Iesaki rakstu: 
ASV iznākošais “The Atlantic” šā gada 12.jūlijā publicēja tekstu, kas veltīts Pablo Pikaso un pilsoņu karam viņa dzimtajā Spānijā 1936.–1939.gadā. Būtiskais šajā tēmā ir tas, ka Parīzē dzīvojošajam gleznotājam, kamēr karš postīja viņam biogrāfiski tuvās Barselonu un Malagu, svarīgāka likās šķiršanās no sievas, rūpes par īpašumu dalīšanu, mētāšanās starp divām mīļākajām un dirnēšana slavenajā “Café de Flore”. Jo ģēnijs jutās “apolitisks”.
Galu galā Pikaso tomēr radīja slaveno “Gerniku”, un man nav iemesla apšaubīt, ka viņš, lai gan novēloti, aptvēra kara šausmas. Savukārt man nav iemesla ticēt tam, ko aizgūtnēm stāsta t.s. bēgļi no Putina režīma.
Es vienkārši neticu tam, ka, lūk, 2022.gada februārī viņi aptvēruši, par kādu vienlīdz kroplu un agresīvu veidojumu kļuvusi Krievija, un nu viņi jūtas teju vai politemigranti, kas apmīļojami un apčubināmi. Man ir vienkāršs jautājums: vai, kad 2014.gadā Krievija uzbruka Ukrainai un atņēma tai teritorijas, tas šiem cilvēciņiem likās tik mazsvarīgi, lai turpinātu vēl gandrīz desmit gadu dzīvot valstī, kas iebrūk citā valstī? Un ja tolaik tas likās mazsvarīgi, kādēļ man būtu jānotic viņu asariņām šobrīd?
Krievija nekļuva par diktatūru 2022.gadā, pat ne 2018.gadā. Borisu Ņemcovu nošāva 2015.gada 27.februārī. Jēdziens “nevēlama organizācija” Krievijas likumdošanā parādījās 2015.gada maijā. Ukraiņu režisors un rakstnieks Oļegs Seņcovs prātam neaptveramā veidā tika notiesāts uz 20 gadiem cietumā tā paša gada 25.maijā.
Es tā varu ilgi turpināt, bet, ja īsi, – vismaz pēdējo septiņu – astoņu gadu laikā nav tāda mēneša, kurā Krievijā nebūtu noticis kaut kas tāds, kas skaidri liecināja, kurp šī valsts virzās. Par kādiem idiotiem šie “politemigranti” uzskata citu valstu iedzīvotājus, ja apgalvo, ka tikai 2022.gada februārī viņi, nabadziņi, saprata, ka šādā Krievijā viņi dzīvot nevēlas?
Ko šī pseidoliberālā “tusovka” patiesībā darīja? Ērti dzīvoja savā “tusovkā”. 2014.gada 27.februāris – Krievija sagrābj Ukrainas varas iestādes Krimā, 16.martā notiek “referendums” par Krimas pievienošanu Krievijai. Savukārt dārgie Krievijas “intelektuāļi – liberāļi” neuzskatīja, ka notiekošais ir iemesls atcelt, piemēram, IV Maskavas jaunās mākslas biennāles atklāšanu 26.jūnijā. 17.jūlijā ar Kremļa ziņu tiek notriekts “Boeing – 77”, 19.septembrī Maskavā startē mākslas gadatirgus “Cosmoscow”.
Nedēļu pēc jau pieminētās Seņcova notiesāšanas Maskavas “kreatīvā tusovka” pulcējas jaunas “mākslas telpas” atklāšanā bijušās alus rūpnīcas teritorijā, vēl pēc nedēļas visi šie “mūsdienīgi domājošie” traucas uz nākamo “tusiņu” Jekaterinburgā. “Kaut kur” Ukrainā viņu valsts slepkavo un posta, bet svarīgāk, protams, ir 6.novembrī “stilīgajā” Maskavas muzejā “Garāža” atklāt vietu tukšai muldēšanai, proti, “diskusiju platformu “Atvērtās sistēmas”“. Un atkal – es šādu hronoloģisku uzskaitījumu varu turpināt ilgi.
Kopsavilkums toties ir lakonisks: Rietumiem, tostarp Latvijai, ir jābeidz mānīt sevi, fantazējot par kaut kādu Krievijas “demokrātisko opozīciju”, kurai jāpalīdz (varbūt pat finansiāli) iekārtoties Rīgā (Viļņā, Prāgā, Berlīnē, Parīzē utt.). Mums nav jāielaiž savā valstī cilvēki, kurus viņu “dzimtā” režīma nelietības satrauca visai maz līdz brīdim, kad tās nesāka bojāt pašu komfortablo dzīvi. Viņiem nav jāpiešķir nekādi “statusi”, uzturēšanās atļaujas utt., jo viņiem īstā vieta ir Krievijā.
Pārpublicēts no aprinkis.lv
Seko mums 
Birokrātijas mazināšana ir viena no valdības prioritātēm, kas tika definētas šī gada sākumā, izveidota arī birokrātijas mazināšanas rīcības grupa. Kamēr gari un plaši diskutējam par nepieciešamību samazināt birokrātiju, ik dienas tā izmaksā noteiktu summu no mūsu, nodokļu maksātāju, līdzekļiem. Turklāt birokrātija patērē ne tikai mūsu naudu, bet arī laiku, taču laiks, kā zināms, arī ir nauda. Diemžēl no birokrātijas šobrīd nav pasargāta neviena nozare, tostarp, arī izglītība.
Ir kāds parasts žurnālistu – politiķu dialogs, kurš visbiežāk atkārtojas medijos pirms parlamenta vai pašvaldību vēlēšanām. Uz žurnālistu jautājumu par kāda apsūdzībā iesaistītā kandidāta iespējamo likuma pārkāpumu saņemts gandrīz automātisks partijas biedra vai sabiedrotā enerģisks atbildes atteikums, šoreiz kā vairogu priekšā liekot nevis parasto "nav komentāru", bet daudz iespaidīgāku nevainīguma prezumpcijas argumentu.
Starptautiskās attiecības kļūst arvien samezglotākas un nervozākas. Taču vismaz mums, Latvijai un Baltijas valstīm, tajās ir iespējams izdzīvot pavisam vienkāršā, jau senāk lietotā un pietiekami efektīvā uzvedības modelī.
2. aprīlī raidījumā "Kas notiek Latvijā?" tika apspriests jautājums par trešo valstu pilsoņu klātbūtni Latvijas augstskolās un darba tirgū. Kā Informācijas sistēmu menedžmenta augstskola (ISMA) vēlamies reaģēt uz raidījumā izskanējušajiem apgalvojumiem, kas bieži vien balstījās uz vispārinājumiem, kuri, manipulējot ar nepilnīgiem vai kontekstā neizvērtētiem datiem, var radīt sabiedrībā maldīgu priekšstatu par Latvijas augstākās izglītības eksporta nozīmi un potenciālu, tostarp tieši par ISMA darbu.
Šogad tikai 3., 6. un 9. klasēs vēl varēja īstenot mazākumtautību programmas. Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) mācību gada sešos mēnešos izvērtēja 72 izglītības iestādes, tostarp Ludzas novadā, un tikai trijās konstatēti atkārtoti būtiski trūkumi, bet 14 skolas nonākušas vērtētāju redzeslokā, jo to 9. klašu absolventiem, turpinot mācības profesionālajās skolās, radās problēmas nepietiekamo latviešu valodas zināšanu dēļ. Par šo un citām aktualitātēm lasiet šodienas laikrakstā.
Šī gada 12. aprīlī Satversmes aizsardzības birojam (SAB) aprit 30 gadu. 1995. gada pavasarī ar Saeimas lēmumu izveidotā iestāde zināmā mērā simbolizē Latvijas atdzimšanas stāstu. Deviņdesmito gadu sākumā Latvijas ārpolitikas un aizsardzības politikas galvenais mērķis bija tiešā (Krievijas armijas izvešana no Latvijas, kas noslēdzās 1998. gadā) un netiešā veidā atbrīvoties no padomju okupācijas sekām, lai Latvijas reintegrācija Rietumu valstu kopienā kļūtu par realitāti. Pretējā gadījumā, PSRS mantiniecei Krievijai atgūstoties no ekonomiskā un politiskā kraha, Latvijas drošība atkal būtu apdraudēta.
Pavērojot publiskajā telpā notiekošās diskusijas, šķiet, ka Latvijas sabiedrības būtisku daļu ir pārņēmusi kaut kāda totāla KOGNITĪVĀ DISONANSE. Šis psiholoģiskais fenomens vērojams tad, kad cilvēka uzskati vai uzvedība nesaskan ar viņa iekšējām vēlmēm vai ticībām.
Latvieši nav ne igauņi, kas aiztur krievu tankkuği, ne lietuvieši. Mums - ka tik kapeiciņa, santīmiņš, centiņš. Tikai bagāti kaut kā nepaliekam.
