Nacionālās apvienības aizsardzības ministra kandidātam Krēsliņam liegta NATO pielaide
PIETIEK04.10.2011.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Nacionālās apvienības kandidātam uz aizsardzības ministra amatu Kārlim Krēsliņam savulaik nav piešķirta pielaide NATO noslēpumiem, kuras iegūšana arī ir nepieciešams priekšnoteikums tam, lai vadītu Aizsardzības ministriju. Pats Krēsliņš pieļauj, ka pagātne padomju armijā pulkveža pakāpē viņu var neizlaist cauri NATO pārbaužu sietam, bet nekādu sakaru ar nedraudzīgu valstu specdienestiem viņam neesot.
Ja Nacionālā apvienība piedalīsies jaunajā valdības koalīcijā, aizsardzības ministra amats Krēsliņam būs viena no tās prioritātēm, iepriekš Pietiek norādījuši šī politiskā spēka pārstāvji. Pats Krēsliņš gadu gaitā mainījis skaidrojumus, kādēļ 2004. gada janvārī, divus mēnešus pirms brīža, kad Latvija kļuva par NATO dalībvalsti, viņam pēkšņi bija jāpamet Nacionālo bruņoto spēku (NBS) štāba priekšnieka amats. Valdība tobrīd steigā veica NBS augstāko virsnieku rotāciju, Krēsliņu pārceļot Nacionālās aizsardzības akadēmijas rektora amatā.
Pirms vairākiem gadiem Krēsliņš Latvijas Avīzei atzina, ka šai rotācijai piekritis nelabprāt, jo tā bijusi pazeminājums, turklāt viņš zaudējis finansiāli. Tagad Krēsliņš Pietiek apgalvo, ka no NBS uz akadēmiju aizgājis pēc paša vēlēšanās. „Tur nekā nebija apakšā, es vienkārši atgriezos akadēmijā, kuras izveidē biju piedalījies,” saka Krēsliņš.
Tomēr jau gadu vēlāk – 2005. gadā – arī Nacionālās aizsardzības akadēmijas amats Krēsliņam bija jāpamet. Tobrīd Krēsliņš intervijā Latvijas Avīzei pieļāva, ka viņam kā bijušajam padomju virsniekam un militārajam pasniedzējam liegta pieeja NATO informācijai. Tagad sarunā ar Pietiek viņš noliedz, ka nav vēlējies saņemt NATO pielaidi un Satversmes aizsardzības birojs (SAB) to nav piešķīris. „Es aizgāju vēl pirms NATO, tātad man viņa nebija vajadzīga. Ja es būtu palicis tajā amatā, tad man viņa būtu vajadzīga,” skaidro Krēsliņš.
No NBS štāba priekšnieka amata darbā uz Nacionālās aizsardzības akadēmiju Krēsliņu valdība pārcēla 2004. gada janvārī, tikai divus mēnešus, pirms Latvija oficiāli kļuva par NATO dalībvalsti. Informēti avoti Pietiek norādījuši, ka pēkšņās rotācijas iemesls bijusi Krēsliņa neatbildība jaunajiem, saistībā ar NATO integrāciju apstiprinātajiem pielaižu izsniegšanas kritērijiem.
To, ka gadu vēlāk no Nacionālās aizsardzības akadēmijas rektora amata Krēsliņam bija jāaiziet nesaņemtās NATO pielaides dēļ, tolaik publiski paziņoja Aizsardzības ministrijas vadība. „Mēs ļoti augstu vērtējam Kārli Krēsliņu, kurš devis milzīgu devumu bruņoto spēku konceptuālā plānošanā, Latvijas sagatavošanā NATO un jauno virsnieku audzināšanā. Cienot brigādes ģenerāli, mēs izvēlējāmies korektāko ceļu un no rektora amata atcēlām, viņu pensionējot, nevis par atcelšanas iemeslu minot NATO pielaides liegšanu. Man ir informācija, ka to zināja arī pats Kārlis Krēsliņš. Taču viņš izvēlējās runāt, un mēs viņa izvēli respektējam. Es saprotu, ka viņš jūtas aizvainots,” 2005. gadā notikumu gaitu presē komentēja toreizējais Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Edgars Rinkēvičs.
NATO pielaide ir nepieciešams priekšnoteikums, lai ieņemtu aizsardzības ministra amatu. Valsts prezidents Andris Bērziņš izteicies, ka pirms jaunās valdības apstiprināšanas pieprasīs no drošības dienestiem izvērtējumu, vai kandidātiem nav problēmu ar pielaižu saņemšanu. Šobrīd Krēsliņam esot pielaide valsts noslēpumam, bet viņš Pietiek atteicās izpaust – kura līmeņa pielaide tā ir. Pielaide NATO noslēpumiem Krēsliņam nekad nav bijusi.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
