Iesaki rakstu: 
Kārtējo reizi kārtējā Saeima ir ievēlējusi jaunu (sic!) valdību. Ko mēs varam sagaidīt no šī piedzimušā brīnumbērna, kurš mums sola piena upes un ķīseļa krastus tuvākajos gados, proti, Eiropas Savienības valstu vidējo dzīves līmeni? Skeptiķi teiktu – blēņas! Cik valdības nav nākušas un gājušas, kas nav solīts, bet, kur bijām, tur esam!
Nu ko – šoreiz tā nebūs. Par to, ka jaunā valdība ir noskaņota savu solījumu pildīt visā nopietnībā, nav ne mazāko šaubu. Ja kāds netic, lai izlasa gan koalīcijas partiju līderu, gan premjeres teikto un valdības deklarācijā fiksēto.
Pirmais - Stambulas konvencija. Tās dēļ iepriekšējais premjers cīnījās ar rokām un kājām, lai valdībā iesaistītu “Progresīvos” ar visiem viņu murgiem par to, ka pusaudžiem jāļauj mainīt dzimumu pat bez vecāku piekrišanas.
To, ka šī ideja nebija vientuļas dīvainītes dzemdēta, liecināja neuzkrītoši skolu programmās iekļautā informācija par “plūstošajiem dzimumiem”, dženderismu, neitrāliem un bipolāriem dzimumiem un dzimumu maiņu, kas izsauca sašutuma vētru sabiedrībā.
Tomēr šī ideja klusi tika nolikta malā līdz brīdim, kad jaunā valdība ar ZZS aktīvu piedalīšanos (obligāta prasība lojalitātes apliecināšanai - citādi, premjeres vārdiem runājot, “nevar uzticēties”…) būs ratificējusi starptautisku dokumentu, ar kuru Latvijas valsts atzīst sadomātu teoriju par “sociālajiem dzimumiem” un apņemas par to informēt skolniekus (un, spriežot pēc tā, ko var redzēt Vācijas un citu “progresīvo” valstu grāmatplauktos, - arī pirmskolas vecuma bērnus).
Bet būs arī jāapņemas apkarot protestus pret šo neomarksistu un “par smagiem noziegumiem notiesātā” (lietojot mūsu sorosistu iemīļoto teicienu) Džordža Sorosa audzēkņu radīto fikciju, saucot šos protestus par “naida runām” (kā tur lai neatceras boļševiku terminoloģiju, kas tik mīļa šodien kaimiņvalsts diktatoram - mums ir partizāņi, viņiem - bandīti, mums ir patrioti, viņiem - nacisti…).
Un, lai viltīgais latviešu zemnieks nemēģinātu izlocīties, lai kaut kādā veidā nemēģinātu apiet dokumentā solīto, turpmāk sabiedrībā notiekošo kontrolēs “ekspertu” grupa no sabiedriskajām organizācijām…
Saprotams, Saeimas debatēs par Stambulas konvenciju mēs dzirdēsim daudzas skaistas runas par nepieciešamību aizstāvēt mūsu mātes, sievas un meitas no ļauno tēvu, vīru un dēlu varmācības, kādēļ mums ir jāpieņem šī “formālā konvencija”, kas “neko neizsaka un neuzspiež”, bet “saasina uzmanību uz varmācību ģimenē”! Nu vienkārši humāni! Un nav svarīgi, ka mūsu likumos tas viss, kas attiecas uz cīņu pret varmācību, jau ir ietverts!
Un, lai varmācību ģimenē apkarotu, ir nepieciešamas trīs lietas - cilvēku, īpaši bērnu un jauniešu, morāli patriotiska audzināšana (kas, pēc liberālmarksistu uzskatiem, ir novecojusies un kaitīga), likumi (kuri jau ir, bet varēja būt stingrāki - bet tad tie būtu “antihumāni”) un likumu konsekventa piemērošana (tā mums klibo, jo policija baidās būt “netoleranta”).
Pēc nobalsošanas varēs arī visiem, kuri iedrošināsies protestēt pret, piemēram, zviedru liberāļu priekšlikumu legalizēt dzimumattiecības starp brāļiem un māsām, kā arī nekrofīliju, parādīt Stambulas konvencijas oriģināltekstu, nevis “nemākulīgi” iztulkoto… Un deputāti kārtējo reizi varēs noplātīt rokas - sak, mēs jau pieņēmām ar preambulu, tikai nez kādēļ to neviens neņem vērā.
Kā zināms, Stambulas konvencija, ko steidzīgi gatavojas akceptēt jaunās koalīcijas deputāti, nav vienīgais, ar ko “mēs iesoļosim dzīvē jaunā un nepaliksim salā, kaunā”, dzejnieka vārdiem runājot. Vēl ir Kopdzīves likums. Un ekonomiski demogrāfiskais bloks. Proti - 100 000 viesstrādnieku iepludināšana ekonomikas atdzīvināšanai un demogrāfijas uzlabošanai.
Sekojot boļševiku feministēm Rozai Luksemburgai, Klārai Cetkinai un Aleksandrai Kollontajai, mūsdienu “progresistes” uzskata bērnus par nevajadzīgu apgrūtinājumu. Tā kā zinātne vēl nav spējīga izaudzēt jauno paaudzi kolbā, bet “sievietes vīriešu ķermenī” (lietojot mūsu IZM “ekspertu” terminoloģiju) piedzemdēt bērnus fizioloģiski nevar, pat no “vīriešiem sieviešu ķermenī” neko nevar dabūt ārā (to neļauj darīt viņu “vīrišķā dvēsele”), vienīgā cerība ir uz arābu, āfrikāņu un aziātu pārstāvēm, līdz kurām “progresīvās” idejas vēl nav nonākušas…
Tas, ka šie viesstrādnieki ierodas savā pamatmasā nevis kā darba meklētāji, bet gan kā radikālu reliģisku ideju sludinātāji, liekēži, sociālo pabalstu meklētāji, narkotirgoņi un kriminālelementi, ir tehnisks sīkums, par kuru progresīvajiem un globāli domājošajiem ministriem nav jādomā. Par to varēs domāt nākamās valdības gudrīši, sekojot to valstu pieredzei, kuras jau ir pieredzējušas izvarošanas, demolēšanas un masu nekārtību epidēmijas, piemēram, Vācija un Zviedrija, un ieslēgt valdības deklarācijā solījumus izglītot un pārliecināt “tolerantām un humānām metodēm” (obligāti!) neapzinīgos demogrāfijas uzlabotājus…
Tas, ka darbaspēka trūkumam Latvijā pamatā ir citi faktori, proti, zemās algas, darbaspēka aizplūšana uz Rietumeiropu, zemā dzimstība, valsts norobežošanās no ekonomikas ietekmēšanas, degradējoša nodokļu politika, zemais tehnoloģiskais līmenis ražošanā kā daļējas sekas zinātnes nefinansēšanai un nekompetencei izglītības programmās, valsts ideoloģijas un elementāras analīzes trūkums, - tas viss ir ārpus jaunās valdības (tāpat kā iepriekšējo) redzesloka un saprašanas…
Tieši tāpat arī elementāra atbilde uz jautājumu - kurš viesstrādnieks dosies darba meklējumos uz valsti, kurā darba alga ir zemākā bezmaz visā Eiropas Savienībā, izņemot augšminēto kontingentu? Toties valdība savu solījumu - sasniegt Eiropas līmeni - būs izpildījusi. Ja ne gluži visā, tad vismaz “dzimumu līdztiesības” un “nacionālo aizspriedumu iznīdēšanas jomā”. Gan jau no ES fondiem varēsim uzbūvēt mošeju vai vismaz pārbūvēsim kādu baznīcu, un mūsu atšķirtība no merķelizētās Vācijas, Zviedrijas dienvidiem vai Parīzes būs ievērojami mazinājusies!
Tātad - pesimismam attiecībā uz jauno valdību, kā redzam, nav ne mazākā pamata! Un, kā pareizi atzīmēja Augusts Brigmanis, - Stambulas konvencija (piemetināšu no sevis - arī viss šeit iepriekš rakstītais) nav galvenais. Galvenais ir samazināt „Sadales tīkla” noteiktos augstos tarifus par kaut dažiem eiro uz mājsaimniecību! Pensionāri būs gauži pateicīgi un aizmirsīs līdz jaunām vēlēšanām gan imigrantus, gan varavīkšņu karodziņus skolās. Kā tautā saka - vairs neredzēs aiz kokiem mežu. Toties būsim progresīvi un pārstāvēsim Eiropas vērtības!
Tikai viens jautājums - vai būsim palikuši kā tauta? Vai arī varēsim kā pēdējie latvieši eksponēties Brīvdabas muzejā ar vīzēm kājās un iesim kā Purapuķes varonis ar spieķi un diviem suņiem pasaules ceļos - pa maliņu, tikai pa maliņu… Kukažiņa taču arī tā gāja?!
Vai arī beidzot atlieksim muguru? Atcerēsimies savus vecākus un vecvecākus - strēlnieku pulkos, leģionā, mežabrāļos! Vai par to viņi mira kaujas laukos un nāves nometnēs? Un vai otrās Atmodas laikā cilvēki uz barikādēm bija gatavi mirt par šādām “vērtībām”?
Bet “pasaules progresīvās pieredzes sludinātājiem” atgādināsim veco sakāmvārdu - ne viss ir zelts, kas spīd! Zemnieks par zeltu sauc arī ko citu. To visu derētu atgādināt arī jaunajai valdībai - bet katram jau savs vērtību mērs. Un savs zelts.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
