Neadekvāta dzejdaru nīgri ieskābena nepatika pret lielisko prezidentu Levitu
Liāna Langa, dzejdare29.07.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Rakstnieks Kārlis Skalbe Satversmes sapulces 4. sesijas 9. sēdē 1921. gada 7. oktobrī teicis: “No šī katedra ir daudz runāts par mūsu neatkarības cīņām, par mūsu valsti. Par ko gan mēs cīnījāmies? Vai par formu, vai par saturu? Es domāju, kungi, mēs cīnījāmies par saturu, un šis saturs, mūsu valsts saturs, nav nekas cits kā mūsu nacionālā kultūra. Mūsu nacionālā kultūra ir tās saturs un valsts – viņas ārējā forma.”
Vairas Vīķes-Freibergas prezidentūras laikā Valodas likums, iespējams, tieši Eiropas konsultantu iespaidā tika mīkstināts.
Šo izmaiņu rezultātā lielveikalos tagad dzirdam paziņojumus arī svešvalodās tādos apmēros, ka, pieverot acis, var viegli aizmirsties, kurā valstī atrodies.
Šādu uzsvērtas daudzvalodības parādību neesmu manījusi Vācijā, Francijā, Lietuvā vai citur, bet gan diemžēl tikai Latvijā. Valodas lietojums veido vidi, kurā dzīvojam.
Mūsdienu spilgtās un vienlaikus seklās “TikTok” līmeņa komunikācijas apstākļos klusa un fundamentāla darba darītāji bieži vien tiek reti pamanīti.
Jau ilgākā laika periodā redzu, ka sabiedriskajos medijos netiek adekvāti atspoguļotas valsts pirmās personas iniciatīvas un uzstādījumi. Par tām nereti būtu nepieciešamas plašas diskusijas, kas tām ļautu izvērsties un nostiprināties sabiedrībā.
Prezidenta 1. februārī publicētais rosinājums Ministru kabinetam samazināt PVN oriģinālliteratūrai, mācību grāmatām un presei balstīts konstitucionālā izpratnē par nacionālās kultūras un valodas lomu valstī.
Savukārt šā gada 26. aprīlī Egils Levits Ministru kabinetam nosūtījis vēstuli ar virkni būtisku iniciatīvu valsts valodas politikā ar mērķi stiprināt tās pozīcijas, kā rosinājumu par valodas politiku atbildīgajām institūcijām – Kultūras un Izglītības un zinātnes ministrijām – reizi gadā atskaitīties parlamentam par valsts valodas politikā paveikto.
Kā arī – izbeigt latviešu jauniešu diskrimināciju darba tirgū krievu valodas nezināšanas dēļ.
Satversmes ievads paredz valsts pienākumu garantēt latviešu valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem kā nemainīgu valsts pamatu.
Tā nav deklaratīva tēze, bet tā ir jāievieš ikdienā, visos likumos, jādzīvo sabiedrībā ar to.
Parlamenta sesijas noslēguma runā šā gada 17. jūnijā prezidents valodas jautājumam pievērsa arī deputātu uzmanību: “Nesen man nācās lūgt Ministru kabinetu atlikt Valsts valodas pamatnostādņu apstiprināšanu. Iemesls bija tas, ka valsts valoda tur tika skatīta kā viens no daudzvalodības elementiem. Tas nozīmē, ka izpratne par valsts valodas īpašo konstitucionālo lomu mūsu valstī acīmredzot nebija pietiekama.”
Šovasar Valtera Dakšas izdevniecībā iznācis dzejdaru Raimonda Ķirķa un Laura Veipa sacerējums “Levitācijas”.
Tajā jauniem vīriešiem visai neraksturīgā nīgri ieskābenā intonācijā pausta nepatika pret prezidentu, manipulatīvi izspēlējot viņa publiski pieejamās biogrāfijas epizodes un intervijās pausto, kā arī izsmejot autoriem acīmredzot nezināmos un neizprotamos juridiskos jēdzienus, piemēram, mūsu valstiskuma nepārtrauktības doktrīnu, uz kuras pamata tika atjaunota Latvijas valsts.
