Iesaki rakstu: 
ASV iznākošais “The Atlantic” šā gada 12.jūlijā publicēja tekstu, kas veltīts Pablo Pikaso un pilsoņu karam viņa dzimtajā Spānijā 1936.–1939.gadā. Būtiskais šajā tēmā ir tas, ka Parīzē dzīvojošajam gleznotājam, kamēr karš postīja viņam biogrāfiski tuvās Barselonu un Malagu, svarīgāka likās šķiršanās no sievas, rūpes par īpašumu dalīšanu, mētāšanās starp divām mīļākajām un dirnēšana slavenajā “Café de Flore”. Jo ģēnijs jutās “apolitisks”.
Galu galā Pikaso tomēr radīja slaveno “Gerniku”, un man nav iemesla apšaubīt, ka viņš, lai gan novēloti, aptvēra kara šausmas. Savukārt man nav iemesla ticēt tam, ko aizgūtnēm stāsta t.s. bēgļi no Putina režīma.
Es vienkārši neticu tam, ka, lūk, 2022.gada februārī viņi aptvēruši, par kādu vienlīdz kroplu un agresīvu veidojumu kļuvusi Krievija, un nu viņi jūtas teju vai politemigranti, kas apmīļojami un apčubināmi. Man ir vienkāršs jautājums: vai, kad 2014.gadā Krievija uzbruka Ukrainai un atņēma tai teritorijas, tas šiem cilvēciņiem likās tik mazsvarīgi, lai turpinātu vēl gandrīz desmit gadu dzīvot valstī, kas iebrūk citā valstī? Un ja tolaik tas likās mazsvarīgi, kādēļ man būtu jānotic viņu asariņām šobrīd?
Krievija nekļuva par diktatūru 2022.gadā, pat ne 2018.gadā. Borisu Ņemcovu nošāva 2015.gada 27.februārī. Jēdziens “nevēlama organizācija” Krievijas likumdošanā parādījās 2015.gada maijā. Ukraiņu režisors un rakstnieks Oļegs Seņcovs prātam neaptveramā veidā tika notiesāts uz 20 gadiem cietumā tā paša gada 25.maijā.
Es tā varu ilgi turpināt, bet, ja īsi, – vismaz pēdējo septiņu – astoņu gadu laikā nav tāda mēneša, kurā Krievijā nebūtu noticis kaut kas tāds, kas skaidri liecināja, kurp šī valsts virzās. Par kādiem idiotiem šie “politemigranti” uzskata citu valstu iedzīvotājus, ja apgalvo, ka tikai 2022.gada februārī viņi, nabadziņi, saprata, ka šādā Krievijā viņi dzīvot nevēlas?
Ko šī pseidoliberālā “tusovka” patiesībā darīja? Ērti dzīvoja savā “tusovkā”. 2014.gada 27.februāris – Krievija sagrābj Ukrainas varas iestādes Krimā, 16.martā notiek “referendums” par Krimas pievienošanu Krievijai. Savukārt dārgie Krievijas “intelektuāļi – liberāļi” neuzskatīja, ka notiekošais ir iemesls atcelt, piemēram, IV Maskavas jaunās mākslas biennāles atklāšanu 26.jūnijā. 17.jūlijā ar Kremļa ziņu tiek notriekts “Boeing – 77”, 19.septembrī Maskavā startē mākslas gadatirgus “Cosmoscow”.
Nedēļu pēc jau pieminētās Seņcova notiesāšanas Maskavas “kreatīvā tusovka” pulcējas jaunas “mākslas telpas” atklāšanā bijušās alus rūpnīcas teritorijā, vēl pēc nedēļas visi šie “mūsdienīgi domājošie” traucas uz nākamo “tusiņu” Jekaterinburgā. “Kaut kur” Ukrainā viņu valsts slepkavo un posta, bet svarīgāk, protams, ir 6.novembrī “stilīgajā” Maskavas muzejā “Garāža” atklāt vietu tukšai muldēšanai, proti, “diskusiju platformu “Atvērtās sistēmas”“. Un atkal – es šādu hronoloģisku uzskaitījumu varu turpināt ilgi.
Kopsavilkums toties ir lakonisks: Rietumiem, tostarp Latvijai, ir jābeidz mānīt sevi, fantazējot par kaut kādu Krievijas “demokrātisko opozīciju”, kurai jāpalīdz (varbūt pat finansiāli) iekārtoties Rīgā (Viļņā, Prāgā, Berlīnē, Parīzē utt.). Mums nav jāielaiž savā valstī cilvēki, kurus viņu “dzimtā” režīma nelietības satrauca visai maz līdz brīdim, kad tās nesāka bojāt pašu komfortablo dzīvi. Viņiem nav jāpiešķir nekādi “statusi”, uzturēšanās atļaujas utt., jo viņiem īstā vieta ir Krievijā.
Pārpublicēts no aprinkis.lv
Seko mums 
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
