Mūsu vara briestošo situāciju izmanto nevis rūpēs par Latvijas sabiedrību, bet, lai pagūtu sashēmot sev izdevīgas afēras

Pirms vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu Sun Dzi sarakstīja savu traktātu “Kara māksla”, kurš joprojām nav zaudējis savu aktualitāti, jo sevišķi esošajā situācijā, kad ekonomisko sankciju karš starp Eiropu un Krieviju pieņemas spēkā.

Traktātā pausto atziņu – stratēģija bez taktikas ir visgarākais ceļš līdz uzvarai, bet taktika bez stratēģijas ir tikai trokšņa taisīšana pirms sakāves - diemžēl lielā mērā var attiecināt uz Eiropas rīcību pašlaik.

Ir tāda sajūta, ka politiķi vienkārši sacenšas savā starpā, kurš spēs izdarīt ko sāpīgāku lācim slazdā, cerot, ka vēl nedaudz tādas centības un lācis, neizturējis to visu, nobeigsies. Un varēs sākt dalīt lāčādu.

Manuprāt, tā ir ļoti vieglprātīga attieksme pret pašlaik notiekošo vai arī absolūta nespēja vai nevēlēšanās adekvāti izvērtēt esošo situāciju un iespējamos tālākos scenārijus.

Ja Eiropa vēlas nebūt zaudētāja šajā ekonomisko sankciju karā, tai ir jāgatavojas uz ilgstošu un smagu pretīmstāvēšanu – būt gatavai ne tikai sist lācim, bet arī saņemt sitienus pretī, un būt gatavai spēt tos turēt.

Šeit Rietumu egocentriskā domāšana var neļaut ieraudzīt un izdarīt principāli svarīgus secinājumus, kā, piemēram, tas notika, veidojot Eiropas gāzes tirgus modeli. Kura rezultātā Eiropa piedzīvoja vēl nebijušu gāzes cenu lēcienu, kur ārējo faktoru ietekme patiesībā sastādīja mazāko daļu. Un to var uzskatāmi pierādīt ar faktiem. (Tā ir atsevišķa diskusija, kuru pašlaik neviens nevēlas...)

Jā, globalizētas ekonomikas apstākļos kādas valsts ekonomiskā izolācija var būtiski ietekmēt tās pastāvēšanu. Bet, lai sankcijas sasniegtu savu mērķi – tām ir jābūt pietiekoši visaptverošām.

Taču atliek tikai paskatīties uz pasaules ekonomisko karti – Rietumiem vairs nav tādas dominējošās lomas, kāda tā bija vēl pirms dažiem gadu desmitiem, un diemžēl Rietumi turpina zaudēt savu dominējošo lomu, pasaules ekonomiskās aktivitātes centram pārvirzoties uz Austrumiem. Un, kā mēs to redzam, liela šīs pasaules daļa neatbalsta Rietumu centienus ekonomiski izolēt Krieviju. Pat vairāk – var redzēt to gatavību izmantot šo pretīmstāvēšanu, lai stiprinātu savas pozīcijas, piespēlējot nevis Rietumiem, bet Krievijai.

Piemēram. Pēc tam, kad Krievija paziņoja, ka norēķinos par energoresursiem tā atteiksies no dolāra un eiro un pāries uz nacionālajām valūtām, ar līdzīgiem paziņojumiem ir nākusi Kīna, Indija, citas valstis. Ko tas nozīmē Rietumiem – tas nozīmē, ka pieprasījums pēc to valūtas mazināsies, tātad mazināsies iespējas veikt papildu emisijas un izmantot to kā attīstības instrumentu savām ekonomikām.

Pēc būtības citas pasaules valstis izmanto šo pretīmstāvēšanu, nevis lai palīdzētu Rietumiem, bet lai mazinātu Rietumu ietekmi pasaulē. Vienlaikus gūstot sev labumu no tā tur, kur Rietumi rada sev zaudējumus. Piemēram, Krievijas izejvielu resursu pārdalē.

Nenoliedzami, īstermiņā Rietumu sankcijas radīs vērā ņemamas neērtības Krievijai, kurai Eiropa ir lielākais ārējās tirdzniecības partneris – nodrošina apmēram 1/3 no visa ārējās tirdzniecības apgrozījuma un ir būtisks tehnoloģiju piegādātājs.

Taču tas ir tikai tuvāko gadu jautājums, lai Krievija varētu pārorientēt savu sadarbību uz Austrumiem, izveidojot jaunas loģistikas ķēdes, tādējādi ar saviem resursiem palīdzot Austrumiem izveidoties par jauno pasaules hegemonu. Nav šaubu, ka Austrumi tāpēc būs ieinteresēti palīdzēt Krievijai apiet Rietumu sankcijas, nodrošināt pieeju nepieciešamajām tehnoloģijām un iekārtām. Protams, atklāti to neizrādot un nekonfrontējot ar Rietumiem.

Līdz ar to Eiropai ir jārēķinās, ka šīs ekonomiskās pretīmstāvēšanas rezultātā tā var zaudēt sev izdevīgo pieeju Krievijas resursiem ne tikai uz ekonomisko sankciju periodu, bet, iespējams, – uz visiem laikiem. Tas jūtami ietekmēs gan Eiropas konkurētspēju, gan Eiropas sabiedrības labklājību.

Un tāpēc, lai Eiropas sankcijas nebūtu tikai sacelts troksnis bez vajadzīgā rezultāta, mums jau tagad ir jābūt skaidrai stratēģijai par to, kā mēs to visu varam sekmīgi pārvarēt. Nodrošināt Eiropas tālāku izaugsmi un sabiedrības labklājību arī šajā - jaunajā ekonomiskajā situācijā, kuras veidošanā mēs paši tagad piedalāmies.

Diemžēl Eiropas politiskā elite gadu desmitiem atradusies salīdzinoši sakārtotos, mierīgos apstākļos, kad bez īpašas piepūles var atrasties notiekošo procesu priekšgalā - gluži kā beigtas zivis peldot pa straumei, bet lēmumu pieņemšanu pēc būtības noveļot uz milzīgās birokrātijas mašīnas pleciem –, tas viss ir veicinājis politiskās elites degradāciju Eiropā. Tās nespēju rīkoties adekvāti lielu izaicinājumu priekšā, nespēju nodefinēt stratēģiju, kas būtu jāpilda lielajai Eiropas ierēdņu armijai un uz ko būtu jāmobilizē Eiropas sabiedrība.

Un tas Eiropai var dārgi maksāt. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Nu vismaz Latvijā to mēs uzskatāmi varam redzēt – tik nekompetentu, bezatbildīgu un mazspējīgu varu vēl nav nācies pieredzēt. Publiskie tēriņi, lai kompensētu šīs varas performanci, ir sasnieguši vēl nebijušus apmērus.

Viens piemērs. Pagājušo nedēļu sacenšoties lāča spārdīšanā, mūsu varas politiķi, lai nopelnītu sev uzmanību savu zaudēto vēlētāju priekšā (mums šoruden ir parlamenta vēlēšanas), cenšoties pārspēt viens otru, aizgāja līdz priekšlikumam tūlīt pat ar likumu aizliegt Krievijas dabasgāzes piegādes Latvijai, kas arī nekavējoties tika atbalstīts.

Kādā veidā to var īstenot praktiski, turklāt neatstājot Latviju bez gāzes uz nākamo apkures sezonu, ņemot vērā, ka Klaipēdas LNG termināla jaudas ir izpirktas līdz oktobrim (tas ir faktiski līdz Inčukalna pazemes krātuves uzpildīšanas termiņa beigām) un pa cauruļvadiem gāzi var piegādāt tikai no Krievijas, - to joprojām nav spējuši paskaidrot ne paši šī priekšlikuma iesniedzēji, ne Ekonomikas, kura atbalstīja šo priekšlikumu.

Taču tas netraucēja tiem atbalstīt šādu likuma grozījumu.

Gāzes pieejamība ir tikai viens no izaicinājumiem, kuri ir jārisina.

Tiem, kas kaut nedaudz orientējas reālajā situācijā, balstās nevis uz pasakām un politiķu solījumiem, bet reāliem faktiem – zina, ka Eiropai nav iespējams nekavējoties atteikties no Krievijas gāzes, kura nodrošina apmēram trešdaļu no visa Eiropas gāzes patēriņa, bet dažām valstīm gandrīz visu apjomu. Tās aizvietošanai Eiropai pašlaik nav ne nepieciešamās infrastruktūras, ne arī alternatīvo gāzes piegādes avotu vajadzīgajā apjomā. Ir tikai tukša, no enerģētikas sapratnes atrauta politiķu muldēšana...

Un šeit mēs nonākam pie vēl viena būtiska izaicinājuma – cik tas viss mums izmaksās? Un kā mēs to apmaksāsim - cik taisnīgs būs šis apmaksas mehānisms (vai augsne kārtējām afērām)?...

Vienkārši viela pārdomām - pašreiz gāzes cena ir vairāk nekā 5 reizes augstāka, nekā tā bija gadu atpakaļ, kad sākās gāzes iepirkšana šai apkures sezonai. Pieņemot, ka mūsu karstasinīgie varas prāti sapratīs savas bezatbildības un nekompetences kārtējās sekas un labos jau atbalstītos likuma grozījumus, lai Latvija varētu iepirkt sev vajadzīgo gāzi, pamatots ir jautājums - cik izmaksās siltums nākošajā apkures sezonā? Un cik daudzi to spēs apmaksāt? Kādas sociālās sekas tas radīs?

Sevišķi, ja ņemam vērā, ka būtisks cenu pieaugums ir sagaidāms ne tikai energoresursiem - gāzei, degvielai, bet arī citiem sabiedrībai svarīgiem produktiem – piemēram, pārtikai?

Tas viss būtiski ietekmēs gan Eiropas ražotāju konkurētspēju, jo paaugstinās to izmaksas, gan Eiropas sabiedrības labklājības līmeni un arī sociālo drošību.

Visvairāk notiekošā sekas uz sevis izjutīs Eiropas nabadzīgāko valstu sabiedrības. Un to varām būtu laikus jāgatavojas cilvēkiem palīdzēt šo situāciju pārvarēt, - ar populistisku muldēšanu un bezjēdzīgu naudas šķērdēšanu (vai dažādu apšaubāmu projektu (afēru) apgūšanu) to nevarēs panākt.

Atbildīga varasvīra pienākums ir vērst uzmanību uz šiem sagaidāmajiem izaicinājumiem un aicināt laikus gatavoties tiem. Jo sevišķi - zinot, cik atbildīga, kompetenta un rīcībspējīga ir šī vara un cik tā kāra īstenot afēras jebkādā situācijā...

Diemžēl izskatās, ka mūsu vara briestošo situāciju izmanto nevis rūpēs par Latvijas sabiedrību, bet, lai pagūtu sashēmot sev izdevīgas afēras. (Par to būs atsevišķs stāsts.)

Izaicinājumi būs tik lieli, ka ar katras atsevišķas valsts centieniem vien nepietiks. Ir nepieciešama kopīga koordinēta Eiropas rīcība, lai tās pasākumi būtu jēgpilni un lai Eiropa varētu pārvarēt sagaidāmos izaicinājumus, nesagraujot Eiropas pilsoņu ticību tās vērtībām un principiem.

Līdzīgi kā tas bija Covid pandēmijas laikos, ir jāveido atbalsta mehānismi, lai palīdzētu cilvēkiem un industrijām pārvarēt šos sagaidāmos izaicinājumus. Vidējā termiņā - īstenojot pasākumus, kas padara sabiedrību mazāk ievainojamu no ārējiem notikumiem, piemēram, atkarība no gāzes ir jāmazina, valstij īstenojot apjomīgus energoefektivitātes pasākumus, nevis ceļot savu LNG terminālu!

Un ko ir būtiski apzināties jau tagad - vienlaikus ir jāgatavo un jāiedarbina instrumenti, kas palīdzēs transformēties Eiropas ekonomikai atbilstoši jaunajiem ekonomiskajiem apstākļiem, ar kuriem mums ir jārēķinās pēc šī ekonomiskā sankciju kara: lai Eiropa nezaudētu savu globālo konkurētspēju, ir jāveic apjomīgi un apņēmīgi atbalsta pasākumi Eiropas inovētspējas stiprināšanā – zinātnē, pētniecībā, produktīvāka, radošāka cilvēkkapitāla veidošanā.

Bez tā visa Eiropu sagaida Romas impērijas liktenis, kas arī savulaik bija pārāka pār saviem kaimiņiem un ilgi baudīja dzīvi greznībā, bet pazaudēja to visu un, grimdama greznībā, aizgāja nebūtībā…

Kā teica Sun Dzi, – iespējas vairojas, kad tās tiek izmantotas! Kādas iespējas izmanto šī vara, - jūs to paši drīz redzēsiet…

Novērtē šo rakstu: