NATO koncepcija: izšķirīgi svarīga ir iedzīvotāju pretošanās okupantam
Puaro.lv14.07.2022.
Komentāri (1)
Iesaki rakstu: 
Lai militārā konflikta gadījumā gūtu sekmes, izšķirīgi svarīga ir iedzīvotāju pretošanās okupantam, kā arī konkrēta un mērķtiecīga pretošanās, izmantojot savus militāros un pretošanās tīklus, norādīts NATO Speciālo operāciju pavēlniecības Eiropā un Zviedrijas Aizsardzības universitātes sadarbības rezultātā tapušajā “Pretošanās operāciju koncepcijā”.
Koncepcijā skaidrots, ka pretošanās ir karadarbības forma. To potenciāli īsteno ASV sabiedrotie un partneri pret blakus esošiem hegemoniskiem režīmiem, kurus nav izdevies atturēt un kuriem ir spējas pilnībā vai daļēji sagrābt šo sabiedroto un partneru suverēno teritoriju.
Šīs pretošanās operāciju koncepcijas mērķis ir noteikt vienotus noteikumus, perspektīvas un sapratni, lai veicinātu jo īpaši ASV un tās sabiedroto un partneru operacionālās diskusijas, plānojot, gatavojot un īstenojot pretošanās pasākumus.
Tā kā šāda veida karadarbību tiešā veidā veic ASV sabiedrotie un partneri, ASV loma ir atbalstīt šos pasākumus. Proti, šāda veida karadarbība ir pretošanās ārvalstu okupantam, tādējādi tā atšķiras no nemieriem vai revolūcijām.
Pretošanās karadarbību sabiedrotie un partneri ar ASV atbalstu var plānot un gatavot pirmskrīzes posmā miera laikā. Taktiskā un operacionālā līmeņa plāni un detalizēti dati ir rūpīgi jāsargā. Savukārt valsts griba gatavot pretošanos ārvalstu okupantam, īstenojot, ja nepieciešams, iedarbīgas un aktīvas, pasīvas un nevardarbīgas metodes, var būt nacionālās atturēšanas stratēģijas sastāvdaļa, kā tas ir visaptverošajā totālās aizsardzības koncepcijā.
Valsts militāro pretošanos ārvalstu okupantam var vadīt tās aktīvie un rezerves militārie spēki, piemēram, Zemessardze. Šiem spēkiem var pievienoties vai tos var pastiprināt iepriekš atlasītu personu tīkli, kuriem nav saistības vai attiecību ar ministrijām, kas atbild par aizsardzības vai drošības jomu.
Ja nav saiknes ar agrāku militāro vai valdības dienestu, okupantam, kam ir iespējama piekļuve personāla datu pierakstiem, ir grūtāk atklāt šo personu esību un skaitu. Arī iedzīvotāji var piedalīties, īstenojot nevardarbīgas un pasīvas pretošanās metodes.
Lai palielinātu pretošanās kustības atturošo vērtību, valdībai ir publiski jāizsludina tiesiskais un politikas regulējums, ar kuru tiek atbalstīti pretošanās plānošanas pasākumi.
Iespējamajam pretiniekam ir jābūt informētam, un valsts iedzīvotājiem ir jābūt informētiem un izglītotiem. Turklāt valstij ir jābūt noslēgtiem nolīgumiem ar sabiedrotajiem un partneriem par materiālo atbalstu un cita veida atbalstu pretošanās laikā. Piemēram, NATO dalībvalstīm tas varētu būt 5. panta piemērošanas gadījums, saskaņā ar kuru sabiedrotie militāri spēki reaģē uz dalībvalsts suverēnās teritorijas pārkāpumu.
Valstis, kas plāno pretošanos, var censties noslēgt nolīgumus ar partnervalstīm par to militāro spēku izmantošanu suverēnas valsts teritorijas atgūšanai.
Lai gūtu sekmes, izšķirīgi svarīga ir iedzīvotāju pretošanās okupantam un konkrēta un mērķtiecīga pretošanās, izmantojot savus militāros tīklus un izveidotos pretošanās tīklus, tomēr apdraudētajai valstij pirmskrīzes posmā ir jāsadarbojas ar sabiedrotajiem un partneriem, lai kopīgi plānotu un sagatavotu pretošanos.
Pretošanās periods ir laiks, kas nepieciešams, lai sabiedrotie un partneri sagatavotu savus konvencionālos militāros spēkus ienaidnieka padzīšanai no okupētās teritorijas. Konvencionālo militāro spēku sagatavošanas laikā pretošanās spēki ar savas leģitīmās evakuētās vai trimdas valdības starpniecību var pārsūtīt izlūkdatus no okupētās teritorijas un veikt citus pasākumus, lai palīdzētu sagatavot šo vidi.
Nacionālā pretošanās kustība pret okupantu ir jāplāno ne tikai tāpēc, lai nodrošinātu suverēnas valsts teritorijas atgūšanu. Tā ir arī nepieciešama, lai nepieļautu, ka pārvaldību īsteno jebkāda cita struktūrvienība, kas nav leģitīmā valdība, kuru ir izdzinis ārvalstu okupants. Saskaņā ar šo koncepciju valstij ir nepārtraukti jākoncentrējas uz valdības, valsts un nācijas atgriešanos pirmskara statusā.
Tam jābūt mērķim, ko politiski pieņem nācijas absolūtais vairākums un kas ir tās atjaunošanās spējas neatņemama sastāvdaļa. Nacionālās atturēšanas izšķirīgs aspekts ir uzsvērt un stiprināt šīs valsts atjaunošanās spējas aspektu, kas ļauj iedzīvotāju absolūtajam vairākumam atbalstīt šo sevišķo mērķi.
Pretošanās plānošana ir pasākums, kurā, kā minimums, iesaistās visa valdība. Valstīm, kuras izmanto vispusīgās aizsardzības jeb totālās aizsardzības koncepciju vai kādu tās variantu, plānošanā papildus svarīgākajiem ārējiem sabiedrotajiem un partneriem ir jāiekļauj arī nevalstiskās struktūrvienības, kas pārstāv civilo sektoru.
Tādā veidā izpratne par starpresoru pieeju pretošanās kustībai un tās izstrāde un plānošanas process kļūst izšķirīgi svarīga.
Šāda plānošana nodrošina centienu vienotību un nacionālo saliedētību, kas veicina valsts atjaunošanās spēju. Sākotnējā valsts reakcija uz ārvalstu iebrukuma tūlītējo apdraudējumu daudzējādā ziņā līdzināsies valsts reakcijai uz dabas vai cilvēka izraisītu katastrofu. Tomēr, ņemot vērā to, kādos apstākļos ir nepieciešama pretošanās, visticamāk, valsts Aizsardzības ministrija vislabāk varēs koordinēt pretošanās plānošanu.
Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Toms Rostoks Aizsardzības ministrijas izveidotajā portālā “sargs.lv” publicētajā priekšvārdā par koncepciju raksta, ka koncepcija mudina domāt par neiedomājamo – par iespēju, ka Krievijas agresijas pret Latviju rezultātā agresora armijas kontrolē nonāktu daļa no Latvijas teritorijas.
Rostoka ieskatā Latvija patlaban atrodas situācijā, kad diskusiju par pretošanos vairs nedrīkst atlikt. Krievijas karš pret Ukrainu ir apliecinājums, ka pat veiksmīgi pretojoties iebrucējam, agresora spēku kontrolē nonāca daudzas apdzīvotās vietas.
Ja Krievijas karaspēks iebruktu Latvijā, tā kontrolē sākotnēji varētu nonākt daļa no mūsu valsts teritorijas. Vienlaikus Krievijas agresija pret Ukrainu norāda uz to, ka pretoties patiešām ir nepieciešams. Ukrainas pieredze pierāda, ka Krievijas okupētajās teritorijās apdraudēta ir civiliedzīvotāju personiskā drošība un pat dzīvība.
Gatavošanās pretošanās operācijām rada priekšnosacījumus tam, lai vēlāk būtu iespējams pretoties agresoram, taču pirms konflikta sākuma valsts institūciju un sabiedrības saliedētība un demonstrēta gatavība aizsargāt savu valsti pilda atturēšanas funkciju.
Latvijas Aizsardzības ministrija šogad plāno publicēt sabiedrībai paredzētu Pretošanās doktrīnu, kurā būtu izskaidroti ar pretošanos saistīti pamatjēdzieni, pretošanās plānošana, veidi un norise.
Skaidrojot doktrīnas nozīmi, ministrijā iepriekš teica, ka Latvijas likumdošana jau patlaban paredz, ka kara, militāra iebrukuma vai okupācijas gadījumā pretošanos īstenos ne tikai Nacionālo bruņoto spēku un sabiedroto valstu militārās vienības, bet arī Latvijas tauta. Gadījumos, kad daļa no Latvijas teritorijas nonāk nelikumīgu institūciju kontrolē, mērķis ir valsts suverenitātes atjaunošana.
Atbilstoši Nacionālās drošības likumam kara, militāra iebrukuma vai okupācijas gadījumā Latvijas iedzīvotājiem ir pienākums pildīt Nacionālo bruņoto spēku dotos uzdevumus un nesadarboties ar nelikumīgām pārvaldes institūcijām.
Vienlaikus Latvijas iedzīvotājiem ir tiesības īstenot pilsonisko nepakļaušanos, pretdarboties nelikumīgām pārvaldes institūcijām, izrādīt bruņotu pretošanos agresora vienībām, kā arī sniegt atbalstu pilsoniskās nepakļaušanās un bruņotas pretošanās dalībniekiem neatkarīgi no tā, vai atbalsts tiek sniegts Nacionālo bruņoto spēku vienībām vai NATO un ES vienībām, kuras īsteno Latvijas militāro aizsardzību.
Pretošanās doktrīna ir NATO paspārnē tapis dokuments, kas formulē ar pretošanos saistītos pamatjēdzienus un izskaidro pretošanās plānošanu, veidus un norisi. Tās publiskošana ir daļa no aizsardzības nozares komunikācijas ar sabiedrību, lai pilsoņi zinātu, kā rīkoties kara, militāra iebrukuma vai okupācijas gadījumā, jo nav iespējams to individuāli izstāstīt katram.
Jau patlaban Aizsardzības ministrijas izstrādātajā 72 stundu bukletā “Kā rīkoties krīzes situācijā” ir iekļauta sadaļa par pretošanos.
Pretošanās doktrīnas publicēšana palīdzēs sabiedrībai labāk saprast, kas ir pretošanās operācijas, kādos apstākļos tās tiek īstenotas un kā sabiedrība var atbalstīt pretošanos kustību.
NATO Speciālo operāciju pavēlniecības Eiropā un Zviedrijas Aizsardzības universitātes sadarbības rezultātā tapusī “Pretošanās operāciju koncepcija” ir pieejama portālā “Sargs.lv”:
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
