Mums ir darīšana ar psihopātu Aizsardzības ministrijā: „progresīvā” Andra Sprūda gadījums

Redziet, kā jau jebkurš, iespējams, ar zemu pašvērtējumu apveltīts sabiedrības loceklis, kurš ikdienā vismaz vienu reizi izmanto Facebook, TikTok, Instagram u.c. sociālos medijus, arī dažādu kompleksu nomocītais Andris Sprūds cenšas sevi parādīt tikai un vienīgi no vislabākās puses, to pašu liekot darīt arī citiem medijiem. Sprūda sakarā Latvijas sabiedriskie mediji runā to pašu, ko par miroņiem… tikai labu, vai neko.

Iepazīstoties ar informāciju no pieminētās vietnes sargs.lv, rodas iespaids, ka Sprūds bez maz vai pats personīgi skrūvē Patrijas, ražo dronus, apmāca jaunos karavīrus, pat ir sarakstījis “simt lapaspušu biezu” rokasgrāmatu par to, kā tantei Bauskā uzvesties kara gadījumā.

Protams, ka es atkal ironizēju, bet, neskatoties uz to, ir pamats bažām par to, ka mums aizsardzības ministra amatā ir darīšana ar psihopātu, kuram ir problēmas ar narcistiskiem personības traucējumiem un tiek novērots disociatīvais traucējums, citiem vārdiem sakot, personības dalīšanās, bet par šo Sprūda problēmu es varbūt uzrakstīšu mazliet vēlāk. 

Atgriežoties pie Sprūda narcistiskajiem personības traucējumiem, tikai retais nepiekritīs, ka Andrim patīk lielīties un zīmēties pie katras mazākās izdevības, turklāt bieži vien pasniedzot citu aizsardzības resora darbinieku paveikto kā savu paša nopelnu. Tāpēc droši teikšu, ka Sprūda narcisms ir jau uzskatāms par patoloģisku novirzi.

Psihologi uzskata, ka šādiem cilvēkiem bieži piemīt empātijas trūkums, patīk manipulēt un tiek novērotas sadistiskas izpausmes. Cik esmu novērojis, Sprūdam piemīt šīs visas trīs rakstura īpašības. Es domāju, ka Vecrīgā neviens vairs nešaubās par to, ka Sprūdam ir problēmas saskarsmē ar sievietēm un zemāka ranga kolēģiem/padotajiem, viņam patīk valdīt/kontrolēt un nodarboties ar mikromenedžmentu, līdz ar to viņš reti kuram uzticas.

Neviens  ne partijā, ne aizsardzības resorā jau labu laiku vairs nešaubās par Sprūda spēju manipulēt un pīt intrigas. Un, kas attiecas uz Sprūda sadistiskajām izpausmēm, paldies Dievam, tās pagaidām ir aprobežojušās tikai ar balss paaugstināšanu, spontānām dusmu lēkmēm un tādu brīžiem histērisku tirgus sievas klaigāšanu. 

Varbūt Sprūdam ir paveicies un viņš nav klasificējams kā psihopāts-nelabojams narciss, jo saskaņā ar dažiem psihologu veiktajiem pētījumiem narcistiskās personības iezīmes nav vienmēr saistāmas ar psihopātiju, kuras galvenā iezīme ir sirdsapziņas trūkums. Bet, redzot, cik veikli Sprūds spēj melot televīzijas tiešajos ēteros, pat īsti nenosarkstot, gribu teikt, ka šim kungam nav sirdsapziņas, it sevišķi ņemot vērā viņa izteikumus par referendumu Latgalē, Krimas piederību, nemaz nerunājot par brāļošanos ar apšaubāmam ķīniešu un krievu organizācijām vēl pirms kļūšanas par aizsardzības ministru.  

Psihologi uzsver, ka cilvēki ar narcistiskiem uzvedības traucējumiem samērā bieži iesaistās aktivitātēs, kas uzsver viņu nozīmīgumu, svarīgumu un pārākumu, acīmredzot, lai slāpētu nepilnvērtības un nedrošības sajūtu, proti, viņiem vitāli svarīgi ir par katru cenu celt savu pašvērtējumu. Piekritīsiet(?), tas ir precīzi par mūsu aizsardzības ministru, viņam nav grūti gulēt uz citu lauriem, bet, ja tādu nav, viņš mierīgi izdomā kādu pasaciņu, piemēram, par “dronu koalīciju”. 

Kaut arī psihologi pārsvarā runā par diviem narcistiskās personības tipiem, proti, par nedrošajiem narcisiem un drošajiem/iedomīgajiem narcisiem, uzskatu, ka Sprūda kungam ir ticis kaut kas no abiem. Sprūds tāpat kā jebkurš cits nedrošais narciss cieš no zema pašvērtējuma, viņam ir zināmas grūtības veidot tuvas attiecības, it īpaši ar pretējā dzimuma pārstāvjiem (vai Jūs esat Sprūda kungu sabiedrībā redzējuši ar otro pusīti?), un, protams, šie narcisi ir ļoti jutīgi pret kritiku. Savukārt iedomīgie narcisi tāpat kā Sprūda kungs sevi uztver kā kaut ko augstāku un pārāku.  

Uzskatu, ka Sprūda kungam ir noteiktas psihiskas problēmas, jo, kā psihologi ir secinājuši un izpētījuši, tad pārsvarā tikai tie cilvēki, kuriem ir tieksme sevi izrādīt un pēc tam izjust vainas sajūtu, nav klasificējami kā psihopāti. Savukārt cilvēki ar psihopātijas iezīmēm pārsvarā nekad neizjūt vainas sajūtu.

Piemēram, vai Sprūds ir nožēlojis un publiski atvainojies par melošanu “dronu koalīcijas” nespējas sakarā, vai Sprūds ir atvainojies latviešu tautai par pieļauto iespēju rīkot kaut kādu referendumu Latgalē par pievienošanos krievijai, vai Sprūds vienreiz paskaidros, kā interesēs bēdīgi slavenā Elīna Egle-Ločmele bieži un ilgi uzturas Sprūda kabinetā, utt.? Ja Sprūda kungs par izdarīto neizjūt vainas sajūtu, viņš ir uzskatāms par psihopātu. 

Viens ir skaidrs: ja Sprūds turpinās uzvesties tādā pašā garā, arvien vairāk un vairāk cilvēki no viņa novērsīsies, un tas jau tagad tiek novērots, līdz ar to Sprūda kungs piedzīvos vēl lielākas psiholoģiska rakstura problēmas ar pašvērtējumu.

Novērtē šo rakstu: