Naudiņš paliek bez pielaides, varbūtējais iegansts - "nepareizi kontakti" ar Pleskavas amatpersonu
PIETIEK28.09.2014.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Lai gan pats vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Romāns Naudiņš apgalvo, ka viņam par to nekas nav zināms, Pietiek rīcībā esošā informācija liecina, ka Ģenerālprokuratūra ir noraidījusi viņa sūdzību par Satversmes aizsardzības biroja lēmumu - nepiešķirt viņam augstākā līmeņa pielaidi valsts noslēpumam. Publicējam telefoninterviju ar Naudiņu par šo lēmumu un tā iespējamiem iemesliem.
- Man par to nekas nav zināms.
- Kā iemesls tiek minēta jūsu draudzība ar Pleskavas domes amatpersonu, galveno speciālistu ārējo sakaru jautājumos Vladimiru Jelfimovu?
- Viņš bija Valmieras sadraudzības pilsētas galvenā persona sadraudzības jautājumos ar Valmieras domi. Es ar viņu vienreiz dzīvē varbūt esmu runājies.
- Vai viņš ir viesojies pie jums mājās vai jūs pie viņa?
- Kā, lūdzu? Nē. Nē.
- Ģimenes draugi neesat?
- Nē.
- Vai jums ir draudzīgas attiecības ar kādiem vēstniecību darbiniekiem?
- Nē, es pat neesmu apmeklējis nekādus Krievijas vēstniecības pasākumus. Ir trīs vēstniecības, kurās esmu bijis pasākumos – Azerbaidžānas, Vācijas un Baltkrievijas vēstniecība. Tad, kad viņiem ir neatkarības svētki. Vairāk nekur neesmu bijis.
- Un šajās vēstniecībās jums ir labi paziņas vai draugi?
- Azerbaidžānas vēstniecībā esmu bijis uz vienu pasākumu, Vācijas vēstniecībā – uz visiem pasākumiem. Baltkrievijas vēstniecībā biju uz neatkarības dienu. Kā jau politiķi tiek aicināti.
- Vai jums ir kādas ciešākas attiecības ar šo vēstniecību darbiniekiem?
- Nē. Es pildu savus deputāta pienākumus. Man atnāk ielūgums kā visiem deputātiem, vienīgie, uz kuriem esmu atsaucies, ir šīs trīs vēstniecības. Vairāk nekur neesmu bijis.
- Un mājās arī ne pie viena neesat bijis?
Nē. To, ko jūs man sakāt - Jelfimovs... nu nav, nav, nav. Jūs taču nojaušat… Es nezinu prokurora lēmumu, nezinu, no kurienes jūs zināt. Jūs taču zināt – man liktenīga bija hokeja spēle ar Baltkrievijas deputātiem. Es nekad dzīvē neesmu bijis nedz prokuratūrā, nedz KNAB, vai Drošības policijā vai SAB. Mani pirmo reizi izsauca, kad bija intervijas par pielaidi valsts noslēpumam. Tā es nekad dzīvē nebiju bijis.
Man pašam ir pārsteigums. Es to saistu ar lielo politiku. Ja esi lielajā politikā iesaistījies, tad ar to jārēķinās. Jūs jau zināt – termiņš tika novilkts līdz pēdējai dienai apzināti, lai tuvāk vēlēšanām katru nedēļu medijos par to visu stāstītu – ir pielaide, nav pielaides. Kāpēc nav. Katru nedēļu tas notiek. Tas pats notika ar [Baibu] Broku.
Protams pēc īpašā viedokļa, kad es paudu rakstiski viedokli par Citadeles bankas pārdošanas procesu, līdz tam es no SAB vispār neko nezināju. Biju iesniedzis savus dokumentus, un viss. Nekādas ziņas nebija.
Pēc mana īpašā rakstiskā viedokļa, ko es iesniedzu Valsts kancelejai, man uzreiz uzaicināja uz SAB. Tad es, protams, paudu, ka darījumam jānotiek atklāti. Jābūt diskusijai Tautsaimniecības komisijā, Saeimas budžeta komisijā un Nacionālās drošības komisijā, un gan valdībai, gan Saeimai ir jābūt iesaistītām. Jānotiek plašai diskusijai, kā labāk bankas darījumu veikt un ka labāk būtu viņu atlikt. Tas bija mans rakstiskais viedoklis. Pēc tam mani uzreiz uzaicināja uz SAB.
Es tikai varu izdarīt secinājumus. Bet es domāju, ka liktenīgs varētu būt mans hobijs - hokejs. Katrā ziņā man nekad nav bijusi darīšana ar šīm iestādēm. Man pašam tas ir interesanti.
Prokurora atbildi es zināšu tikai 6.oktobrī. Man ir paziņojumi par vairākām ierakstītām vēstulēm, bet pie mums pasts sestdienās nestrādā. Tā ka, ja piektdien nepagūšu izņemt, tad tikai 6.oktobrī. No tā - par vai pret - jau nekas nemainās. Pielaides jau tāpat nav. Prokuratūra jau nevar atcelt, bet tad sākas visa procedūra no jauna. Man šī procedūra ir jādara, lai es varētu Eiropas Cilvēktiesību tiesā savas tiesības aizstāvēt. Tā procedūra man ir jāiziet.
Seko mums 
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
