NATO – „pacients ir drīzāk miris nekā dzīvs” (Zelta atslēdziņa jeb Buratino piedzīvojumi)
Ex-seržants*14.06.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
“Jebkurš projekts, vai tas būtu uzņēmējdarbības jomā vai politikā, balstās uz dalībnieku interešu kopību. Ja šī kopība zūd, tad projekts ir lemts neveiksmei. Šis princips būtu jāievēro, arī veidojot militāri politiskas savienības.” Šis ir izvilkums no mana raksta, kas tika publicēts portālā PIETIEK šī gada 30.maijā ar virsrakstu “Vai Eiropā ir nepieciešams jauns militāri politisks bloks”.
NATO jeb Ziemeļatlantijas Līguma organizācija tika izveidota 1949. gadā aukstā kara apstākļos. To izveidoja 10 Eiropas valstis, ASV un Kanāda. Pašlaik alianses sastāvā ir 30 valstis. Runāt par vienprātību dažādos ar drošību saistītos jautājumos tik skaitliskā militāri politiskā apvienībā acīmredzot nenākas. Tas labi izgaismojās Ukrainas notikumu kontekstā, kad tādas valstis kā ASV, Lielbritānija un Polija, piebalsojot baltiešiem, runā par Krievijas stratēģisku sakāvi, turpretim Francija, Vācija un Itālija izstrādā plānus par sarunām ar agresoru attiecībā uz Krievijas okupēto teritoriju statusu.
Šajā sakarā prātā nāk zināmas asociācijas. Ja pieņem sliktāko scenāriju un Krievijai izdodas kaut vai daļēji realizēt savus plānus Ukrainā, tad nav jābūt gaišreģim, lai saprastu, ka nākošās rindā var būt Baltijas valstis ar mērķi nodibināt kādu “Tautas republiku” Latgalē, kur 50%, ja ne vairāk, iedzīvotāju ir promaskaviski noskaņoti, vai kaut ko līdzīgu Igaunijas Narvā.
Savu artavu NATO vienotības “stiprināšanā” ir ieguldījusi arī Turcija ar savu veto Zviedrijas uzņemšanai aliansē. Saspīlējums abu dalībvalstu – Turcijas un Grieķijas starpā arī nav zudis.
Kā nesatricināms drošības garants jebkurai dalībvalstij patstāvīgi tiek pieminēts līguma 5. pants. Lūk, tā pilns teksts:
“Puses vienojas, ka bruņotu uzbrukumu vienai vai vairākām no tām Eiropā vai Ziemeļamerikā uzskatīs par uzbrukumu visām dalībvalstīm, un tādēļ tās apņemas, ka šāda uzbrukuma gadījumā katra no tām, izmantojot individuālās un kolektīvās pašaizsardzības tiesības, kas paredzētas Apvienoto Nāciju Organizācijas Hartas 51.pantā, sniegs palīdzību Pusei vai Pusēm, kas pakļautas uzbrukumam, individuāli un kopā ar citām Pusēm, veicot pasākumus, kurus tās uzskata par nepieciešamiem, ieskaitot bruņota spēka pielietošanu, lai atjaunotu un saglabātu Ziemeļatlantijas reģiona drošību. Par jebkādu šādu bruņotu uzbrukumu un visiem pasākumiem, kas tā rezultātā ir veikti, nekavējoties jāziņo Drošības Padomei. Šie pasākumi jāpārtrauc, kad Drošības Padome ir veikusi nepieciešamos pasākumus, lai atjaunotu un saglabātu starptautisku mieru un drošību.”
Tātad dalībvalstis veic pasākumus, kurus tās uzskata par nepieciešamiem. Ļoti izplūdis formulējums. Tas var būt agresora nosodījums un aicinājums uzsākt sarunas, dodot iespēju agresoram “saglabāt seju”, tās var būt bruņojuma piegādes, kas Baltijas valstu gadījuma neko reālu nedos, un tās var būt alianses ātro reaģēšanas spēku iesaistīšanās aktīvā karadarbībā (šiem spēkiem ir jābūt kaujas gatavībā attiecīgajā reģionā, ja rodas agresijas draudi).
