Nauda, sabiedrotie un smakas III: garlaicīgi skaidrojumi un papildinājumi jau it kā pabeigtai tēmai

Arī publicistika blogosfērā nāk ar savu “svētku komplektu”: no vienas puses, nekādu materiālu izmaksu, zibenīga informācijas apmaiņa, neatkarība no korporatīvās vides uzliktiem rāmjiem, plus vēl analītisku instrumentu pieejamība: cik liela un kāda reakcija uz publikācijām utt. Bet komplektā nāk faktori, kas jaukumus itin spēcīgi līdzsvaro.

Manuprāt, nopietnākais no tiem ir īsais uzmanības mirklis, ko patērētājs vispār pievērš digitālajai komunikācijai. Raksturīgi, ka tvitera pāriešana uz 280 zīmju ziņas garumu tika kritizēta kā pārāk garas muldēšanas atļaušana. 280 zīmes ir mazāk nekā pagarinātās īsziņas formāts telefonā. Bet publikai šķiet, ka ir par garu. Un lasītāju lielākā daļa (globālā mērogā) ar rakstiem iepazīstas ne drukātā veidā, ne arī no datoru ekrāna, bet gan telefonā. Tā ir svētku komplekta bikšturu komponente. Gribi – ņem, negribi – nu i nevajag.

Rēķinoties ar šo blogosfēras realitāti, mans artiķelis par naudas smirdēšanu, mūsu banku biznesu un attiecībām ar sabiedrotajiem tika sadalīts divās daļās, un otrās daļas teksts saspiests un koncentrēts, lai publikācija nepārsniegtu četras lapas, mūsdienu uzmanības noturēšanas maksimumu. Lai arī tekstā nekā kļūdaina, manuprāt, nav, bet no lasītāju komentāriem un pārmetumiem jāsecina, ka vairākas tēzes daudziem palikušas par maz izskaidrotas vai ilustrētas.

Tiem lasītājiem, kuri ar I un II daļā piedāvāto argumentāciju bija mierā, šis teksts tālāk arī varbūt nav jālasa. Lielākoties te būs vēl pa kādam papildus piemēram un jau iepriekš postulēto tēžu izvērsums. Klāt nāks skaidrojums par ofšoriem Eiropas pašā vidū un kā reāli biznesi optimizē savus reālos izdevumus.

Vēlreiz par skaidru naudu saulainajā deviņdesmito gadu sākumā

II daļā bija stāstiņš par mārketinga speciālistu, kurš paņem kasē pārsimt tūkstošus dolāru un dodas mārketingot. Daži lasītāji nebija pamanījuši virsrakstā likto ’94 un steidza dalīties ar savu pieredzi, ka tas ir neiespējami utt. Protams, tas ir neiespējami šodien, bet toreiz tā bija visparastākā ikdiena, darba rutīna. Skaidrs, ka miljoni neizsekojamas naudas nevar būt pieņemama prakse šodienas draudu pilnajā situācijā.

Tolaik skaidra nauda simtu tūkstošos dolāru bija pilnīgi nepieciešama reālas saimnieciskas darbības nodrošināšanai. Uzzīmēšu otru piemēru no tā paša perioda.

Divi apņēmīgi puiši, Gera un Vaļera, arī noņem pārsimt tūkstošus no savas firmas konta bankā Vecrīgā, iegriežas Svētā Aleksandra Ņevska baznīcā uz Brīvības ielas, noliek tur svecītes pie svēto aizgādņu tēliem, un dodas uz plašo Krievzemi pirkt metāllūžņus. Ja viss risinās bez ekstrēmām ķezām, pēc kāda laiciņa lūžņu piekrautie vagoni šķērso robežu un ieripo Liepājas Metalurgā. LM samaksā rēķinu ar pārskaitījumu (dolāros, caur SEB Stokholmā, kas savā ziņā raksturīgi), un puiši var atkal doties nākošajā tūrē. Atšķirībā no “marketinga pakalpojumiem” šajā stāstā ir reāls bizness, reāla nepieciešamība pēc skaidras naudas, kā jau tajos laikos.

