Nē, cilvēki Latvijā nav dīvaini un neizvairās no vakcinēšanās!

Reiz kāds pensionārs zem raksta nra.lv portālā, kurā tika apspriestas pacientu iemaksas, komentēja: “Man nav problēma piemaksāt par ārstēšanos, jo ir, par ko piemaksāt! Pēdējoreiz kad biju slimnīcā uz dažām dienām, mani izmeklēja vairāki dārgi, gudri, moderni, miljonus maksājoši aparāti, ar kuriem rīkojās un mani izpētīja seši medicīnas doktori, četri no kuriem — profesori. Ja man par to visu bija jāpiemaksā pacienta nodeva un kādi pārdesmit eiro dienā par gultasvietu slimnīcā, es kā pensionārs uzskatu, ka tas vēl ir lēti! Esmu pateicīgs, ka man ir iespēja ārstēties pie profesoriem, un ka man tas ir pa kabatai! Ne visās valstīs tā ir.”

Man līdzīgas emocijas— negaidīti un necerētas pozitīvas — izraisīja vakcinācijas process. Tā kā neesmu nevienā no prioritārajām vai riska grupām un principā negribu līst priekšā nevienam, kam vairāk vajag imunitāti pret koronavīrusu, tad par tikšanu pie pirmās devas varēju sākt domāt maija vidū, kad atvērās vakcinēšanās ikvienam gribētājam.

Apskatot digitālo rindu manavakcina.lv, bija jākonstatē, ka visi lielie masu vakcinācijas centri Rīgā, Ventspilī utt. aizņemti nedēļām uz priekšu. Tātad tauta nevis izvairās no vakcinēšanās, bet rindās stāv! Brīvas vietas tobrīd izrādījās tikai Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā — Talsu slimnīcā (man ne pa ceļam), kā arī pēc nedēļas sestdienā Piņķos. Nu ko, tur vairāk pa ceļam.

Vakcinācijas centrs iekārtots Babītes vidusskolas telpās — tādā korpusā, kam ir atsevišķa ieeja un izeja. Gaišas, skaistas telpas, milzu logi, stiklotas durvis. Tauta pierakstījusies tādos daudzumos, ka stāv uz ielas un uz kāpnēm. Zemessargi pie durvīm palīdz visiem izskaidrot vakcinēšanās kārtību — kur jāiet, kur jāparakstās, kāda anketa jāaizpilda utt., pie kam nenogurstoši atbild uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem jau kuro dienu nez kuram cilvēku tūkstotim.

Tas pats ar reģistrāciju un tas pats ar dakteri, kas draudzīgi dara vienu un to pašu jau kādu simto reizi šodien, un tā katru dienu jau mēnešiem no vietas. (Tas nav pārspīlējums: ja viens vakcinācijas centrs dienā sapotē 400 cilvēkus un ja tajā ir 4 reģistratūras galdiņi, 4 dakteri un 4 medmāsas, kas veic injekcijas, tad tā arī sanāk.)

Process ir tā noslīpēts, ka tiek paņemti pretī pat radinieki vai draugi, kas atnākuši līdzi vairākiem vakcinētajiem, lai pēc tam kopīgi kaut kur brauktu tālāk: pat ar visiem tiem, kas tiek pie vakcīnas ārpus rindas, process apsteidz grafiku — esmu atbraucis pusstundu ātrāk, bet gaidīt neliek!

Četras nedēļas vēlāk mēģinu sarunāt, lai man pārceļ otrās dozas injicēšanu vai nu pāris dienas iepriekš, vai arī lai ļauj novakcinēties pāris dienas vēlāk Rēzeknē, “Gorā”. Neizdodas: sabiedrības interese par vakcinēšanos ir tik liela, ka nekur Rīgā nav iespējams pieteikties ne dienu, ne divas ātrāk uz otro “Moderna” devu, savukārt Rēzeknē līdz mēneša beigām plānots lietot pārējo ražotāju vakcīnas.

Neko darīt, jāpaliek pie iepriekš nolemtā — sestdienas pievakare Pinķos. Tagad vakcīnas gribētāju rinda ir izaugusi vēl garāka, kaut gan dakteri, medmāsas un reģistratūra darbojas tikpat ieeļļotā koordinācijā kā iepriekš — interese par vakcinēšanos aug! Šoreiz nevar palīdzēt zemessargi, jo viņi atrodas iepriekšplānotās mācībās kopā ar citu NATO valstu karavīriem.