Raugoties objektīvi, ārpus personīgām simpātijām vai antipātijām, neviens līdzšinējais prezidents valodas politikā nav darījis tik daudz kā Egils Levits.
Abiem dzejdariem tas laikam ir paslīdējis garām. Līdz šim domāju, ka dzejniekiem, rakstniekiem dzimtā valoda ir ārkārtīgi nozīmīga, bet “TikTok” narcisma laikmetā visdrīzāk tā vairs nav.
Metot cilpu uz šīs slejas sākumu un Kārļa Skalbes teikto par formu un saturu, secinu, ka cīņa par saturu turpināsies un diez vai jelkad izbeigsies, kamēr vien pastāvēs mūsu valsts. Ikviens pilsonis sniedz savu rīcības vai intelektuālo pienesumu Latvijas satura veidošanā.
Pārpublicēts no la.lv
Seko mums 
Partiju apvienības Jaunā Vienotība un partijas Vienotība valdes, kā arī Saeimā pārstāvētā frakcija vienbalsīgi atbalsta Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa iniciēto sarunu uzsākšanu par iespējamu koalīcijas paplašināšanu.
Kā tā varēja būt, ka no partijas "Jaunā konservatīvā partija" (vēlāk "Konservatīvie") par izglītības un zinātnes (!) ministru bija cilvēks, kas tagad savā socmediju kontā vicina varavīksnes karogu?
Partijas “Gods kalpot Rīgai” valde, kuras sastāvā esmu es un arī pašvaldības deputāti, pieprasām nekavējoties no Rīgas Rātsnama noņemt izkārto varavīksnes krāsu karogu, kas simbolizē atbalstu “PRAIDA” un “LGTB” kopienai. Šī karoga izkāršana neatbilst noteiktajiem normatīviem par valsts karogu izkāršanu pie sabiedriskām ēkām, un šis lēmums nav debatēts un atbalstīts kādā no Rīgas domes sēdēm.
Policijas nolaidība, nenovēršot vīrieša īstenotu jaunas sievietes vajāšanu, apdraudēšanu un galu galā – nonāvēšanu, ir atgriezusi publiskajā telpā jautājumu par Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (turpmāk – Stambulas konvencijas) ratifikāciju. Latvijas valdība šo konvenciju parakstīja jau 2016. gadā, tomēr šādai rīcībai ir tikai politisks, bet ne juridisks spēks. Lai konvencija taptu patiešām saistoša, nepieciešama parlamenta rīcība ratifikācijas veidā, kam jau septiņus gadus pietrūkst deputātu vairākuma.
Tas, protams, ir simboliski, ka Latvijas Saeima nolēmua vēlēt Latvijas prezidentu 31. maijā – Pasaules dienā bez tabakas (World No Tobacco Day).
Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcija uzskata, ka šajā saspringtajā ģeopolitiskajā situācijā, kāda valda pasaulē, nav īstais laiks, kad Latvija var ļauties eksperimentiem valsts prezidenta izvēlē, tāpēc balsojumā par valsts prezidentu deputāti atbalstīja ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču, kuram ir visatbilstošākā pieredze un zināšanas šodienas apstākļiem.
Kurta Vonnegūta romānā "Kaķa šūpulis" var atrast Bokonona dziesmiņu, kas ir gana dziļdomīga: Žūpa, kas parkā uz soliņa dzied, Mednieks, kas tīģeru medībās iet, Ķīniešu zobārsts, Angļu karaliene Ir mezgliņi, ko viens pavediens sien. Smalks, smalks pavediens – Tik dažādi ļaudis, bet kamoliņš viens.
Kurš
Laikā, kad tik daudz emociju un spraigu cīņu uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu – Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem.
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
