Iesaki rakstu: 
Triumfs var būt ne tikai spīdoši pozitīvi panākumi. Triumfs var būt arī spīdoši negatīvi panākumi. Latviešu inteliģence to ir vairākkārt krekstoši pierādījusi, spīdoši triumfējot tādā spīdoši negatīvā jomā kā nacionālā nodevība. Vispirms triumfs tika sasniegts, ar eksaltētu dvašu atsakoties no valsts suverenitātes un iestājoties eiropeiskajā „padomju savienībā”. Triumfs tika sasniegts, latus nomainot ar eiro. Triumfs tika sasniegts Latvijas zemes iztirgošanā ārzemniekiem. Tagad ir pienākusi kārta nacionālās nodevības spīdošam triumfam attieksmē pret latviešu valodu.
Tātad pret to, ko latvieši un tās inteliģence visu laiku ir sludinājusi kā tautas vislielāko dārgumu, kuru neviens nevar atņemt tautai. Tagad izrādās, ka tautas vislielāko dārgumu atņemt nemaz nav vajadzīgs. Tautas inteliģence pati atdos citiem tautas vislielāko dārgumu, nacionāli nodevīgi izturoties pret latviešu valodu, kas pašlaik notiek „diskusijā” par valsts valodas prasmi augstskolu rektoriem.
Nacionāli visnodevīgāk kā parasti rīkojas valdošā kliķe ar vienoto vienotību priekšgalā. Nacionālajiem nodevējiem šadurskiem un citiem neko neizsaka tas, ka latviešu valoda ir latviešu nacionālās identitātes pamats. Tā ir svēta atziņa latviešu tautā. Šī svētā atziņa ir bijusi tautas spēka neizsīkstošs avots visgrūtākajos laikos, piedzīvojot kolonizāciju, dzimtbūšanu, inkorporāciju, okupāciju, ģeopolitisko okupāciju. Taču šadurski un citi latviešu pelēkie un superpelēkie „intelbeņķi” ir spējīgi uzspļaut šai latviešu tautas svētajai atziņai.
Latviešu tauta no savas kultūras vērtībām latviešu valodu visvairāk sargā, cenšoties nepieļaut tās neatzīšanu, necienīšanu, apsmiešanu, nicināšanu, nezināšanu, dzīvojot un strādājot Latvijā. Jau no „perestroikas” gadiem latviešu valodas jautājums ir bijis valsts politikas dienaskārtības pirmajās pozīcijās. Tika pieņemts Valodu likums, Valsts valodas likums, MK noteikumi par valsts valodas zināšanu apjomu, sāka darboties Valsts valodas centrs. Savukārt zinātnieki par latviešu valodu kā nacionālās identitātes pamatu ir sarakstījuši daudzus rakstus, kas apkopoti vairākās grāmatās. Latviešu valodas prasme ir galvenais kritērijs cittautiešu integrācijā LR nācijā.
Droši var teikt, ka pēcpadomju gados ap latviešu valodu ir izveidojusies savdabīga subkultūra. Tajā ietilpst ne vien tik tikko minētie valstiskie un zinātniskie pasākumi. Dažādu pasākumu uzskaitījumu varētu turpināt. Bet tas nav vajadzīgs. Šiem pasākumiem vairs nav nekādas vērtības. Tos varam norakstīt, iemest krāsnī, iesviest atkritumu tvertnē. Latviešu valoda pašlaik piedzīvo nacionālo nodevību. „Vienotības” rūdītie nacionālie nodevēji ir nobrieduši nodot latviešu tautas vislielāko dārgumu – latviešu valodu, LR valsts valodu.
Visriebīgākais ir tas, ka latviešu valodas nodevība izvēršas izglītības sfērā. Tātad izvēršas tajā sfērā, kurā ir jābūt viskonsekventākajiem savās lingvistiskajās prasībās. Izglītības iestāžu loma valodas attīstībā nevienam nav īpaši jāpaskaidro. To katrs saprot.
Katrā ziņā jāsaprot ir vēl viens moments. „Liberāli” izturoties pret rektoru valsts valodas prasmi, tiek neglābjami grauta latviešu valodas reputācija. Pat vēl sliktāk. Faktiski tiek neglābjami grauta ne tikai latviešu valodas reputācija, bet latviešu tautas un latviešu valsts reputācija. Ārzemnieki nav muļķi. Viņi lieliski redz, kāda vērtība patiesībā ir tautas valodai latviešu aprindās. Atļauja rektoriem Latvijā strādāt bez valsts valodas zināšanām visdziļākajā būtībā liecina par latviešu morālo nestabilitāti un nacionālo vērtību nestabilitāti. Izrādās, latvieši tikai tēlo savas valodas milzīgo mīlestību. Izrādās, latviešiem viņu valoda nemaz nav tik dārga manta. Latviešiem viņu valoda nav nacionālā patriotisma elements.
