Nacionālisms

Problēma nav tikai tajā, kādu jēgu šim vārdam piešķiram, ko ar to saprotam. Galvenā problēma, ko mēs citiem šai ziņā piedēvējam, ir tā, ka mēs viņiem nejautājam, ko viņi par to domā, kā saprot. Nē, mēs kategoriski apgalvojam, ka viņš ir tāds un tāds, ka viņš domā tā un tā, ka viņš vēlas to un to un vispār viņam jau sen laiks būt izolētam no normāliem cilvēkiem, kur viens otram un cits citam ir brālis. Kur visi visus mīl, kur visi ir vienlīdzīgi, līdztiesīgi, kur visi ir labi un sirsnīgi. Kur vairums ir gatavs doties karā, lai Pasaulē būtu miers.

Jums taču visiem ir skaidrs, kas man prātā, ko vēlos un no kā vairos.

Jaunībā biju skatījies kādu mākslas filmu, kur bija atainota divu cilvēku saruna. Viens bravūrīgi apgalvoja, ka cīnās par to, lai būtu miers un kārtība. Otrs iebilda, ka kapos jau sen esot miers un kārtība, bet viņš šādu mieru un kārtību savā dzīvē nevēlas.

Ja jau nacionālismam nav pamata, tas ir lieks, novecojis un neatbilst laikmeta garam, tad kāpēc tie normālie nespēj dzīvot normāli? Kāpēc nespēj iztikt bez represīvām iestādēm un dienestiem?

Jautāsi, kā tas ir normāli – nu, bez aizliedzošiem likumiem, bez policijas, bez robežapsardzes. Visi taču ir ļoti labi, apzinīgi, godīgi, sirsnīgi, izpalīdzīgi, labvēlīgi.

Izrādās, ka ar to vien, ka pasludinām sevi par labiem un pareiziem, nepietiek. Vēl ir tā arī jārīkojas un jāattiecas, bet tas nav tas pats, kas iedurt pirsingu, uzzīmēt uz ķermeņa bildīti un likt frizierim īpaši apgriezt un nokrāsot matus. Arī bikses, speciāli piemeklētas, apzināti caurumotas, dažus izmērus par mazu vai pretēji – par lielu, to nespēj atrisināt.

Pastāv arī maldīgs uzskats, ka nacionālisms ir radies pēdējos gadsimtos, kad bijušo impēriju vietā radās aizvien vairāk nacionālu valstu. Tas ir, kāda tauta tur vairumā dzīvo, tāda arī ir valsts. Latvijā vairums bija latviešu, un tika dibināta Latvija. Igaunijā līdzīgi, bet Krievijā ne.

Mīlestība

Ja gadījumā nezini, tad uzdrošinos apgalvot, ka nacionālisms ir sinonīms vārdam „mīlestība”. Jau iepriekš esmu minējis, ka grieķu valodā ir dažādi mīlestību nosaukumi.

Mīlestība pret vecākiem, mīlestība pret cita dzimuma pārstāvi, mīlestība pret valsti un citi. Mēs minēto un neminēto saucam vienā vārdā – mīlestība, bet grieķu valodā tam ir dažādi speciāli vārdi.

Bet var nacionālismu ilustrēt arī ar citu jēdzienu un citādu domu gājienu. Savējie un svešie. Mani mīļie, tie, no kuriem nebaidos, un tie, kas mani apdraud.

Vēl kopš tiem laikiem, kad cilvēks dzīvoja alās un zaru būdās, apkārtējos viņš dalīja divās lielās grupās. Tajos, kurus viņš pazina, tajos, no kuriem viņš nebaidījās, un tajos, kurus nepazina, kas nesa postu un iznīcību. Tajos, ar kuriem kopā bija iemācījies medīt un izdzīvot, un tajos, kas ēdienu atņēma un pašus nogalināja. Kā domā, par ko runāju? Par to pašu nacionālismu. Tā tas sākās, un pats redzi, kāds tas ir šodien.

Vēsture zina gana daudz piemēru, kad ar labiem nodomiem ceļš ir bruģēts uz elli, bet vēsture zina arī daudz gadījumu, kad labi nodomi tika izmantoti, lai to aizsegā rīkotos ļauni, nodevīgi un savtīgi. Tur nedz nacionālisms, nedz mīlestība nav vainīgi. Vainīgi ir tie, kas šo degradē un kropļo. Tādu ir bijis daudz un būs arī turpmāk.

Un tomēr, paldies Dievam, nacionālisms bija, ir un būs. To nav iespējams iznīcināt, jo cilvēki aizvien dalīsies savējos un svešajos. Konkurēs ģimenes, konkurēs indivīdi, saliedēsies domubiedri un kāda mūzikas žanra cienītāji. Cilvēks ir bara dzīvnieks, un socializēšanās ir tā neatņemama sastāvdaļa.

Bez sabiedrības cilvēks izdzīvot nespēj. Kailo dzīvību viņš, protams, var uzturēt arī vienatnē, bet cilvēcību ne. Kas bija Mauglis? Cilvēks vai vilks? Mauglis bija divkājains vilks.

Esi taču lasījis vai vismaz dzirdējis par Robinsonu Krūzo. Viņš bija paēdis, bet viņam trūka cita cilvēka, un, dzīvojot vienatnē, pakāpeniski viņš aizmirsa valodu un citas dzīvošanai sabiedrībā nepieciešamās iemaņas un prasmes. Kas ir ieslodzījums? Ieslodzījums ir izolēšana no sabiedrības, un to cilvēks ļoti pārdzīvo un ļoti tiecas atgriezties sabiedrībā.