Viena no medmāsām skaļi uzrunā gaidītāju rindu: “Šodien vakcinējam ar “Modernu”, bet vai te nav kāds, kam vajag otro “Pfizer” devu? Man ir piecas “Pfizer” vakcīnas rezervē, vajag šodien izlietot! Ja vakcīna atsaldēta, tad tā jāizlieto sešu stundu laikā. Norakstīt labu mantu nedrīkst!” Uzreiz atsaucas kāda rindā stāvētāja: “Es tūlīt pazvanīšu vienam Emīlam, viņš ar tēvu taisni pirms brīža meklēja, kur lai dabū otro “Pfizer” reizi... Hallo, hallo! Emīl — saki tēvam, lai griež riņķī un brauc atpakaļ uz Babītes vidusskolu!”

Tikpat ātri atrod saņēmēju vēl vienai vakcīnai, paliek tikai divas rezervē. Kad tiekam iekšā un aizpildām anketas, tad uz minūti jāpārstartē datorsistēma — visā Latvijā vakcinēšanās notiek tik masveidīgi, ka tehnika brīžiem netiek līdzi.

Vārdu sakot, savā viena cilvēka pieredzē neievēroju nevienu apstākli, kas liecinātu par to, ka cilvēki Latvijā negribētu vakcinēties vai izvairītos no šīs iespējas (ko, neaizmirsīsim, veic bez maksas pat tiem, kas ir nodokļu nemaksātāji). Rindas ir aizņemtas nedēļām uz priekšu, process ir noorganizēts perfekti un profesionāli, viss strādā kā pulkstenis.

Līdz ar šiem novērojumiem secinu: vakcīnu pretinieku, evolūcijas noliedzēju, plakanās Zemes adeptu un citu tamlīdzīgu tumsoņu faktiskā ietekme vakcinēšanās jautājumā nemaz neiziet ārpus interneta “murgosfēras” (trāpīgs Bena Latkovska ieviesums) un kopējo sabiedrības noskaņojumu ietekmē maz. Toties “antivakcinācijas propagandas briesmu” uzpūšana visvairāk nāk par labu kam? Pareizi: profesionālajiem “naudas apguvējiem”, kuriem vajag “piesaistīt līdzekļus” arvien jaunām vakcinācijas “informatīvajām kampaņām”.

Ieskatu vakcinācijas procesa plānošanā deva Ventspils vicemērs Guntis Blumbergs tajā reizē, kad tika atklāts un notestēts pirmais masu vakcinācijas centrs Latvijā. “Mēs pie masveida vakcinācijas plāna sākām strādāt jau decembrī, kad kļuva skaidrs, ka vakcīna pret koronavīrusu ir izstrādāta un tiek ieviesta masveida ražošanā. Tātad agri vai vēlu tā aizsniegs Latviju, un mums jābūt gataviem.

Tā kā Ziemeļkurzemes Reģionālajā slimnīcā [kas apvieno Talsu un Ventspils slimnīcas] domei pieder kapitāldaļu vairākums un arī [pilsētas] sporta būvēs pieder kapitāldaļas, tad dome varēja dot rīkojumu sagatavoties masu vakcinācijai jau laikus. Izskatījām variantus un nospriedām sporta namu “Centrs” pārvērst vakcinācijas centrā — kā mēs tagad saprotam, vēl tad, kad neviens cits pārējā valstī to neplānoja.

Pilsētā ir vismaz 35 tūkstoši iedzīvotāju vakcinējamos vecumos, apkārtējā novadā vēl ap 10 tūkstošiem, plus Talsi un novads: tātad mēs plānojām masu vakcinācijas kapacitāti tā, lai dažu mēnešu laikā varētu savakcinēt visus, kas to grib un kam to vajadzētu. Aprīkojumu iepirkām ne pašu lētāko, bet gan tādu, kas pēc tam kalpos slimnīcā vēl daudzus gadus, kad koronavīrusa problēma būs pāri,” organizācijas procesa pamatojumu izskaidro G. Blumbergs.

Kā visas šīs praktiski pamatotās darbības iet kopā ar onlaina “murgosfērā” lasāmo? Rodas sajūta, ka cilvēki mēdz dīvaini izrunāties un izrakstīties internetā, bet pēc tam rīkoties sakarīgi. Dakteri un pašvaldības no savas puses izdara visu vajadzīgo, lai mēs varētu ātrāk atgriezties normālā dzīvē. Pat ja tas notiek par spīti Veselības ministrijas ierēdniecībai.

Novērtē šo rakstu: