Iesaki rakstu: 
Pēdējās dienās ziņu portālos, televīzijā un sociālajos tīklos aktīvi komunicēta ziņa, ka Rīgas domes Pilsētas īpašuma komitejas sēdē atbalstīts lēmumprojekts par desmit hektāru liela zemesgabala nodošanu bezatlīdzības lietošanā uz pieciem gadiem Latvijas Futbola federācijai nacionālā futbola stadiona būvniecībai Lucavsalā. Ierasts, ka šim tekstam piekabināta fotogrāfija ar atkritumu kaudzi vai sadegušu dārza šķūnīti un minēts, ka tiks izbūvēta arī nepieciešamā infrastruktūra ar savienojumu ar Dienvidu tiltu, kas vedīs pāri visai salai un Kazas sēklim.
Kazas sēklī ir 326 dārzi, dārzu apsaimniekotāji ir ļoti dažādi: ir tādi, kas tur saimnieko jau vairāk nekā 40 gadu un redzējuši dažādus laikus, piedzīvojuši, ka lielākā dārzu daļa aizaug un pārvēršas par drazu izgāztuvi. Ir tādi, kas paņēmuši nesen un ar krūmiem un drazām piemēslotu teritoriju pārvērtuši par dārzu ar lielo burtu.
Daudz jaunu ģimeņu ar bērniem, cilvēki pusmūžā, kam bērni un mazbērni brauc ciemos, jauni pāri, kas sapratuši, ka, dzīvojot pilsētas dzīvoklī, vajag vietu, kur satikties ar dabu un parādīt bērniem, ka kartupeļi neaug kokos, ka zāle nekož un no odiem nav jābaidās. Laiku var pavadīt, nesēžot pie lielāka vai mazāka ekrāna. Arī rocība cilvēkiem dažāda – kādam dārzā izaudzētais ir būtisks atbalsts ziemā, citam bez ķīmijas izaudzētais tomāts un gurķis, redīss un salāts nav naudas jautājums, bet gan vērtība pati par sevi.
Bet mūs visus vieno viena lieta – redzam šīs fantastikās vietas vērtību. Lucavsala un Kazas sēklis ir FANTASTISKA, UNIKĀLA vieta. Te ir vieni no vecākajiem dārziņiem Eiropā. Tā ir vieta, kur pilsētas vidū varam satikties ar dabu, un mūsu bērni neaug uz akmeņiem. Te ligzdo lauči, cekulpīles, gulbji, blakus šņakarējas bebri un nāk dārzos cienāties ar bumbieriem un nograuzt kādu ābeli. Meža baloži, pupuķi, stirnas, lapsas, zaķi, gārņi…
Un neesam jau tikai mēs Kazas sēklī, ir vēl vairāk nekā tūkstotis dārziņu Lucavsalā. Katrā siltā brīvdienā salā satiekas simtiem mašīnu, cilvēki pastaigājas, sauļojas, peldas. Ziemā regulāri te var satikt ziemas peldētājus, slēpotājus, nūjotājus, skrējējus un vienkārši staigātājus. Ir, ir arī tās vietas, kur atkritumi un apdegušas būdiņas, bet ne biedrību apsaimniekotajās teritorijās.
Kazas sēklī biedrību izveidojām pirms trim gadiem. Biedrībai nomā iedeva visu Kazas sēkļa dārziņu teritoriju, no kuras daļa bija pilnīgi aizaugusi un gadiem nelietota. Šobrīd tiek apsaimniekoti pilnīgi visi dārzi, un ir gaidītāju rinda.
Jā, kāds no dārziem, iespējams, tiek kopts ne tik labi, kā varētu, bet absolūtais vairākums ir labi. Ar savām rokām esam savākuši un par biedru naudu izveduši simtiem kubikmetru atkritumu no dārziņiem, kas nebija apsaimniekoti. Par biedrības naudu salaboti visi ceļi, un sakoptas koplietošanas teritorijas. Izvākti gadu desmitiem teritorijā izmestie atkritumi. Lepojamies par to, kas izdarīts, un priecājamies par šo brīnumaino vietu.
Futbols un ceļš arī ir labas lietas. Bet vai tiešām tieši tur, kur jau ir kaut kas labs un skaists? Kopējais labums pāri visam! Vai tiešām tas kopējais labums ir lielāks par jau esošo kopējo labumu? Uz Lucavsalu dodas tik daudz rīdzinieku! Vēl pagājušajā gadā pašvaldība virzīja ES finansētu projektu par dabisko pļavu veidošanu Lucavsalā. Pa ziemu piedalījāmies pētījumā par pastāvīgo ģimenes dārziņu koncepciju Rīgas pilsētā.
Sargāsim un izkopsim šo unikālo, brīnišķīgo, neskarto vidi, kura cauri laikiem saglabājusies Rīgas vidū! Tikai kopā mēs varam mainīt nākotni, neļaujot Kazas sēklim piedzīvot Staburaga likteni.
Seko mums 
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
