Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Latvija nav liela valsts. Pēc iedzīvotāju skaita mēs esam piektā mazākā Eiropas Savienībā. Mazāk iedzīvotāju ir tikai Maltā, Luksemburgā, Kiprā un mūsu kaimiņu zemē - Igaunijā.

1. Augstākās izglītības pirmsākumi Latvijā

Taču dažādos vēstures periodos Baltijas jūras reģionā Latvijas loma bijusi nemainīgi nozīmīga. Visbiežāk tā ir bijusi saimnieciskā nozīmība. Sākot jau no trīspadsmitā, četrpadsmitā gadsimta, kad Rīga kļuva par Hanzas savienības dalībnieci. Tā tas turpinājies līdz pat deviņpadsmitajam gadsimtam un divdesmitā gadsimta pirmajai pusei, līdz Otrajam pasaules karam, kad Rīga bija viens no lielākajiem un iespaidīgākajiem rūpniecības un tirdzniecības centriem Baltijas reģionā. Savā nozīmē tas turpinājās arī divdesmitā gadsimta otrajā pusē - padomju gados - un turpinās mūsdienās. Par piemēru var kalpot fakts, ka tieši Latvija un Rīga ir nozīmīgs posms Ziemeļu apgādes tīklā militāro un komerckravu tranzītam uz Afganistānu un Tuvajiem Austrumiem. Diplomāti Ziemeļu apgādes tīklu dēvē par Jauno zīda ceļu, kas palīdzēs atjaunot komerciālās saites starp Eiropu, Āziju un Tuvajiem Austrumiem.

Taču šai orientācijai uz komerciju un biznesu, kas nodrošināja Rīgas un Latvijas ekonomisko izaugsmi visos laikos, ir bijis arī cits efekts. Proti, vēlme nodarboties ar zinātni un pētniecību, kā arī izglītības iestāžu veidošana Rīgā bieži vien palikusi otrajā plānā.

Lielākais, uz ko bijuši gatavi Rīgas tirgoņi, - kultūras mecenātisms, bibliotēku, muzeju un grāmatu spiestuvju veidošana. Rīgas turīgo slāņu atvases reti izvēlējās ar zinātni vai augstskolām saistītu karjeru. Mums nav sava Kjerkegora kā dāņiem vai Vitgenšteina kā austriešiem. Tie abi bija turīgu tirgotāju dēli un galveno savas dzīves jēgu, savu misiju dzīvē saskatīja garīgo vērtību meklējumos, visu savu dzīvi veltot šo vērtību izkopšanai. Viņu vecāku iegūtā materiālā labklājība ļāva abiem filozofiem pilnībā nodoties savam aicinājumam, nerūpējoties par dzīves materiālo nepieciešamību nodrošināšanu.

Tam pretī var statīt latviešu folkloras tēlu - trešo tēva dēlu. Latvijā ar centieniem pēc zināšanām tradicionāli un dziļi simboliski vienmēr ir saistīts nevis dzimtas mantinieks - vecākais dēls, bet gan tāds kā atstumtais, pastarītis, nopietni neuztveramais - trešais tēva dēls. Līdzīgi tas ir arī latviešu atmodas laika literatūrā. Mums visiem tik pazīstamā un kopš bērnības skolā mācītā Viļa Plūdoņa deviņpadsmitā, divdesmitā gadsimta mijā uzrakstītajā poēmā Atraitnes dēls jaunais censonis, kas alkst zināšanu, nav pārtikušas ģimenes atvase, bet gan dzīves pabērns, atraitnes dēls.

Ne tikai ekonomiski apsvērumi, bet arī turīgās rīdzinieku elites, kas bija saistīta ar tirgotājiem un rūpniekiem, attieksme pret zinātni un izglītību ir bijusi pamatā tam, ka Rīgā augstskolu nodibināja relatīvi vēlu. Mūsu kaimiņu zemēs, piemēram, Viļņā, universitāte pastāv kopš 1579. gada, Tērbatas (Tartu) universitāte - kopš 1632. gada, Helsinku universitāte - kopš 1640. gada, Pēterburgas universitāte kopš 1724. gada.

Tieši vāciski runājošajā Tērbatas universitātē vai krievvalodīgajā Pēterburgas universitātē visbiežāk izvēlējās iegūt augstāko izglītību Rīgas un Latvijas turīgo aprindu atvases.

Un tikai 1862. gadā Rīgas elite nolēma dibināt savu augstskolu - Baltisches Polytechnikum, kuru mēs pazīstam kā Rīgas Politehnisko institūtu. Arī tad tas tika darīts ar ļoti pragmatiskiem mērķiem, kas likās svarīgi tirgotāju Rīgai, orientējot augstskolu pamatā uz inženieru apmācību un komercizglītību. Šī augstskola izveidojās kā vāciski runājošās pasaules viena no austrumu robežas tuvumā esošām mācību iestādēm. Atrašanās zināmā mērā nomalē noteica to, ka studijas Rīgā pamatā izvēlējās vidusšķiras atvases no austrumu provincēm. Studentu vidū bija daudz ebreju un poļu, kuri deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē nereti tika diskriminēti lielajās vācvalodīgajās Eiropas universitātēs.

Tomēr Rīgas Politehniskā institūta dibināšana Rīgā bija gan ar praktisku, gan ar simbolisku nozīmi. Ne velti drīz pēc institūta dibināšanas tam tika uzcelta jauna ēka.

1856. gadā arhitektu Oto Dīces un Johana Daniela Felsko izstrādātajā pilsētas centra rekonstrukcijas plānā Rīgas kanālmalas apstādījumos tika paredzēta vieta gan pilsētas teātrim, gan arī Rīgas Politehniskā institūta jaunajai ēkai. Rīgas pilsētas Pirmā jeb Vācu teātra projektu konkursā uzvarēja Pēterburgas arhitekts Ludvigs Bonštets. Sākot ar 1860. gadu, trīs gadu laikā bijušā Pankūku bastiona vietā tika uzcelts pilsētas teātris.

Tikai dažus gadus vēlāk, 1869. gadā, Rīgas kanāla otrā pusē tieši pretī teātra ēkai pēc arhitekta Gustava Hilbiga projekta Troņmantinieka ielā, kā tajā laikā sauca Raiņa bulvāri, atklāja jauno Rīgas Politehniskā institūta ēku, tā simboliski iezīmējot augstākās izglītības nozīmību Rīgā.

2. Latvijas Universitātes veidošanās

Pēc Pirmā pasaules kara, veidojoties neatkarīgai Latvijas valstij, ļoti skaidri iezīmējās gan simboliskā, gan arī pragmatiskā nepieciešamība pēc savas nacionālās universitātes, kurā mācības notiktu latviešu valodā.

