Iesaki rakstu: 
Šo nerakstīju un nepublicēju pirms devītā maija un devītajā. Dažām dienām bija jāpaiet, lai ir objektīvāks redzējums un iespējams skats ne tikai no iekšas, bet arī no malas. Man bija nepieciešamas dažas dienas pārdomām.
Pirms kāda laika kādas valsts prezidents jautāja sev un citiem: kas es esmu...?
Var šķist, ka tas ir mazsvarīgs jautājums, kas esmu es, kas ir tie citi un ko tie ziemā ēd. Bet tā var šķist, tikai pavirši palūkojoties šai virzienā. Patiesībā šai jautājumā sīkumu nav. Te viss ir svarīgi, jo pavirša attieksme rada asiņainas sekas, daudz ciešanu un netaisnību.
Dzīres
9. maijs jeb uzvaras dienas svinības no svinībām un piemiņas jau sen ir pārtapis par uzvarētāju pašidentifikācijas rituālu. Pat par dzīrēm. Tā tālredzīgi bija ieplānojusi padomju valsts vadība. Viņi zināja, ka nekādas uzvaras nav un ka tie, kurus uzvarēja, tomēr dzīvo labāk.
Padomju varai var daudz ko pārmest, bet tā rīkojās tālredzīgi, prata veidot nākotni. Tālredzīgi tika izveidots Kalna Karabahas konflikts un citi. Tālredzīgi tika radīta Krimas piederības «problēma». Šo uzskaiti varētu turpināt vēl ilgi, un vienalga kāda no bumbām ar laika degli paliks neminēta.
Padomju cilvēkam pēc Padomju Savienības izjukšanas ir nepieciešama identifikācija. Katrs mēs gribam, lai mums ir kāda valstiskā piederība, piederība ģimenei. Mēs visi vēlamies, lai mūsu bērni ir un paliek tikai mūsu bērni. Mēs saviem bērniem piešķiram vārdus, tiem atļauju neprasot un citādi nesaskaņojot, jo tie taču ir mūsu bērni. Arī dzīvību mēs viņiem dodam, jo mēs šai ziņā esam radītāji ar mazo burtu.
Daudz ir runāts par tautām, par to, kas tām raksturīgs, kāda uzvedība tām piemīt. Kādu mūziku un dziesmas šī tauta ir radījusi. Bet vai tas ir nemainīgi?
Kas kopīgs?
Padomāsim, kas kopīgs ir Spartas laika grieķim ar šodienas grieķi? Kas kopīgs Romas impērijas pilsonim un šodienas itālim? Tikai un vienīgi tas, ka viņi dzīvo aptuveni vienā un tai pašā vietā. Ēdieni šobrīd ir citi, uzvedības normas citas, citas dejas un dziesmas. Pat izskats ir citāds. Šo varam attiecināt uz vairumu tautu pasaulē.
Tas nozīmē, ka tautas, kā arī to valodas nemitīgi mainās. Parasti šīs maiņas notiek dažādu vardarbību rezultātā, un tur, kur vardarbības ir bijis mazāk, arī izmaiņas konkrētu tautu šai ziņā ir mazāk skārušas. Tur, kur dabas apstākļu vai ģeogrāfiskā izvietojuma dēļ kāda teritorija ir iekārojamāka, vardarbības ir bijis ļoti daudz. Šodienas angļi nespētu saprast, ko runāja šīs salas iemītnieki pirms kādiem tūkstoš gadiem. Daudzi no britiem pat nespēj saprast vēl nesen dzīvojušu un rakstījušu Šekspīru.
Kas esam?
Turpinot šo domu, ja pajautāsim poļiem, kas ir polis, iespējams, ka atbilde būs aptuveni šāda – poļi ir tie, kas ir katoļi un ģimenē runā poliski. Ja jautāsim gruzīniem, tad, viņuprāt, gruzīni ir carienes Tamāras un Dāvida pēcteči. Francūži ir Lielās franču revolūcijas pēcteči un impērijas mantinieki. Amerikāņi ir Amerikas revolūcijas un Neatkarības kara bērni.
Katrai tautai un nācijai ir kāds vēsturisks pavērsiens, no kura tā skaita savu identifikāciju. Visiem ir kāds atskaites punkts. Tā var būt arī Saules kauja, bet jebkurā gadījumā tas ir kāds būtisks notikums tautas dzīvē, kāds būtisks pavērsiens.
