Iesaki rakstu: 
Ideoloģiskie apsvērumi ir svarīgi, bet ne vienīgie, kādēļ VDK tik ļoti uzmanīja un pārbaudīja Maskavas Valsts universitātes (MVU) studentus. Mūsdienās atklātībā ir parādījušies fakti, ka padomju režīma laikos MVU un līdzīgo P. Lumumbas Tautu draudzības universitāti īpaši uzmanīja PSRS VDK 5. pārvaldes 3. nodaļa. Vervēšana bija gandrīz masveidīga gan starp mācībspēkiem, gan studentiem. Vislielākā uzmanība tika pievērsta okupēto republiku un ārvalstu studentiem. Protams, šobrīd nav iespējams pateikt, vai S.V. tika vervēta un vai tika savervēta? Tomēr ir skaidrs, ka viņa pavisam noteikti bija Maskavas VDK (Padomju Savienības slepenpolicijas) uzmanības lokā. Šobrīd atklājies, ka viņas vīrs bija reģistrēts kā VDK ziņotājs.
PSRS VDK tolaik bija viens no spēcīgākajiem izlūkdienestiem pasaulē, un tajā strādāja rafinēti aģentu vervēšanas speciālisti. Viens no čekistu uzdevumiem bija gatavot no studentiem tā dēvētos „guļošos aģentus.” Viņiem pēc atgriešanās savā valstī bija aktīvi jāveido karjera un jācenšas iegūt pēc iespējas ietekmīgākus un nozīmīgākus posteņus savās mītnes zemēs. Karjeras veidošanas laikā Krievijas drošības iestādes ar viņiem nesazinājās, lai neapdraudētu. Kontakti tika atjaunoti tikai tad, kad viņi ieguva nozīmīgus posteņus, amatus vai pieeju svarīgai informācijai.
Atkal – nevar un nedrīkst bez pierādījumiem pārmest S.V., ka viņa toreiz būtu savervēts kā „guļošais aģents”, tomēr šāda iespējamība ir ļoti augsta, īpaši zinot VDK īpašās aģentu vervēšanas prasmes. Vervēšanas laikā čekistiem allaž bija upuriem sagatavoti „piedāvājumi, no kuriem atteikties ir neiespējami”.
S.V. universitātes biedri - VDK virsnieks un ietekmīgs putinists
Nākamais apdraudējuma avots ir S.V. bijušie studiju biedri un viņu pierādāmi ciešās saites ar padomju un vēlāk Krievijas spiegu dienestiem. Aukstā kara laikā uz ASV aizbēgušais kādreizējais augsta ranga čekists, VDK ģenerālmajors Oļegs Kalugins liecina, ka spiegošanā bija iesaistīta vairāk nekā puse no Padomju Savienības ziņu aģentūras TASS un APN ārzemju nodaļu darbiniekiem. Liela daļa no viņiem bija mācījušies tajā pašā MVU Žurnālistikas fakultātē. Tādēļ mēs diezgan droši varam apgalvot, ka vairāki kādreizējie S.V. studiju biedri šobrīd ir kaut kādā veidā saistīti ar Krievijas izlūkdienestiem.
To apliecina arī salīdzinoši nesen uz Rietumiem pārbēgušais VDK virsnieks, bijušais spiegs un MVU Žurnālistikas fakultātes absolvents Aleksandrs Vasiļjevs. Viņš ieguva žurnālista diplomu tajā pašā MVU burtiski pāris gadus pirms S.V. Cits, daudz spilgtāks MVU Žurnālistikas fakultātes absolvents ir Rietumos un Latvijā labi pazīstamais, ārkārtīgi ietekmīgais „putinists” Dmitrijs Rogozins. Par žurnālistikas un spiegošanas arodu ārkārtīgi ciešo tuvību liecina arī fakts, ka VDK ģenerālis Vjačeslavs Kevorkovs ilgus gadus bija arī PSRS un Krievijas lielākās ziņu aģentūras - TASS ģenerāldirektora vietnieks un vēlāk TASS un ITAR-TASS Vācijas, Austrijas un Šveices reģionālo nodaļu vadītājs.
Par čekistu un žurnālistu amatu savienošanu visbiežāk lēma Padomju Savienības Centrālās komitejas sekretariāta līmenī, proti – visaugstākajā. Tā tas turpinājās arī „perestroikas” un vēlākajos gados. Par to liecina retie atklātībā nonākušie dokumenti. Piemēram, PSRS Kompartijas Centrālās komitejas politbiroja 1989. gada sēdes Nr. 148. protokols, kurā par laikraksta Komsomoļskaja Pravda žurnālistu Kanādā apstiprināts kāds čekists.
Tādēļ atkal var droši apgalvot, ka žurnālisti, čekisti un spiegi Padomju Savienībā sadarbojās ļoti cieši. Nav šaubu, ka tā tas turpinās līdz pat mūsdienām, par ko vairākkārt ziņojušas ASV drošības iestādes. Tā ir sabiedrība un apstākļi, kuros S.V. pavadīja savus studiju gadus Maskavā.
Protams, starp Maskavas Valsts universitātes absolventiem atrodami arī pašreizējā čekistu režīma kritiķu vārdi. Piemēram, Anna Poļitkovska. Jau 2006. gadā nezināmas personas viņu nogalināja. Īstie vainīgie nav noskaidroti vēl šodien. Iespējams, ka tas bija brīdinājums no specdienestiem, kas notiek, ja pārej otrā pusē.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