Noteikti kaut kas nav kārtībā ar ārzemniekiem, kuri bez latviešu valodas zināšanām Latvijā uzdrošinās sēsties rektora krēslā. Esmu stingri pārliecināts par viņu teicamo informētību. Viņi teicami zina, ka nevienā citā valstī tas nav iespējams. Rektoram ir jāzina valsts valoda. Par to nevar būt ne mazāko šaubu. Latvijā rektoram ir jāprot valsts valoda augstākā līmeņa zemākajā pakāpē (C1): „persona spēj brīvi sarunāties, pietiekami izvērsti izteikt un pamatot savu viedokli par dažādām tēmām, lasa un saprot dažāda satura un sarežģītības tekstus, spēj uzrakstīt dažādus lietišķos rakstus (piemēram, ieteikumus, raksturojumus, oficiālas vēstules), kā arī citus tekstus, bez grūtībām uztver un saprot dabiskā un raitā tempā runātus atšķirīgas struktūras tekstus par dažādām tēmām”.
Vienotās vienotības nacionālajiem nodevējiem uzstājīgi un kategoriski pievienojās viens „akadēmiskais intelbeņķis”. Portāls „Delfi” vēstīja: „ Augstās latviešu valodas zināšanu prasības Latvijas augstskolu akadēmiskajam personālam ir jāatceļ nekavējoties, LNT raidījumā "900 sekundes" sacīja Latvijas Rektoru padomes ģenerālsekretārs Jānis Bernāts.”
Kā redzam, sākusies ir vētraina sacensība nacionālajā nodevībā. Kungs prasa atcelt prasības latviešu valodā ne tikai rektoriem, bet visam akadēmiskajam personālam. Vienotās vienotības ministrs Šadurskis cīnās tikai par rektoru tiesībām nezināt latviešu valodu: „Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis (V) nolēmis tomēr virzīt Andersu Pālzovu atkārotai apstiprināšanai Rīgas ekonomikas augstskolas ("SSE Riga") rektora amatā, pirmdien vēstī LNT ziņu raidījums.
Šāds lēmums pieņemts, nesagaidot no Pālzova apliecinājumu, ka viņa latviešu valodas prasmes atbilst augstajam standartam, ko paredz valdības noteikumi.”
No nacionālo nodevēju goda, protams, negrib atpalikt LR parlaments: „Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija plāno varētu rosināt grozījumus Augstskolu likumā, lai risinātu situāciju saistībā ar ārvalstu akadēmiskā personāla piesaisti, sacīja komisijas vadītāja Ilze Viņķele (V). Politiķe sacīja, ka Latvijā patlaban ir ļoti strikts (!?), sens (!?) un konservatīvs (!?) regulējums attiecībā uz ārzemju akadēmiskā personāla piesaisti, uz ko esot vērsusi uzmanību arī Augstākās izglītības padome (AIP) un Latvijas Rektoru padome. Tas ierobežo Latvijas augstskolu iespēju paaugstināt kvalitāti (!?), lai nopietni cīnītos par pakalpojumu eksportu (!?), kas ir nepieciešams, strauji samazinoties vietējo studentu skaitam.”
Viņķeles kundze, saprotams, bez šausmīgām dumjībām neko nespēj pateikt. Nacionālā nodevība iet roku rokā ar prāta impotenci.
Vēsture atkārtojas, - latviešiem nekad nav bijis nacionālo nodevēju deficīta. Lūk, vēl viens piemērs: „Partija "Latvijas attīstībai” vērsusies pie premjera Māra Kučinska (ZZS) un izglītības un zinātnes ministra Kārļa Šadurska (V), aicinot veikt grozījumus Ministru kabineta noteikumos, portālu "Delfi" informēja partija.[..] „Konkrētā norma rada nopietnus riskus Latvijas augstākās izglītības kvalitātei un konkurētspējai starptautiskā mērogā," skaidro partijas "Latvijas attīstībai" vadītājs Juris Pūce. "Mēs aicinām premjeru un izglītības ministru nekavējoties veikt atbilstošos grozījumus MK noteikumos, lai Latvijas augstskolas varētu piesaistīt augsta līmeņa speciālistus, tādējādi ceļot gan iestāžu izglītības kvalitāti, gan to starptautisko konkurētspēju.""
No vienas puses nacionālo nodevēju aktivizēšanās ir apsveicama. Tuvojās vēlēšanas. „Diskusija” par rektoru latviešu valodas zināšanām elektorātam skaļi atgādina, par kuriem tautas kalpiem atkal nāksies patriotiski balsot. „Diskusija” latviešiem palīdz orientēties savas inteliģences vērtīgākajā slānī.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
