Narkotiku dekriminalizēšana palīdzēšot pusaudžus ārstēt no atkarības? Tas ir pilnīgi greizi
Nils Sakss Konstantinovs18.07.2024.
Komentāri (37)
Iesaki rakstu: 
Narkotiku diskusijā tagad fokuss ir uz pusaudžiem – kā dekriminalizācija palīdzēšot viņus ārstēt no atkarības. Tas ir pilnīgi greizs fokuss.
Pusaudžiem atkarība faktiski vienmēr ir sociāla un uzvedības problēma, to nevar “izārstēt” slimnīcā. Jau kad pirms aptuveni 10 gadiem strādāju tagad jau slēgtā iestādē “pusaudžiem narkomāniem”, mēs vairs neredzējām tādus pusaudžus, kuru vienīgā vai svarīgākā dzīves problēma būtu fiziska atkarība no kādas vielas (tie, kas šajā sfērā senāk par mani, atceras tādus bērnus vien starp 90. gadu ielu heroīna lietotājiem).
Attiecināt “atkarību kā slimību” uz pusaudžiem ir diezgan neinformēta pieeja, kas neņem vērā ne pēdējo desmitgažu realitāti, ne pusaudžu bioloģiskās īpatnības un vielu lietošanas paradumus, ne arī pētījumus.
Es arī nedomāju, ka pusaudžus vajadzētu atbrīvot no jebkāda soda, ja viņi dara nevēlamas lietas. Tur veidojas absurdi kāzusi – mēs, piemēram, sodīsim pusaudzi, kurš dzer aliņu vai brauc ar riteni bez ķiveres, bet nesodīsim to, kurš šņauc vitamīnu? Protams, ir nepieļaujami likt pusaudzi cietumā tā dēļ, bet sods ir sabiedrības vēstījums: ko mēs uzskatām par nepieņemamu.
Un vēstījumam pusaudžiem vajadzētu būt: narkotikas nav tev. Tāpat kā cigaretes, alkohols, braukšana ar mašīnu, prostitūtas un enerģijas dzērieni. Ir normāli ierobežot bērnus. Un ir normāli, ka viņi šos ierobežojumus reizēm pārkāpj.
Mēs zinām no pētījumiem, ka ar bērniem vislabāk darbojas konservatīvākas, autoritatīvas audzināšanas pieejas, bet liberālās visatļaujošās parasti rada lielākas problēmas. Narkotikas nav izņēmums.
Dekriminalizācija ir svarīga, tā palīdz mazināt riskus – bet tas galvenokārt attiecas uz pieaugušajiem lietotājiem.
Tas nav arī tikai par ārstēšanu – mēs tādā veidā dodam ziņu, ka pieaugušiem cilvēkiem ir iespējas pašiem izdarīt izvēles, tostarp lietot vielas, ja viņi to vēlas. Tās ir svarīgas cilvēktiesības. Bērniem jābūt citam vēstījumam. Uz viņiem šīs tiesības nevar attiekties tādā pat mērā.
Dekriminalizācija neatrisinās tās problēmas, kas rada narkotiku problēmas starp pusaudžiem, – nonākšanu kontaktā ar nelegālajiem tirgotājiem, nezināmu “netīru” vielu lietošanu, drošu un saistošu alternatīvo aktivitāšu trūkumu, labas skolas, pieejamu mentālās veselības atbalstu un ģimeņu nabadzības mazināšanu.
Dekriminalizācija ir svarīgs solis, kopumā pievienojos tiem speciālistiem, kas to atbalsta kā pierādīti efektīvu – bet vajadzētu arī rūpīgāk apdomāt, kur ar to var un kur nevar aiziet.
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