Iespējams, ka Tevi skolā kaut nedaudz iepazīstināja ar cilvēka ķermeni. Droši vien, ka esi kaut nedaudz dzirdējis par šūnām, kuras veido ķermeni. Tad, lūk, šūnas varbūt nemīl citas šūnas, bet tās zina – ja kādu no šūnām sastāvošu orgānu izņemt, piemēram, sirdi vai plaušas, vai aknu, tad pārējās organisma šūnas ies bojā. To varētu dēvēt arī par ieinteresētu mīlestību jeb dzīves nepieciešamību. Ja kādās šūnās sāk slikti uzvesties kāds nervs, piemēram, zoba nervs, tad viss organisms to izjūt arī uz savas ādas.

Genocīds

Arī tauta dzīvo līdzīgu dzīvi. Tautieši ne vienmēr viens otru mīl, bet viņi kaut zemapziņā jūt – ja kāda svarīga tautas daļa tiek iznīcināta, tad iznīkst arī pārējā tauta. Tautās ir no pieci līdz piecpadsmit procentu to, uz kuriem pārējie lūkojas, kuros ieklausās un kuriem cenšas līdzināties. Viņus vēl sauc par inteliģenci, tautas gara mantas glabātājiem, kopējiem un sargātājiem. Ja viņu pēkšņi vairs nav, tad tauta mirst. Šo izvēles genocīdu labi pieprata padomju vara, un rezultāts ir redzams.

Arī bite bez bišu šūnām var lidot, kustināt spārnus, vākt nektāru, bet izdzīvot viena nespēj. Ja nav māju, kurp ar pilniem, nosacītiem nektāra spaiņiem atgriezties, tad bite drīz iet bojā. Es neapgalvoju, ka latviešu dziesma ir nodziedāta un ka mēs kā tauta izmirstam, bet esmu pārliecināts, ka, pat ja neizmirsim, tomēr esam ļoti apdraudēti un atrodamies nosacītajā reanimācijas nodaļā. Uz kopējo palātu vēl mūs nedrīkst pārvietot, jo tur mīt arī citas tautas un tās ir vitālākas, un mūsu novārgušās šūnas tās nomāks vai asimilēs.

Vai zini, kas ir sociālais instinkts? Tas nozīmē – aizstāvēt savējos, būt godīgam un izpalīdzīgam pret savējiem. Pret citiem? Tas atkarīgs no tā, cik vari atļauties būt labs pret citiem tā, lai tie tevi neapdraud un «nekāpj uz galvas». Lai šo īstenotu, tam ir pielāgotas gan dzimtas, gan lielas ģimenes, gan klani. Mīli savējos un uzmanies no svešiem!

Es augu Liepājā laikā, kad, ja gadījās ieklīst citā pilsētas rajonā, tad tevi sita tikai par to, ka tu esi šeit svešais. Bija vienalga, kādā valodā tu runā.

Atceros, reiz no pionieru nometnes Kapsēdē kāds bariņš devāmies izlūkot un aplūkot apkārtni. Vietējie puikas, sasēdušies uz mopēdiem, uz kāda lauku ceļa mūs panāca un centās iekaustīt. Par ko? Tikai par to, ka bijām viņiem sveši. Tāda ir lietu kārtība jau tūkstošiem gadu, šī kārtība maina ārējo izskatu, bet būtību ne.

Aizstāvi savus pavardus un svētvietas un trenc prom svešos! Ja tev to liedz darīt, ja tev neļauj tā dzīvot, tad ātri vien tavu pilsētu un tavus laukus sāk apdzīvot citi, kuri ir daudz agresīvāki un uzstājīgāki. Un tu dodies prom uz turieni, kur šie agresīvie vēl nav atnākuši. Tā notika arī agrāk, un miermīlīgo vai vājo migrāciju dēvēja par tautu staigāšanu. Neviens no laba prāta nepamet savas mājas un nedodas svešumā.

Savas tautas apziņa

Nacionālisms – tas ir labi vai slikti? Vai drīkst tā domāt un dzīvot? Nacionālisms ir tikai viens no veidiem, kā tūkstošu gadu laikā cilvēks ir iemācījies par savējiem rūpēties un izdzīvot.

Vai tas ir labi, ka cilvēks sāk novērsties no tā, kas gadsimtu laikā tam palīdzējis saglabāties un izdzīvot? Te nevajadzētu domāt šādās kategorijās, kā mēdzam to darīt, runājot par smēķēšanu vai alkohola lietošanu. Tas nav nedz labi, nedz slikti, tas vienkārši ir muļķīgi. Tas nav gudri.

Muļķīgi ir atteikties no tā, kas tev palīdz izdzīvot, kas tevi padara stiprāku un kas kopj tavas tautas identitāti un tautas gara mantojumu. Izcilais latviešu domātājs Jānis Miezītis saka – Tu nevari būt lielāks krievs par pašiem krieviem vai lielāks anglis par pašiem angļiem. Tev ir dota iespēja pārņemt mūsu tautas garīgo mantojumu un attīstīt to tālāk. Savas tautības apziņa nav vajadzīga tikai vergam.

Es uz jautājumu par nacionālismu atbildēju, bet kā atbildēsi Tu? Vienīgi atgādināšu, ka tas, kas par daudz, tas par skādi, bet, ja ir par maz, tad arī.

* Ja gadījumā ir kāds iemesls, kāpēc nevari izlasīt, tad šeit var noklausīties:

https://www.youtube.com/watch?v=4YiqK8uoXqI&t=994s

Novērtē šo rakstu: