Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Zinātnē (kulturoloģijā, krospsiholoģijā, etnoloģijā, antropoloģijā, etnosocioloģijā) medicīniskos jēdzienus „donors” un „recipients” (saņem donora ziedojumu) lieto akulturācijas sakarā. Par akulturāciju (no latīņu acculturare) dēvē kultūru mijiedarbību, kad viena kultūra ļoti daudz pārņem no otras kultūras. Turklāt akulturācijai ir noteikta specifika: iniciatore ir mazāk attīstītā kultūra, kura pilnā mērā vai gandrīz pilnā mērā pārņem augstāk attīstīto kultūru.

Acīmredzot cilvēces vēsturē akulturācija ir pastāvējusi vienmēr. Eiropiešu dzīvē akulturācija pirmo reizi visplašāk un konsekventāk izpaudās mūsu ēras sākumā, kad barbaru ciltis masveidā pārņēma romiešu kultūru. Pēc Romas impērijas sabrukuma Rietumeiropā izveidojās daudzas valstis. To iedzīvotāju kultūra balstījās uz romiešu kultūras mantojumu. Mūsdienu Rietumeiropas kulturoloģiskās ģenēzes pamatā, tēlaini sakot, ir barbaru bioloģiskie gēni un romiešu kultūras gēni.

Rietumu zinātne par akulturāciju sāka interesēties tikai XX gadsimta pirmajā pusē. Tiek uzskatīts, ka jēdzienu „akulturācija” pirmo reizi 1910.gadā lietoja vācu zinātnieks V.Krikenbergs. Savukārt angļu valodā minēto jēdzienu pirmais lietoja arī vācu zinātnieks slavenais etnosociologs Rihards Turnvalds. Tas notika 1932.gadā pēc viņa emigrēšanas uz ASV. Žurnālā American Anthropologist 1932.gadā publicēja R.Turnvalda rakstu „Akulturācijas psiholoģija”.

Akulturācijas tematikai pirmie visenerģiskāk pievērsās amerikāņu antropologi. Viņiem degungalā bija vilinoši pateicīgs materiāls – indiāņu un nēģeru akulturācija, lavīnveidīgi pārņemot „balto” amerikāņu kultūru.

Nav precīzi noskaidrots, kurš no amerikāņu antropologiem pirmais sāka lietot jēdzienus „donors” un „recipients”. Pētījumos par akulturāciju abi jēdzieni ļoti iederas, tāpēc tie ātri kļuva populāri antropologu tekstos jau pirms II Pasaules kara. Planetāri globālās migrācijas veicinātā kultūru mijiedarbība neļauj aizmirst abus jēdzienus. Tie joprojām saglabājās zinātniskajā leksikā.

Pašlaik jēdzieni „donors” un „recipients” ļoti aktuāli ir kultūru integrācijas problemātikā. Mēs labi zinām, ka arī Latvijā vārdam „integrācija” ir maģiska aura, visbiežāk izraisot maģisko apli – burvju loku un parādību virkni, no kura nevar izkļūt.

Šajā maģiskajā aplī ne reti nonāk pats jēdziens „integrācija”. Tā tas redzams etnopolitikā, pateicoties šī jēdziena aplamajai izpratnei. Ne vienmēr tiek ņemts vērā, ka integrācija nebūt nav tas pats, kas asimilācija. Mūsu etnopolitika ļoti bieži it kā runā par integrāciju, taču patiesībā sapņo par asimilāciju. Pie mums integrācijas etnopolitiskajam rezultātam praktiski ir jābūt cittautiešu asimilācijai latviešu tautā un kultūrā.

Etnopolitikā pret jēdzieniem „donors” un „recipients” ir jāizturas ļoti nopietni. Droši var teikt – pat pārāk nopietni. Abi jēdzieni apzīmē vēsturiski reālu praksi, no kuras ir obligāti jāmācās, izstrādājot jebkuru etnopolitisko stratēģiju. Abi jēdzieni ietilpst etnopolitiskās terminoloģijas ābecē.

   Kultūru integrācija faktiski pamatā ir atkarīga no attiecīgo kultūru (donora un recipienta) pakārtotības izjūtas. Ja pakārtotības izjūta ir pretdabiska, tad nevar būt runa ne par kādu kultūru integrāciju. Ar spēku (voluntāru etnopolitisko gribu) kultūru integrācijā neko nevar panākt. Var vienīgi sabojāt starpkulturālās attiecības un zaudēt etnopolitisko autoritāti, kas ir noticis pēcpadomju Latvijā.

Tas ir stabili zināms, kādi cilvēki visbiežāk tika izraudzīti valsts struktūru vadībai noziedzīgās „perestroikas” laikā un turpmākajos gados. Tie ir cilvēki, kuriem nav nekā kopēja ar zinātni un nevar būt nekā kopēja ar zinātni. Pat vēl trakāk. Viņi ienīst zinātni. Viņi īstenībā nemaz nevar neienīst zinātni. Zinātne taču ir viņu debilitātes un debilās politikas (etnopolitikas) visspožākais spogulis. Zinātnes spogulī lieliski ir saskatāmas visniecīgākās grumbiņas viņu nenormālajā darbībā. Zinātnes spogulī ir detalizēti redzama viņu etnopolitikas ārprātīgā aplamība.

Latviešu etnopolitikas mērķis ir integrēt cittautiešus („krievus”) latviešu kultūrā. Teorētiski mērķis it kā būtu saprotams un atbalstāms. Taču minēto mērķi var saprast un atbalstīt vienīgi tās personas, kurām nav latviešu kultūras un cittautiešu (krievu, ebreju) kultūru pakārtotības izjūta. Respektīvi, viņi nezina, kādas ir minēto tautu kultūru attīstības objektīvās atšķirības. Bez šo objektīvo atšķirību respektēšanas nevar būt konstruktīva saruna par kultūru integrāciju.

Pēcpadomju latviešu etnopolitiķi neko negrib dzirdēt ne par Latvijā dzīvojošo tautu kultūru attīstības objektīvajām atšķirībām, ne šo objektīvo atšķirību kardinālo lomu kultūru integrācijā. Mūsu etnopolitiķi, rupji sakot, uzspļauj donoru un recipientu pakārtotībai kultūru integrācijā.

Atceros, lielākā daļa no mūsu „integratorēm” (ar etnopolitiku, kā arī aizvadītajos gados ar visas valsts politiku pie mums galvenokārt nodarbojās sievietes) nemaz nebija spējīgas saprast, par ko ir runa. Mūsu „integratores” (aldermanes) stulbi uzskatīja, ka, dažādu likumu un noteikumu iebiedēti, cittautieši brīvprātīgi iesoļos latviešu kultūrā. Viņas aprobežoti iespītējās un atsacījās ņemt vērā, ka latviešu kultūra nevar būt donors cittautiešu kultūrām. Viņas akli nevēlējās neko dzirdēt, ka latviešu kultūras attīstība neatbilst tam līmenim, lai cittautieši brīvprātīgi kļūtu mūsu kultūras recipienti. Viņas kļuva ārprātīgi niknas, dzirdot par latviešu kultūras donorisko ambīciju smieklīgumu.

Protams, „integratoru” stulbums, aklums, spītība, ārprātīgais niknums sakņojās ne tikai iedzimtajās īpašībās, bet arī modīgajās uzmācīgajās bailēs (fobijā) no „krieviem”. Ja arī kāda gaišāka dāma kaut ko tomēr uztvēra no zinātnes gudrībām, tad viņa nekādā gadījumā to nedrīkstēja izrādīt. Visi rēja „krievus”. Tie, kuri to nedarīja, bija Maskavas aģenti un nedrīkstēja darboties integrācijas valsts komisijās un integrācijas valsts darba grupās, apspriežot LR etnopolitiskos projektus.

Mūsu sētā par integrācijas galveno kodolu kļuva valoda. Laiku pa laikam uzvirmo kaislības ap valodu, psihopātiski žēlojoties par „krievu” nevēlēšanos lietot latviešu valodu. Visbiežāk šī psihopātiskā žēlošanās liecina, ka daudzi latvieši grib panākt, lai „krievi” arī seksa laikā lietotu latviešu valodu. Profesionāli pētījumi par latviešu valodas lietošanu nav manīti jau daudzus gadus. Tādi pētījumi, kuriem varēja uzticēties, pēdējo reizi bija sastopami 90.gadu sākumā.

Nenoliedzami valsts pastāvēšana nav iespējama bez valodas vienotības un (ja nepieciešams) juridiskās centralizācijas. No cittautiešiem (citu valodu lietotājiem) tas prasa ļoti augstu apzinīgumu un morālo kompromisu. Viņiem nākas organiski saprast un lojāli ņemt vērā attiecīgās valsts valodas tiesības un prioritāti.

Valoda ir kultūras elements. Tātad arī kultūras donora elements. Skaidrs, ka cittautieši lūkojās uz latviešu valodu no tās kulturoloģiskās perspektīvas viedokļa. Proti, viņi vērtē latviešu valodu kā donoru jaunām zināšanām, jaunai pasaules izpratnei, jaunam papildinājumam gan turpmākajā garīgajā dzīvē, gan turpmākajā materiālajā dzīvē.

Sākumā patiešām pastāvēja „krievu” nepatīkama pretošanās latviešu valodai. Taču par laimi „krievi” paši tika ar sevi galā. Bez pārspīlējuma var teikt, ka viss izmainījās burtiski dažās dienās. Tie, kuri man vakar teica „зачем нам латышсский язык”, otrā dienā laipni smaidīja: „Конечно, дорогой Артур, в Латвии мы должны знать латышский язык!»

„Krievu” lingvistisko dedzību ātri nokautēja mūsu slavenā valodas politika ar saviem drausmīgajiem sitieniem. Visdrausmīgākie sitieni bija atsacīšanās organizēt latviešu valodas mācības pieaugušajiem par valsts naudu, atsacīšanās skolās palielināt latviešu valodas stundu skaitu polietniskajās teritorijās, nespēja izstrādāt metodiku latviešu valodas mācīšanai,  latviešu valodas mācībām (integrācijai) Rietumu piešķirto miljonu nozagšana, valodas inspektoru šovinistiskā piekasīšanās vienkāršā darba darītājiem (sētniekiem, apkopējiem, šoferiem, atslēdzniekiem) par valsts valodas nelietošanu, slaukot ielu un grīdu, braucot ar kravas automašīnu un strādājot garāžas „bedrē”.