Nauda gan ir tikpat neizsekojama kā pirmajā piemērā, bet tā nav prasta līdzekļu iztīrīšana no Kurkestānas uzņēmuma. Saskarsmē ar banku auditoriem tai laikā kļuva skaidrs, ka viņu rūpes nebija ne par neko citu kā bankas spēju kontrolēt savus riskus. Ja klientam bija nauda uz konta, lūdzu, dari ar to, ko gribi. Bankas izdzīvošana šajā vidē bija atkarīga no konkurētspējas, ja nespēsi nodrošināt pieprasītu pakalpojumu, būsi ārā no biznesa.

It kā viss saulaini jauki, pie kam likumīgi. Bet. Konts, no kā Gera&Vaļera ņēma dolārus un kurā atgriezās līdzekļi ar peļņu, arī bija Karību salu firma, ofšors, prasti sakot. Un puiši ar nodokļu samaksu sevi neapgrūtināja, – ne šeit, ne kur citur. Biznesa vide tolaik bija ļoti dinamiska, atjautība un spēja pielāgoties bija izdzīvošanas priekšnoteikums. Ja reiz metāllūžņu puiši nemaksā nodokļus, kādēļ citiem tas būtu jādara? Tā nu mēs nonākam pie nākošā punkta, proti, ofšoriem un čaulām.

Pavisam īss ieskats ofšoros  un ofšorizācijā

Publiskajā komunikācijā nu jau pārdesmit gadu figurēja tāda baisa briesmoņu un neģēļu cilts – ofšori. Kā jau pieklājas kārtīgai baiļu un naida kurināšanai, paši trokšņa cēlāji īsti nezināja, kur tie zvēri dzīvo, ko ēd un kā vairojas, svarīgākais, lai ir uz ko norakstīt visas mūsu attīstības likstas. Sovjetiem visur pie vainas bija imperiālisma aģenti, puķinistiem NATO, mūsu bāliņiem oligarhi un ofšori. Pavisam vēl nesen sāka savu nožēlojamo dzīvīti likumdošanas iniciatīva, kas šitos ļaunos ofšorus izslēgtu no iepirkumiem. Jauka ilustrācija plānprātiņu apņēmībai.

Žargona nosaukums offshore company cēlies tajos laikos, kad pasaules bizness sāka plaši izmantot iespējas reģistrēt juridiskas personas ārpus pamatdarbības valsts, lai izmantotu priekšrocības, ko deva regulējuma atšķirība. Vēsturiski populārākās bija salu valstis siltās jūrās, lielākoties bijušās britu un holandiešu Karību jūras kolonijas, kas ieguva neatkarību, nezaudējot pilnībā saites ar metropolēm. Tādu valstu un teritoriju ir dučiem, par kurām Wiki raksta apmēram tā: “salu grupa turuntur, tūrisma ceļamērķis un finanšu servisa centrs”. Tā arī radās sadalījums onshore – offshore, burtiski “uz krasta” un “nost no krasta”.

Mērķi šādu firmu izmantošanai var būt raibi un rūtaini, apzīmējums “zemu nodokļu jurisdikcija” ir tik primitivizēts, ka jāuzskata par maldinošu. Kliegšana par “ofšoru aizliegšanu un izdeldēšanu” ir ne tikai stulba, bet arī no pašu kliedzēju puses visnotaļ divkosīga. Tā Džordža Sorosa galvenais naudas pelnītājs – Quantum Group of Funds – darbojas kā Nīderlandes Antiļu un Kaimana salu uzņēmums, bet naudiņu savām Eiropas aktivitātēm maksāja speciāls fonds ar domicilu Šveicē, Cūgas kantonā, arī populārā vietā šai ziņā.

Ir virkne loģisku iemeslu, kādēļ izveidot ofšoru konstrukciju bez kādiem ļauniem vai noziedzīgiem mērķiem. Starp izplatītākajiem būtu jāmin nodokļu optimizācija, īpašnieku “pazušana” no publikas acīm, ērta īpašumu sadale un daudzīpašnieku mantas pārvalde, starptautiskās tirdzniecības serviss (transfer pricing un citas sarežģītas tēmas), un vēl lēvenis citu.

