Nacionālā aviokompānija „airBaltic” tās valdes priekšsēdētājam Gausam pērn samaksājusi 1,3 miljonus eiro
PIETIEK02.07.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
1 301 861 eiro – šāda ir kopējā summa, ko nacionālā aviokompānija airBaltic pērn samaksājusi tās valdes priekšsēdētājam Aleksandram Gausam. Salīdzinājumā ar pagājušo gadu viņš saņēmis vēl par 141 925 eiro vairāk.
Visvairāk Gauss pērn saņēmis nevis algā („tikai” 578 490 eiro), bet gan prēmijā, kuras apjoms pērn sasniedzis 669436 eiro. Salīdzinoši niecīga bijusi kompensācija par veselības apdrošināšanu – 53 935 eiro.
Gadu iepriekš šīs summas bija attiecīgi 579 072 eiro (alga), 548 730 eiro (prēmija) un 32 213 eiro (kompensācija par veselības apdrošināšanu).
„Vajadzētu pievērst nopietnu uzmanību faktam, ka airBaltic pretēji iepriekš solītajam ir pārdevuši visas savas lidmašīnas (vienlaicīgi “uzskrūvē” pārdošanas ciparus, kas svarīgi valdes gada bonusiem) un īrē tās atpakaļ,” – tā Gausa saņemto milzīgo „prēmiju” pirms dažām dienām skaidroja kāds Pietiek lasītājs. Tikmēr oficiālā nostāja ir – sabiedrībai nav nekādas daļas par to, kas un kā aprēķina airBaltic vadības atalgojumu.
Valstij piederošās un tās vēlreiz no bankrota paglābtās akciju sabiedrības Air Baltic Corporation (airBaltic) vadības iespaidīgo algu veidošanās mehānisms ir komercnoslēpums un nav sabiedrības darīšana, - šādi 2017. gadā pērn paziņoja gan toreizējais nacionālās aviokompānijas preses sekretārs Jānis Vanags, gan aviokompānijas kapitāldaļu turētāja – Satiksmes ministrijas valsts sekretārs Kaspars Ozoliņš. Šī nostāja ir spēkā arī pašlaik.
Pietiek jau ir aprakstījis, ka airBaltic vadības atalgojuma izmaiņās ne vienmēr ir acīmredzama saistība ar uzņēmuma oficiālajiem darbības rādītājiem. Piemēram, 2014. gadā uzņēmuma apgrozījums no 278,8 miljoniem eiro gadu iepriekš samazinājās līdz 254,1 miljonam eiro – tātad par nepilniem deviņiem procentiem.
Savukārt airBaltic valdes priekšsēdētāja Gausa atalgojums 2015. gadā (kad tam it kā būtu jābūt atkarīgam tieši no 2014. gada darbības rezultātiem) saruka no 935 līdz 844 tūkstošiem eiro – gandrīz par desmit procentiem.
2015. gadā saruka arī valdes locekļa Martina Sedlacka gada atalgojums – no 520 līdz 485 tūkstošiem eiro, toties šajā pašā laikā trešā uzņēmuma valdes locekļa Vitolda Jakovļeva atalgojums no 358,9 tūkstošiem eiro 2014. gadā pieauga līdz 362,7 tūkstošiem eiro 2015. gadā.
Kā oficiāli skaidro Satiksmes ministrijas valsts sekretārs, „valdes locekļu atalgojums ir strukturēts tā, lai veicinātu airBaltic pelnītspēju un darbību ilgtermiņā, un sastāv no fiksētās un mainīgās daļas. Atalgojuma mainīgā daļa atkarīga no rezultatīvajiem rādītājiem tādās jomās kā l) finanšu rezultāti, 2) privātā investora piesaiste, 3) drošības un operacionālie rādītāji un 4) klientu un darbinieku apmierinātība”.
Taču neko sīkāk atklāt nevarot, jo „ar valdes locekļiem noslēgtie līgumi nosaka, ka jebkādas līguma detaļas nav izpaužamas”, - vien to, ka airBaltic valdes atalgojuma rādītājus „saskaņā ar Komerclikumā noteikto kompetenci un airBaltic korporatīvās pārvaldības standartiem nosaka airBaltic padome”.
Savukārt uzņēmuma padomei algu jau 2012. gadā noteikusi Satiksmes ministrija, - pēc pārrēķināšanas eiro tā ir tāpat iespaidīgie 3557 eiro mēnesī padomes priekšsēdētājam un 3201 eiro padomes loceklim. Ministrija šīs algas pamato ar „tādiem apsvērumiem kā padomes locekļu noslodze airBaltic pārmaiņu procesa uzraudzībā, salīdzinoši ar citu līdzvērtīgu uzņēmumu padomes atbildību un atlīdzību”.
Seko mums 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
