Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Zinātnē (kulturoloģijā, krospsiholoģijā, etnoloģijā, antropoloģijā, etnosocioloģijā) medicīniskos jēdzienus „donors” un „recipients” (saņem donora ziedojumu) lieto akulturācijas sakarā. Par akulturāciju (no latīņu acculturare) dēvē kultūru mijiedarbību, kad viena kultūra ļoti daudz pārņem no otras kultūras. Turklāt akulturācijai ir noteikta specifika: iniciatore ir mazāk attīstītā kultūra, kura pilnā mērā vai gandrīz pilnā mērā pārņem augstāk attīstīto kultūru.

Acīmredzot cilvēces vēsturē akulturācija ir pastāvējusi vienmēr. Eiropiešu dzīvē akulturācija pirmo reizi visplašāk un konsekventāk izpaudās mūsu ēras sākumā, kad barbaru ciltis masveidā pārņēma romiešu kultūru. Pēc Romas impērijas sabrukuma Rietumeiropā izveidojās daudzas valstis. To iedzīvotāju kultūra balstījās uz romiešu kultūras mantojumu. Mūsdienu Rietumeiropas kulturoloģiskās ģenēzes pamatā, tēlaini sakot, ir barbaru bioloģiskie gēni un romiešu kultūras gēni.

Rietumu zinātne par akulturāciju sāka interesēties tikai XX gadsimta pirmajā pusē. Tiek uzskatīts, ka jēdzienu „akulturācija” pirmo reizi 1910.gadā lietoja vācu zinātnieks V.Krikenbergs. Savukārt angļu valodā minēto jēdzienu pirmais lietoja arī vācu zinātnieks slavenais etnosociologs Rihards Turnvalds. Tas notika 1932.gadā pēc viņa emigrēšanas uz ASV. Žurnālā American Anthropologist 1932.gadā publicēja R.Turnvalda rakstu „Akulturācijas psiholoģija”.

Akulturācijas tematikai pirmie visenerģiskāk pievērsās amerikāņu antropologi. Viņiem degungalā bija vilinoši pateicīgs materiāls – indiāņu un nēģeru akulturācija, lavīnveidīgi pārņemot „balto” amerikāņu kultūru.

Nav precīzi noskaidrots, kurš no amerikāņu antropologiem pirmais sāka lietot jēdzienus „donors” un „recipients”. Pētījumos par akulturāciju abi jēdzieni ļoti iederas, tāpēc tie ātri kļuva populāri antropologu tekstos jau pirms II Pasaules kara. Planetāri globālās migrācijas veicinātā kultūru mijiedarbība neļauj aizmirst abus jēdzienus. Tie joprojām saglabājās zinātniskajā leksikā.

Pašlaik jēdzieni „donors” un „recipients” ļoti aktuāli ir kultūru integrācijas problemātikā. Mēs labi zinām, ka arī Latvijā vārdam „integrācija” ir maģiska aura, visbiežāk izraisot maģisko apli – burvju loku un parādību virkni, no kura nevar izkļūt.

Šajā maģiskajā aplī ne reti nonāk pats jēdziens „integrācija”. Tā tas redzams etnopolitikā, pateicoties šī jēdziena aplamajai izpratnei. Ne vienmēr tiek ņemts vērā, ka integrācija nebūt nav tas pats, kas asimilācija. Mūsu etnopolitika ļoti bieži it kā runā par integrāciju, taču patiesībā sapņo par asimilāciju. Pie mums integrācijas etnopolitiskajam rezultātam praktiski ir jābūt cittautiešu asimilācijai latviešu tautā un kultūrā.

Etnopolitikā pret jēdzieniem „donors” un „recipients” ir jāizturas ļoti nopietni. Droši var teikt – pat pārāk nopietni. Abi jēdzieni apzīmē vēsturiski reālu praksi, no kuras ir obligāti jāmācās, izstrādājot jebkuru etnopolitisko stratēģiju. Abi jēdzieni ietilpst etnopolitiskās terminoloģijas ābecē.

   Kultūru integrācija faktiski pamatā ir atkarīga no attiecīgo kultūru (donora un recipienta) pakārtotības izjūtas. Ja pakārtotības izjūta ir pretdabiska, tad nevar būt runa ne par kādu kultūru integrāciju. Ar spēku (voluntāru etnopolitisko gribu) kultūru integrācijā neko nevar panākt. Var vienīgi sabojāt starpkulturālās attiecības un zaudēt etnopolitisko autoritāti, kas ir noticis pēcpadomju Latvijā.

Tas ir stabili zināms, kādi cilvēki visbiežāk tika izraudzīti valsts struktūru vadībai noziedzīgās „perestroikas” laikā un turpmākajos gados. Tie ir cilvēki, kuriem nav nekā kopēja ar zinātni un nevar būt nekā kopēja ar zinātni. Pat vēl trakāk. Viņi ienīst zinātni. Viņi īstenībā nemaz nevar neienīst zinātni. Zinātne taču ir viņu debilitātes un debilās politikas (etnopolitikas) visspožākais spogulis. Zinātnes spogulī lieliski ir saskatāmas visniecīgākās grumbiņas viņu nenormālajā darbībā. Zinātnes spogulī ir detalizēti redzama viņu etnopolitikas ārprātīgā aplamība.

Latviešu etnopolitikas mērķis ir integrēt cittautiešus („krievus”) latviešu kultūrā. Teorētiski mērķis it kā būtu saprotams un atbalstāms. Taču minēto mērķi var saprast un atbalstīt vienīgi tās personas, kurām nav latviešu kultūras un cittautiešu (krievu, ebreju) kultūru pakārtotības izjūta. Respektīvi, viņi nezina, kādas ir minēto tautu kultūru attīstības objektīvās atšķirības. Bez šo objektīvo atšķirību respektēšanas nevar būt konstruktīva saruna par kultūru integrāciju.

Pēcpadomju latviešu etnopolitiķi neko negrib dzirdēt ne par Latvijā dzīvojošo tautu kultūru attīstības objektīvajām atšķirībām, ne šo objektīvo atšķirību kardinālo lomu kultūru integrācijā. Mūsu etnopolitiķi, rupji sakot, uzspļauj donoru un recipientu pakārtotībai kultūru integrācijā.

Atceros, lielākā daļa no mūsu „integratorēm” (ar etnopolitiku, kā arī aizvadītajos gados ar visas valsts politiku pie mums galvenokārt nodarbojās sievietes) nemaz nebija spējīgas saprast, par ko ir runa. Mūsu „integratores” (aldermanes) stulbi uzskatīja, ka, dažādu likumu un noteikumu iebiedēti, cittautieši brīvprātīgi iesoļos latviešu kultūrā. Viņas aprobežoti iespītējās un atsacījās ņemt vērā, ka latviešu kultūra nevar būt donors cittautiešu kultūrām. Viņas akli nevēlējās neko dzirdēt, ka latviešu kultūras attīstība neatbilst tam līmenim, lai cittautieši brīvprātīgi kļūtu mūsu kultūras recipienti. Viņas kļuva ārprātīgi niknas, dzirdot par latviešu kultūras donorisko ambīciju smieklīgumu.

Protams, „integratoru” stulbums, aklums, spītība, ārprātīgais niknums sakņojās ne tikai iedzimtajās īpašībās, bet arī modīgajās uzmācīgajās bailēs (fobijā) no „krieviem”. Ja arī kāda gaišāka dāma kaut ko tomēr uztvēra no zinātnes gudrībām, tad viņa nekādā gadījumā to nedrīkstēja izrādīt. Visi rēja „krievus”. Tie, kuri to nedarīja, bija Maskavas aģenti un nedrīkstēja darboties integrācijas valsts komisijās un integrācijas valsts darba grupās, apspriežot LR etnopolitiskos projektus.

Mūsu sētā par integrācijas galveno kodolu kļuva valoda. Laiku pa laikam uzvirmo kaislības ap valodu, psihopātiski žēlojoties par „krievu” nevēlēšanos lietot latviešu valodu. Visbiežāk šī psihopātiskā žēlošanās liecina, ka daudzi latvieši grib panākt, lai „krievi” arī seksa laikā lietotu latviešu valodu. Profesionāli pētījumi par latviešu valodas lietošanu nav manīti jau daudzus gadus. Tādi pētījumi, kuriem varēja uzticēties, pēdējo reizi bija sastopami 90.gadu sākumā.

Nenoliedzami valsts pastāvēšana nav iespējama bez valodas vienotības un (ja nepieciešams) juridiskās centralizācijas. No cittautiešiem (citu valodu lietotājiem) tas prasa ļoti augstu apzinīgumu un morālo kompromisu. Viņiem nākas organiski saprast un lojāli ņemt vērā attiecīgās valsts valodas tiesības un prioritāti.

Valoda ir kultūras elements. Tātad arī kultūras donora elements. Skaidrs, ka cittautieši lūkojās uz latviešu valodu no tās kulturoloģiskās perspektīvas viedokļa. Proti, viņi vērtē latviešu valodu kā donoru jaunām zināšanām, jaunai pasaules izpratnei, jaunam papildinājumam gan turpmākajā garīgajā dzīvē, gan turpmākajā materiālajā dzīvē.

Sākumā patiešām pastāvēja „krievu” nepatīkama pretošanās latviešu valodai. Taču par laimi „krievi” paši tika ar sevi galā. Bez pārspīlējuma var teikt, ka viss izmainījās burtiski dažās dienās. Tie, kuri man vakar teica „зачем нам латышсский язык”, otrā dienā laipni smaidīja: „Конечно, дорогой Артур, в Латвии мы должны знать латышский язык!»

„Krievu” lingvistisko dedzību ātri nokautēja mūsu slavenā valodas politika ar saviem drausmīgajiem sitieniem. Visdrausmīgākie sitieni bija atsacīšanās organizēt latviešu valodas mācības pieaugušajiem par valsts naudu, atsacīšanās skolās palielināt latviešu valodas stundu skaitu polietniskajās teritorijās, nespēja izstrādāt metodiku latviešu valodas mācīšanai,  latviešu valodas mācībām (integrācijai) Rietumu piešķirto miljonu nozagšana, valodas inspektoru šovinistiskā piekasīšanās vienkāršā darba darītājiem (sētniekiem, apkopējiem, šoferiem, atslēdzniekiem) par valsts valodas nelietošanu, slaukot ielu un grīdu, braucot ar kravas automašīnu un strādājot garāžas „bedrē”.

Tomēr pats galvenais ir, lūk, kas. Pēcpadomju laikā ne tikai latviešu kultūra vēlējās būt donors citām kultūrām. Lieta ir tā, ka pēcpadomju laikā arī citas kultūras varēja kļūt donors latviešu kultūrai.

Latvijā bija domājoši cilvēki, kuri lika ļoti lielas cerības uz citām kultūrām LR gaišajā nākotnē. Šie cilvēki ļoti labi apzinājās nepieciešamību palīdzēt jaunajai latviešu tautai. Šie cilvēki, protams, ļoti labi pazina latviešu mentalitāti un tāpēc varēja prognozēt tādu morālo un profesionālo kaislību izvirdumus, kurus paši latvieši pagaidām nav spējīgi apslāpēt un tāpēc to varētu palīdzēt izdarīt cittautieši, ņemot vērā viņu kultūru milzīgo mantojumu un fundamentālo autoritāti.

Pats par sevi saprotams, ka minētie cilvēki ļoti lielas cerības lika uz cittautiešu (krievu, ebreju) reliģiskā potenciāla, zinātniskā potenciāla, mākslas un literatūras potenciāla, politoloģiskā potenciāla, ekonomiskā menedžmenta potenciāla, morālās un tikumiskās reputācijas potenciāla ļoti aktīvu un patriotisku iesaistīšanos LR celtniecībā pēc PSRS sabrukuma. Vārdu sakot, bija ļoti lielas cerības, ka demokrātiskās brīvības jaunajos perspektīvajos apstākļos cittautiešu potenciāls kļūs varens palīgs latviešu tautai Latvijas valsts celtniecībā. Ar cittautiešu aktīvu līdzdalību LR tiks izveidotas īstas universitātes, turpināsies LPSR gados ievadītais dabas zinātņu uzplaukums, humanitārās un sociālās zinātnes nostāsies vienā līmenī ar Rietumu zinātnisko līmeni, valsts politiskā un ekonomiskā vadība iegūs augsti profesionālu un zinātniski pamatotu trajektoriju, LR dzīvē valdīs saprāts, godīgums, tiesiskums, vismodernākās zināšanas un vismodernākās organizatoriskās formas. Mūsu dzīvei nebūs nekā kopēja ar neoliberālisma un postmodernisma destruktīvajām normām un vērtībām.

Cerības nepiepildījās. Abi donori (latviešu kultūras un citttautiešu kultūru) izrādījās neadekvāti – savam uzdevumam precīzi neatbilstoši. Ja latviešu kultūras neadekvātumam būt donoram cittautiešu kultūrām ir vēsturiski objektīvs iemesls un neattaisnojama ir vienīgi latviešu politiskās kliķes stulbi nekompetentā iedoma tēlot donoru, tad cittautiešu (krievu, ebreju) kultūru neadekvātumam objektīvu iemeslu nav un nevar būt nekādi objektīvi attaisnojumi. Cittautiešu kultūru neadekvātumu sekmē subjektīvie faktori.

Tāpēc secinājums par viņu lomu LR cittautiešiem (krieviem, ebrejiem) var būt nepatīkams. Par to, ka LR visos rādītājos Eiropā ieņem pēdējās vietas, ļoti lielā mērā ir vainīga ne tikai latviešu valdošā kliķe, bet arī cittautieši. Turklāt var uzskatīt, ka visvainīgākie ir cittautieši, kuri ar savu tautu un to seno grandiozo kultūru autoritāti necentās apturēt un ievirzīt pareizās sliedēs nacionāli suverēnai valstiskai darbībai pilnīgi negatavās jaunās latviešu tautas „mīļās aplamības”, kā mēdza teikt mans mentors akadēmiķis Vilis Samsons. Viens ir tas, ko var sagaidīt un prasīt no jaunas tautas. Pavisam kaut kas cits ir tas, ko var sagaidīt un prasīt no vecām tautām.

Noteikti nākas bēdāties, ka cittautiešu inteliģence nepalīdzēja novērst latviešu inteliģences pagrimumu. Šodien konstatējamā latviešu inteliģences pasionārā bezspēcība, aprobežotība, pseidointelektuālisms, parazinātniskums, kompradorisms ir labi pazīstamas nelaimes, kuras galu galā var uzskatīt par visas tautas nelaimi un visas tautas katastrofu. Tauta bez inteliģences nav tauta, bet veģetējošs bars, kas vadās no dabas dotajiem dzīvnieciskajiem instinktiem un kuram nav iespējams izmantot inteliģences radītās garīgās un materiālās kultūras vērtības. Veģetējošais bars pat nevar šīs vērtības pa īstam aizņemties no citām tautām, jo inteliģence tradicionāli ir arī kultūras vērtību translētāja.

Latviešu inteliģences tumsonībai un mēnessērdzībai ir noteikts vēsturiskais izskaidrojums. Latviešu inteliģences mazasinība iestājās tad, kad latviešu inteliģenci sāka ražot latviešu augstskolas Latvijā. Latviešu inteliģences līmenis bija cienījams tikai līdz tam laikam, kad latvieši izglītību ieguva Tērbatā, Pēterburgā, Maskavā, Berlīnē u.c.

Tātad runa ir par latviešu inteliģenci līdz 1919.gadam, kad Rīgā izveidoja universitāti. Rainis, Rozentāls, Purvītis, Valters un citi patiesi inteliģentas personības izglītību ieguva īstā akadēmiskajā vidē ar gadsimtiem ilgām mākslas un zinātnes tradīcijām. Teiksim, pašlaik LU “ekselences” reti pelēku cilvēku vadībā nav spējīgas formēt latviešu tautas inteliģenci. Vienīgi ir spējīgas vairot pseidointelektuāļu, pseidointeliģentu un latento mēnessērdzīgo skaitu.

Tas pats attiecas uz LR t.s. krievu privātajām augstskolām, jo cittautieši ir devuši milzīgu „ieguldījumu” augstākās izglītības profanācijā. Tā vietā, lai LR progresīvi attīstītu augstāko izglītību un zinātni, cittautiešu alkatīgie biznesmeņi faktiski nekaunīgi izpostīja augstāko izglītību un zinātni, tādējādi pilnīgi sagraujot arī savas (krievu) tautas un kultūras normālas turpmākās pastāvēšanas iespējas. Augstākā izglītība ir visas izglītības sistēmas lokomotīve. Ja nav pienācīga austākā izglītība, tad strauji degradējās arī pamatizglītība un vidējā izglītība. Tas ir loģiski. Augstskolas piegādā kadrus skolām. Tādējādi krievu izglītība LR ir nonākusi ļoti apdraudētā stāvoklī. Apdraudēta ir arī latviešu izglītība, jo krievu biznesmeņu „akadēmijās” mācās daudzi latviešu jaunieši.

Pēcpadomju laikā Latvijā dzīvojošie krievi, ebreji, kuri pārstāv lielas reprezentatīvas kultūras ar lieliskām morāli tikumiskajām un intelektuālajām tradīcijām, nekad nopietni necentās apturēt latviešu pieļautās aplamības iekšpolitikā un ārpolitikā, ekonomiskajā politikā, etnopolitikā, izglītības politikā. Latvijā dzīvojošie krievi, ebreji nekad principiāli nevērsās pret veselā saprāta normu pārkāpumiem latviešu izdarībās. Nekad principiāli nevērsās pret zādzībām, blēdībām, dažādām “shēmām” naudas sadalē, kadru izvēlē. Latvijā dzīvojošie krievi, ebreji nekad nekļuva stingras un konsekventas morāles aizstāvji, klasisku demokrātisko politisko risinājumu aizstāvji, zinātnes un izglītības aizstāvji.

Nav ticams, ka tas viss nenotika, pateicoties minēto tautu pārstāvju dziļajai inteliģencei un korektumam citas tautas (latviešu) kritikā. Nav ticams, ka visu izšķīra elementāras pieklājības un tolerances apsvērumi. Visticamākais ir tas, ka minēto tautu pārstāvji Latvijā ne ar ko nav labāki par latviešiem. Viņi tāpat kā latvieši var nodoties zagšanai, blēdībām, meliem, stulbībām. Viņi tāpat kā latvieši ir nonākuši “eiropeiskuma” un “eiropeisko” labumu glamūrīgās patērēšanas gūstā. Viņi mazāk orientējās uz savu kultūru, bet visu mācās galvenokārt no Rietumu kultūrām; proti, primitīvi atdarina Rietumu kultūru formātus. Tas ir ļoti žēl. Ja Latvijā dzīvojošie krievi, ebreji būtu kvalitatīvāks cilvēciskais kapitāls, tad LR dzīve varēja iegūt pavisam citu morāli tikumisko un intelektuālo raksturu.

Katrā ziņā ir interesanti, kā būtu attīstījusies dzīve Latvijā no fiziskā spēka viedokļa, ja te dzīvotu, teiksim, īsti krievu vīri – godīgi, enerģiski, pašlepni. Ja Latvijā pēcpadomju periodā dzīvotu īsti krievu vīri, tad viņi, rupji sakot, tiešā un netiešā veidā būtu paņēmuši panteļejeviskos neliešus pie rīkles jau par latviešu pirmo lielāko nelietību pilsonības jautājumā.

Tiem, kuri nezina, paskaidroju: LTF kuluāros solīja visiem pilsonību (“0″ variantu, kas tika realizēts Lietuvā). Tāpēc par LTF nobalsoja arī krievi, un LTF tika pie varas. Taču latviešu vara tūlīt nelietīgi piekrāpa krievus un pieņēma nodevīgo pilsonības likumu. Tajā nebija runa par “0″ variantu.

Krievi (plašāk – cittautieši) tika nekaunīgi piekrāpti. Ciniski par LTF varoņdarbu kādā tekstā izsacījās Panteļējeva kungs, lieloties par krievu piekrāpšanu. To, ko tādā gadījumā darītu īsti krievu vīri, jau minēju. Viņi noteikti nesamierinātos un nelietīgajiem panteļējeviem varbūt pat nolaistu asinis. Bet, izrādījās, Latvijā nav īsti krievu vīri. Latvijā krievi ir tādi paši kā latvieši, kuri stulbi sapņoja par “Eiropu”, “eiropeiskajām vērtībām” un tūlīt pievērsās zagšanai un blēdībām, nelaida garām izdevību piedalīties „prihvatizācijas” noziedzībās.

Krievu cilvēciskā vērtība izrādījās kritiski niecīga. Katra ziņā ne labāka par latviešu cilvēcisko vērtību. Var teikt – pat sliktāka, jo krievi vispār atsacījās iebilst latviešu politiskajam un ekonomiskajam debilismam. Krievi samierinājās ar visiem latviešu destruktīvajiem lēmumiem, kas krievus pārvērta par 2.-3. šķiras cilvēkiem. Krievi neorganizēja politisko un fizisko pretestību latviešu nelietībām. Krievi vispār savu aizstāvību uzticēja cilēviču, mitrofānovu, plīneru, libermanu tipa “cilvēktiesību aizstāvjiem”, kas viņiem bija un joprojām ir ceļš uz politisko karjeru un materiālo labklājību. Nekas vairāk. Zinu tikai vienu cilvēku (Pimenova kungu), kurš godīgi neslēpa savus plānus. Viņš atklāti teica, ka krievu skolu aizstāvēšana viņam ir tikai ceļš uz Saeimu, politisko karjeru un nekas vairāk.

Krievu (cittautiešu) skaits Latvijā ir tik liels, ka viņi principā var panākt visu savā labā, bet nevis ļaut kādam par viņiem ņirgāties. Ja Latvijā būtu īsti krievu vīri, tad te nebūtu tāda zagšana un blēdības. Krievi neļautu zagt un blēdīties. Pat ar fizisko spēku neļautu, ja vajadzētu to pielietot. Tātad dzīve būtu pavisam savādāka. Fiziskā spēka aspektam ir liela loma. Ar parlamentārām metodēm (Mitrofānova kunga divkosīga atruna) var cīnīties tikai augsti attīstītā sabiedrībā ar stabilu tiesisko apziņu, demokrātiskuma mentalitāti, godīgiem cilvēkiem parlamentā, valdībā. Noziegumu brīvības paradīzē ar zagļiem un blēžiem ir jārunā (ja vispār ar viņiem ir jārunā) viņu valodā, kontekstā vienmēr saglabājot fiziskā spēka biedu. Piebilstams, ka pašlaik tas attiecas arī Rietumeiropu, ASV. Arī Rietumos karnevāliskās parlamentārās metodes (piketi, petīcijas, velomarši u.tml.) vairs netiek ņemtas vērā, jo politiķu cinisms ir sasniedzis šausmīgu gradāciju.

Noslēgumā gribu visus iepriecināt. No neadekvātajiem donoriem ir negaidīti fantastisks labums. Neadekvātie donori ir izraisījuši neiedomājamu un neparedzētu labumu – sekmējuši kultūru ideālu integrāciju. Pie mums faktiski nedrīkst žēloties par valsts integrācijas programmas izgāšanos. Pie mums nedrīkst teikt, ka kultūru integrācija nav notikusi.

Gluži pretēji. Pie mums aizvadītajos pēcpadomju gados ir notikusi ideāla kultūru integrācija. Pēcpadomju gados no latviešu un cittautiešu kultūrām ir izveidojies tipoloģiski vienots kulturoloģiskais lielums ar visiem kopīgām morālajām, tikumiskajām, intelektuālajām, politiskajām normām un vērtībām. Kultūru ideālās integrācijas rezultātā Latvijā dominē garīgi vienots kultūras veselums – viena kultūra. Šī veseluma autoriem ir identiska cilvēciskā kvalitāte – vienādi uzskati par to, kas, piemēram, ir zagšana, blēdības, finansiālās „shēmas”, melošana, veselajam saprātam neatbilstoša uzvedība, darbība un komunikācija. Šī veseluma autori vienādā emocionāli psiholoģiskajā pakāpē jūsmo par „eiropeiskumu”un „eiropeiskajām vērtībām”. Viņi visi lepojās ar savu piederību Rietumu civilizācijai. Viņiem ir identiski nevērīga attieksme pret nacionālo suverenitāti, nacionālo naudas sistēmu, valstisko patstāvību, ģeokrātisko valstiskumu. Šī veseluma autori ir noziegumu brīvības fani un līdzvērtīgi lepni ietilpst tajā jaunajā sociālajā elementā, kuru bijušajās sociālisma zemēs sauc par kriminālā kapitālisma kloāku.

Par kultūru integrācijas izgāšanos varētu runāt tikai tad, ja kāda cittautiešu daļa būtu atklāti, kategoriski, konsolidēti un praktiski rezultatīvi vērsusies pret zagšanu, blēdībām, muļķībām, neļaujot LR noslīdēt tik pazemojošā līmenī. Tas diemžēl nav noticis. Tāpēc godīgi ir jāatzīst kultūru integrācijas triumfs. Pateicoties donoru neadekvātumam, LR ir noticis odiozs etnopolitiskais brīnums.

Mūsmājas odiozais etnopolitiskais brīnums atsaucās uz mūsmājas dzīves visiem segmentiem. Tajā skaitā parlamenta vēlēšanām. Naivi ir ticēt, ka starp t.s. latviešu partijām un t.s. krievu partijām pastāv kaut kāda atšķirība. Reāli nekāda atšķirība nepastāv.

Piemēram, „Vienotība” ne ar ko nav labāka vai sliktāka par „saskaņu”. Daudzi saprātīgi latvieši paļaujas uz „saskaņas” godīgumu, it kā „saskaņa” nebūtu iejaukta nekādās zādzībās, blēdībās, muļķībās, nedraudzētos ar īpaši rafinēto nelieti – „20%”. Tā domāt ir ļoti aplami un naivi. Visu partiju un tajā skaitā „saskaņas” galvenais mērķis ir nauda un iespēja sadalīt naudu starp savējiem.

„Vienotība” no „saskaņas” atšķiras vienīgi ar to, ka „Vienotībai” ir iespējams izmantot ļoti skaistu manipulācijas līdzekli. „Vienotība” lētticīgajam latviešu elektorātam var saldi iestāstīt, ka tā nekad nepieļaus „saskaņas krievu” nonākšanu valdībā, tādējādi iegūstot zināmu atbalstu vēlēšanās. Tas ir ļoti ērts līdzeklis, kā nomaskēt patieso mērķi – nevienu nepielaist pie naudas poda. Šajā ziņā „Vienotība” ne ar ko neatšķiramies no saviem skolotājiem amerikāņiem. Amerikāņi okupē un bombardē svešas zemes, lai atņemtu dabas bagātības, bet pasaules sabiedrību maldina ar cēlu pasaku par demokrātijas ieviešanu.

Katrā partijā un vēlēšanu kandidātu sarakstā ir izņēmumi – cilvēki, kuri vēl kaut kam tic un uz kaut ko vēl cer. Viņu prioritāte ir kalpošana sabiedrībai. Taču, kā vienmēr, izņēmumi ir izņēmumi, un izņēmumi nekad dziļi neietekmē pamatsaturu.

Kas attiecas uz krievu donorisko palīdzību, tad šajā jomā nekā iepriecinoša nav. Krievija jau pirms kāda laika Ušakova kungu prezentēja ka Latvijas krievu diasporas politisko līderi un līderi visās esamības sfērās. Krievijas valsts augstākā vara nav izņēmums, jo priekš tās tāpat kā priekš jebkuras politiskās varas politiskais līderis ir līderis visās cilvēciskās esamības sfērās – intelektuālais līderis, morālais līderis, ekonomiski organizatoriskais līderis, sporta līderis utt.

Ušakova kunga nesenā tikšanās Maskavā ar Krievijas vadoņiem liecina, ka viņa pozicionēšana turpinās. Tātad viņš apmierina Kremli. Un tas nav svarīgi, vai attiecīgais kadrs vispār ir personība un vai viņa galvā vispār ir smadzenes.

Ušakova kunga prezentēšana bija vēlēšanās realizēt paaudžu maiņu. Gudrā un kompetentā Dolgopolova kunga un citu līderu laiks noslēdzies. Taču tādējādi kļuva skaidrs, ka Krievijā, salīdzinot ar padomju laiku, nekas būtiski nav mainījies politisko kadru izvēlē. Joprojām priekšroka ir estētiskajām vērtībām – frizūrai, sejas glītumam, auguma konstitūcijai. Tās ir vērtības, kas adresētas sievietēm, pensionāriem. Intelektuālais potenciāls, erudīcija, dzīves pieredze un dzīves gudrība tādā izvēlē netiek ņemta vērā. Mums jau padomju laikā bija glīti kungi ar skaistām frizūrām, bet niecīgu intelektuālo kapacitāti. Pirms kāda laika Sudrabas kundze precīzi raksturoja krievu jauno līderi kā pelēku un idejiski nepatstāvīgu puisi.

Ļoti iespējams (pilnā mērā ticams), Krievijai nebija cita izvēle. Krievu diasporas cilvēciskais potenciāls nevar sajūsmināt ne Kremli, ne mūs šeit Latvijā. Latvijas krievu “politiķu” portreti ir labi zināmi, un tie atstāj ļoti drūmu iespaidu. Tāpēc par krievu donorisko ziedojumu nav ko sapņot. Toties odiozais etnopolitiskais brīnums var iegūt destruktīvi plašāku amplitūdu. Mūsmājas kultūru ideālās integrācijas triumfs pāraugs permanencē – pastāvīgā un nepārtrauktā unikālā fenomenā.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Suverenitātes portrets pakta jubilejas sakarā

Foto2019.gada 23.augustā paiet 80 gadi kopš Vācijas un Padomju Savienības līguma noslēgšanas. Tas bija triviāls līgums par neuzbrukšanu. Līgumu parasti dēvē par Molotova-Ribentropa paktu. Līdz 1939.gada 23. augustam cilvēce pazina daudzus paktus, kā dēvē starptautiskos līgumus. Arī Latvijas Republika savas pastāvēšanas laikā ir bijusi līdzautore daudziem paktiem. Droši var teikt, ka neviens no tiem nekad nav ieguvis sabiedrības plašāku ievērību. Ne reti par paktiem sabiedrība netiek detalizēti informēta. Paktu producēšana ietilpst diplomātisko attiecību segmentā un ārlietu ministrijas rūpēs.
Lasīt visu...

21

Sabiedrībai jau tagad ir iespējams saņemt no iestādes informāciju par ielūgto personu sarakstiem uz valstiski nozīmīgiem notikumiem

FotoRakstam „Nodokļu maksātājiem nav jāzina, kādi cilvēki par nodokļu maksātāju naudu tiek uz sarīkojumiem, kas tiek finansēti no nodokļu maksātāju naudas” lūdzam pievienot Kultūras ministrijas (KM) viedokli, kas ir šāds – jau spēkā esošie normatīvie akti nosaka kārtību, kādā regulējams jautājums par ielūgumu izsniegšanu uz nozīmīgiem kultūras pasākumiem:
Lasīt visu...

21

Kā pārvarēt lielo masu mediju krīzi

FotoPašlaik ne tikai Latvijā, bet daudzās valstīs tiek celta trauksme par lielo masu mediju krīzi. Informācijas apmaiņa starp cilvēkiem pamazām pārceļas uz sociālo portālu vidi, un lielo masu mediju loma kļūst aizvien maznozīmīgāka. Risinājums - ieguldīt masu medijos aizvien lielākas finanses, manuprāt, neko nemainīs. Nauda vienkārši tiks sabērta tukšā mucā.
Lasīt visu...

21

Augstskolas autonomijas anatomija: brīvā Latvijā brīva Universitāte

FotoLatvijas kā nacionālas valsts ar parlamentāru valsts iekārtu pamatus veido Vilhelma fon Humbolta idejas par zinātnes un izglītības vienotību un izglītības kā personas un tātad arī valsts veidotāju.
Lasīt visu...

21

Akadēmiskās sabiedrības atbaidošās tirādes

Foto2019.gada 17.augustā medijos bija lasāma informācija par t.s. akadēmiskās sabiedrības atklāto vēstuli premjerministram (vēstules tekstu publicēja šajā portālā). To parakstījuši augstskolu vadītāji, un vēstule pamatā ir vēlēšanās dot savu artavu LU pseidorektora Muižnieka mahināciju aizstāvēšanā. Taču reizē vēstule raksturo akadēmiskās sabiedrības drausmīgo stāvokli.
Lasīt visu...

12

Nacionālās apvienības vēstule premjeram par Sabiedrības integrācijas fonda darbības turpināšanas lietderību

FotoNacionālās apvienības “Visu Latvijai!” – “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” (turpmāk – VL-TB/LNNK) frakcija jau vairākus gadus ar bažām vēro Sabiedrības integrācijas fonda (turpmāk – SIF) darbību. Neizpratni par SIF kritērijiem nevalstisko organizāciju pieteikto projektu izvērtējumam nereti pauž arī pašas NVO – piemēram, Gruzijas latviešu biedrība detalizēti pamatotā lūgumā izvērtēt SIF rīcību.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Akadēmiskā sabiedrība premjeram: atbalstot tiesiskās reformas, aicinām neiejaukties Latvijas Universitātē

Latvijas augstākās izglītības un zinātnes institūcijas, atbalstot Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita izvirzīto stratēģisko mērķi – Latvijas...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 4. Atsacīšanās no cilvēka

Atsacīšanās no cilvēka un postcilvēka rašanās nav vienas dienas projekts, kā parasti saucam jaunas parādības bez vēsturiskajām saknēm. Vienas dienas...

Foto

Vispirms kvēls komunists vai VDK aģents, pēc tam aktīvs tautfrontietis un Saeimas deputāts

Šādu cilvēku Latvijā ir daudz, tikai par viņu okupācijas laika pagātni tiek klusēts....

Foto

Ģimenes medicīna laukos – papildspēkus gaidot, izdegusi un vientuļa

Pēdējā gada laikā arvien biežāk publiskā telpā dzirdam runas par akūtu mediķu trūkumu - te Stradiņos nav...

Foto

"Saskaņas" Nils nervozi pīpē Briselē: vara Rīgas domē slīd ārā no rokām

Rīgas mēra vēlēšanas ir izziņotas 19.augustā, un ir zināms, ka uz mēra amatu kandidē...

Foto

Cik ilgi līdz valsts apvērsumam Krievijā?

Pēdējās nedēļās masu medijus un sociālos tīklus pārpludina sirdi plosoši kadri no Maskavas, kuros redzams, kā maskās tērpti, bruņoti vīri...

Foto

Apspriežamie jautājumi

Biju nedaudz pārsteigts, kad saņēmu Saeimas ielūgumu piedalīties Baltijas ceļa gadadienai veltītā sarīkojumā. Patlaban celtniecības sezona rit pilnā sparā. Jābūt nopietnam iemeslam, lai ceļotu...

Foto

Preventīvais uzbrukums

Pēc tam, kad tapa zināms par Sergeja Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājumiem, Amerikas Savienotās Valstis aizliedza ASV uzņēmumiem pārdot Krievijai jebkuras tehnoloģijas, kuras...

Foto

Sociālā revolūcija, visatļautības eskalācija un tās rezonanse

Kriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā sods nedraud ne par ekonomiskajiem noziegumiem, ne par humanitātes noziegumiem.* Nesodamība stimulē visatļautību. Tas ir...

Foto

Muļķība

Jānis Miezītis grāmatā «Būt latvietim» jautā, vai muļķis var būt labs cilvēks, un pats atbild – nē. Muļķis neatšķir labu no slikta, derīgu no kaitīga,...

Foto

Ja mediji ir ceturtā vara, vai tiem nebūtu jāuzņemas arī vismaz ceturtā daļa atbildības?

Visi mēs esam dzirdējuši, cik ārkārtīgi nozīmīgu lomu demokrātiskā sabiedrībā ieņem mediji....

Foto

Valdības vasaras darbi

Parasti vasara ir atvaļinājumu laiks, kad visi atpūšas un priecājas par dzīvi. Atšķirībā no citiem gadiem šovasar politiķiem nesanāk īsti izbaudīt atvaļinājumu. Papildus...

Foto

„Izcilais LTV vadītājs” Belte septiņus mēnešus pēc atlaišanas nav bijis vajadzīgs nevienam darba devējam

Kad pagājušā gada beigās no amata tikai atlaists Latvijas Televīzijas vadītājs Ivars...

Foto

Vai patiesības sargsuns Eglītis no TV3 ir melnā PR stipendiāts?

Var jau būt, ka mūsu dienās kāds ir vēl tik naivs, ka tiešām tic – atsevišķi...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 3. Multikulturālisma un komunisma neiespējamība

Multikulturālismam un komunismam ir kopīgs liktenis – praktiskā neiespējamība. Ne multikulturālisms, ne komunisms nekad netiks praktiski realizēts. Abas koncepcijas...

Foto

Nākamgad aizliegs Zāļu tirgu?

Mīļie brāļi un māsas iekš Trimpus – šis mums var izrādīties nebūt ne tik retorisks jautājums. Paši zināt, kā tas ir: ēstgriba...

Foto

Manipulācijas

Emocijas ir loģikas ienaidnieks, emocijas liedz domāt loģiski un izdarīt saprātīgus secinājumus. Manipulācijas citam pret citu, vienai sabiedrības daļai ar citu sabiedrības daļu, viena uzņēmuma...

Foto

Pūļa gudrība, sabiedriskie mediji un valsts attīstība

2004. gada grāmatā “The Wisdom of Crowds” Džeimss Suroveckis (James Surowiecki) min virkni dažādu piemēru, kas rāda, ka sabiedrība kopumā...

Foto

Klusums Rīgas domē

Pēdējo nedēļu laikā maz dzirdams par iespējamām ārkārtas vēlēšanām Rīgas domē vai arī jauna mēra ievēlēšanu. Iespējams, Rīgas domē ievēlēto partiju deputāti ir devušies...

Foto

Vai Krišjānis Valdemārs un Krišjānis Barons latviešiem kā nācijai paredzēja 200 gadus?

To viņi rakstīja pirms 160 gadiem - 1859. gadā. Ņemot vērā šodienas valdības attieksmi...

Foto

Kas patiesībā notiek Latvijas Radio

Sabiedriskā medija žurnālistiem savā jomā jābūt vislabāk atalgotajiem valstī. Tas ir sapnis un mērķis, kuru jācenšas sasniegt un par kuru nekādu...