Iesaki rakstu: 
Man ir daži vārdi sakāmi par Dziesmu svētkiem. Par kungiem, kuriem arī tajos par katru cenu gribas paņemt to, kas viņiem pienākas. Par viņu iztapīgajiem kalpiem, kas ir gatavi uz visu, lai kungiem to nodrošinātu. Un par pārējiem.
Neliela līdz šim zināmo notikumu hronoloģija.
Pagājušā gada 19. decembris – Nacionālais kultūras centrs Dziesmu un deju svētku padomei prezentē biļešu un ielūgumu politikas pamatprincipus. Visādi "savējiem" nepiederošie lumpeņi, protams, par tiem netiek informēti - kāda viņiem, atvainošanu, tur daļa.
Šā gada 22. februāris - Nacionālais kultūras centrs tikpat paklusām apstiprina iekšējos noteikumus "XXV Vispārējo latviešu Dziesmu un XV Deju svētku biļešu rezervēšanas un ielūgumu izsniegšanas noteikumi". Lumpeņi atkal netiek pārslogoti ar nevajadzīgu informāciju.
18. marts – Nacionālais kultūras cents apstiprina uz Dziesmu un deju svētku noslēguma pasākumiem ielūdzamo personu sarakstu. Protams, lumpeņiem gar to nav nekādas daļas - neba nu viņus aicinās.
2. aprīlis - publiski tiek paziņots, ka pēc četrām dienām sāksies biļešu iepriekšpārdošana "tautai" uz Dziesmu svētku pasākumiem. Vārds "atlikušo" saistībā ar biļetēm vēl netiek lietots, publiski tiek apgalvots, ka visiem viss būšot ļoti jauki un ērti.
6. aprīlis - kļūst skaidrs, ka, protams, nekas nav ne jauki, ne ērti. Pat pusi nakts nostāvējuši, cilvēki pie kārotajām biļetēm netiek, - jo to kaut kā ir palicis ļoti un ļoti maz.
9. aprīlis - atklātībā beidzot nonāk Nacionālā kultūras centra apstiprinātie un Dziesmu svētku padomes atbalstītie speciālo ielūdzamo personu saraksti. Kaut kādi neizprotoši lumpeņi kaut ko sāk iebilst, ka milzīga daļa biļešu paklusām aizšķūrēta savējiem.
Tas, ka Daces Melbārdes (attēlā) vadītā iestāde un padomes locekļi tur iekļāvuši (vai nav iebilduši pret iekļaušanu) paši sevi, vēl būtu tīrais sīkums, - kā tad nu pie mums citādi. Kamēr KNABs to izmeklēs, paies vēl pāris Dziesmu svētki.
Taču, kā izrādās, "par ieguldījumu un īpašiem nopelniem kultūrā" pie bezmaksas ielūgumiem uz nodokļu maksātāju rēķina tiek vēl neskaitāmi interesanti kungi un dāmas, kuri esot "Kultūras ministrijas sadarbības partneri".
Kultūrā īpaši ieguldījušo un nopelniem bagāto vidū - KNAB priekšnieks Jaroslavs Streļčenoks, ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, valsts kontroliere Elita Kļaviņa, tiesībsargs Juris Jansons, savulaik par nolaidību notiesātā Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece Laila Medina un tā tālāk.
Tad izrādās, ka ir vēl cits "savējo" saraksts - "Latvijas Nacionālā kultūras centra sadarbības partneri", kuriem saskaņā ar pieņemto lēmumu tāpat pienākas bezmaksas ielūgumi uz Dziesmu un deju svētku "svarīgākajiem" pasākumiem.
Kulturālo partneru vidu atrodas arī tādas personas kā "Pasažieru vilciena" valdes loceklis Aigars Štokenbergs, bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube, "Vienotības" iepriekšējās vēlēšanu kampaņas vadītājs, kas sarakstā minēts kā "Ainārs Šipšķinskis", Drošības policija un tās priekšnieks Jānis Reiniks, pat kāda tirdzniecības tīkla darbiniece un tā tālāk, un tā tālāk.
Saņēmis lūgumu paskaidrot par katru no sarakstā minētajiem kalnmeieriem, reinikiem un štokenbergiem - ko tieši katrs no viņiem ieguldījis kultūrā un kāpēc mēs, plebeji, to kaut savā aprobežotībā kā neesam pamanījuši, - Nacionālais kultūras centrs sākotnēji to vienkārši ignorē.
Savukārt pēc tam, kad jau saņemts arī atkārtots oficiāls pieprasījums reizē ar brīdinājumu par vēršanos administratīvajā tiesā, centra vadītāja Melbārde satrūkstas un pamēģina tēlot muļķīti - neko tādu jautātu viņa vispār neesot sapratusi, nu vajadzēšot vēl vienu mēnesi laika.
Šī "muļķa mētāšanas" lieta jau ir administratīvajā tiesā, bet pa to laiku Nacionālajam kultūras centram tiek nosūtīts vēl viens oficiāls pieprasījums - nosaukt tās īpaši vienlīdzīgās personas, kuras šos bezmaksas ielūgumus patiešām ir ar šmakstienu pieņēmušas.
Un te sākas tas, ko mēs līdz šim nenojautām un nezinājām - lai cik maz ilūziju arī iepriekš būtu bijis par kulturālajiem augsto kungu apkalpotājiem. Lūk, daži sīki, bet izteiksmīgi fragmenti no tās pašas Melbārdes parakstīta oficiāla dokumenta:
"Sarakstam ar personām, kuras apstiprinājušas ielūgumu saņemšanu, turpmāk - saraksts, ar Centra 2013.gada 3.aprīļa rīkojumu Nr.85 „Par ierobežotas pieejamības informāciju'' ir noteikts ierobežotas pieejamības informācijas statuss."
"Ierobežotas pieejamības statuss sarakstam tika noteikts, pamatojoties uz apsvērumiem, ka saraksts paredzēts Centra iekšējai lietošanai."
"Saraksts ir nepilnīgs un var maldināt sabiedrību par atsevišķu ielūdzamo personu gatavību apmeklēt pasākumus."
"Saraksta publiska pieejamība nav pieļaujama, jo tā tiktu aizskarta fizisko personu privātās dzīves neaizskaramība, jo tiktu izpausta informāciju par pasākumiem, kurus persona apmeklēs."
"Sarakstam ir noteikts ierobežotas pieejamības informācijas statuss arī drošības apsvērumu dēļ, lai nodrošinātu, ka nav pieejama informācija par fiziskās personas atrašanās vietu."
"Pamatojoties uz Informācijas atklātības likums 5.panta ceturto daļu, sarakstam ierobežotas pieejamības informācijas statuss ir noteikts līdz 2013.gada 1. septembrim."
Ko tas nozīmē? To, ka Latvijas Nacionālais kultūras centrs izpildās kā tāds nacionālais kungu servisa centrs, kura vadība sakumpušu muguriņu gatava darīt visu iespējamo, lai tikai "tiem, kam pienākas", nesanāktu kāds nevajadzīgs kreņķis.
Protams, protams, noslepenosim sarakstu, kaut vai ar atpakaļejošu datumu, lai bīstamie lumpeņi neuzzina, kur tieši savu valstisko pēcpusi Dziesmu svētku noslēguma koncerta laikā uz viņu nodokļu rēķina novietos kultūrā tik daudz ieguldījušais Kalnmeiers, kur - Reiniks un kur - visa pārējā varza.
Tā varza, kura uzskata, ka viņiem taču pienākas - jo kā gan viņi iztiks bez atzīmēšanās? Un vai tiešām stāvēs rindās pēc biļetēm tāpat kā tie tur lumpeņi? Un vēl par tām maksās? Nu, nē, tā nebūs - un nacionālais kungu servisa centrs, kā redzams, ir bijis gatavs izdarīt no tiesas visu, lai šīs vēlmes piepildītu.
Protams, var jautāt - kāpēc lai būtu citādi? Kāpēc lai Dziesmu svētkos, ko atklāj viens izbijis kompartijas funkcionārs, prihvatizators un Eiropas fondu apguvējs un viena Krievijas vēstnieka ikrumaizes saēdusies aktīva ekskomjauniete, goda vietās par "ieguldījumu kultūrā" uz nodokļu maksātāju rēķina nesēdētu reiniki, medinas un kalnmeieri?
Tā, protams, tāda slikta doma.
Bet ir arī labā - ja paraudzīties atpakaļ, arī pirms piecdesmit, simt un vairāk gadiem Dziesmu svētkos vienmēr ir bijis tāpat. Saistībā ar tiem nekad nav trūcis to, kas vēlējušies šos visu latviešu svētkus kaut kādā veidā izmantot - gan savai atzīmēšanās un izrādīšanās kārei, gan savu vairāk vai mazāk kroplo ideju slavēšanai utml.
Viņi tad arī attiecīgi gan svempušies tribīnēs, gan ar apmierinātiem, starojošiem viepļiem līduši labākajās vietās un tad tur snauduši un sūrojušies par koka solu nospiestajām valstiskajām pakaļām. Viss kā tautasdziesmā: "Grib kundziņis tā sēdēt,/Kā saulīte debesīs./Kur kungam zelta krēslis,/Kur sudraba sēdeklīte?"
Tieši tāpat nav trūcis arī to kalpa dvēseļu, kas darījušas visu, lai tikai kungiem, tad biedriem, tad atkal kungiem viss būtu labi, lai viņiem tiktu viss tas, kas viņiem kā kungiem pienākas, un lai tikai kādi lumpeņi nepatraucētu kungu sēžu un rumpju, un pauru labsajūtu.
Taču, rau, viņi visi ir izgaisuši pīšļos, bet piemiņa ir palikusi par citiem - par tautu, kas nāk un dzied un kurai vismaz šajā laikā ir nospļauties kā par kungiem, tā par viņu piķieriem, sulaiņiem un melbārdēm ar visiem viņu nacionālajiem kungu servisa centriem. Nu akurāt tā kā Ziedonim:
nav kunga man, ir tikai Pērkons augšā,
tie, varas vīri, tie nav kungi man.
ne viņu kādu es par kungu saukšu,
ne viņu pavēle man kāda skan.
Man Saule kungs! Kungs tas, kas gaismu dod.
kungs tas, kas zaļu uztur manu pļavu.
un, kad es redzu gaismu uzlecot,
to gaismu saucu es par kungu savu.
man gaisma kungs! Tā gaisma, kas visapkārt
no ezeriem un ozoliem, un bitēm.
var tā, kā brāļus muižā mani pakārt
un rīkstē kopā sakapāt ar citiem.
bet man nav bail. Zem egles avots svēts,
svēts - čiekurs galotnē un svēta- aka.
pat naktīs pūce rijā svētki brēc,
un svētā kalnā manu brāli raka,
un balti balta mežābele zied,
mēs visi esam balti – tēvi, mātes,
un manā sievā balti bērni dzied,
lai piedzimst tie - ar kungu nerunāties!
ar kungu ne. Es turu sirdi nost
no viņa vārdiem un no vārtiem viņa,
kā vilkupūka purva tālumos
es esmu brīvs uz līgojoša ciņa.
Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.
Seko mums 
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
