Iesaki rakstu: 
ASV iznākošais “The Atlantic” šā gada 12.jūlijā publicēja tekstu, kas veltīts Pablo Pikaso un pilsoņu karam viņa dzimtajā Spānijā 1936.–1939.gadā. Būtiskais šajā tēmā ir tas, ka Parīzē dzīvojošajam gleznotājam, kamēr karš postīja viņam biogrāfiski tuvās Barselonu un Malagu, svarīgāka likās šķiršanās no sievas, rūpes par īpašumu dalīšanu, mētāšanās starp divām mīļākajām un dirnēšana slavenajā “Café de Flore”. Jo ģēnijs jutās “apolitisks”.
Galu galā Pikaso tomēr radīja slaveno “Gerniku”, un man nav iemesla apšaubīt, ka viņš, lai gan novēloti, aptvēra kara šausmas. Savukārt man nav iemesla ticēt tam, ko aizgūtnēm stāsta t.s. bēgļi no Putina režīma.
Es vienkārši neticu tam, ka, lūk, 2022.gada februārī viņi aptvēruši, par kādu vienlīdz kroplu un agresīvu veidojumu kļuvusi Krievija, un nu viņi jūtas teju vai politemigranti, kas apmīļojami un apčubināmi. Man ir vienkāršs jautājums: vai, kad 2014.gadā Krievija uzbruka Ukrainai un atņēma tai teritorijas, tas šiem cilvēciņiem likās tik mazsvarīgi, lai turpinātu vēl gandrīz desmit gadu dzīvot valstī, kas iebrūk citā valstī? Un ja tolaik tas likās mazsvarīgi, kādēļ man būtu jānotic viņu asariņām šobrīd?
Krievija nekļuva par diktatūru 2022.gadā, pat ne 2018.gadā. Borisu Ņemcovu nošāva 2015.gada 27.februārī. Jēdziens “nevēlama organizācija” Krievijas likumdošanā parādījās 2015.gada maijā. Ukraiņu režisors un rakstnieks Oļegs Seņcovs prātam neaptveramā veidā tika notiesāts uz 20 gadiem cietumā tā paša gada 25.maijā.
Es tā varu ilgi turpināt, bet, ja īsi, – vismaz pēdējo septiņu – astoņu gadu laikā nav tāda mēneša, kurā Krievijā nebūtu noticis kaut kas tāds, kas skaidri liecināja, kurp šī valsts virzās. Par kādiem idiotiem šie “politemigranti” uzskata citu valstu iedzīvotājus, ja apgalvo, ka tikai 2022.gada februārī viņi, nabadziņi, saprata, ka šādā Krievijā viņi dzīvot nevēlas?
Ko šī pseidoliberālā “tusovka” patiesībā darīja? Ērti dzīvoja savā “tusovkā”. 2014.gada 27.februāris – Krievija sagrābj Ukrainas varas iestādes Krimā, 16.martā notiek “referendums” par Krimas pievienošanu Krievijai. Savukārt dārgie Krievijas “intelektuāļi – liberāļi” neuzskatīja, ka notiekošais ir iemesls atcelt, piemēram, IV Maskavas jaunās mākslas biennāles atklāšanu 26.jūnijā. 17.jūlijā ar Kremļa ziņu tiek notriekts “Boeing – 77”, 19.septembrī Maskavā startē mākslas gadatirgus “Cosmoscow”.
Nedēļu pēc jau pieminētās Seņcova notiesāšanas Maskavas “kreatīvā tusovka” pulcējas jaunas “mākslas telpas” atklāšanā bijušās alus rūpnīcas teritorijā, vēl pēc nedēļas visi šie “mūsdienīgi domājošie” traucas uz nākamo “tusiņu” Jekaterinburgā. “Kaut kur” Ukrainā viņu valsts slepkavo un posta, bet svarīgāk, protams, ir 6.novembrī “stilīgajā” Maskavas muzejā “Garāža” atklāt vietu tukšai muldēšanai, proti, “diskusiju platformu “Atvērtās sistēmas”“. Un atkal – es šādu hronoloģisku uzskaitījumu varu turpināt ilgi.
Kopsavilkums toties ir lakonisks: Rietumiem, tostarp Latvijai, ir jābeidz mānīt sevi, fantazējot par kaut kādu Krievijas “demokrātisko opozīciju”, kurai jāpalīdz (varbūt pat finansiāli) iekārtoties Rīgā (Viļņā, Prāgā, Berlīnē, Parīzē utt.). Mums nav jāielaiž savā valstī cilvēki, kurus viņu “dzimtā” režīma nelietības satrauca visai maz līdz brīdim, kad tās nesāka bojāt pašu komfortablo dzīvi. Viņiem nav jāpiešķir nekādi “statusi”, uzturēšanās atļaujas utt., jo viņiem īstā vieta ir Krievijā.
Pārpublicēts no aprinkis.lv
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