Universitāte ir viens no svarīgiem neatkarīgas valsts simboliem. Ne velti viens no Velsas nacionālās pašapziņas veidotājiem Tomass Čārlzs Edvards, vēlākais Velsas ministrs un Velsas Universitātes koledžas dibinātājs, ļoti līdzīgā situācijā, kā tas bija Latvijā, veidojoties nacionālajai pašapziņai deviņpadsmitā divdesmitā gadsimta mijā, 1896. gadā rakstīja par situāciju savā zemē: “Ja mēs neesam izveidojušies par nāciju, tad tas ir tāpēc, ka mums nav savas universitātes, kurā veidoties un zelt mūsu intelektuālajai dzīvei. Tikai caur nacionālu universitāti mēs varam izveidoties par nāciju.”

Ļoti līdzīga sajūta, cik var spriest no tā laika notikumu dalībnieku atmiņām, valdīja arī Latvijā, dibinot nacionālu valsti. Tā savās atmiņās par Latvijas Universitātes dibināšanu raksta Latvijas kultūras darbinieks Mariss Vētra: “Likās, ka, tikai Latvijas Universitāti atklājot, ir pilnvērtīgi pasludināta arī Latvijas valsts.”

Tādēļ arī ļoti netipiski, salīdzinot ar citām Eiropas Universitātēm, dibinot 1919. gadā Latvijas Universitāti (sākotnēji līdz 1923. gadam tā tika saukta par Latvijas Augstskolu), tās veidotāji nolēma neskaitīt augstskolas vēsturi no vāciski runājošā Politehniskā institūta laikiem, bet uzskatīt, ka Latvijas Augstskola, vēlāk Latvijas Universitāte, tiek dibināta kā jauna augstskola neatkarīgā valstī. Parasti universitātes Eiropā savas pastāvēšanas vēsturei drīzāk pieraksta diskutējamus periodus, kad šīs izglītības kalves eksistēja zemākā statusā nekā universitāte vai noteiktos vēstures posmos vienkārši pārstāja darboties - bija slēgtas.

Latvijas Universitātes gadījumā vāciskās augstskolas periods tika zināmā mērā ignorēts, neskatoties uz faktu, ka Latvijas Augstskola praktiski bez pārtraukuma turpināja darboties tajās pašās telpās, tajās pašās laboratorijās un auditorijās kā tās priekštecis - Rīgas Politehniskais institūts. Latvijas Augstskolas galvenā ēka nemainīgi visu gadu garumā ir tā pati arhitekta Hilbiga veidotā augstskolas ēka Raiņa bulvārī 19. Protams, laikam ritot, tā ir stipri paplašināta.

Interesanti, ka 1939. gadā izdotajā Latvijas Universitātes divdesmitgadei veltītajā ļoti apjomīgajā divsējumu izdevumā Latvijas Universitāte divdesmit gados 1919-1939 nodaļā par Universitātes pirmsākumiem Rīgas Politehniskais institūts tikpat kā netiek pieminēts. Mūsdienās gan akcenti ir mainījušies, un šobrīd spēkā esošajā Latvijas Universitātes satversmē ir rakstīts: “Latvijas Universitātes sākotne ir saistīta ar 1862. gadā dibināto Rīgas Politehnikumu, ko 1896. gadā pārveidoja par Rīgas Politehnisko institūtu.”

1929. gadā tika uzsākta nozīmīga Latvijas Universitātes galvenās ēkas pārbūve, tās iekšējā pagalmā pēc arhitekta Ernesta Štālberga projekta izbūvējot studentu garderobi, studentu ēdnīcu un citas palīgtelpas pagrabstāvā. Divus gadus vēlāk tika apstiprināts jauns projekts, kurā virs garderobes paredzēja izbūvēt jaunu svinību zāli – Lielo aulu. Tā tika atklāta 1935. gadā.

Taču bez simboliskās nozīmes Latvijas Universitātes dibināšanai bija arī ļoti pragmatiska un praktiski svarīga nozīme. Tā ļāva Latvijas intelektuālajai elitei - nacionālajai inteliģencei - veidoties nacionālā vidē. Latviešiem kļuva iespējams augstāko izglītību iegūt nevis vācu vai krievu valodā, bet gan savā dzimtajā latviešu valodā. Un darīt to savā zemē līdzīgi domājošu jauniešu vidē, nevis kaut kur ārzemēs, kur lielākā daļa studentu bija no citām zemēm.

3. Starptautiski atpazīstama un vienlaikus nacionāla augstskola

Taču vienlaikus ar nacionālas augstskolas dibināšanu neizbēgami parādījās arī nopietna neizbēgama dilemma vai pat problēma. Nācās savienot divus zināmā mērā pretrunīgus uzdevumus.

No vienas puses, Latvijas Universitāte bija jāveido kā Eiropas un pasaules līmeņa universitāte. Tādas jau bija mūsu kaimiņu zemēs, kaut vai pieminētās tuvākās - Viļņas, Tartu, Helsinku vai Pēterburgas Universitāte. Tas nebija un joprojām nav vienkāršs uzdevums. Tā risināšanai ir vajadzīga gan pasaule klases infrastruktūra, kas it īpaši dabaszinātnēs ir liels izaicinājums nepieciešamo studiju un pētniecības laboratoriju un iekārtu dēļ. Tāpat ir nepieciešami teicami mācībspēki.

Bet ir vēl viena komponente, kuras nozīmību nevajadzētu novērtēt par zemu. Ir nepieciešamas tradīcijas! Kā savā laikā, definējot kritērijus, kam jāizpildās, lai universitāte varētu pretendēt uz zinātnes universitātes statusu, teica Vīnes Universitātes ilggadējais rektors un Eiropas Universitāšu asociācijas prezidents Džordžs Vinklers: “Lai pretendētu uz zinātnes universitātes statusu, universitātei ir jābūt vismaz simts gadu vecai.” Tas pirmajā brīdī var izklausīties kā ne pārāk nopietns arguments, taču tajā ir ļoti dziļa un nopietna jēga. Akadēmiskās tradīcijas un ar tām saistītais prestižs ir ļoti nozīmīgs faktors augstskolu attīstībā. Tradīcijas veidojas tikai ilgākā laika posmā.

Taču nacionālai universitātei ir jārēķinās ar vēl vienu lielu izaicinājumu. Vēlmē būt nacionālai un vienlaikus pasaules klases augstskolai ir paslēpta pretruna. Šī pretruna balstās apstāklī, ka, no vienas puses, ir saprotama vēlme, lai nacionālā universitātē mācībspēki pamatā būtu no Latvijas, lai mācību valoda augstskolā būtu latviešu valoda un lai šādā veidā no studentiem veidotos nākamā nacionālās inteliģences, intelektuāļu paaudze. Šis nacionālās valodas jautājums visspilgtāk izpaužas tieši humanitāro zinātņu jomā.

Tai pašā laikā pasaules klases augstskolā ir nepieciešamība pēc pašiem labākajiem straptautisku atzinīnību guvušiem profesoriem, kuri ne vienmēr spēj un ir gatavi lasīt lekcijas latviešu valodā. Nelielā valstī ir neizbēgama situācija, kad katrā konkrētajā vēsturiskajā laikā veidosies situācijas, kad būs zinātņu jomas, kurās spēcīgāki pretendenti uz profesoru vietām būs ārpus Latvijas un runājoši citās valodās.

Mūsdienu akadēmiskajā vidē ir absolūti nepieciešams, lai notiktu aktīva gan akadēmisko ideju, gan arī akadēmiskās kultūras aktīva apmaiņa, kas nevar notikt tikai ar viesprofesoru palīdzību un epizodiskiem kontaktiem starp akadēmiskajiem mācībspēkiem, darbojoties kopīgos starptautiskos projektos un satiekoties zinātniskās konferencēs. Pieredze rāda, ka ir nepieciešams kopīgs ikdienas darbs augstskolā, kopīgi risinot gan akadēmiskus, gan arī administratīvus jautājumus uz līdztiesīgiem pamatiem kopā ar kolēģiem ar dažādu pieredzi, kas iegūta dažādās valstīs un dažādās augstskolās.

Šīs manas pieminētās dilemmas spilgts piemērs ir zviedru pētnieka Pēra Bolina aprakstītā epizode no Latvijas Universitātes pirmsākumiem. Runa ir par 1920. gadu, kad Latvijas valdības apstiprināta padome sprieda par jaunas profesora vakances atvēršanu jaundibinātajā augstskolas Medicīnas fakultātē. Pretendents uz profesora amatu bija baltvācu izcelsmes. Diskusija padomē strauji kļuva ļoti sarežģīta. Viens no padomes locekļiem, dzejnieks un kultūras darbinieks Rainis, izvirzīja jautājumu, vai ir pareizi, ka nācijas, kas gadsimtiem apspiedusi mūsu tautu, pārstāvis kļūs par profesoru Latvijas Universitātē. Rainis uzstāja, ka Latvijas Universitātē jāvalda nacionālās kultūras garam. Zīmīgi, ka šo Raiņa viedokli pamatā atbalstīja padomes locekļi, kuri nenāca no akadēmiskās vides, bet pārstāvēja dažādas jaundibinātās valsts institūcijas. Taču šai pozīcijai bija arī daži piekritēji akadēmiskā personāla pārstāvju vidū.

Pretējos uzskatos bija izcilais latviešu filologs un lingvists Jānis Endzelīns. Endzelīns uzstāja, ka izšķirošajam pamatam lēmuma pieņemšanā par profesoru amatiem Latvijas Universitātē ir jābūt pretendenta akadēmiskajai kompetencei, nevis viņa tautībai. Taču par nožēlu Medicīnas fakultātes dekānam Robertam Krimbergam, kurš aktīvi mēģināja pārliecināt padomi, ka jaundibinātajai fakultātei profesora amata pretendents ir ļoti nepieciešams, lai nodrošinātu fakultātes akadēmisko līmeni, balsojumā pārsvaru guva Raiņa viedokļa atbalstītāji, un šajā reizē profesors Medicīnas fakultātē ievēlēts netika.

Interesanti, ka kopš šīs diskusijas ir pagājis daudz gadu, bet pēc būtības maz kas ir mainījies. Tā šobrīd spēkā esošais Izglītības likums nosaka ierobežojumus, lai strādātu par pedagogu Latvijā. Šie ierobežojumi pilnā mērā attiecas arī uz mācībspēkiem, tai skaitā profesoriem, un tie nosaka, ka par pedagogu valsts dibinātās mācību iestādēs nedrīkst strādāt “persona, kurai nav Ministru kabineta noteiktajā kārtībā izsniegta dokumenta, kas apliecina valsts valodas prasmi augstākajā pakāpē”.

Ko tas praktiski nozīmē augstskolām? Pēc būtības, tas nozīmē, ka pretendentam, kurš grib piedalīties konkursā, piemēram, uz vakantu profesora vietu Latvijas Universitātē, vēl pirms ievēlēšanas amatā ir jānokārto latviešu valodas pārbaudījums. Es tik tiešām uzskatu, ka mūsu uzdevums Latvijā ir nodrošināt latviešu valodas pastāvēšanu un attīstību, lietojot to visos līmeņos un visās nozarēs. Bet tomēr runa ir par saprātīgu balansu!

Mēs zinām, ka Francijā ir vieni no stingrākajiem, ja ne paši stingrākie Eiropā, regulējumi, kas nodrošina franču valodas attīstību. Taču arī Francijā augstskolās par pasniedzējiem var tikt ievēlēti ārzemnieki un tikai pēc ievēlēšanas vairāku gadu garumā viņiem ir pienākums iemācīties franču valodu tādā līmenī, lai varētu brīvi lasīt lekcijas šajā valodā. Turpretī mūsu regulējums praktiski pasaka, ka valsts dibinātās augstskolās vēlētos mācībspēku amatos nevar atrasties neviens, kam latviešu valoda nav dzimtā. Uzdrīkstos apgalvot, kas šis ierobežojums ir traucējošs akadēmiskās vides harmoniskai attīstībai un Latvijas augstskolu normālai iekļaušanai Eiropas augstākās izglītības telpā.

Nacionālai universitātei parādās vēl viens izaicinājums. Tai pēc savas būtības un misijas sabiedrībā ir jābūt klasiska tipa augstskolai. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka studijas tai ir jāpiedāvā plašā priekšmetu spektrā daudzās zinātņu nozaru grupās. Kādēļ tas ir izaicinājums mūsdienu Latvijā? Šobrīd finansējums augstākajai izglītībai ir ļoti pieticīgs. Aizbildinoties ar Likuma par valsts budžetu prioritāti pār visiem pārējiem Saeimas pieņemtajiem likumiem, sistemātiski daudzu gadu garumā netiek pildīta Augstskolu likuma norma, kas paredz finansējuma pieaugumu augstākajai izglītībai katru gadu par 0,25% no iekšzemes kopprodukta. Saeima un Ministru kabinets ir noteicis dabas un inženierzinātnes par prioritāti mūsu valsts attīstībai. Tas nozīmē, ka zināmā mērā novārtā tiek atstātas humanitārās un sociālās zinātnes.

Ja pēc izglītības sociālajās zinātnēs, it īpaši tādās to nozarēs kā juridiskās zinātnes, komunikāciju zinātne, ekonomika un vadība, tradicionāli saglabājas augsts pieprasījums un to finansējuma daļu, ko vajadzētu piešķirt valstij, studējošie mācību maksu formā ir gatavi ieguldīt paši, tad virknē citu valstij vitāli svarīgu humanitāro zinātņu nozaru studējošo interese nav ļoti augsta, un mēs nesagatavojam speciālistus nepieciešamajā daudzumā.

Te ir vēl viens nacionālās universitātes izaicinājums. Atšķirībā no nozaru augstskolām, kuras var izglītot studentus tikai pieprasītās un valsts labi atbalstītās zinātņu nozarēs, Latvijas Universitātes misija un Saeimas Latvijas Universitātes Satversmē norādītais uzdevums - būt par garantu Latvijas attīstībai - uzliek par pienākumu sagatavot izglītotus cilvēkus arī tajās zinātņu nozarēs, kas šobrīd no valsts netiek pienācīgi finansētas.

Ir neiespējami iedomāties mūsu valsts sekmīgu attīstību bez labi izglītotiem cilvēkiem tādās humanitāro zinātņu nozarēs kā, piemēram, Latvijas vēsturē, baltu filoloģijā, vai mūsdienu sarežģītajā etniski un reliģiski globalizētajā un pretrunu plosītajā pasaulē arī tādās nozarēs kā filozofija un reliģijas zinātne. Taču pieprasījums sabiedrībā un arī valsts atbalsts šīm nozarēm šobrīd ir nepietiekams. Tādēļ, balstoties savā atbildības un misijas sajūtā, atbildība par šo nozaru attīstību neizbēgami jāuzņemas vienīgajai Latvijas klasiska tipa augstskolai - Latvijas Universitātei. Resursi šai darbībai lielā mērā ir jāatrod augstskolas iekšienē, izmantojot gan dažādus starptautiskus finanšu avotus, gan Universitātes nopelnītos līdzekļus, veicot saimniecisko darbību, tai skaitā apsaimniekojot mecenātu dāvinājumus un arī piesaistot mecenātu līdzekļus tieši.

Lieki teikt, kas šis nav optimāls veids, kā attīstīt valstij vitāli svarīgas zinātņu nozares un izglītot jaunos cilvēkus šajās zinātnēs.

4. Latvijas Universitāte starptautiski

Nākamais būtiskais priekšnoteikums, lai Latvijas Universitāte akadēmiskā un zinātnes telpā ieņemtu cieņpilnu vietu Eiropā, ir atbilstošas augstākās institucionālās struktūras sakārtošana. Katrai uz attīstību vērstai Eiropas valstij ir vajadzīga sava uz attīstību vērsta zinātnes universitāte, kas nodrošina valstī vairākas svarīgas funkcijas. Pirmkārt un galvenokārt, šī ir tā vide, kurā veidojas nacionālā humanitārā un eksakto zinātņu inteliģence. Cilvēki, kuri var virzīt valsts intelektuālo attīstību, bez kā nav iespējama valsts ekonomiskā attīstība un tautas labklājības, kā intelektuālās, tā arī materiālās, nodrošināšana. Ļoti būtiski saprast, ka zinātnes universitāte kā augstskolas tips nenozīmē to, ka augstskola par savu galveno mērķi uzskata zinātnieku gatavošanu. Nē! Zinātnes universitāte nozīmē metodi studentu apmācībā, kas ir balstīta studiju procesa ļoti ciešā mijiedarbībā ar reālu ārējo pasūtītāju pieprasītu un, galvenais, arī apmaksātu gan akadēmisku, gan lietišķu projektu izpildi. Par šiem projektiem, to piesaisti un kvalitatīvu izpildi ir atbildīgi augstskolu profesori, bet reālie izpildītāji līdzās profesoram ir augstskolas visu līmeņu student, sākot ar bakalaura studijām, bet īpašu uzsvaru liekot uz maģistra un, vēl vairāk, doktora līmeņa studentiem.

Tas palīdz risināt vēl vienu problem - studējošo sociālā nodrošinājuma jautājumu studiju laikā. Ar stipendijām, kas spēj nosegt studējošo sadzīves prasības studiju laikā, valsts šobrīd nespēj nodrošināt visus jaunos censoņus un, acīm redzot, nespēs arī nākotnē. Strādājot pie manis pieminētajiem, ārējā pasūtītāja apmaksātajiem projektiem, studenti ne tikai apgūst tik ļoti noderīgās problēmu risināšanas metodes, bet saņem arī atbilstošu atalgojumu. Tādējādi tiek nodrošinātas studentu sadzīves vajadzības studiju laikā, un viņiem nav jāmeklē iespēja nopelnīt šos līdzekļus, studiju laikā piepelnoties ar studiju procesu nesaistītos darbos.

Pasaules pieredze liecina, kas šī ir pati efektīvākā un arī ekonomiski visizdevīgākā pieeja, lai vienlaikus radītu jaunas zināšanas, kas ir jebkuras pētniecības pamatmērķis, bet tai pašā laikā visefektīvāk sagatavotu labi izglītotu jauno paaudzi, kas katrs savā nozarē caur šo zinātnē balstīto izglītību būs apguvuši metodes, lai visefektīvāk risinātu sabiedrībai nozīmīgas netriviālas problēmas.

5. Augstskolu sistēma mazā valstī

Vienlaikus ar nacionālu zinātnes universitāti valstī ir jāveido arī tehnoloģiskā augstskola, ap kuru lielā mērā koncentrējas tehnoloģiskie parki, biznesa inkubatori un inovatīvie uzņēmumi. Pasaules, galvenokārt ar to domājot Ziemeļameriku un Eiropu, pieredze pierādījusi un katru dienu turpina pierādīt, ka šis ir vienīgais iespējamais valsts attīstības ceļš mūsdienās. Tas izpildās lielo valstu gadījumā un valstīm ar milzīgiem dabas resursiem, tādiem kā nafta un dabas gāze, un vēl jo vairāk izpildās mazām valstīm ar ļoti ierobežotiem dabas resursiem. Šis ir veids, kā valstīs veidojas inovācijas.

Domāju, ka dažu nesenu Izglītības un zinātnes ministrijas vadītāju vēlme augstskolu stratēģisko specializāciju saprast nevis kā šo strukturālo izvēli par labu zinātnes un tehnoloģiskām universitātēm, kas ir nepieciešamas valsts attīstībai, bet cenšoties ierobežot augstskolu, arī lielo universitāšu, attīstību ar dažām nozarēm, var izrādīties valsts attīstībai ļoti traucējoša gan intelektuālās attīstības ziņā, gan arī ekonomiski.

Piemēri tālu nav jāmeklē. Visi totalitārie režīmi, piemēram, nesenā pagātnē Padomju Savienībā, lai izvairītos no intelektuālā potenciāla koncentrēšanās, kas, attīstoties brīvdomībai, varēja apdraudēt neefektīva totalitāra režīma pastāvēšanas pamatus, mēģināja atdalīt no universitātēm sākumā medicīnas studijas un pētniecību un pēc tam arī inženieru izglītošanu. Tāpat notika arī ar pētniecību, kad pētnieciskās institūcijas tika atdalītas no augstskolām, veidojot PSRS Zinātņu akadēmijas sistēmu un padarot gan pētniecību, gan arī augstāko izglītību mazefektīvu. Lieki teikt, ka šī sistēmas sadrumstalošana un brīvās domas ierobežošana nepaglāba neefektīvo padomju sistēmu no sabrukuma. Tāpat ir skaidrs, ka šāda sadrumstalota sistēma būtiski traucēja intelektuālo un tehnoloģisko attīstību, kas bija viens no faktoriem, kurš noveda pie PSRS sabrukuma.

