Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

Mūslaiku Latvijas vēsture: ar ko latvietim palepoties?

PIETIEK, S. Metuzāls, K. Jančevska
17.11.2010.
Komentāri (12)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

„Divas lietas mums būtu jāmācās: saimniecības vēsture un optimisms. Latvijā visi raud, īpaši prese – latviešu tautas nacionālā mācība ir vaimanoloģija,” 1996. gadā presei skarbi atzina metāllūžņu tirgotājs Georgs Lansmanis. Tiesa, tolaik jau sabiedrības apziņā sāka nostiprināties pārliecība, ka reizē ar skumjām par neskaitāmajām Latvijas valsti un sabiedrību piemeklējošajām nelaimēm ir nepieciešams arī kaut kas, ar ko palepoties. Valsts svētku dienā Pietiek publicē apgāda Atēna izdotās trīssējumu grāmatas Mūsu vēsture: 1985-2005 nodaļu, kas veltīta tieši šai tēmai.

Parādes soļa diskrētais šarms

Pēc astoņdesmito gadu beigu emocionālā pacēluma un valsts neatkarības reālās atgūšanas 1991. gadā sekoja reakcija: izrādījās, ka viena lieta ir saukt: „Kaut pastalās, bet brīvi!”, taču pavisam cita – ikdienā saskarties ar milzu inflāciju, strauju cenu celšanos, vēl straujāku grimšanu nabadzībā, neredzētu noziedzības pieaugumu un regulārām mediju ziņām, kas lika domāt, ka Latvija ir ja ne pasaulē, tad vismaz Eiropā nabadzīgākā (ja ticēt Valsts statistikas komitejas ar pāris gadu novēlošanos publiskotajiem Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas deviņdesmito gadu pirmās puses datiem, vēl nabadzīgāka izrādījās tikai Moldova), noziedzīgākā, atpalikušākā un korumpētākā. Acīmredzami bija vajadzīgs kaut jel kāds apliecinājums – lai cik demonstratīvs tas būtu – valsts spējām un pamats priekam.

1990. gadā skaļi un kategoriski atteikusies no tradicionālās padomju armijas vienību parādes 11. Novembra (padomju laikā – Komjaunatnes) krastmalas, divus gadus vēlāk Latvija pie armijas parādēm atkal atgriezās – un faktiski nekavējoties izrādījās, ka sabiedrība par tām ir sajūsmā. Militārās parādes atdzima 1992. gadā, kad ar dienas intervālu notika veselas divas. Pirmā – 22. augustā, kad pie Brīvības pieminekļa pulkvedis Dainis Turlais komandēja skaitā nebūt ne daudzās Latvijas bruņoto spēku vienības, bet jau dienu vēlāk notika parāde Vienoti Baltijas brīvībai!, kurā piedalījās arī Lietuvas un Igaunijas kareivji. Savukārt jau 11. novembrī par godu Lāčplēša dienai pie Brīvības pieminekļa notika nākamā armijas parāde. Turklāt var teikt, ka pirmā neatkarīgās Latvijas armijas parāde notika vēl ātrāk – tā paša 1992. gada 6. martā, kad karaspēka vienības izgāja ielās, pieminot pulkvedi Oskaru Kalpaku, un nosoļoja no Brīvības pieminekļa līdz Brāļu kapiem.

1993. gada 18. novembrī Latvijas Republika svinēja savu 75. dzimšanas dienu, un par godu tai valstiskie pasākumi bija līdz tam neredzēti kupli: svinību organizators bija Valsts prezidenta padomnieks kultūras jautājumos Raimonds Pauls, pie Brīvības pieminekļa notika jau visnotaļ iespaidīga Nacionālo bruņoto spēku parāde, kam sekoja svinīgais gājiens, un tāpat notika ne tikai šaurākām aprindām paredzēta Valsts prezidenta rīkota pieņemšana Rīgas pilī, bet arī svētku uguņošana – līdz tam Latvijas valsts ko tādu nebija atļāvusies, un etalons bija atsevišķu lielu privātkompāniju rīkotie salūti to korporatīvajos pasākumos.

Tiesa, 1994. gadā budžeta līdzekļu taupīšanas vārdā tika nolemts aprobežoties tikai ar parādi, bet iztikt bez pieņemšanām (tādu diplomātiem sarīkoja tikai ārlietu ministrs Valdis Birkavs) un uguņošanām, - un tikai ap 1997. gadu valsts augstākās amatpersonas tā pa īstam saprata, cik svarīga tomēr plašajām tautas masām ir kārtīga uguņošana. Tiesa, ir gan dzirdēta versija, ka šāda konceptuāla nostādne īsti nostabilizējusies pēc tam, kad 1996. gada 18. novembrī uguņošanu Latvijas tautai bija rīkojusi nevis valsts, bet gan odiozais politiķis Joahims Zīgerists – un nevis Rīgā, bet Jelgavā.

Dažādas virsotnes

Par citu nacionālā lepnuma avotu jau itin drīz pēc neatkarības atjaunošanas kļuva Latvijas kalnu kāpēji. It kā jau pasaules augstākajā virsotnē – Everestā savulaik bija uzkāpis latvietis Andris Lapkašs, taču tas īsti neskaitījās, jo viņš bija startējis Kanādas ekspedīcijas sastāvā, - nu bija iespējams pasaules augstākās virsotnes iekarot zem Latvijas karoga. Pirmie mēģinājumi gan nebija īsti veiksmīgi – 1992. gadā Everestu mēģināja sasniegt Latvijas alpīnists Aivars Balodis, taču viņam tā arī neizdevās uznest Latvijas karogu pasaules augstākajā virsotnē. To gadu vēlāk, 1993. gada 10. maijā izdarīja lietuvietis Vladis Vitkausks – viņš Everestā uznesa gan savas valsts, gan Latvijas karogu.

1993. gadā Balodis gāja bojā Elbrusā, toties uz gana cienījamo Daulagiri startēja pirmā Latvijas alpīnistu Himalaju ekspedīcija Teodora Ķirša vadībā (ekspedīcijas sastāvā bija arī Ilmārs Bernāns, Jānis Busenbergs, Ilgvars Gradovskis, Imants Jāņekalns, Pēteris Kūlis, Jānis Lapselis, Ilgvars Pauls, Zigurds Zariņš un Imants Zauls). 1993. gada 10. oktobrī Zauls, Pauls un Ķirsis arī sasniedza Daulagiri virsotni, turklāt, kas būtiski, uzkāpa tajā bez skābekļa baloniem.

Savukārt 1995. gada martā ceļā devās pirmā Latvijas Everesta ekspedīcija, un 14. maijā Ķirsis un Zauls kā pirmie latvieši – Latvijas ekspedīcijas pārstāvji pasaulē uzkāpa Everestā. Savukārt desmit gadus pēc Baloža neveiksmes Everestā jau bija pabeigta Latvijas Augstkalnu kluba programma 7 virsotnes Latvijai: Latvijas alpīnisti bija sasnieguši augstākās virsotnes visos septiņos pasaules kontinentos – līdz ar Everestu Āzijā arī Elbrusu Eiropā, Kostjuško kalnu Austrālijā, Makinliju Ziemeļamerikā, Akonkagvu Dienvidamerikā, Kilimandžāro Āfrikā un pat Vinsonu Antarktīdā.

Tiesa, neiztika arī bez sāpīgiem zaudējumiem - 1995. gada augustā atceļā no Tjanšana Uzvaras smailes bojā gāja alpīnists Egils Sprūds, savukārt 2004. gadā Kuka kalnā Jaunzēlandē bojā gāja Ķirsis, viņa meita Evija Ķirse, Aivars Prošenkovs un Ilmārs Bernāns, kuri visi, cik varēja noprast notikuma vietā, bija nokrituši no apmēram 300 metru augstuma.

Latvieši sāka pacelties aizvien augstāk arī citos veidos: 1992. gada 4. aprīlī Rīgā no Doma laukuma debesīs pacēlās neatkarīgajā Latvijā pirmais gaisa balons, - lidojumu vadīja viespilots no Latvijas Rimvīds Maculevičs, bet īstais pilots bija gan pilota tiesības vēl nesaņēmušais Gunārs Dukšte. Un... pagāja tikai septiņi gadi, un latvieši gaisa balonā jau lidoja virs Ziemeļpola.

Savukārt vēl citi sāka mest acis vēl augstāk – uz zvaigznēm (līdz tam ievērojamu latviešu vārdā bija nosauktas tikai vairākas tā sauktās mazās planētas - nelieli klinšu gabali, kas riņķo ap Zemi): 1996. gada 7. oktobrī Šveices zvaigžņu reģistrā kāda zvaigznīte tika nosaukta Starptautiskā Praktiskās psiholoģijas institūta rektora Jāņa Mihailova vārdā (tiesa, sertifikātā gan bija ierakstīts – „Ivans Mihailovs”). Tikai gadus vēlāk nāca atziņa, ka šādu godu par lētu naudu iespējams iegūt jebkuram interesentam, - tobrīd tas bija kas nedzirdēts un sabiedrību iejūsminošs.

Un vēl jau bija kultūra. Nekādas globālās virsotnes Latvijai gan neizdevās sasniegt ne tēlotājā mākslā (vienīgais pasaules mākslas tirgū atzītais bija un palika Gustavs Klucis), ne literatūrā (tika runāts, ka uz Nobela prēmiju varētu tikt izvirzīts Imants Ziedonis, un uz to tik tiešām tika izvirzīta Vizma Belševica – pēdējoreiz 2004. gadā, taču nesekmīgi). Labāk veicās kordiriģēšanā, kur pasaules slavu ieguva diriģenti Mariss Jansons (hronoloģiski – Londonas filharmoniskā orķestra viesdiriģents, tad Pitsburgas simfoniskā orķestra virsdiriģents, Bavārijas radio simfoniskā orķestra galvenais diriģents un Amsterdamas karaliskā Concertgebouw orķestra virsdiriģents) un Gidons Krēmers, kurš 1997. gadā dibināja tāpat pasaulē labi pazīstamo Baltijas valstu jauniešu stīgu orķestri Kremerata Baltica. Pēc Māra Liepas nāves 1989. gadā Latvija vairs nevarēja palepoties ne ar vienu tik izcilu baletdejotāju (kaut viņa darbu turpināja bērni Ilze un Andris Liepas), toties pasaules slavu 2003. gadā Salzburger Festspiele ieguva operdziedātāja Elīna Garanča, un tāpat jau kopš 1996. gada Vīnes Volksoper un Staatsoper tika angažēts bass Egīls Siliņš. Savukārt teātra jomā kādreiz slavenos lietuviešus aizēnoja Alvja Hermaņa vadītais Jaunais Rīgas teātris.

Ginesa rekordi un citi sasniegumi

Protams, vēl bija sports – tieši ar to bija saistīti pirmie nacionālā lepnuma uzplūdi. Taču papildus sportam bija arī citi – varbūt ne tik ievērības cienīgi, bet tomēr pamanīti sasniegumi, turklāt visdažādākajās jomās. Tā, piemēram, 1993. gada jūlijā Latvijā pirmoreiz tika meklēts politiskais patvērums – tā meklētājs, nedaudz dīvainais Eduards Ovsjanko bija ieradies zagtā airu laivā no Gotlandes un sūdzējās par Zviedrijā notiekošu „ķīmisku genocīdu, kuru organizējuši zviedru sociālisti un komunisti”. Tai pašā 1993. gadā starptautiskajā popmūzikas festivālā Jūrmala 93 uzvarēja dziedātājs Arnis Mednis, dažus gadus vēlāk Andrejam Žagaram tika piedāvāts vadīt Londonas Karalisko operu (tiesa, oficiālais piedāvājums tā arī netika uzrādīts, bet ne jau tas būtiskākais).