ASV, piemēram, ir izplatīta personisko īpašumu nodošana trastā. Tas formāli atdala reālo saimnieku no juridiskā, kurš ir formāls īpašnieks, reģistrēts kādā no salām, ar direktoriem un visu pārējo atribūtiku. Ja kāds salauž kāju uz ietves mājas priekšā un grib piedzīt no īpašnieka kaitējumu miljona apmērā, tad vērsties pret saimnieku nav juridiska pamata, māja pieder ārzemju trastam, laipni lūgtum uz turieni tiesāties.

Daļu no šādiem mērķiem var sasniegt, neiesaistot eksotiskas jurisdikcijas. Tā presē bija lasāms pietiekoši detalizēts apraksts, ka atklātības lāpnešu žurnāla Ir izdevēja īpašnieki ir tā noslēpti dibināšanas juridiskajā konstrukcijā, ka praktiski nav atklājami. Pieļauju, ka ar ofšoru tas būtu gan vienkāršāk, gan lētāk, bet droši vien šamie bija sakautrējušies no pašu izpūstās ofšorizācijas šausmām. Jūtīgām dvēselēm nekad nav viegli.

Atkāpe par nodokļiem un plānošanu

Ņemsim izdomātu, bet reāli iespējamu situāciju. Kāds pakistāņu T–kreklu ražotājs sāk izplatīt savu preci Eiropā, miljoniem krekliņu, ko ražo par kapeikām, izmantojot lētu darbaspēku. Viņa uzņēmums nodibina Īrijā distribūcijas centru, kas tāds ir tikai naudas plūsmu nozīmē, paši krekliņi ar lozungu “Nost ar verdzību” pārvietojas ierastā kārtībā.

Īrijai ir specifiska nodokļu un uzņēmumu reģistrācijas sistēma ar kopumā zemu nodokļu līmeni pašmāju uzņēmumiem. Tipiska korporatīvās peļņas likme ir 15%, bet tiem, kuri Īrijā ir tikai reģistrējušies, bet biznesu veic ārpusē – 25%. Apjukums. Kāda tad jēga? Parastā zemo nodokļu jurisdikcijā ir tieši otrādi, biznesam ārpus teritorijas nulle.

Lieta tāda, ka Īrijā šāds uzņēmums var sevi reģistrēt kā tirdzniecības aģentu, kurš pārdod preces savā vārdā, bet patrona uzdevumā, par attiecīgu komisiju. Piemēram, no katra miljona komisija būs 1%. Un tas nodoklis – 25% – attiecas uz šo komisijas 1%, rezultātā iznāk 0,25% no apgrozījuma. Tas ir maksimums, no ieturētās komisijas vēl jāatskaita izdevumi grāmatvedībai, auditoriem utt.

Kur paliek 99%? Nu, to nosaka patrons. Kurš, iespējams, naudu sadala, daļa atgriežas dzimtajā krastā, kur uztur uzņēmumu un maksā vietējos nodokļus, bet daļa pārplūst uz citiem krastiem. Avots ir cienījams īru uzņēmums, ar ES PVN reģistrāciju un nomaksātiem nodokļiem.

Līdzīgi sākusies pasaules biznesa milžu nesavtīgā mīlestība uz Īrijas Republiku un Luksemburgas Lielhercogisti. Ja jūs nopirksit kādu Apple, Inc iekārtu vai samaksāsit par on–line reklāmu, visticamāk jūsu naudiņa aizies uz Īriju. Līdzīgi kā aprakstītajā piemērā, tikai ar vēl krasākiem skaitļiem.

Briti pirms dažiem gadiem sacēla milzu jandālu par globālo korporāciju nomaksātajiem nodokļiem no biznesa UK. Palikuši skaitļi no tā laika. Starbucks 2012. gadā bijis £ 400 mio apgrozījums, peļņas nodoklis – nulle, viss pareizu finanšu plūsmu plānošanas rezultāts. Amazon ar pārdošanas apjomu 3,35 miljardi nodokļos maksājis 1,8 miljonus, kas ir viena procenta viena divdesmitā daļa vai decimāldaļas izskatā 0.000537.