Līdzīgus piemērus var turpināt. Tā Mjanmā (iepriekš - Birma), kurā vēl pavisam nesen bija viena no labākajām augstākās izglītības sistēmām Āzijā, militārā valdība tāpat kā padomju režīmā, cenšoties ierobežot intelektuālā potenciāla koncentrāciju augstskolās, sadalīja universitātes mazākās nozaru augstskolās un šobrīd pēc militārās huntas režīma krišanas praktiski ir iznīcinājusi savu augstākās izglītības sistēmu un nobremzējusi tehnoloģisko attīstību. Tagad šī valsts ir spiesta savu pētniecības un izglītības sistēmu atjaunot gandrīz no nulles.

Es negribētu tikt pārprasts – tas, uz ko es aicinu, nav tikai dažu lielāko universitāšu attīstīšana Latvijā. Mūsu valstī objektīvā situācija prasa noteikta racionāla skaita augstskolu attīstīšanu gan noteiktās nozarēs, gan reģionos. Vismaz sākotnēji ne visai izglītībai ir jākoncentrējas tikai nelielā skaitā augstskolu, kas atrodas galvaspilsētā. Bet vienlaikus ir jāsaprot, ka Latvijā ar diviem miljoniem iedzīvotāju nav iespējams veiksmīgi attīstīt lielu skaitu tehnoloģisku vai zinātnes universitāšu.

Mūsu valsts stratēģiskai izvēlei jābūt vērstai uz augstākās izglītības sistēmas veidošanu ar zinātnes universitāti un tehnoloģisku universitāti tās centrā un noteiktu racionālu skaitu nozaru un reģionālo augstskolu. Noteikt, kāds ir šis racionālais skaits, ir valsts politikas plānošanas uzdevums. Pie tā veikšanas ir jāķeras nekavējoties!

Protams, var rasties jautājums, vai Eiropas līmeņa zinātnes un tehnoloģiskās augstskolas Latvijā vispār var un vajag attīstīt. Varbūt ir gana, ja mēs uzturēsim tikai uz profesijām orientētas augstskolas, lielo prestižo augstskolu attīstīšanu atstājot kaimiņu ziņā? Lai jau mūsu jaunie censoņi, kuriem ir vēlme pēc labas, pasaules klases izglītības, brauc uz Viļņu, Tartu vai vēl tālāk…

Gribu pierādīt, ka šī nav iespējama izvēle, ja gribam normālu un harmonisku mūsu valsts attīstību. Kā pārliecinoši liecina ekonomistu pētījumi, nepieciešamība attīstīt zinātnes un tehnoloģiskas universitātes nav tikai valsta goda un pašcieņas jautājums, bet ir balsts ekonomiskai izaugsmei un tautas labklājības pieauguma sasniegšanas jautājums. Kā uzskatāmi parāda ASV veikts pētījums par to, kādēļ vitāli nepieciešams investēt zinātnē, tad faktori, kas nosaka kompāniju gatavību investēt vienā vai citā valstī un reģionā, ir tieši saistīti ar augstskolām un pētniecību. Kompānijām ir svarīgi, lai valstī būtu labi izglītoti pētnieki, gatavi inovatīvai darbībai. Kā to formulē pētījuma autori - tas ir iespējams tikai valstīs un reģionos ar labām zinātnes universitātēm. Otrs tieši ar izglītību un zinātni saistīts faktors ir nepieciešamība, lai ievērojamu daļu no pētniecības finansētu tieši valsts. Tas parāda valsts attieksmi un demonstrē valsts vēlmi attīstīt jaunu, inovācijās balstītu modernu ražošanu.

Protams, vienmēr aktuāls ir jautājums, vai mūsu valstī ir potenciāls šādu zinātnes un tehnoloģiju universitāšu attīstīšanai? Vai mums ir reālas iespējas šādas augstskolas veidot? Atbilde ir vienkārša. Jā, protams, ir. Šo apgalvojumu var pamatot ar ļoti vienkāršiem un uzskatāmiem faktiem. Pēdējās desmitgadēs ļoti būtisku lomu augstskolu kvalitātes mērījumos gan no valsts institūciju viedokļa, gan no šābrīža studējošo un nākotnes studentu, gan no sabiedrības viedokļa kopumā sāk ieņemt starptautiski veidotas augstskolu rangu tabulas. To ir samērā daudz, bet pēc Eiropas Universitāšu asociācijas veiktā pētījuma rezultātiem pats atzītākais augstskolu un augstākās izglītības politikas veidotāju vidū ir tā sauktais Quacquarelli Symonds vai saīsināti QS universitāšu rangs. Vienkārši sakot, tā ir praktiski bezmaksas iespēja augstskolām sevi salīdzināt ar citām pasaules un reģiona augstskolām (protams, ja nerēķina ieguldīto darbu, lai piedalītos šajā augstskolas salīdzinošajā pētījumā), to kvalitātes starptautiskā ekspertīze. Ja mēs paskatāmies uz šo rangu tabulu, tad Latvijas Universitāte nu jau divus gadus pēc kārtas stabili ir nostiprinājusies pasaules universitāšu pirmajā astoņsimtniekā. Gribu uzdrošināties apgalvot, ka tas ir ļoti labs un respektējams rezultāts, jo šī rangu tabula apkopo informāciju par visām pasaules augstskolām. Un to šobrīd ir vairāk par divdesmit tūkstošiem. Tas nozīmē, ka būt grupā no septiņsimt līdz astoņsimt nozīmē atrasties pasaules dažu procentu labāko augstskolu vidū. Jā, šobrīd Viļņas Universitāte (grupā no piecsimt līdz sešsimt) un Tartu Universitāte (379) tabulā atrodas virs mums. Taču tieši tik daudz virs mums, lai mēs to uztvertu kā izaicinājumu kļūt tikpat labiem kā mūsu kaimiņu universitātes un varbūt pat tās apsteigt.

Kā ir ar citām Latvijas augstskolām? Jā, diemžēl tās šobrīd neparādās kopīgajā QS pasaules universitāšu rangu tabulā. Taču situācija nav tik slikta. Tikko (2014. gada decembrī) ir publicēts šīs pašas organizācijas QS reģiona, kas nosaukts par Jauno Eiropu un Centrālo Āziju (Emerging Europe and Central Asia), pētījums, kurā jau iekļautas trīs universitātes no Latvijas. Arī šajā pētījumā tiek publicēti rezultāti tikai par simts labākajām. Lūk! Šajā rangu tabulā Latvijas Universitāte ir ierindojusies 41. vietā, bet Rīgas Tehniskā Universitāte ir grupā no sešdesmit līdz septiņdesmit un Rīgas Stradiņa universitāte - grupā no deviņdesmit līdz simts. Nav slikts rādītājs, kas liecina par valsts attīstības potenciālu augstākajā izglītībā.

Valstis, kas savlaicīgi ir sapratušas universitāšu nozīmi savā attīstībā, starptautiskā konkurences cīņā ir ieguvējas. Valstis, kas uz šo izaicinājumu atsaucas kūtri, šajā ceļā uz labklājības sabiedrību paliks atpalicējos. Nedaudz senākā pagātnē kā spilgts piemērs šim faktam var kalpot Amerikas Savienotās Valstis. Vēl divdesmitā gadsimta sākumā nevis Amerikas Savienotās Valstis, bet gan Lielbritānija bija pasaules bagātākā, militāri spēcīgākā valsts ar labāko izglītības sistēmu un valūtu, kas tika izmantota kā atskaites sistēma citām valūtām un ražošanas apjomiem, taču šobrīd pasaules ekonomiski spēcīgākā valsts ir ASV. Kas šajā laikā ir mainījies un kādēļ ASV ir kļuvusi par ekonomiski spēcīgāko valsti? Pavisam vienkārši. Laikā pēc Otrā pasaules kara, kamēr Eiropa atguvās pēc kara radītajām ekonomiskajām problēmām un cilvēciskās traģēdijas, ASV prezidenta Harija Trūmena padomnieks zinātnē Vannevars Bušs 1945. gadā izstrādāja ekonomiskās izaugsmes stratēģiju, kas bija balstīta augstākajā izglītībā un zinātnes attīstībā. Tajā bija tikai trīs galvenie uzstādījumi. Pirmkārt - valdība ir atbildīga par atbilstošu finansējumu augstākajai izglītībai un zinātnei. Otrkārt - valdības apmaksāti pētījumi notiek galvenokārt zinātnes universitātēs, nevis valsts zinātniskās pētniecības institūcijās, kas nav saistītas ar studentu apmācību. Un, treškārt - nevis valdība, bet neatkarīgi eksperti no akadēmiskās vides nosaka, kādiem pētījumiem vislabāk novirzīt valsts atvēlēto finansējumu. Tik vienkārši. Stratēģija efektīvi strādāja, un Eiropai šobrīd Eiropas Komisijas līmenī nākas veidot plānus, kā attīstībā neatpalikt no Amerikas Savienotajām Valstīm.

Gribu piebilst, ka ļoti līdzīgi procesi, kādi notika Amerikas Savienotajās Valstīs, liekot uzsvaru uz izglītību un zinātni tūlīt pēc Otrā pasaules kara, šobrīd ir vērojami vairākās Dienvidaustrumāzijas valstīs. Piemēram, Singapūrā klasiskā tipa Singapūras Nacionālā universitāte pasaules QS rangā šobrīd ir pirmajā vietā Āzijā, bet pasaules rangā ieņem ļoti augsto 22. vietu. Otra Singapūras universitāte - Nanjangas Tehnoloģiskā universitāte (Nanyang Technological University) ir sestā spēcīgākā universitāte Āzijā un pasaules rangu tabulā ierindojas 39. vietā, apsteidzot daudzas ļoti prestižas Eiropas un Ziemeļamerikas universitātes. Nav noliedzams, ka šo universitāšu attīstīšana un ar tām saistītais tehnoloģiskais izrāviens nodrošina Singapūras ļoti straujo ekonomisko izaugsmi, par kādu daudzas Eiropas valstis, tai skaitā Latvija, var tikai sapņot. Jāpiebilst, ka vēl pavisam nesenā pagātnē Singapūra bija tālu atpalikusi no industriāli attīstītajām valstīm gan Āzijā, gan pasaulē kopumā. Turpretī šobrīd mums ir jāmācās no šīs relatīvi nelielās valsts, kā veidot uz attīstību vērstu valsts politiku.

Ir divas lietas, ko šajā sakarā mums Latvijā vajadzētu paturēt prātā. Pirmkārt, veidot efektīvu zinātnes attīstības stratēģiju, kuras centrā ir universitātes, un, otrkārt, beidzot atteikties no valsts pārmērīgās vēlmes regulēt zinātniskās pētniecības un izglītības procesu, bet gan izteikti pastiprināt prasības pēc rezultāta - labi sagatavota speciālista, kurš ir pieprasīts darba tirgū un spēj risināt valsts attīstības svarīgus uzdevumus gan ražošanā, gan arī humanitārajā jomā. Tāpat no zinātniskās pētniecības ir jāprasa labi saprotams un nomērāms rezultāts. Kritēriji, pēc kuriem šie rezultāti mērāmi, nav tālu jāmeklē. Gan veidojot universitāšu rangu tabulas un kā vienu no kritērijiem novērtējot augstskolu veiktspēju zinātnē, gan veicot dažādus zinātniskās un inovatīvās darbības izvērtējumus Eiropas Komisijā, šie kritēriji jau ir labi izstrādāti. Par piemēru varētu ņemt kaut vai divus 2014. gadā publicētos Eiropas Komisijas ziņojumus - Research and Innovation performance in the EU 2014. Innovation Union progress at country level un tai pašā gadā publicēto Innovation Union Scoreboard 2014. Starp citu, abos šajos ziņojumos par stāvokli mūsu valstī pētniecībā un inovatīvajā darbībā glaimojošā bija gaužām maz.

6. Nepieciešamā rīcība

Lai Latvija varētu kāpināt tempus augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju attīstībā un nesāktu nopietni atpalikt no citām Eiropas valstīm, ir nepieciešams beidzot izveidot jaunu Augstākās izglītības un zinātniskās darbības likumu. Šobrīd spēkā esošais ir Saeimā pieņemts 1995. gadā un ir neglābjami novecojis. Tas ir daudzas reizes mainīts un lāpīts. Šobrīd tas izskatās kā latviešu folklorā pazīstamais zirgu deķis - raibs un vienos ielāpos, un tāpat vairs neturas kopā. Jāveido pavisam jauns likums. Augstākās izglītības un zinātniskās darbības vienots likums! Tam ir skaidra motivācija. Labi funkcionējošās universitātēs mūsdienu Rietumu pasaulē nav iespējams atdalīt zinātnisko un pētniecisko darbību no izglītības procesa. Tā ir vienota sistēma, un kā tādai tai ir vajadzīgs vienots tiesiskais regulējums. Veidojot divus atsevišķus likumus - vienu zinātniskajai darbībai un otru augstākajai izglītībai, neizbēgami radīsies pretrunas, kas bremzēs abu jomu attīstību.

Lai likumu veiksmīgi pieņemtu, vispirms ir nepieciešama diskusija par pamatprincipiem. Ja tāda notiktu, tad arī likumu varētu veiksmīgi uzrakstīt. Atceramies - devītajā Saeimā jau tika iesniegts jauns Augstākās izglītības likums. Tas tika diskutēts divu Saeimas sasaukumu garumā un tā arī "nomira" nepieņemts. Iemesls pavisam vienkāršs. Vitāli nepieciešamās plašās nozares un sabiedrības diskusijas par topošā likuma pamatidejām nebija. Tādēļ diskusija sākās Saeimā likuma apspriešanas gaitā. Saeima tika bombardēta ar dažādiem viedokļiem gan vēstuļu formā, gan Saeimas atbildīgās komisijas sēdēs. Darbs iestrēga, un tālāk par dažu desmitu likuma pirmo pantu apspriešanu Saeimas komisija netika. Likuma projekts pēc vēlēšanām tika nodots nākamā sasaukuma Saeimai, bet tā virzība to pašu manis pieminēto iemeslu dēļ ātrāka nekļuva. Tad nāca ārkārtas Saeimas vēlēšanas un vienpadsmitā sasaukuma Saeima. Kā izrādījās, Saeimas kārtības rullis paredz, ka likumprojekts, ko Saeima nav spējusi pieņemt divu sasaukumu garumā, tālāk nav skatāms. Tādas arī bijā šā neveiksmīgā likumprojekta beigas.

Var izskanēt viedoklis, ka šādu kompromisu un likumu, kas apmierinātu lielāko daļu sabiedrības ļoti raibajā un sadrumstalotajā Latvijas augstākās izglītības un zinātnes telpā, atrast nav iespējams. Kā nekā starp vairāk nekā trīsdesmit Latvijas augstskolām ir gan lielas, starptautiski atpazīstamas universitātes, ir nozaru universitātes un augstskolas, ir reģionālās augstskolas un ir liels skaits privātu augstskolu, kas atšķirībā no lielākā skaita Eiropas un Ziemeļamerikas privātajām augstskolām nav bezpeļņas organizācijas, bet  darbojas peļņas gūšanai.

Ainu vēl raibāku padara tas, ka Latvijā pat lielās universitātes neatrodas vienas ministrijas pārraudzībā. Varētu saprast, ka ministrijām ir savas nozaru augstskolas. Nu, piemēram, Kultūras ministrijas pārziņā atrodas mākslas augstskolas. Var diskutēt, vai tas ir labi un vai tāda ir starptautiska pieredze, bet vismaz kaut kādu loģiku varētu saskatīt.

Taču situācija, kad universitātes, kuras gan pēc savas būtības, gan arī pēc Latvijas likumdošanas realizē daudzas studiju programmas daudzās zinātņu nozarēs, turklāt atrodas dažādu ministriju pakļautībā, izskatās pēc vēsturiska relikta, kas no pārvaldības viedokļa ir absolūts anahronisms. Kā komentēt, ka, piemēram, Veselības ministrija pārrauga juristu vai politologu sagatavošanu Latvijā un to pašu vienlaikus dara Izglītības un zinātnes ministrija? Nedomāju, ka šādā izglītības organizācijā var saskatīt kaut jel kādu loģiku.

Taču Latvijas Universitātes pieredze rāda, ka pat šajā raibajā un ļoti sadrumstalotajā situācijā ir iespējamas racionālas diskusijas un kompromisu atrašana starp visām ieinteresētajām pusēm. Pirms vairākiem gadiem mēs organizējām vairākas sarunas, kurās piedalījās gan universitātes, gan mazākas augstskolas, arī privātās augstskolas un vairāku ministriju ministri. Sarunu mērķis bija saskaņot viedokli, kā vajadzētu attīstīt augstākas izglītības telpu Latvijā. Kādam vajadzētu būt augstākās izglītības tiesiskajam regulējumam Latvijā. Tās nebija vienkāršas sarunas, bet tās parādīja, ka kompromisi un racionālas vienošanās ir iespējamas.

Taču izšķirošajai iniciatīvai ir jānāk no nozares atbildīgajiem politiskajiem spēkiem, gan no Izglītības un zinātnes ministrijas, gan arī no Saeimas un galvenokārt no Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas. Grūti iedomāties, ka ieinteresētās institūcijas vienas pašas var izveidot to darbību veidojošu normatīvo bāzi.

Protams, šajā jaunajā likumā būtu jāmodernizē augstskolu pārvaldības kārtība. Šobrīd likumā noteiktā ir ļoti demokrātiska, bet līdz ar to smagnēja un noteiktās situācijās neļauj augstskolām pieņemt lēmumus pietiekami dinamiski. Nereti tas arī liek aizdomāties par pieņemto lēmumu profesionālismu. Tādēļ ir jāmeklē jaunas formas un jauni risinājumi, lai atrastu pareizo balansu starp demokrātisku un vienlaikus dinamisku procesu pārvaldību augstākajā izglītībā.

Eiropas augstākās izglītības telpā šajā virzienā šobrīd tiek darīts ļoti daudz. Līdz ar to ir uzkrāta liela pieredze, ko vajadzētu kritiski analizēt un meklēt Latvijas apstākļiem optimālus risinājumus.

Ar pārvaldību cieši saistīts jautājums, kas prasa risinājumu, ir optimāls augstskolu finansēšanas modelis. Pavisam nesen savus secinājumus mums darīja zināmus Pasaules Bankas eksperti, kuri analizēja augstākās izglītības finansēšanas kārtību Latvijā. Augstāko izglītību piedāvāts finansēt, balstoties uz trim galvenajiem kritērijiem - finansēt noteiktu darba tirgus prasībās balstītu studiju vietu skaitu, vienlaikus papildu finansējumu piešķirot par mērāmiem uz izcilību vērstiem rezultātiem studijās un pētniecībā, kā arī finansēt iniciatīvas, kas ir vērstas uz izglītības satura un procesa uzlabojumiem un inovācijām.

Šī ir visnotaļ apsveicama iniciatīva. Taču tā rada arī pārdomas. Mēs labi apzināmies, ka jebkura procesa racionāls finansēšanas modelis nav iedomājams bez stratēģiska redzējuma, pie kāda rezultāta tam ir jānoved. Finansēšanas modelis nepastāv pats par sevi, bet ir tikai instruments noteiktas politikas īstenošanai. Šai politikai jābūt formulētai gan valsts stratēģiskās attīstības dokumentos, valdības plānos un jāsummējas likumos.

Un tas rada pārdomas. Šobrīd valdības deklarācijā un darbības programmā ļoti maz kas atrodams par augstāko izglītību un zinātni. Likums, kā jau konstatējām, ir novecojis, bet jauns netop. Jautājums - vai šajā periodā spēsim noteikt racionālus un uz attīstību vērstus kritērijus un indikatorus, pēc kuriem piešķirt izglītības izcilībai paredzēto finansējuma daļu un pēc kuriem atbalstīt inovācijas izglītībā?

Būtu žēl, ja mēs atkal nonāktu situācijā, kas nesenā pagātnē Latvijā augstākajā izglītībā un zinātnē jau vairākkārt ir piedzīvota, kad nosakām viegli mērāmus, bet nozari tikai pastarpināti raksturojošus kritērijus, pēc kuriem sadalām finansējumu, nevis tos indikatorus, kuri patiešām atspoguļo izcilību nozarē, taču kuru nomērīšanai vajag ieguldīt daudz vairāk darba un ir nepieciešamas profesionālas zināšanas. Izvēloties vienkārši mērāmos, bet nozares attīstībai nesvarīgus kritērijus, mēs riskējam ne tikai neveicināt augstākās izglītības un zinātnes attīstību, bet varam iegūt pat pretēju efektu un nozares attīstību kavēt. Jājautā, vai tas ir tikai patoloģisks slinkums un vēlme dzīvot, gaidot Laimes lāci?