Ja jautāsim padomju cilvēkam, kaut Padomju Savienības formāli vairs nav, kas jūs esat, atbilde būs vienkārša: mēs bijām Lielās oktobra revolūcijas bērni, un nu mēs esam tie, kuri 1945. gada 9. maijā sakāva fašismu un atbrīvoja Eiropu no brūnā mēra. Atbrīvoja pusi Eiropas, un cilvēcei par to mums ir jābūt pateicīgai.
Uzvarētāji
Viss, kas bija līdz 1945. gada 9. maijam, tiek uzskatīts par juku laikiem, par padomju tautas veidošanos posmu. Notikumi pēc šī datuma jau ir atskaites punkts tam, ka padomju cilvēks tiek pārdēvēts par krievu nāciju. Pamēģiniet ielūkoties, kāda zināma krieva radurakstos. Vienam senči būs kalmiki, citam kaukāzieši, vēl citam somi vai karēļi, būs arī pa kādam vācietim. Šodien viņi sevi sauc par krieviem un jūtas piederīgi krievu nācijai. Viņi klausās krievu mūziku, ēd, kā viņi domā, krievu ēdienus un pēc Maskavas kremļa pulksteņa sagaida jauno un pavada veco gadu.
Viņuprāt, krievi ir tie, kuri uzvarēja, tātad uzvarētāji. Uzvarētāju nācija. Liels gods ir piederēt uzvarētāju nācijai.
Ja padomju nācija sāka veidoties 1917. gadā, tad krievu nācija sāka veidoties 1945. gadā. Nāciju vieno kopīgas vērtības un kopīgs ienaidnieks. Pie ienaidniekiem piederam arī mēs, tāpēc neesiet naivi, nepieradināsiet!
Glorifikācija
Ja pieņemam, ka viņi ir pašu izdomātas uzvaras bērni, tad tas izskaidro militārismu, tieksmi glābt cilvēci, palīdzēt nelūgtiem. Tas izskaidro un pamato uzvaras glorifikāciju un mazgadīgu bērnu ekspluatāciju un izmantošanu uzvaras kulta propagandā.
Viņi neslēpj, ka var atkātot! Ko atkārtot? Radīt jaunu identitāti atbilstoši laikmetam. Uzdrošinos apgalvot, ka šī nācija pārdzimst ik pa laikam, kad ir pakļautas kārtējās teritorijas un tur dzīvojošie iznīcināti vai pārkrievoti, tad veidojas jauna identitāte.
Latvieši
Ja tā ir patiesība, tad arī latviešiem ir vairāki datumi, pēc kuriem veidojas latviešu identitāte. Kurš datums ir tas, kurš veido šodienas latvieti? 14. jūnijs, 17. jūnijs, 25. marts vai 1. jūlijs, vai Astoņpadsmitais novembris?
Ir teikts, ka tu esi tas, ko tu ēd. Daudziem latviešiem latviešu nacionālajos svētkos Jāņos un Līgo mīļš ir latviešu «nacionālais ēdiens» – šašliks, ikdienā par latviešu ēdieniem ir kļuvuši soļanka, rasoļņiks, pelmenis un kartupelis frī ar kečupu. Arī pica.
Izvēle
Kas mēs esam, jeb ko par sevi domājam? Kas un kādi vēlamies būt, nosaka, ko darām un darīsim. Mēs paši izvēlamies, kas mums ir labi, derīgi un kas kaitīgs un nevēlams.
Bieži, ienākot veikalā, domājam, ka paši izvēlamies, ko pirkt, bet patiesībā mums jau sen ir iestāstīts, kas ir jāpērk. Vai to, kas mēs esam un kurš datums veido šodienas latvieti, izvēlamies mēs, jeb to jau kāds cits mums nelabvēlīgs spēks ir mums iestāstījis?
Runā, ka esam vergu tauta, septiņsimt gadus vergojuši vāciešiem, runā arī, ka esam Lāčplēša, streļķu un leģionāru pēcteči. Katrs mēs varam izvēlēties, kas vēlamies būt, un atbilstoši savai izvēlei dziedāt, dejot, izvēlēties ēdienus un pasaules skatījumu.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
