Iesaki rakstu: 
Lielu sabiedrības sašutumu pagājušonedēļ izraisīja Liepājas tiesas spriedums. Tēvs un dēls, Jevgeņijs un Oļegs Smirečanski, ilgāku laiku seksuāli izmantojuši mazu meitenīti. Viss sācies, kad meitenītei bijuši pieci gadiņi, un kopumā ildzis apmēram piecus gadus... Abiem pedofiliem piespriestas divsimt stundas piespiedu darba un probācijas uzraudzība.
Šis tiesas spriedums publiski nav pieejams. Tas, protams, liedz precīzi, pilnvērtīgi komentēt notikušo. Varu paust tikai savas vispārīgas domas.
Cilvēciski šāds spriedums man nav saprotams, ar prātu aptverams. Nepiespriežot cietumsodu, kāds tos pedofilus divās paaudzēs – tēvu un dēlu – ir dikti pažēlojis, pasaudzējis.
Pat noziedzīgajā pasaulē ir savi “tabu”, savi morāles principi, un tiem, kuri darījuši pāri bērniem, cietumā nereti nākas izbaudīt uz savas ādas arī ieslodzīto “piespriestos” sodus. Agrāk pedofiliem, cietumā nonākušiem, pat tika “piespriests” un izpildīts “nāvessods”.
Nākas dzirdēt, ka Latvijas cietumi ir piepildīti. Tāpēc laiku pa laikam kādus izlaižot brīvībā pirms soda izciešanas termiņa beigām. Arī tiesu darbā esot manāma tendence – kad vien iespējams, piespriež ar reālu brīvības atņemšanu nesaistītus sodus.
Dažkārt dīvainus, neizprotamus spēles noteikumus diktē Eiropa. Arvien mazāku autoritāti Latvijas juristu aprindās bauda Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Tās spriedumi nereti liek secināt, ka noziedznieki un viņu tiesības ir svarīgāki nekā viņu upuri un upuru tiesības.
Cilvēktiesības nereti tiek pārprastas, pārspīlētas. Piemēram, vēl nesen pederastija un lesbiānisms pret nepilngadīgo bija skaidri un gaiši ierakstīti Krimināllikumā. Vairs nav. Izskatās, ka drīz vien varētu pienākt laiks, kad krimināli sodīs to, kurš pederastu ir nosaucis par pederastu.
Apsveicama ir tiesībsarga Jura Jansona vēršanās Saeimā ar lūgumu izvērtēt nepieciešamību Krimināllikumā noteikt, ka dzimumnoziegumam pret nepilngadīgo neiestājas kriminālatbildības noilgums, paredzēt atbildību par netiklu darbību izdarīšanu ar mazgadīgo, kā arī soda bardzību noteikt, ņemot vērā cietušā vecumu.
Es uzskatu, ka visos gadījumos, kad noticis dzimumnoziegums pret nepilngadīgo un jo īpaši pret mazgadīgu bērnu, vainīgajiem ir jāpiespriež reāls cietumsods. Smagākajos gadījumos – mūža ieslodzījums. Dzimumnoziegums pret bērnu – tas nav un nekad nedrīkst būt normāli. Papildu sodam jābūt ķīmiskai kastrācijai. Ja tā nelīdz, tad – fiziskai.
Liepājas tiesas sprieduma sakarā man nav saprotams arī tas, ka abiem pedofiliem vien jāatmaksā kompensācija, kuru valsts izmaksājusi cietušajai, – 1120 eiro. Kā tas var būt, ka vienīgā kompensācija, kuru šajā lietā saņems cietusī, ir šī, valsts izmaksātā? Ir gan vēl arī iespēja cietušajai vai viņas pārstāvjiem papildu kompensāciju pieprasīt civiltiesiskā kārtībā.
Viena no kriminālsoda pamatfunkcijām ir – atturēt ne tikai notiesātos, bet potenciāli arī citas personas no līdzīgiem nodarījumiem nākotnē.
Likumdevējs ir tautas gribas īstenošanas instruments. Katram tautas gribas īstenošanas rezultātā pieņemtam likumam un uz tā pamata taisītam tiesas spriedumam jāsignalizē, kāda ir mūsu valsts attieksme pret konkrētiem likumu pārkāpumiem.
Neapšaubāmi tiesu varai ir jābūt neatkarīgai, tiesu vara ir jāciena. Tomēr sabiedrībai ir tiesības pievērst uzmanību nesaprotamiem, pārlieku maigiem sodiem. Tāpēc es vērtēju pozitīvi, ka liela sabiedrības daļa, nebūdama mierā ar notikušo, iniciē un iesaistās pilsoniskas sabiedrības cienīgās aktivitātes. Aktīvi diskutē publiskā telpā. Rīko piketus. Raksta un paraksta petīcijas.
Sabiedrības iesaistīšanās liecina, ka tā pamazām atveseļojas un aug. Tā apliecina, ka latvieši pamazām atbrīvojas no “kalpa kompleksa”. Proti – attieksme mainās no “ai, ai, ai, diezkas jau nav, bet ko tad mēs, nabadziņi, varam tur padarīt...” uz “pagaidiet, pagaidiet, kas tad tas, kas te, mūsu valstī notiek?!”.
Mūsu summa ir mūsu valsts. Rūpēsimies par katru saskaitāmo! Visupirms – katru bērnu. No paaudzes uz paaudzi.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
