Iesaki rakstu: 
Pēdējās dienās ziņu portālos, televīzijā un sociālajos tīklos aktīvi komunicēta ziņa, ka Rīgas domes Pilsētas īpašuma komitejas sēdē atbalstīts lēmumprojekts par desmit hektāru liela zemesgabala nodošanu bezatlīdzības lietošanā uz pieciem gadiem Latvijas Futbola federācijai nacionālā futbola stadiona būvniecībai Lucavsalā. Ierasts, ka šim tekstam piekabināta fotogrāfija ar atkritumu kaudzi vai sadegušu dārza šķūnīti un minēts, ka tiks izbūvēta arī nepieciešamā infrastruktūra ar savienojumu ar Dienvidu tiltu, kas vedīs pāri visai salai un Kazas sēklim.
Kazas sēklī ir 326 dārzi, dārzu apsaimniekotāji ir ļoti dažādi: ir tādi, kas tur saimnieko jau vairāk nekā 40 gadu un redzējuši dažādus laikus, piedzīvojuši, ka lielākā dārzu daļa aizaug un pārvēršas par drazu izgāztuvi. Ir tādi, kas paņēmuši nesen un ar krūmiem un drazām piemēslotu teritoriju pārvērtuši par dārzu ar lielo burtu.
Daudz jaunu ģimeņu ar bērniem, cilvēki pusmūžā, kam bērni un mazbērni brauc ciemos, jauni pāri, kas sapratuši, ka, dzīvojot pilsētas dzīvoklī, vajag vietu, kur satikties ar dabu un parādīt bērniem, ka kartupeļi neaug kokos, ka zāle nekož un no odiem nav jābaidās. Laiku var pavadīt, nesēžot pie lielāka vai mazāka ekrāna. Arī rocība cilvēkiem dažāda – kādam dārzā izaudzētais ir būtisks atbalsts ziemā, citam bez ķīmijas izaudzētais tomāts un gurķis, redīss un salāts nav naudas jautājums, bet gan vērtība pati par sevi.
Bet mūs visus vieno viena lieta – redzam šīs fantastikās vietas vērtību. Lucavsala un Kazas sēklis ir FANTASTISKA, UNIKĀLA vieta. Te ir vieni no vecākajiem dārziņiem Eiropā. Tā ir vieta, kur pilsētas vidū varam satikties ar dabu, un mūsu bērni neaug uz akmeņiem. Te ligzdo lauči, cekulpīles, gulbji, blakus šņakarējas bebri un nāk dārzos cienāties ar bumbieriem un nograuzt kādu ābeli. Meža baloži, pupuķi, stirnas, lapsas, zaķi, gārņi…
Un neesam jau tikai mēs Kazas sēklī, ir vēl vairāk nekā tūkstotis dārziņu Lucavsalā. Katrā siltā brīvdienā salā satiekas simtiem mašīnu, cilvēki pastaigājas, sauļojas, peldas. Ziemā regulāri te var satikt ziemas peldētājus, slēpotājus, nūjotājus, skrējējus un vienkārši staigātājus. Ir, ir arī tās vietas, kur atkritumi un apdegušas būdiņas, bet ne biedrību apsaimniekotajās teritorijās.
Kazas sēklī biedrību izveidojām pirms trim gadiem. Biedrībai nomā iedeva visu Kazas sēkļa dārziņu teritoriju, no kuras daļa bija pilnīgi aizaugusi un gadiem nelietota. Šobrīd tiek apsaimniekoti pilnīgi visi dārzi, un ir gaidītāju rinda.
Jā, kāds no dārziem, iespējams, tiek kopts ne tik labi, kā varētu, bet absolūtais vairākums ir labi. Ar savām rokām esam savākuši un par biedru naudu izveduši simtiem kubikmetru atkritumu no dārziņiem, kas nebija apsaimniekoti. Par biedrības naudu salaboti visi ceļi, un sakoptas koplietošanas teritorijas. Izvākti gadu desmitiem teritorijā izmestie atkritumi. Lepojamies par to, kas izdarīts, un priecājamies par šo brīnumaino vietu.
Futbols un ceļš arī ir labas lietas. Bet vai tiešām tieši tur, kur jau ir kaut kas labs un skaists? Kopējais labums pāri visam! Vai tiešām tas kopējais labums ir lielāks par jau esošo kopējo labumu? Uz Lucavsalu dodas tik daudz rīdzinieku! Vēl pagājušajā gadā pašvaldība virzīja ES finansētu projektu par dabisko pļavu veidošanu Lucavsalā. Pa ziemu piedalījāmies pētījumā par pastāvīgo ģimenes dārziņu koncepciju Rīgas pilsētā.
Sargāsim un izkopsim šo unikālo, brīnišķīgo, neskarto vidi, kura cauri laikiem saglabājusies Rīgas vidū! Tikai kopā mēs varam mainīt nākotni, neļaujot Kazas sēklim piedzīvot Staburaga likteni.
Seko mums 
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
