Iesaki rakstu: 
1995.gadā privatizācijas rezultātā tika iegūts nekustamais īpašums „Brīvnieki-
Tikai pēc gada - 2003.gadā tas tapa mums zināms. VZD kļūdu atzina un apņēmās to izlabot, taču, pamatojoties uz to, ka jaunatdalītā īpašuma „Šarlotes” īpašnieki nepiekrita labot kļūdaino robežplānu, VZD ieteica vērsties Vidzemes apgabaltiesā ar prasību, rakstiski apstiprinot kompensēt visus izdevumus.
Tiesāšanās process, kas tika uzsākts 2005.gadā un nobeidzās bez rezultāta 2014.gadā, norisinājās ar brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laikiem” cienīgiem pavērsieniem un notikumiem. Tiesvedības procesa gaitā radās iespaids, ka mērniecībā nav jāievēro ne instrukcijas, ne noteikumi. Robežplāni, akti, pagasta ierīcības kartes u.c. dokumenti tiek skaidroti pēc katra indivīda personīgajiem ieskatiem un vajadzības.
2012.gada Apgabaltiesas spriedums - prasība noraidīta, iesniegtā apelācija arī noraidīta. 2014.gadā iesniegtā kasācijas sūdzība Augstākajā tiesā - atteikts ierosināt. VZD pieļautā mērniecības kļūda paliek nelabota, un robežstrīds paliek bez risinājuma - tiesāšanās deviņu (9) gadu garumā NEKO NEATRISINA!?! Lielais jautājums - kam vajadzīga tiesa, kas neko nerisina, kādēļ tiek nelikumīgi atņemta zeme VZD patvaļīgas rīcības rezultātā, kurš kompensēs materiālos zaudējumus un morālo kaitējumu, kas tiek novilcināti gadiem?
No 2015.gada līdz 2017.gadam veicu saraksti, kā arī iesniedzu sūdzību Tieslietu ministrijai, kas iesaka uzsākt jaunu tiesvedību. Jautājums: kāpēc LR nevienam nav jāatbild likuma priekšā par pieļautajām kļūdām - ne konkrētam mērniekam, ne VZD kā iestādei, kas nodrošina LR zemes valsts uzskaiti un pārraudzību, ne Tieslietu ministrijai, kuras pakļautībā ir VZD?
Pamatjautājums ir - pie kā ir vainīgs privātīpašnieks? Kāpēc man jāpiedalās konflikta risināšanā, ko ir iniciējusi valsts iestāde - VZD - rupji kļūdoties, bet man kā privātīpašniekam jāstaigā pa tiesām un gadiem jāaizstāv manas pamattiesības uz privātīpašumu, pie kam bez rezultāta! Kāpēc man par šo visu ir jāmaksā savi līdzekļi un jāmēģina pierādīt to, kam VZD piekrīt, bet izlabot SAVU KĻŪDU BEZ TIESAS LĒMUMA - NEVAR!?! Kļūdīties var bez tiesas lēmuma, bet izlabot kļūdu - nevar?!?
Latvijā var „likumīgi” nozagt zemi, iznīcināt jaunuzceltu žogu, kas uzbūvēts robežstrīda joslā, var apdraudēt privātpersonu dzīvību, uzbrūkot ar iedarbinātu motorzāģi. Par pēdējām pretlikumībām ierosināta krimināllieta 2016.gada decembrī, bet līdz šim jeb gandrīz pēc pusotra gada nav nekādas virzības?!? Vai tādai ir jābūt „lietu kārtībai”- ES tiesiskajā valstī?
Interesants ir arī fakts, ka viena pieļauta un neizlabota mērnieka kļūda 2002.gadā, 16 gadu laikā kā ir izveidojusies par neatrisinātu problēmu „sniega bumbu”, kas „savēlusies” jau gadiem - nepareizi atdalīts un iemērīts jauns īpašums, nepareizi izsniegta būvatļauja, reāli uz kaimiņzemes praktiski jau uzbūvēta māja, strīds par iebraucamiem ceļiem - abiem blakus īpašumiem, sliktas jeb kritiskas attiecības ar kaimiņiem, līdz pat policijas iejaukšanās nepieciešamībai u.t.t. - un jāatzīst, ka risinājuma NAV!
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
