Iesaki rakstu: 
Ja man nevis Sandra Toča personība, bet politiskā loma būtu jāapraksta ar sakāmvārdu, tad teiktu, ka viņš nav tas asākais instruments kastē. Teiktu tieši tā, jo Sandris gan intervijās, gan savās publikācijās sociālajos tīklos jau vairākkārt ir pierādījis, ka it kā ne visai labi saprot, kad viņam vajag izmantot muti un kad galvu.
Kārtējo šķietami nepārdomāto stulbumu Sandris svētdien uzrakstījis savā Facebookā, kur pasīvi agresīvā formā kritizē Rīgas domes vadību par varavīksnes karogu, kas kopš jūnija sākuma atrodas uz domes ēkas. Taču galvenais, ka šajā pašā publikācijā Sandris netieši atsaucas uz jaunievēlētā prezidenta Edgara Rinkēviča dzimumorientāciju un saista to ar Rīgas domes vēlmi parādīt, ka jaunajā prezidentā vissvarīgākais ir viņa seksuālā dzīve.
Par laimi vai diemžēl Sandris it kā nejauši kļūdās, jo karogs domē būtu karājies pat tad, ja jaunais prezidents būtu pareizticīgais priesteris ar 12 bērnu ģimeni. Būtu tieši tā, jo civilizētā pasaule nesen nolēmusi ik gadu svinēt visu jūniju ka lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu (LGBT) lepnuma svinēšanas mēnesi. Tā sauktais pride mēnesis.
Pride mēneša ietvaros varavīksne, kas tik stipri krīt Sandrim uz nerviem, kļūs par daļu no lielo korporāciju mārketinga kampaņām, skatlogu un ēku rotājumiem, kā arī par parastu cilvēku apģērbu elementu. Kulminēsies pride mēnesis, kā daudzi no mums jau zin, ar tāda paša nosaukuma parādi, kuras laikā miljoni cilvēku visā pasaulē izmantos varavīksnes simboliku.
Tas viss nozīmē, ka varavīksnes karogi jūnijā nav tieši saistīti ar Rinkēviča personīgo dzīvi un pie Rīgas domes varavīksnes karogs karājas ne jau Rinkēviča dēļ, neskatoties uz Sandra izmisīgajiem mēģinājumiem pārliecināt mūs par pretējo.
Interesanti, ka savā Facebook profilā Sandris par sevi norāda, ka viņš ir žurnālists, redaktors, PR un mārketinga speciālists, filmu autors, blogeris un mentors. Un no pirmā acu uzmetiena var šķist, ka Toča kungs pārāk daudz laika velta jaunu titulu izgudrošanai un pārāk maz laika velta sava politiskā redzesloka paplašināšanai.
Tiesa, pastāv lielas aizdomas, ka Točs ar primitīvām provokācijām nenodarbojas nejauši, zinot, cik ļoti tādi uzbraucieni patīk lētticīgiem/gados veciem vēlētājiem, kuri bija absolūtais vairums no tiem, kas lika biļetenos krustiņu pretī uzvārdam – Šlesers, zinot, cik ļoti primitīvas provokācijas mīl Toča šefs, jau pats Šlesera kungs, aizdomas, ka Sandris lohu vienkārši atdarina, tikai stiprinās.
Nobeigumā teikšu, ka pats pieturos pie konservatīvajiem uzskatiem, man ir tradicionāla ģimene un visatļautības propagandu uzskatu par vienu no galvenām parādībām, kas novedīs mūsu civilizāciju līdz neatgriezeniskai morālai degradācijai.
No kā izriet loģisks jautājums - kāpēc man ir pretenzijas pret Sandri/Šleseru sakarā ar publikāciju par varavīksnes karogu? Es taču piekrītu viņu it kā konservatīvajiem uzskatiem?
Atbilde ir ļoti vienkārša - jo politiskie čigāni ar šādām idiotiskām provokācijam konservatīvi domājošus pilsoņus informācijas telpā parāda kā garīgi atpalikušus idiotus un dod iespēju varavīksnes mīļotājiem publiski par sevi pasmieties. Ar ko, paldies Sandrim un Šleseram, dabiski, nodarbosies visādi lūši, kašeri un viņiem lidzīgie.
P.S. Rakstot tekstu, uzzināju, ka it kā šaurredzīgo kretīnu sarakstam ir pievienojies arī ārkārtīgi lokanais politiskais akrobāts Oļegs Burovs, kurš tāpat kā Točs ir gatavs izpildīt neiedomājamus numurus buldozera aizmugurējā sēdeklī.
Seko mums 
Ir kāds parasts žurnālistu – politiķu dialogs, kurš visbiežāk atkārtojas medijos pirms parlamenta vai pašvaldību vēlēšanām. Uz žurnālistu jautājumu par kāda apsūdzībā iesaistītā kandidāta iespējamo likuma pārkāpumu saņemts gandrīz automātisks partijas biedra vai sabiedrotā enerģisks atbildes atteikums, šoreiz kā vairogu priekšā liekot nevis parasto "nav komentāru", bet daudz iespaidīgāku nevainīguma prezumpcijas argumentu.
Starptautiskās attiecības kļūst arvien samezglotākas un nervozākas. Taču vismaz mums, Latvijai un Baltijas valstīm, tajās ir iespējams izdzīvot pavisam vienkāršā, jau senāk lietotā un pietiekami efektīvā uzvedības modelī.
2. aprīlī raidījumā "Kas notiek Latvijā?" tika apspriests jautājums par trešo valstu pilsoņu klātbūtni Latvijas augstskolās un darba tirgū. Kā Informācijas sistēmu menedžmenta augstskola (ISMA) vēlamies reaģēt uz raidījumā izskanējušajiem apgalvojumiem, kas bieži vien balstījās uz vispārinājumiem, kuri, manipulējot ar nepilnīgiem vai kontekstā neizvērtētiem datiem, var radīt sabiedrībā maldīgu priekšstatu par Latvijas augstākās izglītības eksporta nozīmi un potenciālu, tostarp tieši par ISMA darbu.
Šogad tikai 3., 6. un 9. klasēs vēl varēja īstenot mazākumtautību programmas. Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) mācību gada sešos mēnešos izvērtēja 72 izglītības iestādes, tostarp Ludzas novadā, un tikai trijās konstatēti atkārtoti būtiski trūkumi, bet 14 skolas nonākušas vērtētāju redzeslokā, jo to 9. klašu absolventiem, turpinot mācības profesionālajās skolās, radās problēmas nepietiekamo latviešu valodas zināšanu dēļ. Par šo un citām aktualitātēm lasiet šodienas laikrakstā.
Šī gada 12. aprīlī Satversmes aizsardzības birojam (SAB) aprit 30 gadu. 1995. gada pavasarī ar Saeimas lēmumu izveidotā iestāde zināmā mērā simbolizē Latvijas atdzimšanas stāstu. Deviņdesmito gadu sākumā Latvijas ārpolitikas un aizsardzības politikas galvenais mērķis bija tiešā (Krievijas armijas izvešana no Latvijas, kas noslēdzās 1998. gadā) un netiešā veidā atbrīvoties no padomju okupācijas sekām, lai Latvijas reintegrācija Rietumu valstu kopienā kļūtu par realitāti. Pretējā gadījumā, PSRS mantiniecei Krievijai atgūstoties no ekonomiskā un politiskā kraha, Latvijas drošība atkal būtu apdraudēta.
Pavērojot publiskajā telpā notiekošās diskusijas, šķiet, ka Latvijas sabiedrības būtisku daļu ir pārņēmusi kaut kāda totāla KOGNITĪVĀ DISONANSE. Šis psiholoģiskais fenomens vērojams tad, kad cilvēka uzskati vai uzvedība nesaskan ar viņa iekšējām vēlmēm vai ticībām.
Latvieši nav ne igauņi, kas aiztur krievu tankkuği, ne lietuvieši. Mums - ka tik kapeiciņa, santīmiņš, centiņš. Tikai bagāti kaut kā nepaliekam.
