Mums nav morālu tiesību pieciest Latvijas politikā „Progresīvos” – spēku, kas netieši atbalsta slepkavas un teroristus
Alvis Hermanis10.10.2023.
Komentāri (122)
Iesaki rakstu: 
Rīt man teātrī pirmizrāde, taču jau ceturto dienu nespēju domāt ne par ko citu kā par baisajiem notikumiem Izraēlā. Internetā parādās arvien vairāk informācijas un video par palestīniešu zvērībām. Nupat redzēju uzfilmētu to, kā ģimenes galva palīdz izglābties visai savai astoņu cilvēku ģimenei, lai pa jumta lūku izkļūtu brīvībā no teroristu aplenktas mājas. Kad visi bērni un sieva ir drošībā, tad tēvs tiek nogalināts. Arī šī slepkavība ir uzfilmēta.
Un paralēli es domāju par Latviju. Un nekādi nespēju aptvert, ka Latvijas valdībā joprojām ir partija, kuras politiķi un viņu sekotāji netieši atbalsta šos slepkavas („Hamas” ir likumīgi tautas ievēlēta organizācija cita starpā), motivējot to visu ar "viss nav tik viennozīmīgi".
Vakar uz teātri bija atbraukusi Latvijas televīzija un radio, taču es atteicu interviju, jo privāti esmu nolēmis boikotēt jebkuru pasākumu, kurā piedalās "Progresīvo" politiķi. Un, kā zināms, Latvijas "sabiedriskie mediji" viņiem simpatizē un nepārtraukti un uzstājīgi dod tiem ideoloģisko platformu.
Daudzi man pārmetīs paranoju, taču pilsonim nav daudz izvēles iespēju kā pretoties šim neiedomājamam absurdam - mūsu valsts pārvaldē šobrīd atrodas partija, kas netieši atbalsta terorismu, slepkavības un izvarošanas. Oficiālos paziņojumos viņi trīs dienas pēc notikumiem raksta pareizos teikumus, taču savos soctīklos turpina atbalstīt un attaisnot slepkavas.
Vienmēr esmu iestājies par viedokļu dažādību, taču šī tolerance beidzas tur, kur sākas cilvēku nogalināšana.
Mēs varbūt varam vēl pieciest "Progresīvos", kamēr viņi cīnās pret nacionālas valsts ideju vai pret Dziesmu svētkiem. Taču mums nav morālu tiesību pieciest Latvijas politikā spēku, kas netieši atbalsta slepkavas un teroristus.
Es aicinu visu Latvijas sabiedrību turpmāk boikotēt jebkuru pasākumu, kurā iesaistīti "Progresīvo" partijas politiķi un viņu ideologi. Arī tad, ja tie ir ministri, vēl jo vairāk - aizsardzības.
Un, jā, - tāpat arī ceru, ka "Progresīvo"aktīvisti nekad vairs nenāks uz Jauno Rīgas teātri. Es tiešām ceru viņus tur vairs nekad neredzēt.
Ja pārējiem politiķiem, prezidentiem un drošības dienestiem tas liekas OK, kas tagad notiek, tad šeit vienīgā cerība uz pilsoņiem un Latvijas sabiedrību.
Seko mums 
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
