Iesaki rakstu: 
Par diskusiju par sabiedriskajiem medijiem un ar sabiedriskajiem medijiem. Rīgas pilī bija spraiga un nedaudz emocionāla diskusija ar Saeimas deputātiem, kultūras ministri, žurnālistu organizācijām, LTV, Latvijas Radio un LSM redaktoriem par vairākiem aktuāliem jautājumiem, kas uzvirmojuši sabiedrībā. Šeit dažas lietas no mana skatu punkta.
1. Par žurnālistu darbu un agresijas līmeni soctīklos. Diemžēl gan COVID19 pandēmija, gan Krievijas karš pret Ukrainu ir izraisījis lielu spriedzi mūsu sabiedrībā, īpaši soctīklos. Vairs nav pustoņu, ir tikai melns vai balts. Pretēju viedokļu paudēji tiek nozākāti, apvainoti un virtuālā krustā sisti. Tas īpaši attiecas uz žurnālistiem.
Šī ir mana iespēja teikt paldies visiem žurnālistiem, gan sabiedriskajos medijos, gan komermedijos strādājošajiem, par darbu, uzdrīkstēšanos un izturību. Jūs visi - neatkarīgi no uzskatiem un darbības žanra - esat demokrātijas stūrakmens. Žurnālista darbs nav rozēm kaisīts, tas ir smags un atbildīgs, un mums jāmeklē iespēja, kā samazināt gan kopējo agresijas līmeni, gan īpaši pret žurnālistiem vērsto.
Ceru, ka kolēģi Saeimā un Kultūras ministrijā saklausīja nepieciešamību ieviest vairākas Eiropas Padomes un Eiropas Komisijas rekomendācijas. Tās neatrisinās visu uzreiz, bet palīdzēs uzlabot darba vidi.
2. Par sabiedrisko mediju pārvaldību. Nav normāli, ka LTV un Latvijas Radio/SEPLP darbojas uz piecu dažādu regulējumu pamata. Aicinu apdomāt ideju par pāreju no kapitālsabiedrības pārvaldības formas uz nodibinājumu, garantējot pienācīgu neatkarības mehānismu. Tas noteikti palīdzēs mazināt papīru rakstīšanu, atskaitoties 5 dažādos veidos.
3. Par redakcionālo netkarību un sabiedrības interesēm. Sabiedriskos medijus finanansē no nodokļu maksātāju naudas. Ja kādam nav pieņemams tas vai cits raidījuma saturs, tad bieži vien skan jautājums par to, kāpēc no manas naudas par šo maksā.
Te gan jāsaka, ka sabiedrība ir ļoti dažāda, X vai Telegram, Facebook vai Tik Tok lietotāju problēmas atšķiras no novadu un reģionu cilvēku aktualitātēm. Politiskās ideoloģijas un mazākumtautību problēmas ir viens jautājumu loks, savukārt citus satrauc ekonomika un kultūra, vieni grib dzirdēt vairāk par Latviju un novadiem, citi ārzemju ziņas.
Mediju uzdevums ir ievērot kopējās sabiedrības intereses, un tas nav viegls uzdevums. Cieņpilns dialogs par sarežģītām lietām, spēja atzīt kļūdas (tādas ir visiem) un vienlaikus nepadoties politiskam vai cita veida spiedienam ir būtiskas iezīmes demokrātiskas sabiedrības attīstībai. Šeit nebū gatavas rceptes, bet ceru, ka šīsdienas saruna nedaudz palīdzēja politiķiem izprast arī žurnālistu viedokli.
4. Par krievu valodu sabiedriskajos medijos pēc 2026.gada. Šīsdienas diskusijā tas bija karsts jautājums. Saeima ir apstiprinājusi Nacionālās drošības koncepciju, kurā paredzēts atteikties no krievu valodas finansēšanas sabmedijos. Šobrīd, nediskutējot par veidu, kā lēmums tika pieņemts, vēlos atzīmēt, ka būtiski ir pildīt Saeimas iezīmēto rīcībpolitiku.
Viegli pateikt, ka daudzas lietas ir pieņemtas un nav pildītas, varam arī šoreiz tāpat darīt. Man tas nav pieņemams, jo tas vēl vairāk grauj ticību valsts varai (un, jā, man ir personīga un sāpīga pieredze ar mediķu algām 2019.gadā vai LIZDAi solīto). Kā valsts prezidents es šādu pieeju neatbalstu.
Taču Saeima nav pateikusi, kā tā redz sabiedrisko mediju darbību mazākumtautību jomā. Nav pareizi uzrunāt ukraiņus, poļus, baltkrievus un citas minoritātes krieviski vai ar zīmolu rus.lsm (ņemot vērā notiekošo), bet ir jāsaglabā arī labās iestrādes, kas eksistē jau šobrīd.
Arī krievi ir minoritāte, pilnībā krievvalodīgo infotelpu atdot komercmedijiem vai ārpuslatvijas spēlētājiem nav pareizi. Darbs pie mazākumtautību kanāla ir tas, uz ko aicināju strādāt SEPLP, Saeimu, Kultūras ministriju, medijus un nozares ekspertus. Šis nav un nebūs viegli, bet ir izdarāms, ja ir griba. Ceru, ka ir.
Valsts prezidents Latvijā nav autoritārs vadonis, kurš noteiks, kā un ko darīt, es arī esmu daudzas reizes teicis, ka nedarīšu citu institūciju darbu, bet esmu gatavs veicināt dialogu un rezultātu.
Visbeidzot es aicinu visus uz savstarpēju cieņu un izpratni, risinot daudzas sarežģītas lietas, mēs neesam viens otra ienaidnieki, mēs visi gribam redzēt mūsu Latviju kā drošu un plaukstošu valsti, strādājam kopā. Jo, ja mēs plūcamies, tad iegūst mūsu nedraugi!
Seko mums 
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