Amerikāņu milža eBay atvasinājums PayPal nodrošinās jūsu maksājumu par netā nopirkto sūdukiņu, apkalpojot kredītkartes transakciju. Caur kurieni ies nauda, kādi likumi attieksies uz jūsu savstarpējo līgumu? Caur Rēzeknes SEZ? Savādi, bet tā būs Luksemburga. Dārga zeme, pie mums tak daudz ekoloģiskāka vide. Bet izrādās, ka visiem šiem milžiem ar Īrijas un Luksemburgas iestādēm ir speciāls līgums par nodokļu režīmu, ne tas vispārējais, kas nabaga strādīgajam pakistānim mūsu piemērā, kurš maksāja veselus 0,25%.

Kāpēc šādus mehānismus nelieto dārzeņu audzētājs no Zemgales? Procenti tak fantastiski! Jā, procenti labi, bet ir fiksētās izmaksas. Uzņēmuma uzturēšana prasa augsti kvalificētu personālu, auditus un citus ar to saistītus izdevumus, no daždesmit līdz dažsimt tūkstošiem gadā. Šī ir miljonu un miljardu, ne mazdārziņu daļa. Termins, kas šai kontekstā jāiegaumē, ir “agresīva nodokļu plānošana”. Nav noziegums, bet ir tā kā nesmuki.

Ko ar to iesākt? Eiropieši tiesājas par neatļautu valsts atbalstu, pagaidām mazsekmīgi, bet prezidents Tramps savējos piedraudējis žņaugt pavisam prasti. Viņam, kā jau pēdējā laikā redzams, ar it kā stulbām metodēm vienā gadā izdodas sasniegt vairāk, nekā liberāļiem ar tukšu muldēšanu astoņos iepriekšējos. Skatīsimies tālāk, garlaicīgi nebūs.

Ofšori pazūd, uzrodas čaulas

Gan Cūgas kantons, gan Lihtenšteina atrodas Eiropas vidū, un tām nav jūras robežu, tātad ofšors ir specifisks termins, kam ar darbību “prom no krasta” ir attāls sakars. Pēkšņi visiem un visām uznāca sinhrona apskaidrība, ka ofšori ir oldskūls un retardētu tviterastu pļāpas. Finmins sadancī ar Fuktuku tagad apkaros čaulas, kuras bija līdz šim mūs likušas mierā un uzradušās negaidīti, kā meža vecis rūķīšu hepeningā.

Tas, ar ko jānodarbojas mūsu komercbanku sistēmai, ir mazināt un pat likvidēt naudas plūsmas, kas neizriet no saimnieciskās darbības loģikas. Šādā gadījumā tiešām ir pareizāk runāt par čaulām, kuras mākslīgi izveidotas citiem mērķiem, mūsu gadījumā – kaimiņvalstu naudas plūsmu uzturēšanai un eventuālai legalizācijai. To žargonā sauc par “naudas atmazgāšanu”, kas pats par sevi jau ir nozieguma sastāvs.

Te atkal skaidrojoša atkāpe. Lasītājiem, kas aktuālos terminus uztver daždesmit gadu vecos priekšstatos, “naudas mazgāšana” jeb “izmazgāšana” ir palikusi atmiņā kā naudas pārskaitīšana no uzņēmuma konta uz kooperatīvu ar sekojošo izņemšanu “skaidrucī” un sadalīšanu aiz stūra. Tā nav naudas atmazgāšana mūsdienu regulāciju izpratnē, tā ir zādzība.

Naudas atmazgāšana ir pretējais process, kad skaidra nauda (no jebkuras aktivitātes, kas notiek skaidrā naudā – ieroči, narkotikas, cilvēku tirdzniecība, – vai nu trūkums izdevīgu darbiņu) nonāk banku sistēmā kā leģitīms ienākums un tālāk var tikt izmantota legāliem darījumiem. Tas pats ar ilustratīvo pārskaitījumu no Kurkestānas: izņem skaidrā un sadala, tā ir zādzība. Bet, ja pārskaita tālāk, piesedzoties ar it kā reālu darījumu, un gala beigās nonāk Londongradā ekskluzīva dzīvokļa pirkšanai, tad tā ir “legalizācija” vai, žargonā sakot, “atmazgāšana”.

Iestāžu publiskā komunikācija nekad nav centusies izskaidrot, kur ir problēma ar bijušajiem ofšoriem, tagad čaulām. Ja reiz cilvēks grib šeit turēt naudu, lai tak riskē. Piedevām vēl pašu vadītāju (ne)saprašanas demonstrācija ar skaitļiem – brītiņu pirms šī raksta pirmās daļas publicēšanas klāstīja par “čaulu” samazināšanas plānu naudas izteiksmē uz 40% un tad uz 20%, tad parādījās britu zinātnieku cienīgs cipars 5%, bet pēc manas publikācijas, kurā bija skaidri secināts, ka biznesa modelis būs jāmaina pilnībā un jāmaina ātri, izrādās, ka čaulas būs jāiznīdē pavisam.

Nav problēmu ar naudu, kuras izcelsme ir pārbaudīta un droša, nav problēmu ar naudas plūsmām, ja tās apkalpo reālu likumīgu biznesu, lai tas būtu krievu, kazahu vai kirgīzu. Un pat tad, ja tie lieto čaulas sava biznesa strukturēšanai.

Problēma ir ar citām plūsmām un, kā jau iepriekš aprādīju, nesamērīgi milzīgām attiecībā pret reālo ekonomiku, kas faktiski bija austrumos “iegūtu” līdzekļu legalizācija rietumos. Atšķirībā no deviņdesmito gadu naivās vienkāršības, shēmas un metodes kļuva rafinētākas ar katrām izmaiņām uzraudzībā un līdzīgi kā ar nodokļu optimizāciju vairs nebija pieejamas sīčiem.

ASV viceprezidents Baidens savā uzstāšanās reizē Rīgā pateica tik skaidri, cik vien šādā formātā iespējams, pārtulkošu no diplomātu valodas prastā latviešu: mēs garantēsim jūsu drošību, nav jāšaubās par NATO līguma 5. pantu, bet jums jātiek galā ar maksātnespējas administratoru mafiju un krievu naudas mazgāšanu caur jūsu bankām.

Rezultātā pirmo uzdevumu izdevās diezgan strauji izpildīt, administratoru sejas pirms un pēc cietuma kļuva par televīzijas ikdienu. Kas attiecas uz otro, tad kaut kā negāja tik jestri, dažas bankas pabaidīja, citas pasodīja, nu viss apmēram tākā parasti. Bet, kā jau arī mazāk atjautīgie būs ievērojuši, pašreizējais ASV prezidents ar smalkumu un iejūtību neizceļas. Rezultātā FinCEN izziņa par AB LV, kuras tapšana nebūtu iespējama bez Ovālā kabineta ziņas.

Tālāko mēs nu jau vairāk par mēnesi vērojam publiskajā telpā, un ceru, ka daži mani skaidrojumi palīdzēs visā pilnībā novērtēt šo nevainīgo antiņu šovu ar kretīnu baleta elementiem.

Kas jādara tiem, kam nav jāiegulst banku likvidācijā? Pirmais, iesaku vērot šovu ne tikai pie mums, bet arī plašāk. Nākošās bankas šajā strīpā būs Kiprā, Maltā un citās siltās vietās. Otrais, neaizmirst, ka mūsu drošība ir iespējama tikai sadarbībā ar vienīgo reālo sabiedroto, ASV. Tam nepieciešama skaidrība mūsu finansēs un tīrība uzraugošajās institūcijās. Un protams, Zemessardzei visu nepieciešamo, tas pats par sevi.

Turpinājums sekos.

Pārpublicēts no https://benedictingibjorg.wordpress.com

Novērtē šo rakstu: