Iesaki rakstu: 
Ja man nevis Sandra Toča personība, bet politiskā loma būtu jāapraksta ar sakāmvārdu, tad teiktu, ka viņš nav tas asākais instruments kastē. Teiktu tieši tā, jo Sandris gan intervijās, gan savās publikācijās sociālajos tīklos jau vairākkārt ir pierādījis, ka it kā ne visai labi saprot, kad viņam vajag izmantot muti un kad galvu.
Kārtējo šķietami nepārdomāto stulbumu Sandris svētdien uzrakstījis savā Facebookā, kur pasīvi agresīvā formā kritizē Rīgas domes vadību par varavīksnes karogu, kas kopš jūnija sākuma atrodas uz domes ēkas. Taču galvenais, ka šajā pašā publikācijā Sandris netieši atsaucas uz jaunievēlētā prezidenta Edgara Rinkēviča dzimumorientāciju un saista to ar Rīgas domes vēlmi parādīt, ka jaunajā prezidentā vissvarīgākais ir viņa seksuālā dzīve.
Par laimi vai diemžēl Sandris it kā nejauši kļūdās, jo karogs domē būtu karājies pat tad, ja jaunais prezidents būtu pareizticīgais priesteris ar 12 bērnu ģimeni. Būtu tieši tā, jo civilizētā pasaule nesen nolēmusi ik gadu svinēt visu jūniju ka lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu (LGBT) lepnuma svinēšanas mēnesi. Tā sauktais pride mēnesis.
Pride mēneša ietvaros varavīksne, kas tik stipri krīt Sandrim uz nerviem, kļūs par daļu no lielo korporāciju mārketinga kampaņām, skatlogu un ēku rotājumiem, kā arī par parastu cilvēku apģērbu elementu. Kulminēsies pride mēnesis, kā daudzi no mums jau zin, ar tāda paša nosaukuma parādi, kuras laikā miljoni cilvēku visā pasaulē izmantos varavīksnes simboliku.
Tas viss nozīmē, ka varavīksnes karogi jūnijā nav tieši saistīti ar Rinkēviča personīgo dzīvi un pie Rīgas domes varavīksnes karogs karājas ne jau Rinkēviča dēļ, neskatoties uz Sandra izmisīgajiem mēģinājumiem pārliecināt mūs par pretējo.
Interesanti, ka savā Facebook profilā Sandris par sevi norāda, ka viņš ir žurnālists, redaktors, PR un mārketinga speciālists, filmu autors, blogeris un mentors. Un no pirmā acu uzmetiena var šķist, ka Toča kungs pārāk daudz laika velta jaunu titulu izgudrošanai un pārāk maz laika velta sava politiskā redzesloka paplašināšanai.
Tiesa, pastāv lielas aizdomas, ka Točs ar primitīvām provokācijām nenodarbojas nejauši, zinot, cik ļoti tādi uzbraucieni patīk lētticīgiem/gados veciem vēlētājiem, kuri bija absolūtais vairums no tiem, kas lika biļetenos krustiņu pretī uzvārdam – Šlesers, zinot, cik ļoti primitīvas provokācijas mīl Toča šefs, jau pats Šlesera kungs, aizdomas, ka Sandris lohu vienkārši atdarina, tikai stiprinās.
Nobeigumā teikšu, ka pats pieturos pie konservatīvajiem uzskatiem, man ir tradicionāla ģimene un visatļautības propagandu uzskatu par vienu no galvenām parādībām, kas novedīs mūsu civilizāciju līdz neatgriezeniskai morālai degradācijai.
No kā izriet loģisks jautājums - kāpēc man ir pretenzijas pret Sandri/Šleseru sakarā ar publikāciju par varavīksnes karogu? Es taču piekrītu viņu it kā konservatīvajiem uzskatiem?
Atbilde ir ļoti vienkārša - jo politiskie čigāni ar šādām idiotiskām provokācijam konservatīvi domājošus pilsoņus informācijas telpā parāda kā garīgi atpalikušus idiotus un dod iespēju varavīksnes mīļotājiem publiski par sevi pasmieties. Ar ko, paldies Sandrim un Šleseram, dabiski, nodarbosies visādi lūši, kašeri un viņiem lidzīgie.
P.S. Rakstot tekstu, uzzināju, ka it kā šaurredzīgo kretīnu sarakstam ir pievienojies arī ārkārtīgi lokanais politiskais akrobāts Oļegs Burovs, kurš tāpat kā Točs ir gatavs izpildīt neiedomājamus numurus buldozera aizmugurējā sēdeklī.
Seko mums 
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