Lai augstākā izglītība būtu kvalitatīva, valstī ir jānodrošina efektīva un objektīva kvalitātes kontroles sistēma. Augstākajā izglītībā tās būtiska komponente ir studiju programmu akreditācijas un licencēšanas sistēma. Pēdējos gados ap to ir lauzts daudz šķēpu, taču galvenā problēma joprojām nav atrisināta. Tās būtība ir nepieciešamība sabalansēt zināšanas par Latvijas attīstības prioritātēm un izvairīšanos no interešu konflikta lēmumu pieņemšanas procesā. Mazajā Latvijā to nav viegli izdarīt. Katrā nozarē pieejamo ekspertu skaits ir ļoti ierobežots, un tie neizbēgami ir saistīti ar vienu vai otru izglītības iestādi.

Latvijas Universitātes pieredze rāda, ka tieši interešu konflikts ir tas, kas pašreiz Latvijā visvairāk traucē pieņemt racionālus lēmumus par vienas vai citas studiju programmas attīstību augstskolās.

7. Nobeigums

2014. gadā Latvijas Universitāte – vienīgā Latvijas klasiskā tipa nacionālā zinātnes universitāte - svinēja savu 95. gadadienu. Tā bija mūsu izvēle. Varējām arī atzīmēt 152 gadus kopš augstskolas pastāvēšanas. Tā bija arī Latvijas Universitātes dibinātāju izvēle, kuri 1919. gadā tā izlēma. Šobrīd, tuvojoties Universitātes simtgadei, varam jautāt, vai šī izvēle ir attaisnojusies, vai no jauna dibinātā nacionālā Latvijas Universitāte ir ieņēmusi Eiropā un pasaulē to vietu, kādu tai redzēja tās dibinātāji?

Par spīti vēstures peripetijām, sarežģītajai situācijai un nacionālo mācībspēku trūkumam Universitātes pastāvēšanas pirmajos gados, politisko varu apzinātiem centieniem nepieļaut Universitātes attīstību kā intelektuālās domas centram, no tās atdalot medicīnas studijas un vēlāk arī inženierstudijas Padomju laikā, par spīti neprofesionālismam augstākās izglītības sistēmas veidošanā pēcpadomju laikā, Latvijas Universitāte ir ieņēmusi redzamu vietu Eiropas augstākās izglītības telpā. Tā turpina strauji attīstīties, uzrādot aizvien labākus rādītājus gan starptautiskos izvērtējumos, kas tiek veikti pēc Latvijas valsts pasūtījuma, gan arī starptautiskos universitāšu rangos.

Tas kļuvis iespējams, pateicoties tās studentu gribai iegūt teicamu izglītību, mācībspēku vēlmei būt pasaules zinātnes apritē kā līdzvērtīgiem spēlētājiem un visu darbinieku entuziasmam.

Vivat, crescat, floreat Universitatis Latviensis et Aeternum!

Tālākai lasīšanai

1. Jānis Stradiņš, Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā. Latvijas Vēstures institūta apgāds, Rīga 2009, 640 lpp.

2. Charles Homer Haskins, The Rise of Universities. Transaction Publishers, New Brunswick, London, 2007, 134 pages.

3. Per Bolin, Between National and Academic Agendas. Sodertorns hogskola, 2012, 345 pages.

4. Mariss Vētra, Rīga toreiz: atmiņas. "Grāmatu draugs", 1955. 328 lpp.

5. Latvijas Universitāte divdesmit gados 1919-1939. Latvijas Universitāte, Rīgā, 1939, 1. sējums 920 lpp, 2. sējums 647 lpp.

6. Latvijas Universitātes vēsture, http://vesture.lu.lv

7. Rising Above the Gathering Storm, Energizing and Employing America for a Bright Economic Future. National Acacemy of Sciences, 2010, 104 pages

8. Vannevar Bush, Science, the endless frontier. A Report to the President on a Program for Postwar Scientific research, July 1945, 252 pages.

9. QS Top Universities 2014, http://www.topuniversities.com/university-rankings

10. QS Top Universities, New Ranking of Universities in Emerging Europe and Central Asiahttp://www.topuniversities.com/student-info/university-news/new-ranking-...

11. European Commission, Research and Innovation performance in the EU 2014, Innovation Union progress at country level, 364 pages

12. European Commission, Innovation Union Scoreboard 2014, 100 pages

13. World Bank Reimbursable Advisory Service on Higher Education Financing in Latvia, Higher Education Financing in Latvia: Final Report, 2014, 79 pages

14. Augstskolu likums, http://likumi.lv/doc.php?id=37967

15. Izglītības likums, http://likumi.lv/doc.php?id=50759

Publicēts grāmatā Zinātnes un kultūras mijiedarbība Latvijā un pasaulē. Jāņa Stradiņa gada grāmata. Latvijas Universitātes apgāds. 2015. 29-52

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Tas, ka cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...

21

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

FotoĻoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā, draud pasaulei ar atomieročiem (!!!), Eiropas Savienība noslīkusi ciniskā reālpolitismā - sludina demokrātiju, bet ļauj agresorvalsts Krievijas izvarotajai Ukrainai noasiņot.
Lasīt visu...

21

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

FotoKārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts piespraustais Sarkanās zvaigznes ordenis.
Lasīt visu...

21

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

FotoPēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma tendence un Jaunā Vienotība kā Vienotības turpinājums daudzos punktos riskē kopēt jaunlaiku vēstures beznosacījuma politisko flagmaņu Latvijas ceļa un Tautas partijas attīstības dinamiku.
Lasīt visu...

15

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

FotoŠodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību - Delna ziņojumus par stāvokli korupcijas novēršanas jomā. Latvijā situācija gadu garumā lēnām uzlabojas, taču diemžēl progress ir tik lēns, ka būtībā situācija stagnē.
Lasīt visu...

21

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

FotoPatiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi – šo ziņu nevis saņemt personīgi, bet izlasīt medijos.
Lasīt visu...

20

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

FotoReaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret šādu praksi.
Lasīt visu...

21

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

Foto„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā, nedz Aizsardzības ministrijas lēmumu sekās un to ietekmē uz reģionu, nedz politisko un ekonomisko procesu loģikā, bijušais Saeimas priekšsēdētājs Edvards Smiltēns izrauj no konteksta vārdus "aizsardzība", "agresija", "Latgale" un "Krievija" un sarindo tos viņam ērtā, pareizā un saprotamā kārtībā - Nacionālās Drošības Apdraudējums. Un ar šo nožēlojamo secinājumu steidz dalīties ar Valsts drošības dienestu (VDD)!
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...