Latvija „atklāja” arī Ginesa rekordu grāmatu – un papildus tajā ierakstītajam Sabiles vīna kalnam (vistālāk uz ziemeļiem brīvdabā augošu vīnogu dārzs) 1999. gada 30. decembrī Aivara Janovska vadītā uzņēmuma Latvijas keramika vārdā tika izcepts pasaules garākais – 9,999 metri – kliņģeris (gan jāpiebilst, ka īstā kliņģera cepēja bija uzņēmuma Larus-L konditore Valentīna Petkēviča). Turklāt jau 1997. gada beigās izdevniecības nams Petits laida klajā pašiem savu - Latvijas rekordu grāmatu (redaktors sastādītājs – Andrejs Hazovs).

Laikiem un pasaules uzskatiem mainoties, sabiedrība arī atrada aizvien jaunus iemeslos palepoties ar saviem pārstāvjiem, - augsti sasniegumi sportā vai profesionālajā karjerā vairs nebūt nebija vienīgais lepnuma objekts. Tā, piemēram, 1997. gada beigas vai visa Latvijas prese atstāstīja laikraksta The New York Post publikācijas par latviešu modeli Inesi Misāni, kas, demonstrējot īsti latvisku sīkstumu, nevēloties atdot Volstrītas magnātam Džonam Latacio (Latenzio) viņa trīs miljonus dolāru vērtās dāvanas.

Diena pat publicēja aizgrābjošu rakstu ar virsrakstu „Salacgrīvas meitene uz Amerikas viļņa”, kurā bija lasāmas arī šādas rindas: „1. janvārī Inese jau posīsies atceļam uz Ameriku. Uz Maskavu viņai pakaļ tiks atsūtīta lidmašīna, bet vēl pēc pāris dienām viņa lidos uz Āfriku, jo ir saņēmusi interesantu piedāvājumu fotografēties uz eksotiskās Āfrikas dabas fona. Tur Inesi sagaida brauciens laivās pa Kongo upi un citi piedzīvojumi. Viņa cer, ka, atgriežoties Amerikā, citiem viņas stāsts jau būs piemirsies, tomēr Inese atzīst, ka nu daudzi amerikāņi viņu uzskata par ļoti drosmīgu sievieti...”

Kā būt diženiem un raženiem?

Savukārt 2001. gada 29. jūlijā Dziesmu svētku noslēguma koncertā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga teica savu, iespējams, visu laiku slavenāko runu, iezīmējot, viņasprāt, pareizāko veidu, kā latviešiem raudzīties uz savu tagadni un nākotni: „Mēs esam bagāta tauta, jo daudz esam saņēmuši mantojumā. Mēs esam skaista tauta, jo mantojums ir ticis gadu simtos un tūkstošos sijāts un vētīts. Ir tikai tas, kas par labu ticis atzīts. Arī mums ir savas sprieduma tiesības un spējas, mums ir tā izdevība un pienākums atsijāt no pagātnes to, kas mums derīgs, kas mums lieti noder, kas mūsu sirdīm patīk. Pagātne ir mums, lai mēs izvēlētos, kā viņu pārņemt, kā viņu pieņemt, kā viņu padarīt par savu. (..) Mēs strādāsim pie savas valsts, lai varētu būt par savu valsti tikpat lepni kā par savu tautu. Mēs esam stipra tauta! Sakiet, lūdzu, visi kopā - mēs esam stipri! Mēs esam diženi! Mēs esam raženi! Mēs esam skaisti! Mēs zinām, ko mēs gribam! Un ko mēs gribam, to mēs varam ! Ko mēs varam, to mēs darām! Mēs iesim un darīsim visi, lai Latvija būtu skaista, lai Latvija būtu dižena, lai Latvija būtu varena, un ne tikai tauta, bet arī valsts! Un ne tikai hokeja spēlēs, bet varbūt arī Dziesmu svētkos mēs varētu teikt: Latvija, Latvija, Latvija!”

Runas teikšanas brīdī, it īpaši ņemot vērā prezidentes vēlmi, lai viņas raženuma un diženuma vārdus atkārtotu arī visi skatītāji un klausītāji, tā gan tikai uztverta neviennozīmīgi, taču turpmākie gadi rādīja, ka vismaz politiķu aprindās tai bijis gana daudz klausītāju. „Mēs būsim pārāki par Īriju!” 2003. gadā jau skaļi deklarēja Ministru prezidenta biedrs Ainārs Šlesers, bet pati prezidente jau teicās esam pārliecināta, ka „nākotnes Latvija būs par paraugu citiem. Tā nebūs valsts, uz kuru ārvalstu žurnālistiem rādīt ar pirkstu, tā nebūs vairs valsts, kuru dažādā veidā nosodīt, kā to darīja bēdīgi slavenais Holanders ar savu filmu. Tieši otrādi – es saredzu Latviju kā valsti, uz kuru brauks skatīties, ņemt piemēru un mācīties, kā lietas darīt. Es saredzu Latviju kā valsti, kas savu gadu simtos krāto pieredzi un kultūru, savus tautas pārdzīvojumus un ciešanas pārkausēs, radīs tādus elementus Eiropas kopējām vērtībām, kādi citur nav atrodami. Es saderu, ka latvieši mācēs tos citiem parādīt, esmu gatava saderēt, ka mēs nāksim ar vērtīgu pienesumu kopējai Eiropas saimei, Eiropas kultūrai”.

Atlika tikai tāds sīkums kā šo vīziju pārvērst par realitāti. Tiesa, daļa nācijas gan laikam nejutās ne dižena, ne varena – kad deviņdesmito gadu beigās vairākās Rīgas skolās tika veikta jauniešu aptauja, tad atklājās, ka 55 procentiem jauniešu Brīvības piemineklis neizraisa nekādas emocijas, bet 40 procenti vispār labprātāk būtu gribējuši labāk piedzimt kaut kur citur, nevis Latvijā.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Par VDK materiālu publicēšanu

FotoŠogad publicējamās dokumentu grupas būs pieejamas Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) tīmekļvietnē nākošajā dienā pēc Ministru kabineta noteikumu "Grozījumi Ministru kabineta 2012.gada 6.novembra noteikumos Nr.747 "Latvijas Nacionālā arhīva darbības noteikumi"" stāšanās spēkā.
Lasīt visu...

21

Iedzimtais grēks

FotoNevaru apgalvot, ka Latvijā opozīcija ir daudzskaitlīga. Šai rakstā nevēlos diskutēt par to, kas vispār ir opozīcija, kuri no tā sauktās opozīcijas atšķiras no pozīcijas tikai ar to, ka ir palikuši ārpus strīpas. Gribu parunāt par būtību, ielūkoties problēmā un rast tai risinājumu.
Lasīt visu...

6

Jāšaubās, vai Ekonomikas ministrijai vispār ir atbilstoša kompetence OIK atbalsta shēmas īstenošanai

FotoPieprasījums Ministru prezidentam Mārim Kučinskim par Ministru kabineta 2018. gada 24. aprīļa rīkojumā Nr. 172 izveidotās “darba grupas elektroenerģijas obligātā iepirkuma maksājumu sistēmas atcelšanai” noteikto darba uzdevumu.
Lasīt visu...

21

Aldis Pielaizītais, Atis Mieramika un krogusmeita Liepiņa

FotoJūras pirātiem ir divi veidi, kā ieņemt kuģus. Viens ir brutāls… kad pirāti, bruņojušies ar dunčiem, ķekšiem un āķiem, iet uz abordāžu. Ar kauju ieņem kuģi, iemet kapteini jūrā par barību haizivīm, bet pārējos ņem savās rindās, iepriekš liekot tiem zvērēt pie haizivs zoba par mūžīgu uzticību pirātu vadonim. Vienkājainais vadonis ieņem komandtiltiņu un kļūst par kuģa saimnieku. Lieta darīta.
Lasīt visu...

21

Tautas mobilizācijas un tautas apātijas dialektika

FotoAbu virsrakstā minēto sociālo fenomenu dialektika ir spraiga un vēsturiski pierādīta. Tautas mobilizācijas un tautas apātijas pulsācijā var nekļūdīgi saskatīt mijiedarbību, kopsakaru, pretmetu kolīzijas, cīņu starp veco un jauno. Viss tik tikko uzskaitītais organiski piemīt lietu, parādību un procesu dialektikai.
Lasīt visu...

10

Satrunējušais nams: augustā tapusi eseja Latvijas valstij

FotoValsts bez taisnīguma ir kā ēka bez pamatiem. Agri vai vēlu tā sabruks. Latvijas valsts ēka ir avārijas stāvoklī, tā ir tuvu sabrukšanai.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Atpakaļ pie dabas: Gobzemam vienkārši pietrūka brīnumsmāķa

Neiet tiem mūsu premjerēšanas kandidātiem, galīgi neiet. Gribot negribot jāsāk domāt par iemesliem, kādēļ gan pēc tūlītējiem paziņojumiem par...

Foto

Vējoņa kungs, es ļoti (gandrīz tikpat ļoti kā Gobzems) gribētu kļūt par Latvijas premjerministru

Dažādos laikos esmu ticies ar daudzu valstu prezidentiem: Bašāru al Asadu (Sīrija),...

Foto

Garāka par mūžu vēlēšanu nakts ilgst

Tā varēja teikt gan par 13. Saeimas vēlēšanu rezultātu nakti, gan par visu priekšvēlēšanu kampaņu. Tā bija ilga, melna, emocionāli...

Foto

Brāķis

Ir lietas, kuras nav iespējams aprakstīt īsi. Ja tā nebūtu, tad vidusskolas vai augstskolas programma ietilptu tvitera ziņojumā. Zinām, ka tā nav. Arī šie nopietnie...

Foto

Vējonis ir labs, Šlesers nav labs, mans piedāvājums vienmēr ir vislabākais, pirmdien no rīta būs preses konference, nē, tomēr nebūs

Pirmdien pulksten 10.00 preses konference par...

Foto

Servitūts

Servitūts ir koplietošanas izraisīts apgrūtinājums. Tas nav izdevīgs visiem, bet ir vienīgais veids, kā sadzīvot, tas ir mazākais ļaunums. Tas ir tāds piespiedu regulējums par...

Foto

Ko darīt jaunajiem lāčplēšiem

2018.gada 16.novembra pēcpusdienā „Delfos” bija ievietota negaidīta un intriģējoša informācija. Izcilais sportists un cilvēks ar godīga cilvēka seju (liels retums varas spēlmaņu...

Foto

Es viennozīmīgi uzskatīšu, ka tieši JKP būs manas potenciālās valdības gāzēji

Arvien vairāk izskatās, ka JKP deputāti meklē ieganstus, lai paši nemaz pozīcijā neatrastos nekad....

Foto

Jauno konservatīvo partiju raksturojošie elementi ir mantkārība, melīgums, demagoģija un populisms

Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) aicina Valsts prezidenta nominēto Ministru prezidenta amata kandidātu Aldi Gobzemu...

Foto

Jāņa Bordāna atbilde Aldim Gobzemam

Jaunā konservatīvā partija ir nākusi politikā, lai pozitīvā veidā mainītu mūsu valsts Latvijas politisko kultūru, lai liktu cilvēkiem sajust, ka valsts...

Foto

Daži juridiski iebildumi pret ANO vienošanos “Par Globālo kompaktu par drošu, sakārtotu un regulētu migrāciju”

Esmu sagatavojusi nelielu juridisko izvērtējumu par ANO Migrācijas Paktu. Kam interesē,...

Foto

Latvijas inteliģences atklāta vēstule

Mēs aicinām iestāties PRET Apvienoto Nāciju Organizācijas vienošanās „Par Globālo kompaktu par drošu, sakārtotu un regulētu migrāciju” (turpmāk - Kompakts) atbalstīšanu Marokā...

Foto

Jauns līmenis fiskālās disciplīnas bezatbildībā

Fiskālās disciplīnas likumu, līdzīgi kā jebkuru tiesību aktu, var interpretēt pēc vismaz četrām metodēm (gramatiskās, sistēmiskās, vēsturiskās, teleoloģiskās (mērķa) metodes). ...

Foto

Emocionālās analoģijas

Pēc 2018.gada 6.oktobra Latvijā visnepatīkamāk jūtas cilvēki. Cilvēkos nepatiku izraisa postcilvēku uzvara 13.Saeimas vēlēšanās. Cilvēkus postcilvēku uzvara apkauno un pazemo. Apkaunojums un pazemojums bija...

Foto

Rīgas Dome pilsētas siltumapgādes problēmās nepatiesi vaino Valsts kontroli

Rīgas dome un SIA “Rīgas namu pārvaldnieks” vairakkārt kā atbildīgo par to, kādēļ Rīgas iedzīvotāji, kuru namus...

Foto

Kad Otto Ozols atklāja Artusa Kaimiņa liekulības masku?

Kad un kurā brīdi Otto Ozols atšifrēja Artusa Kaimiņa divkoša dabu un slepeno sadarbību ar politisko eliti? Domāju,...

Foto

Atklāta vēstule Ārlietu ministrijai no partijas “No sirds Latvijai”

Oktobra otrajā pusē pasaules mediju uzmanība bija pievērsta diviem barbariskiem aktiem, kas neatstāja vienaldzīgu nevienu....

Foto

Nožēlojamie (tas nav Viktors Igo)

Biedrības “Latvietis” pārstāvis Leonards Inkins ir Pietiek iesūtījis savu sarunu ar Lieni Apini no laikraksta DDD....

Foto

Nenoslīkt pašu ambīcijās

Nu jau kādu laiku dzīvoju/strādāju Helsinkos, Somijā. Lai arī Somija ģeogrāfiski mums tuva, man (un esmu diezgan drošs, ka daudziem LV cilvēkiem ir...

Foto

Inteliģences pieci stūrakmeņi

1.Ģenēzes stūrakmens. Latviešu tauta nekad nav bijusi un nekad nebūs izņēmums. Latviešu tautas tāpat kā jebkuras citas tautas kultūras attīstības parametrus, vēsturisko apziņu un...

Foto

Par portālu „Delfi” un primitīvu cenzūru

Stāsts ir par portālu Delfi. Lai pārāk neizplūstu, pievērsīšos divām lietām. Jau kādu laiku atpakaļ rakstiem par vēlēšanām mainījās komentēšanas sadaļa....

Foto

Vispirms – ierēdņu bezatbildība, pēc tam – mēģinājumi atrast kādu vainīgo

Uzņēmums "Grindeks" ir viens no visveiksmīgāk strādājošajiem biržā kotētajiem Latvijas uzņēmumiem, un likumsakarīgi, ka arī...

Foto

Rinkēvičs - caurkritušu politiķu un “savējo” pansionāta turētājs

Mērenu paniku noteikta burbuļa aprindās ir izraisījusi ziņa, ka pašreizējais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs varētu zaudēt savu amatu....

Foto

Briesmīgā sazvērestība pret Barču un Klaužu

Pēdējo dienu smieklīgākā aktualitāte, manuprāt, ir tā, ka Jānis Klaužs un Aija Barča, kuri 12.Saeimā bija ievēlēti no sarkanzaļo zemnieku, strādnieku un...

Foto

Par ikgadējo inventarizāciju Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā. Papildu darbs, bet nemaksā

Daļai no P.Stradiņa slimnīcas darbiniekiem trešo gadu pēc kārtas 2018. gadā atkal liks veikt...

Foto

Vai JKP neredz, ka ķeras apskāvienos ar Šlesera politprojekta uzlecošo zvaigzni?

Šovasar es par savu viedokli tiku „sists” gandrīz visās sociālo portālu platformās - Facebook, Twitter, Spoki u.c....

Foto

KPV un JKP mīlas dancis

Koalīcijas procesa veidošanu var saukt, kā grib, taču pašreiz potenciālais koalīcijas veidojums man izteikti nepatīk. Iespējams, tādēļ, ka es tajā visā...