Tomēr pats galvenais ir, lūk, kas. Pēcpadomju laikā ne tikai latviešu kultūra vēlējās būt donors citām kultūrām. Lieta ir tā, ka pēcpadomju laikā arī citas kultūras varēja kļūt donors latviešu kultūrai.

Latvijā bija domājoši cilvēki, kuri lika ļoti lielas cerības uz citām kultūrām LR gaišajā nākotnē. Šie cilvēki ļoti labi apzinājās nepieciešamību palīdzēt jaunajai latviešu tautai. Šie cilvēki, protams, ļoti labi pazina latviešu mentalitāti un tāpēc varēja prognozēt tādu morālo un profesionālo kaislību izvirdumus, kurus paši latvieši pagaidām nav spējīgi apslāpēt un tāpēc to varētu palīdzēt izdarīt cittautieši, ņemot vērā viņu kultūru milzīgo mantojumu un fundamentālo autoritāti.

Pats par sevi saprotams, ka minētie cilvēki ļoti lielas cerības lika uz cittautiešu (krievu, ebreju) reliģiskā potenciāla, zinātniskā potenciāla, mākslas un literatūras potenciāla, politoloģiskā potenciāla, ekonomiskā menedžmenta potenciāla, morālās un tikumiskās reputācijas potenciāla ļoti aktīvu un patriotisku iesaistīšanos LR celtniecībā pēc PSRS sabrukuma. Vārdu sakot, bija ļoti lielas cerības, ka demokrātiskās brīvības jaunajos perspektīvajos apstākļos cittautiešu potenciāls kļūs varens palīgs latviešu tautai Latvijas valsts celtniecībā. Ar cittautiešu aktīvu līdzdalību LR tiks izveidotas īstas universitātes, turpināsies LPSR gados ievadītais dabas zinātņu uzplaukums, humanitārās un sociālās zinātnes nostāsies vienā līmenī ar Rietumu zinātnisko līmeni, valsts politiskā un ekonomiskā vadība iegūs augsti profesionālu un zinātniski pamatotu trajektoriju, LR dzīvē valdīs saprāts, godīgums, tiesiskums, vismodernākās zināšanas un vismodernākās organizatoriskās formas. Mūsu dzīvei nebūs nekā kopēja ar neoliberālisma un postmodernisma destruktīvajām normām un vērtībām.

Cerības nepiepildījās. Abi donori (latviešu kultūras un citttautiešu kultūru) izrādījās neadekvāti – savam uzdevumam precīzi neatbilstoši. Ja latviešu kultūras neadekvātumam būt donoram cittautiešu kultūrām ir vēsturiski objektīvs iemesls un neattaisnojama ir vienīgi latviešu politiskās kliķes stulbi nekompetentā iedoma tēlot donoru, tad cittautiešu (krievu, ebreju) kultūru neadekvātumam objektīvu iemeslu nav un nevar būt nekādi objektīvi attaisnojumi. Cittautiešu kultūru neadekvātumu sekmē subjektīvie faktori.

Tāpēc secinājums par viņu lomu LR cittautiešiem (krieviem, ebrejiem) var būt nepatīkams. Par to, ka LR visos rādītājos Eiropā ieņem pēdējās vietas, ļoti lielā mērā ir vainīga ne tikai latviešu valdošā kliķe, bet arī cittautieši. Turklāt var uzskatīt, ka visvainīgākie ir cittautieši, kuri ar savu tautu un to seno grandiozo kultūru autoritāti necentās apturēt un ievirzīt pareizās sliedēs nacionāli suverēnai valstiskai darbībai pilnīgi negatavās jaunās latviešu tautas „mīļās aplamības”, kā mēdza teikt mans mentors akadēmiķis Vilis Samsons. Viens ir tas, ko var sagaidīt un prasīt no jaunas tautas. Pavisam kaut kas cits ir tas, ko var sagaidīt un prasīt no vecām tautām.

Noteikti nākas bēdāties, ka cittautiešu inteliģence nepalīdzēja novērst latviešu inteliģences pagrimumu. Šodien konstatējamā latviešu inteliģences pasionārā bezspēcība, aprobežotība, pseidointelektuālisms, parazinātniskums, kompradorisms ir labi pazīstamas nelaimes, kuras galu galā var uzskatīt par visas tautas nelaimi un visas tautas katastrofu. Tauta bez inteliģences nav tauta, bet veģetējošs bars, kas vadās no dabas dotajiem dzīvnieciskajiem instinktiem un kuram nav iespējams izmantot inteliģences radītās garīgās un materiālās kultūras vērtības. Veģetējošais bars pat nevar šīs vērtības pa īstam aizņemties no citām tautām, jo inteliģence tradicionāli ir arī kultūras vērtību translētāja.

Latviešu inteliģences tumsonībai un mēnessērdzībai ir noteikts vēsturiskais izskaidrojums. Latviešu inteliģences mazasinība iestājās tad, kad latviešu inteliģenci sāka ražot latviešu augstskolas Latvijā. Latviešu inteliģences līmenis bija cienījams tikai līdz tam laikam, kad latvieši izglītību ieguva Tērbatā, Pēterburgā, Maskavā, Berlīnē u.c.

Tātad runa ir par latviešu inteliģenci līdz 1919.gadam, kad Rīgā izveidoja universitāti. Rainis, Rozentāls, Purvītis, Valters un citi patiesi inteliģentas personības izglītību ieguva īstā akadēmiskajā vidē ar gadsimtiem ilgām mākslas un zinātnes tradīcijām. Teiksim, pašlaik LU “ekselences” reti pelēku cilvēku vadībā nav spējīgas formēt latviešu tautas inteliģenci. Vienīgi ir spējīgas vairot pseidointelektuāļu, pseidointeliģentu un latento mēnessērdzīgo skaitu.

Tas pats attiecas uz LR t.s. krievu privātajām augstskolām, jo cittautieši ir devuši milzīgu „ieguldījumu” augstākās izglītības profanācijā. Tā vietā, lai LR progresīvi attīstītu augstāko izglītību un zinātni, cittautiešu alkatīgie biznesmeņi faktiski nekaunīgi izpostīja augstāko izglītību un zinātni, tādējādi pilnīgi sagraujot arī savas (krievu) tautas un kultūras normālas turpmākās pastāvēšanas iespējas. Augstākā izglītība ir visas izglītības sistēmas lokomotīve. Ja nav pienācīga austākā izglītība, tad strauji degradējās arī pamatizglītība un vidējā izglītība. Tas ir loģiski. Augstskolas piegādā kadrus skolām. Tādējādi krievu izglītība LR ir nonākusi ļoti apdraudētā stāvoklī. Apdraudēta ir arī latviešu izglītība, jo krievu biznesmeņu „akadēmijās” mācās daudzi latviešu jaunieši.

Pēcpadomju laikā Latvijā dzīvojošie krievi, ebreji, kuri pārstāv lielas reprezentatīvas kultūras ar lieliskām morāli tikumiskajām un intelektuālajām tradīcijām, nekad nopietni necentās apturēt latviešu pieļautās aplamības iekšpolitikā un ārpolitikā, ekonomiskajā politikā, etnopolitikā, izglītības politikā. Latvijā dzīvojošie krievi, ebreji nekad principiāli nevērsās pret veselā saprāta normu pārkāpumiem latviešu izdarībās. Nekad principiāli nevērsās pret zādzībām, blēdībām, dažādām “shēmām” naudas sadalē, kadru izvēlē. Latvijā dzīvojošie krievi, ebreji nekad nekļuva stingras un konsekventas morāles aizstāvji, klasisku demokrātisko politisko risinājumu aizstāvji, zinātnes un izglītības aizstāvji.

Nav ticams, ka tas viss nenotika, pateicoties minēto tautu pārstāvju dziļajai inteliģencei un korektumam citas tautas (latviešu) kritikā. Nav ticams, ka visu izšķīra elementāras pieklājības un tolerances apsvērumi. Visticamākais ir tas, ka minēto tautu pārstāvji Latvijā ne ar ko nav labāki par latviešiem. Viņi tāpat kā latvieši var nodoties zagšanai, blēdībām, meliem, stulbībām. Viņi tāpat kā latvieši ir nonākuši “eiropeiskuma” un “eiropeisko” labumu glamūrīgās patērēšanas gūstā. Viņi mazāk orientējās uz savu kultūru, bet visu mācās galvenokārt no Rietumu kultūrām; proti, primitīvi atdarina Rietumu kultūru formātus. Tas ir ļoti žēl. Ja Latvijā dzīvojošie krievi, ebreji būtu kvalitatīvāks cilvēciskais kapitāls, tad LR dzīve varēja iegūt pavisam citu morāli tikumisko un intelektuālo raksturu.

Katrā ziņā ir interesanti, kā būtu attīstījusies dzīve Latvijā no fiziskā spēka viedokļa, ja te dzīvotu, teiksim, īsti krievu vīri – godīgi, enerģiski, pašlepni. Ja Latvijā pēcpadomju periodā dzīvotu īsti krievu vīri, tad viņi, rupji sakot, tiešā un netiešā veidā būtu paņēmuši panteļejeviskos neliešus pie rīkles jau par latviešu pirmo lielāko nelietību pilsonības jautājumā.

Tiem, kuri nezina, paskaidroju: LTF kuluāros solīja visiem pilsonību (“0″ variantu, kas tika realizēts Lietuvā). Tāpēc par LTF nobalsoja arī krievi, un LTF tika pie varas. Taču latviešu vara tūlīt nelietīgi piekrāpa krievus un pieņēma nodevīgo pilsonības likumu. Tajā nebija runa par “0″ variantu.

Krievi (plašāk – cittautieši) tika nekaunīgi piekrāpti. Ciniski par LTF varoņdarbu kādā tekstā izsacījās Panteļējeva kungs, lieloties par krievu piekrāpšanu. To, ko tādā gadījumā darītu īsti krievu vīri, jau minēju. Viņi noteikti nesamierinātos un nelietīgajiem panteļējeviem varbūt pat nolaistu asinis. Bet, izrādījās, Latvijā nav īsti krievu vīri. Latvijā krievi ir tādi paši kā latvieši, kuri stulbi sapņoja par “Eiropu”, “eiropeiskajām vērtībām” un tūlīt pievērsās zagšanai un blēdībām, nelaida garām izdevību piedalīties „prihvatizācijas” noziedzībās.

Krievu cilvēciskā vērtība izrādījās kritiski niecīga. Katra ziņā ne labāka par latviešu cilvēcisko vērtību. Var teikt – pat sliktāka, jo krievi vispār atsacījās iebilst latviešu politiskajam un ekonomiskajam debilismam. Krievi samierinājās ar visiem latviešu destruktīvajiem lēmumiem, kas krievus pārvērta par 2.-3. šķiras cilvēkiem. Krievi neorganizēja politisko un fizisko pretestību latviešu nelietībām. Krievi vispār savu aizstāvību uzticēja cilēviču, mitrofānovu, plīneru, libermanu tipa “cilvēktiesību aizstāvjiem”, kas viņiem bija un joprojām ir ceļš uz politisko karjeru un materiālo labklājību. Nekas vairāk. Zinu tikai vienu cilvēku (Pimenova kungu), kurš godīgi neslēpa savus plānus. Viņš atklāti teica, ka krievu skolu aizstāvēšana viņam ir tikai ceļš uz Saeimu, politisko karjeru un nekas vairāk.

Krievu (cittautiešu) skaits Latvijā ir tik liels, ka viņi principā var panākt visu savā labā, bet nevis ļaut kādam par viņiem ņirgāties. Ja Latvijā būtu īsti krievu vīri, tad te nebūtu tāda zagšana un blēdības. Krievi neļautu zagt un blēdīties. Pat ar fizisko spēku neļautu, ja vajadzētu to pielietot. Tātad dzīve būtu pavisam savādāka. Fiziskā spēka aspektam ir liela loma. Ar parlamentārām metodēm (Mitrofānova kunga divkosīga atruna) var cīnīties tikai augsti attīstītā sabiedrībā ar stabilu tiesisko apziņu, demokrātiskuma mentalitāti, godīgiem cilvēkiem parlamentā, valdībā. Noziegumu brīvības paradīzē ar zagļiem un blēžiem ir jārunā (ja vispār ar viņiem ir jārunā) viņu valodā, kontekstā vienmēr saglabājot fiziskā spēka biedu. Piebilstams, ka pašlaik tas attiecas arī Rietumeiropu, ASV. Arī Rietumos karnevāliskās parlamentārās metodes (piketi, petīcijas, velomarši u.tml.) vairs netiek ņemtas vērā, jo politiķu cinisms ir sasniedzis šausmīgu gradāciju.

Noslēgumā gribu visus iepriecināt. No neadekvātajiem donoriem ir negaidīti fantastisks labums. Neadekvātie donori ir izraisījuši neiedomājamu un neparedzētu labumu – sekmējuši kultūru ideālu integrāciju. Pie mums faktiski nedrīkst žēloties par valsts integrācijas programmas izgāšanos. Pie mums nedrīkst teikt, ka kultūru integrācija nav notikusi.

Gluži pretēji. Pie mums aizvadītajos pēcpadomju gados ir notikusi ideāla kultūru integrācija. Pēcpadomju gados no latviešu un cittautiešu kultūrām ir izveidojies tipoloģiski vienots kulturoloģiskais lielums ar visiem kopīgām morālajām, tikumiskajām, intelektuālajām, politiskajām normām un vērtībām. Kultūru ideālās integrācijas rezultātā Latvijā dominē garīgi vienots kultūras veselums – viena kultūra. Šī veseluma autoriem ir identiska cilvēciskā kvalitāte – vienādi uzskati par to, kas, piemēram, ir zagšana, blēdības, finansiālās „shēmas”, melošana, veselajam saprātam neatbilstoša uzvedība, darbība un komunikācija. Šī veseluma autori vienādā emocionāli psiholoģiskajā pakāpē jūsmo par „eiropeiskumu”un „eiropeiskajām vērtībām”. Viņi visi lepojās ar savu piederību Rietumu civilizācijai. Viņiem ir identiski nevērīga attieksme pret nacionālo suverenitāti, nacionālo naudas sistēmu, valstisko patstāvību, ģeokrātisko valstiskumu. Šī veseluma autori ir noziegumu brīvības fani un līdzvērtīgi lepni ietilpst tajā jaunajā sociālajā elementā, kuru bijušajās sociālisma zemēs sauc par kriminālā kapitālisma kloāku.

Par kultūru integrācijas izgāšanos varētu runāt tikai tad, ja kāda cittautiešu daļa būtu atklāti, kategoriski, konsolidēti un praktiski rezultatīvi vērsusies pret zagšanu, blēdībām, muļķībām, neļaujot LR noslīdēt tik pazemojošā līmenī. Tas diemžēl nav noticis. Tāpēc godīgi ir jāatzīst kultūru integrācijas triumfs. Pateicoties donoru neadekvātumam, LR ir noticis odiozs etnopolitiskais brīnums.

Mūsmājas odiozais etnopolitiskais brīnums atsaucās uz mūsmājas dzīves visiem segmentiem. Tajā skaitā parlamenta vēlēšanām. Naivi ir ticēt, ka starp t.s. latviešu partijām un t.s. krievu partijām pastāv kaut kāda atšķirība. Reāli nekāda atšķirība nepastāv.

Piemēram, „Vienotība” ne ar ko nav labāka vai sliktāka par „saskaņu”. Daudzi saprātīgi latvieši paļaujas uz „saskaņas” godīgumu, it kā „saskaņa” nebūtu iejaukta nekādās zādzībās, blēdībās, muļķībās, nedraudzētos ar īpaši rafinēto nelieti – „20%”. Tā domāt ir ļoti aplami un naivi. Visu partiju un tajā skaitā „saskaņas” galvenais mērķis ir nauda un iespēja sadalīt naudu starp savējiem.

„Vienotība” no „saskaņas” atšķiras vienīgi ar to, ka „Vienotībai” ir iespējams izmantot ļoti skaistu manipulācijas līdzekli. „Vienotība” lētticīgajam latviešu elektorātam var saldi iestāstīt, ka tā nekad nepieļaus „saskaņas krievu” nonākšanu valdībā, tādējādi iegūstot zināmu atbalstu vēlēšanās. Tas ir ļoti ērts līdzeklis, kā nomaskēt patieso mērķi – nevienu nepielaist pie naudas poda. Šajā ziņā „Vienotība” ne ar ko neatšķiramies no saviem skolotājiem amerikāņiem. Amerikāņi okupē un bombardē svešas zemes, lai atņemtu dabas bagātības, bet pasaules sabiedrību maldina ar cēlu pasaku par demokrātijas ieviešanu.

Katrā partijā un vēlēšanu kandidātu sarakstā ir izņēmumi – cilvēki, kuri vēl kaut kam tic un uz kaut ko vēl cer. Viņu prioritāte ir kalpošana sabiedrībai. Taču, kā vienmēr, izņēmumi ir izņēmumi, un izņēmumi nekad dziļi neietekmē pamatsaturu.

Kas attiecas uz krievu donorisko palīdzību, tad šajā jomā nekā iepriecinoša nav. Krievija jau pirms kāda laika Ušakova kungu prezentēja ka Latvijas krievu diasporas politisko līderi un līderi visās esamības sfērās. Krievijas valsts augstākā vara nav izņēmums, jo priekš tās tāpat kā priekš jebkuras politiskās varas politiskais līderis ir līderis visās cilvēciskās esamības sfērās – intelektuālais līderis, morālais līderis, ekonomiski organizatoriskais līderis, sporta līderis utt.

Ušakova kunga nesenā tikšanās Maskavā ar Krievijas vadoņiem liecina, ka viņa pozicionēšana turpinās. Tātad viņš apmierina Kremli. Un tas nav svarīgi, vai attiecīgais kadrs vispār ir personība un vai viņa galvā vispār ir smadzenes.

Ušakova kunga prezentēšana bija vēlēšanās realizēt paaudžu maiņu. Gudrā un kompetentā Dolgopolova kunga un citu līderu laiks noslēdzies. Taču tādējādi kļuva skaidrs, ka Krievijā, salīdzinot ar padomju laiku, nekas būtiski nav mainījies politisko kadru izvēlē. Joprojām priekšroka ir estētiskajām vērtībām – frizūrai, sejas glītumam, auguma konstitūcijai. Tās ir vērtības, kas adresētas sievietēm, pensionāriem. Intelektuālais potenciāls, erudīcija, dzīves pieredze un dzīves gudrība tādā izvēlē netiek ņemta vērā. Mums jau padomju laikā bija glīti kungi ar skaistām frizūrām, bet niecīgu intelektuālo kapacitāti. Pirms kāda laika Sudrabas kundze precīzi raksturoja krievu jauno līderi kā pelēku un idejiski nepatstāvīgu puisi.

Ļoti iespējams (pilnā mērā ticams), Krievijai nebija cita izvēle. Krievu diasporas cilvēciskais potenciāls nevar sajūsmināt ne Kremli, ne mūs šeit Latvijā. Latvijas krievu “politiķu” portreti ir labi zināmi, un tie atstāj ļoti drūmu iespaidu. Tāpēc par krievu donorisko ziedojumu nav ko sapņot. Toties odiozais etnopolitiskais brīnums var iegūt destruktīvi plašāku amplitūdu. Mūsmājas kultūru ideālās integrācijas triumfs pāraugs permanencē – pastāvīgā un nepārtrauktā unikālā fenomenā.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Kadastrālās vērtības ir “jāiesaldē”

FotoLatvijas nekustamo īpašumu darījumu asociācija LANĪDA aicina “iesaldēt” šā brīža kadastrālās vērtības, lai novērstu negatīvās sekas, kas prognozēto kadastrālo vērtību pieņemšanas gadījumā radīsies gan mājsaimniecībām, gan tautsaimniecībai kopumā. Turklāt tās turpmāk jānosaka 85% apmērā no vidējā tirgus līmeņa, kā tas savulaik normatīvos bija paredzēts.
Lasīt visu...

12

Pa iznīcības ceļu…

FotoKāds gudrais reiz uzdevis jautājumu: „Viens mats — vai tas ir daudz, vai maz?” Un pēc tam pats atbildējis: „Ja uz galvas, tad maz, bet ja zupā – tad daudz!” Bet tagad, lūdzu, atbildiet uz manu jautājumu: „Divi simti cilvēku – vai tas ir daudz vai maz?” Varu arī atbildēt: „Maz, ja salīdzina ar diviem miljoniem valsts iedzīvotāju. Daudz, ja tie ir pie varas tikuši „demokrāti” – nedaudzos gados tiks iznīcināta gan valsts, gan tās (gļēvie) iedzīvotāji!” Neticat? Lūk, ieskats nesenā pagātnē…
Lasīt visu...

6

Dabas aizsardzības pārvaldes reforma: ieguvumus nesaskatām, zaudējumi acīmredzami

FotoVides konsultatīvā padome (VKP), kas apvieno divdesmit nozīmīgākās nevalstiskās vides organizācijas Latvijā, iebilst pret VARAM virzīto Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) reformu, kas paredz DAP pamatfunkcijas nodot Valsts vides dienestam, tādējādi būtībā likvidējot DAP kā vienotu valsts dabas aizsardzības kompetences centru.
Lasīt visu...

12

Striķim pietiek, ēšanai nepietiek: Latvijā diemžēl parasti praktizē lāpīšanu ar ielāpiem, kas mazāki par caurumu

FotoPārsvarā Latvijas sabiedrība ir vai tiek grūsta procentu gūstā. Ja ienākumi ir 3000 EUR bruto mēnesī, tad ar trīs mēnešu ienākumiem var samaksāt, piemēram, nekustamā īpašuma nodokli un badā nemirt, bet, ja ienākumi ir 300 EUR bruto, tad pat viena mēneša ienākumu zaudējums var būt par iemeslu ģimenes dzīvošanai pusbadā, mājokļa zaudējumam un virknei citu nelaimju.
Lasīt visu...

12

Izstrādātie tiešmaksājumu nosacījumi vairāk līdzinās "naudas apgūšanai"

FotoPubliskajā telpā izskanējušie tiešmaksājumu aprēķini nav korekti, tiešmaksājumu sadaļā visvairāk cietīs mazie un vidējie lauksaimnieki, turklāt Zemkopības ministrijas (ZM) piedāvātie pasākumi jēgpilni nerisinās vides un klimata jautājumus.
Lasīt visu...

18

Ko lai dara, ja man gribas sev paturēt pusi no grāmatu vākos ielikto apķēzošo sacerējumu pārdošanas cenas?

FotoJau labu laiku lauzu galvu par grāmatu vākos ielikto apķēzošo sacerējumu vietu grāmatu tirdzniecības vietu plauktos. Pēc nomelnojošām, izņirdzošām grāmatām ir patiešām liels pieprasījums, īpaši, ja tās ir izliktas kā acīs krītošs piedāvājums, ja tās piedāvā kā īstu mantu.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Pakļautās Latvijas priekšniekdiletanti infekciozos laikos

Pirms ir sākta ordeņu dalīšana "Par uzvaru pār Covid-19", ir vērts ar vēsu prātu novērtēt pakļautās Latvijas iestāžu un personāliju darbību...

Foto

Kā mēs tērēsim daudzās naudas

Vairāk nekā 10 miljardi eiro jeb gandrīz viens Latvijas gada budžets – tik daudz Eiropas naudas mums līdz 2027. gadam paredz...

Foto

Es apliecinu savu interesi iesaistīties dialogā ar likumdevēju Saeimas organizētā konferencē vai seminārā - tas mums noteikti dos daudz laba

Daru zināmu, ka 2020. gada 2....

Foto

Esam izlēmuši koncentrēties uz ražošanu Latvijā – un tam ir savi iemesli

Šobrīd ir pienācis laiks, kad AS „Agrolats Holding” grupa, kurā ietilpst arī tādi pazīstami...

Foto

Liel un jaun koncertzāl, pa kuras celšn jūs tur kašķe, taisn pirms gad tik atklāt uz Lielo laukum iekš Ventspil

Mēs, kas dzīvo iekš sav ķizgal...

Foto

Nav atbalstāms MK rīkojuma nosacījums par Pasaules tirdzniecības centra ēkas demontāžu

Latvijas Arhitektu savienības (LAS) Padomes locekļi, apspriežot Ministru kabineta rīkojumu Nr. 341 no 18.06.2020. par...

Foto

Eiropas Komisija vērtēs Latvijas ārkārtas stāvokļa atbilstību cilvēktiesībām

Šā gada pavasaris ar Covid 19 un no tā izrietošajām sekām izsita no līdzsvara daudzus. Tiek lauzti šķēpi,...

Foto

Vadzis

Kā saprast teicienu un pat apgalvojumu – «Kad vadzis ir pilns, tas lūzt»? Vai tā, ka ir nepieciešamas pārmaiņas, ka/ja turpmāk neizdosies noturēt paklausībā, ka...

Foto

Tagad mums ir slikti ceļi, bet daudz ierēdņu, kuri balso par to, lai nekas nemainītos

Divas lietas. Arī it kā nesaistītas, bet par to pašu. Attīstības Par kabatas...

Foto

Meklējam viedu taktiku ēnu ekonomikas līmeņa mazināšanai

Pagājušais – 2019. gads iestādei bija nopietns pagrieziena punkts, kad tika izstrādāta jauna Valsts ieņēmumu dienesta (VID) attīstības stratēģija...

Foto

Sauksim visas lietas īstajos vārdos

Kas katram no jums ir tas mīļākais un dārgākais? Protams, vispirms tā ir paša personīgā āda. Pēc tam bērni, sieva, ģimene....

Foto

Kremļa vēstniecība nāk palīgā: noderīgie idioti cieš zaudējumus „Piebaltijas” infokara frontē

Latvija ir uzsākusi sparīgu cīņu pret  Kremļa izplatīto dezinformāciju. Par drošību un  veselīgu mediju vidi atbildīgās...

Foto

Kam ir izdevīga ārkārtas situācija, jeb kā tiek radītas dzīres mēra laikā?

Saeimas pēdējā ārkārtas sēdē 9. jūlijā, tika izskatīti pieprasījumi par konkrētiem faktiem saistībā ar...

Foto

Mēs dzīvojam melu sistēmā

Es Jums pastāstīšu, kā veido melu ziņas. Melu sistēmu. Tikai ar dažiem piemēriem. Kaut to ir daudz....

Foto

Pareizu ceļu ejam, biedri Svece

Atbalsta vēstule pasaules progresa vēsmu nesējiem, nenogurdināmiem cīnītājiem pret verdzības laiku mantojumu, rasismu un citiem -ismiem....

Foto

Par ko Covid piemaksas Ieslodzījuma vietu pārvaldē?

Izlasīju internetā: "Fiskālās disciplīnas padome: valsts atbalsts Covid-19 pēckrīzes pasākumiem lielākoties ticis valsts sektoram un uzņēmumiem.”...

Foto

Vai Ļeņina ielā 59 (blakus Stūra mājai) dzīvoja čekisti?

Es te veicu nelielu izpēti. Iepriekš publicēju aicinājumu atsaukties zinošus cilvēkus, kas varētu paskaidrot, vai Ļeņina ielā...

Foto

Pēdējais laiks mēģināt iegūt politisko kapitālu no prettiesiskā nekustamā īpašuma nodokļa tēmas

Līdzšinējā nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) piemērošanas kārtība ir jāreformē, un jāievieš neapliekamais minimums primārajam...

Foto

Dievapziņa - strīdēties vai mēģināt saprast?

Katram no mums ir sava patiesība jeb pasaules uzskats, ko esam izveidojuši no lasītā, redzētā, dzirdētā, skolā iemācītā un pašu...

Foto

Uz politiskā feļetona tiesībām: pašpasludinātā virsvadoņa dekrēti par Teikas apkaimi

Es, Viedais Manels, turot roku uz Latvju nerātnajām dainām, pasludinu sevi par Teikas virsvadoni un zvēru...

Foto

Tālmācību nepieņemamības pamatojums

Tālmācību (attālinātās “online” izglītības) nepieņemamības pamatojums jeb krievu neoliberālis prognozē klātienes izglītības elitarizāciju un apgalvo, ka līderiem nav jābūt pārāk daudz un tāpēc...

Foto

Nekustamā īpašuma astrālās vērtēšanas līkloči

Šobrīd Latvijā nekustamo īpašumu kadastrāli vērtē atsevišķi – ēkas/būves un zemi, kas ir pretrunā ar pasaulē pārsvarā pieņemto praksi un Latvijas...

Foto

Latvijas Nacionālā bibliotēka aicina Valsts prezidentu kļūt par pirmās latviski izdotās grāmatas piecsimtgades notikumu patronu

Valsts prezidents Egils Levits ar dzīvesbiedri Andru Leviti šodien apmeklēja Latvijas...

Foto

Ja ir TĀDS “tautu tēvs”, tad labāk tautai dzīvot kā bārenei

Pasaulē ir un ir bijuši vairāki “tautas tēvi”. Tiesa, šāda iezīme ir tikai totalitārajiem režīmiem....

Foto

Pārdomas pēc grāmatas "Viltvārdis" izlasīšanas

Vispār jau cilvēcīgi Levitu var saprast, nedaudz pat izjūtu līdzjūtību. Kādas dzimtas piedzīvotās epizodes, iespējams, gadu gaitā radu daudzreiz pārstāstītas un...

Foto

Ko gada laikā paveicis nācijas tēvs un visas tautas prezidents

Valsts prezidenta Egila Levita prezidentūras pirmā gada (2019. gada 8. jūlijs–2020. gada 6. jūlijs) kopsavilkums....

Foto

VID pieeja veicina to, ka uzņēmējs ir gatavs pat atsaukties noziedznieku aicinājumiem sadarboties

Valsts ieņēmumu dienestam (VID) ir būtiska loma valsts budžeta ieņēmumu veidošanā. Tomēr visbūtiskākā...

Foto

Toreiz un tagad jeb Mīti un patiesība par dzīvi Latvijā padomju laikā

Vien reta tēma tiek apspriesta tik emocionāli, bet bieži vien – pat agresīvi, kā...

Foto

Totalitāro žurku cīņa par varu: kurš kuru iznerros

Pašsaprotams, ka sabiedrotos (draugus) aicina ciemos kā ikdienā, tā arī svētku dienās. Īpaši jau svētku dienās. Nav šaubu,...

Foto

Ja tas, ko raksta grāmatā „Viltvārdis”, ir taisnība, tad Nācijas tēvam ir jāatkāpjas

1. Ja viss tas, ko grāmatā Viltvārdis, raksta Lato Lapsa, ir taisnība, tad Nācijas...

Foto

Ko apliecina pieminekļa zīme

Mantojums ir visapkārt, tas, paaudžu paaudzēm uzkrāts, veido mūsu šodienu – kā fons un vērtību radītājs. Tas, ko redzam, paliek mūsos, tāpēc...

Foto

Tagad es piesaku valsts digitalizācijas reformu

Ministru kabinetā (MK) apstiprināts Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) sagatavotais informatīvais ziņojumus "Par valsts pārvaldes informācijas sistēmu arhitektūras...

Foto

Manas pārdomas par Latvijas himnu

Mūsu valsts himnā centrālais jēdziens ir Latvija. Toreiz, kad himna radās, priekšstats par Latviju bija jauns. Latvija kā vienota zeme –...