Mums ir jaunas lieliskas idejas, kam un ko varētu atņemt, lai sadalītu

Vispirms daži novērojumi un apsvērumi par ekonomisko spriedzi. Politiķiem ir vērtīgi aplūkot tieši šo konkrēto aspektu, jo abstrakti skaitļi, tādi kā nabadzības riska indekss vai nevienlīdzības indekss, reti spēj trāpīgi raksturot ģimeņu realitāti.

Ekonomiskā spriedze tiek noteikta atbilstoši mājsaimniecības finansiālajai spējai segt piecas izmaksas, proti, tā raksturo ģimenes spēju vai nespēju ar saviem ienākumiem nodrošināt piecas ikdienas vajadzības. Ēst gaļu, zivis vai līdzvērtīgu veģetāro ēdienu katru otro dienu. Segt negaidītus izdevumus no pašu līdzekļiem. Uzturēt mājokli siltu. Nosegt komunālos maksājumus, īri un kredītu. Reizi gadā doties atpūtā, pavadot vienu nedēļu ārpus mājām. Civilizētā un attīstītā sabiedrībā ikvienai ģimenei vajadzētu spēt nosegt šādas izmaksas.

Tāpēc ir satraucoši redzēt, ka Latvijā gandrīz trešdaļa no visām ģimenēm nespēj atļauties vismaz divas no šīm piecām vajadzībām. Turklāt tendence ir negatīva: kopš 2021. gada ekonomiskās spriedzes līmenis ir pieaudzis par 2,5%. Varētu gan pretargumentēt, ka patiesībā esam atgriezušies apstākļos, kur bijām pirms pandēmijas un lielās inflācijas. Tomēr sabiedrības labklājības izaugsmē vismaz trīs gadus esam zaudējuši.

Īpaši satraucoši ir rādītāji par iedzīvotāju spējām no pašu līdzekļiem segt negaidītus izdevumus, kas tiek definēti vismaz 450 eiro apmērā. Gandrīz pusei jeb aptuveni 45% Latvijas iedzīvotāju šādas iespējas nav. To iedzīvotāju grupā, kuru ienākumi ir vērtējami kā zemi, šis rādītājs pieaug līdz pat 70%. Tomēr divciparu inflāciju izjuta ikviens – pat turīgākā sabiedrības daļa, kam tāpat pēdējo gadu laikā spēja segt neparedzētus izdevumus ir pasliktinājusies.

Vairāk nekā puse (56%) iedzīvotāju, kuru ienākumi ir zem nabadzības riska sliekšņa (2023. gadā 641 eiro), atrodas nemitīgā ekonomiskajā spriedzē. Šiem iedzīvotājiem pēdējos četros gados situācija nav uzlabojusies. Īpaši jāatzīmē, ka šādas spriedzes apstākļos dzīvo ceturtā daļa no visiem Latvijas bērniem un jauniešiem, bet senioru vecuma grupās spriedzes rādītāji tikai pieaug. Redzot šos datus, nav jābrīnās par iedzīvotāju neuzticību partijām, jo acīmredzami mūsu darbs līdz šim nav bijis pietiekami labs, lai šo bēdīgo ainu mainītu. 2025. gadā tai ir jāmainās.

Esmu pārliecināts, ka koalīcijas apstiprinātās nodokļu sistēmas izmaiņas ir solis pareizajā virzienā un mazinās ekonomisko spriedzi. Dati par nabadzības risku Latvijā apliecina, ka pēdējos gados tas jau ir mazinājies nodarbināto iedzīvotāju grupā. Nodokļu izmaiņas šo pozitīvo tendenci turpinās. Tomēr dažās sociālajās grupās nabadzības risks ir tik ievērojams, ka pieprasa īpašu politiķu uzmanību. Starp senioriem, kas sasnieguši 65 gadu vecumu, nabadzības risks pārsniedz 40%. Pozitīvā ietekme, ko radīs neapliekamā minimuma celšana un lielāka pensiju indeksācija, būs novērojama tikai pēc pāris gadiem, tāpēc minimālā ienākuma līmeņi (minimālās pensijas) ir jāpārskata jau šogad.

Nabadzības risks pieaug arī ģimenēs, kuras veido viens pieaugušais ar bērniem, un daudzbērnu ģimenēs ar abiem vecākiem. Šī gada valsts budžeta izskatīšanas laikā opozīcijas partijas vairākkārt aktualizēja jautājumu par nepieciešamību celt atvieglojumus par apgādājamām personām. Tomēr šāds risinājums nepalīdzēs ģimenēm, kurām ienākumi ir ļoti zemi.

Latvijas Banka jau pirms vairākiem gadiem aicināja atvieglojumus aizstāt ar piemaksām, lai tādējādi šis instruments sasniegtu svarīgu mērķi – nabadzības un nevienlīdzības samazinājumu. Taču, ja izvēlamies šādu risinājumu, jārod atbildes uz vairākiem politiski sarežģītiem jautājumiem. Vai šādas piemaksas piešķirt tikai vecākiem, kas strādā (gluži kā šobrīd atvieglojumus)? Vai, plānojot valsts atbalstu, ir pareizi nošķirt strādājošos un nestrādājošos vecākus? Iespējams, vienkārši jāpalielina ģimenes valsts pabalsti?

Diskusija par pabalstu celšanu "Progresīvo" ieskatā būs svarīgākā saruna 2026. gada budžeta kontekstā. Publicētie dati norāda, ka pabalstu un pensiju ietekme uz nabadzības riska novēršanu samazinās. Tātad pabalsti ilgstoši nav pārskatīti un palielināti. Šī diskusija būs sarežģīta ne tikai tāpēc, ka potenciālie risinājumi ir fiskāli ietilpīgi.

Tā uzrādīs arī būtiskas atšķirības partiju priekšstatos par valsts lomu ekonomiskās spriedzes mazināšanā. "Progresīvie" vienmēr ir uzsvēruši valsts pozitīvo ekonomisko un finansiālo lomu sabiedrības labklājības attīstībā. Mēs vairs nedzīvojam mežonīgā kapitālisma apstākļos, kādus pieredzējām pagājušā gadsimta 90. gados, kad "katrs par sevi" bija ne tikai ikdienas realitāte, bet arī valdošo aprindu dziļi izjusta politiskā pārliecība. Patlaban šāda pieeja vairs nestrādā.

Ekonomiskā spriedze, kurā dzīvo trešdaļa Latvijas ģimeņu, ir sabiedriska problēma, kam nepieciešami valstiska mēroga risinājumi. Tieši šī spriedze (nespēja mēneša beigās savilkt galus kopā) ietekmē gan partneru lēmumus par ģimenes veidošanu, gan iedzīvotāju apņēmību veltīt laiku savu veselības problēmu risināšanai, zobārsta apmeklējumam un citu normālai dzīvei nepieciešamu pakalpojumu saņemšanai. Tāpat jānorāda, ka sociāli ekonomiskā nevienlīdzība ietekmē sabiedrības saliedētību un piederības sajūtu. Tāpēc "Progresīvie" uzskata, ka Latvijas ģimeņu ekonomisko apstākļu uzlabošana ir 2025. gada galvenā politiskā prioritāte.

Novērtē šo rakstu: