Neadekvāta dzejdaru nīgri ieskābena nepatika pret lielisko prezidentu Levitu
Liāna Langa, dzejdare29.07.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Rakstnieks Kārlis Skalbe Satversmes sapulces 4. sesijas 9. sēdē 1921. gada 7. oktobrī teicis: “No šī katedra ir daudz runāts par mūsu neatkarības cīņām, par mūsu valsti. Par ko gan mēs cīnījāmies? Vai par formu, vai par saturu? Es domāju, kungi, mēs cīnījāmies par saturu, un šis saturs, mūsu valsts saturs, nav nekas cits kā mūsu nacionālā kultūra. Mūsu nacionālā kultūra ir tās saturs un valsts – viņas ārējā forma.”
Vairas Vīķes-Freibergas prezidentūras laikā Valodas likums, iespējams, tieši Eiropas konsultantu iespaidā tika mīkstināts.
Šo izmaiņu rezultātā lielveikalos tagad dzirdam paziņojumus arī svešvalodās tādos apmēros, ka, pieverot acis, var viegli aizmirsties, kurā valstī atrodies.
Šādu uzsvērtas daudzvalodības parādību neesmu manījusi Vācijā, Francijā, Lietuvā vai citur, bet gan diemžēl tikai Latvijā. Valodas lietojums veido vidi, kurā dzīvojam.
Mūsdienu spilgtās un vienlaikus seklās “TikTok” līmeņa komunikācijas apstākļos klusa un fundamentāla darba darītāji bieži vien tiek reti pamanīti.
Jau ilgākā laika periodā redzu, ka sabiedriskajos medijos netiek adekvāti atspoguļotas valsts pirmās personas iniciatīvas un uzstādījumi. Par tām nereti būtu nepieciešamas plašas diskusijas, kas tām ļautu izvērsties un nostiprināties sabiedrībā.
Prezidenta 1. februārī publicētais rosinājums Ministru kabinetam samazināt PVN oriģinālliteratūrai, mācību grāmatām un presei balstīts konstitucionālā izpratnē par nacionālās kultūras un valodas lomu valstī.
Savukārt šā gada 26. aprīlī Egils Levits Ministru kabinetam nosūtījis vēstuli ar virkni būtisku iniciatīvu valsts valodas politikā ar mērķi stiprināt tās pozīcijas, kā rosinājumu par valodas politiku atbildīgajām institūcijām – Kultūras un Izglītības un zinātnes ministrijām – reizi gadā atskaitīties parlamentam par valsts valodas politikā paveikto.
Kā arī – izbeigt latviešu jauniešu diskrimināciju darba tirgū krievu valodas nezināšanas dēļ.
Satversmes ievads paredz valsts pienākumu garantēt latviešu valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem kā nemainīgu valsts pamatu.
Tā nav deklaratīva tēze, bet tā ir jāievieš ikdienā, visos likumos, jādzīvo sabiedrībā ar to.
Parlamenta sesijas noslēguma runā šā gada 17. jūnijā prezidents valodas jautājumam pievērsa arī deputātu uzmanību: “Nesen man nācās lūgt Ministru kabinetu atlikt Valsts valodas pamatnostādņu apstiprināšanu. Iemesls bija tas, ka valsts valoda tur tika skatīta kā viens no daudzvalodības elementiem. Tas nozīmē, ka izpratne par valsts valodas īpašo konstitucionālo lomu mūsu valstī acīmredzot nebija pietiekama.”
Šovasar Valtera Dakšas izdevniecībā iznācis dzejdaru Raimonda Ķirķa un Laura Veipa sacerējums “Levitācijas”.
Tajā jauniem vīriešiem visai neraksturīgā nīgri ieskābenā intonācijā pausta nepatika pret prezidentu, manipulatīvi izspēlējot viņa publiski pieejamās biogrāfijas epizodes un intervijās pausto, kā arī izsmejot autoriem acīmredzot nezināmos un neizprotamos juridiskos jēdzienus, piemēram, mūsu valstiskuma nepārtrauktības doktrīnu, uz kuras pamata tika atjaunota Latvijas valsts.
Raugoties objektīvi, ārpus personīgām simpātijām vai antipātijām, neviens līdzšinējais prezidents valodas politikā nav darījis tik daudz kā Egils Levits.
Abiem dzejdariem tas laikam ir paslīdējis garām. Līdz šim domāju, ka dzejniekiem, rakstniekiem dzimtā valoda ir ārkārtīgi nozīmīga, bet “TikTok” narcisma laikmetā visdrīzāk tā vairs nav.
Metot cilpu uz šīs slejas sākumu un Kārļa Skalbes teikto par formu un saturu, secinu, ka cīņa par saturu turpināsies un diez vai jelkad izbeigsies, kamēr vien pastāvēs mūsu valsts. Ikviens pilsonis sniedz savu rīcības vai intelektuālo pienesumu Latvijas satura veidošanā.
Pārpublicēts no la.lv
Seko mums 
Jampadracis ap Lucavsalas ežiem un futbola stadionu parādīja, cik dīvainā Latvijā mēs dzīvojam. Turklāt šis temats uzkrita tik pēkšņi kā šīs nedēļas sniegs, un kopīgā histērija ap šo visu savācās vienkop tik lielā intensitātē, ka vienā brīdī varēja arī aizmirst, ka tā nav pēdējā problēma, kas mums valstī jāatrisina.
Vēlos padalīties ar sajūtām un lieliem novērojumiem par to, kas notiek, - par reālo situāciju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) skandālā un to. kā jūtas studenti un arī nesenie/senie katedras absolventi
Drošības eksperti vienbalsīgi norāda uz to, ka pēc kara sākuma Krievijas izlūkošanas un hibrīdoperāciju mērogs Eiropā ir krasi pieaudzis, ieskaitot operācijas, kuru agresivitāte ziņā pārspēj aukstā kara līmeni, - tādas kā sabotāžas, fiziskas provokācijas un tamlīdzīgi.
Deklarētais mērķis - atbalsts Ukrainai Latvijas ostu paralizēšanai - šķiet šizofrēnisks, jo kā gan tas saskan ar to, ka Ukraina pati joprojām saņem naudu no Krievijas un ļauj Krievijai transportēt gāzi caur Ukrainas teritoriju, bet neviens latvju bāleliņš par to pat nav iepīkstējies ES parlamentā?
Atsaucoties uz 2024. gada 18. aprīļa publikāciju "Aicinājums valsts amatpersonai Kristovskim: pirms publicēt ziņas par svešām algām, atklājiet savus ikmēneša ienākumus!" vietnē, informēju, ka saskaņā ar spēkā esošo likumu algu publiskošanas lietā Saeimas deputāti rāda priekšzīmi un Saeima Ģirta Valda Kristovska kā tautas priekšstāvja atlīdzību - tāpat kā visu citu tautas priekšstāvju Saeimā atlīdzības - publicē katru mēnesi internetā.
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
