
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.