Ukrainas – kura gan nav NATO dalībvalsts – gadījumā šī dažādā pieeja ir labi redzama. Lauvas tiesu bruņojuma piegādēs ukraiņiem nodrošina ASV, Lielbritānija un Polija, šo to iedod Francija , bet Vācija aprobežojas ar solījumiem, savukārt NATO kā organizācija ukraiņiem nav nodevusi faktiski neko, ja neskaita NATO ģenerālsekretāra patstāvīgos apgalvojumus par neiesaistīšanos konfliktā.
Līguma 4. pantā ir noteikts, ka dalībvalstis kopīgi apspriedīsies jebkurā brīdī, kad vien pēc jebkuras Puses uzskatiem būs apdraudēta jebkuras Puses teritoriālā integritāte, politiskā neatkarība vai drošība. Atbilstoši Līguma 9. pantam kā galvenā politisko lēmumu pieņemšanas struktūra aliansē ir izveidota Ziemeļatlantijas Padome ar visu dalībvalstu pārstāvniecību, kas regulāri sanāk uz kopīgam sēdēm reizi vai divas nedēļā. Padomes pakļautībā ir militārā komiteja, kuras uzdevums, nepieciešamības gadījumā, ir nodrošināt militāro komponenti Padomes pieņemto lēmumu īstenošanā.
Un tagad svarīgākais. Visi lēmumi Padomē tiek pieņemti, nevis balsojot un vadoties pēc balsu vairākuma, bet uz visu dalībnieku vienprātības un kopīgas vienošanās pamata. Turklāt tas neizslēdz iespēju atsevišķām dalībvalstīm rīkoties konkrētā situācijā pēc saviem ieskatiem un uz savu atbildību. Par to, kāda ir šī vienprātība, bija runa iepriekš. Šajā sakarā nāk prātā impotentā ANO un tās Drošības padome, kur Krievijai un Ķīnai ir veto tiesības.
Lasītajam var rasties jautājums - kāda jēga no šādas sarežģītas un daudzskaitlīgas organizācijas, kur dalībnieku vidū nav vienprātības? Tad jau labāk iegūt atsevišķu lielvalstu drošības garantijas. Šāda jautājuma nostādne ir kļūdaina. Jā, prezidents Baidens vairākkārtīgi un emocionāli solījis aizstāvēt katru alianses dalībvalsts teritorijas pēdu. Tomēr jāņem vērā, ka demokrātiskā valstī politiķu lēmumi ir pa tiešo atkarīgi no vēlētāju gribas un šī griba var mainīties.
Šodien Amerikas sabiedrībā ir atbalsts administrācijas politikai attiecībā uz Ukrainu, pateicoties plašai informatīvai kampaņai, tomēr degvielas cenas iekšējā tirgū kāpj un noskaņojums var mainīties. Turklāt aiz kalniem nav prezidenta vēlēšanas, un ievēlēts var tikt kāds trampveidīgais populists ar saukli “America first”. Šeit būtu jāatceras ASV izolacioniskā politika 20. gadsimta starpkaru periodā. Pastāv uzskats, ka toreizējais prezidents Franklins Delano Rūzvelts apzināti izprovocēja japāņus uzbrukumam Pērlharboras bāzei ar mērķi gūt nācijas atbalstu, lai iesaistītos WWII, bet tas jau ir atsevišķs stāsts.
NATO blokā, lai cik neviendabīgs tas būtu, ir un būs valstu grupa, kuras, pateicoties savai vēsturiskai pieredzei, jutīs apdraudējumu no konkrēta potenciāla agresora puses un nevilcināsies sniegt jebkura veida atbalstu jebkurai bloka dalībvalstij - agresijas upurim, jo būs skaidra sapratne, ka tas ir konkrēts apdraudējums arī viņiem. Turklāt kopīgā aizsardzība nebūs jāveido no nulles, jo tam jau būs iestrādes - standartizēts bruņojums, atstrādāta sadarbība kopīgās mācībās un izstrādāti operatīvie aizsardzības plāni.
Nobeigumā, ja runa par NATO kopumā, tad, pārveidojot raksta virsrakstu, gribētos teikt - pacients ir drīzāk dzīvs nekā miris, bet nepieciešams reanimācijas process - reformas.
* Literārs pseidonīms
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
