Mums bija spraiga un nedaudz emocionāla diskusija

1. Par žurnālistu darbu un agresijas līmeni soctīklos. Diemžēl gan COVID19 pandēmija, gan Krievijas karš pret Ukrainu ir izraisījis lielu spriedzi mūsu sabiedrībā, īpaši soctīklos. Vairs nav pustoņu, ir tikai melns vai balts. Pretēju viedokļu paudēji tiek nozākāti, apvainoti un virtuālā krustā sisti. Tas īpaši attiecas uz žurnālistiem.

Šī ir mana iespēja teikt paldies visiem žurnālistiem, gan sabiedriskajos medijos, gan komermedijos strādājošajiem, par darbu, uzdrīkstēšanos un izturību. Jūs visi - neatkarīgi no uzskatiem un darbības žanra - esat demokrātijas stūrakmens. Žurnālista darbs nav rozēm kaisīts, tas ir smags un atbildīgs, un mums jāmeklē iespēja, kā samazināt gan kopējo agresijas līmeni, gan īpaši pret žurnālistiem vērsto.

Ceru, ka kolēģi Saeimā un Kultūras ministrijā saklausīja nepieciešamību ieviest vairākas Eiropas Padomes un Eiropas Komisijas rekomendācijas. Tās neatrisinās visu uzreiz, bet palīdzēs uzlabot darba vidi.

2. Par sabiedrisko mediju pārvaldību. Nav normāli, ka LTV un Latvijas Radio/SEPLP darbojas uz piecu dažādu regulējumu pamata. Aicinu apdomāt ideju par pāreju no kapitālsabiedrības pārvaldības formas uz nodibinājumu, garantējot pienācīgu neatkarības mehānismu. Tas noteikti palīdzēs mazināt papīru rakstīšanu, atskaitoties 5 dažādos veidos.

3. Par redakcionālo netkarību un sabiedrības interesēm. Sabiedriskos medijus finanansē no nodokļu maksātāju naudas. Ja kādam nav pieņemams tas vai cits raidījuma saturs, tad bieži vien skan jautājums par to, kāpēc no manas naudas par šo maksā.

Te gan jāsaka, ka sabiedrība ir ļoti dažāda, X vai Telegram, Facebook vai Tik Tok lietotāju problēmas atšķiras no novadu un reģionu cilvēku aktualitātēm. Politiskās ideoloģijas un mazākumtautību problēmas ir viens jautājumu loks, savukārt citus satrauc ekonomika un kultūra, vieni grib dzirdēt vairāk par Latviju un novadiem, citi ārzemju ziņas.

Mediju uzdevums ir ievērot kopējās sabiedrības intereses, un tas nav viegls uzdevums. Cieņpilns dialogs par sarežģītām lietām, spēja atzīt kļūdas (tādas ir visiem) un vienlaikus nepadoties politiskam vai cita veida spiedienam ir būtiskas iezīmes demokrātiskas sabiedrības attīstībai. Šeit nebū gatavas rceptes, bet ceru, ka šīsdienas saruna nedaudz palīdzēja politiķiem izprast arī žurnālistu viedokli.

4. Par krievu valodu sabiedriskajos medijos pēc 2026.gada. Šīsdienas diskusijā tas bija karsts jautājums. Saeima ir apstiprinājusi Nacionālās drošības koncepciju, kurā paredzēts atteikties no krievu valodas finansēšanas sabmedijos. Šobrīd, nediskutējot par veidu, kā lēmums tika pieņemts, vēlos atzīmēt, ka būtiski ir pildīt Saeimas iezīmēto rīcībpolitiku.

Viegli pateikt, ka daudzas lietas ir pieņemtas un nav pildītas, varam arī šoreiz tāpat darīt. Man tas nav pieņemams, jo tas vēl vairāk grauj ticību valsts varai (un, jā, man ir personīga un sāpīga pieredze ar mediķu algām 2019.gadā vai LIZDAi solīto). Kā valsts prezidents es šādu pieeju neatbalstu.

Taču Saeima nav pateikusi, kā tā redz sabiedrisko mediju darbību mazākumtautību jomā. Nav pareizi uzrunāt ukraiņus, poļus, baltkrievus un citas minoritātes krieviski vai ar zīmolu rus.lsm (ņemot vērā notiekošo), bet ir jāsaglabā arī labās iestrādes, kas eksistē jau šobrīd.

Arī krievi ir minoritāte, pilnībā krievvalodīgo infotelpu atdot komercmedijiem vai ārpuslatvijas spēlētājiem nav pareizi. Darbs pie mazākumtautību kanāla ir tas, uz ko aicināju strādāt SEPLP, Saeimu, Kultūras ministriju, medijus un nozares ekspertus. Šis nav un nebūs viegli, bet ir izdarāms, ja ir griba. Ceru, ka ir.

Valsts prezidents Latvijā nav autoritārs vadonis, kurš noteiks, kā un ko darīt, es arī esmu daudzas reizes teicis, ka nedarīšu citu institūciju darbu, bet esmu gatavs veicināt dialogu un rezultātu. 

Visbeidzot es aicinu visus uz savstarpēju cieņu un izpratni, risinot daudzas sarežģītas lietas, mēs neesam viens otra ienaidnieki, mēs visi gribam redzēt mūsu Latviju kā drošu un plaukstošu valsti, strādājam kopā. Jo, ja mēs plūcamies, tad iegūst mūsu nedraugi!

Novērtē šo rakstu: