Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Cilvēki var izdomāt ne tikai jaunas paaudzes raķetes, tankus, lidmašīnas, mobilos telefonus, datorus un citu tehniku. Lai izdzīvotu un nodrošinātu elementāru labklājību, cilvēkiem nākas izdomāt arī jaunas paaudzes garīgās konstrukcijas, pārveidojot un pieskaņojot savu apziņu dzīves apstākļu mainībai. Cilvēki modernizē ne tikai tehniku un tehnoloģijas, bet arī savas apziņas saturu.

Multikulturālisms ir sabiedriskās apziņas jauns un moderns saturs, kas praktiski izpaužas cilvēku sociālajā uzvedībā. Multikulturālismā atspoguļojas sabiedrības (cilvēces) pašsaglabāšanās instinkts; respektīvi, vēlēšanās izdzīvot kultūras ziņā ļoti raibos apstākļos.

Tagad katrs etnoss fanātiski tiecas nosargāt kultūras identitāti. Tas apgrūtina etnisko līdzāspastāvēšanu, bremzē solidaritāti starpetniskajās attiecībās, musina etniskos konfliktus, ksenofobiju, šovinismu, pseidonacionālismu, reliģisko fanātismu, neofašismu, boļševistisko ekstrēmismu. Tādos apstākļos pietiekami labi nekalpo līdzšinējās sociālās uzvedības programmas un cilvēkiem nākas izdomāt jaunas, lai dzīve nepārvērstos elles mocībās.

Mūsdienās vairs nav iespējami senie paņēmieni vērsties pret sliktajiem, kuri nepakļāvās kopdzīves prasībām. Agrāk iznīcināja sliktos. Piemēram, skitiem bija tradīcija nogalināt sliktos un visus sliktā cilvēka vīrieša dzimuma bērnus. Arī mūsdienās ir valstis, kas ļoti kategoriski nosoda ksenofobiju un šovinismu, kā arī publiskajā telpā nepieļauj lopisku izturēšanos pret citādajiem un svešajiem. Tomēr kopumā lopiskā visatļautība ir guvusi virsroku ne tikai pie mums Latvijā, apliecinot ļoti zemo cilvēcisko kvalitāti.

Š.g. novembra Zolitūdes traģiskajās dienās Interneta komentāros varēja lasīt šādus „viedokļus”. (1) „Būtu okupanti ar pēctečiem aizbraukuši uz Krieviju, nebūtu beigti Maximā”. (2) „Ja pretvalstiski noskaņoti kaitnieki natraucētu viedajam Levitkungam un viņa dombiedriem - īsteniem savas Latvijas patriotiešiem sastādīt un apstiprināt priekšvārdu (preambulu) Satversmei, nekādas tamlīdzīgas nelaimes noteikti nenotiktu vai arī vismaz neskartu virsnāciju. Pavisam drīz, par spīti valsts ienaidnieku pretdarbībai, mūsu gaišie nacionālie varoņi beidzot pievienos Eirozonu Lavijai un īstenie latvieši - savas valsts patrioti, no šādām traģiskām likstām nākotnē noteikti būs pasargāti!” (3) „Glābjot okupantu varzu” (komentārs pēc līdzjūtības mirušajiem glābējiem). (4) „JA ŠIE OKUPANTI UN TO PĒCTEČI BŪTU OAMETUŠI lATVIJU, VIŅI BŪTU DZĪVI”. Interneta komentāros viens no aktīvākajiem neliešiem bija tautas padibene ar pseidonīmu „N.Māstrihts”. Nevienu no minētajiem „viedokļiem” nenosodīja citu komentāru autori, kuri izturējās tā, it kā prieks par cilvēku nāvi būtu normāla parādība.

Noteikti ir jāņem vērā, ka multikulturālisms no cilvēkiem prasa noteiktu garīgo piepūli un morālo mobilizāciju. Līdz multikulturālisma izpratnei ir „jāizaug” tāpat kā līdz pilsoniskās sabiedrības, cilvēktiesību, politkorektuma, humānisma, demokrātijas, tiesiskuma, tolerances, kultūru dialoga izpratnei. „Izaugšana” ir intelektuāls un morāls process, kura laikā tiek sasniegts noteikts mentālais briedums – noteikta inteliģences pakāpe.

Cilvēku morālā mobilizācija vēsturiski ir mainījusies. Tā ir progresējusi, radot arvien iecietīgāku (tolerantāku) attieksmi pret svešajiem un citādajiem. Morālā mobilizācija, pateicoties audzināšanai un disciplīnai, agrākajos laikos ir bijusi liela. Tomēr cilvēki agrāk nepazina to, ko mēs tagad pazīstam un saucam par darba ētiku un bioētiku, kā arī šodien dēvējam par korporatīvo sociālo atbildību un politkorektumu.

Cilvēces vēsturē multikulturālisms ir visjaunākā sociālās uzvedības programma, kas attiecīgajā terminoloģiskajā noformējumā radās XX gadsimta 70.gadu sākumā, kad Rietumos (pirmajā laikā galvenokārt ASV un Kanādā) sāka lietot jēdzienu „multikulturālisms”.

Masu apziņā multikulturālisms asociējās ar etnopolitiku un sabiedrības integrāciju. Tā tas ir arī Latvijā. Tā, piemēram, ļoti jocīgu (reti vulgāru un reti primitīvu) multikulturālisma izpratni savā laikā apliecināja kultūras ministre Demakovas kundze. Internetā var lasīt viņas uzskatu šādu atreferējumu: „Kultūras ministre Helēna Demakova intervijā Latvijas Avīzē ir kategoriska pret multikulturālisma idejas iedzīvināšanu Latvijas sabiedrībā, norādot, ka šādu ideju atzīšana ir jāuzskata par valsts okupācijas fakta noliegumu. Kas manā izpratnē ir multikulturālisms? Šim jēdzienam ir divas daļas. Viens ir jēdziena "multikulturālisms" ikdienas lietojums, kas nozīmē, ka cilvēks ir pietiekami atvērts svešvalodām, pasaules apceļošanai, priecājas par vēsturiskajām minoritātēm, priecājas par Mihaila un Sergeja Eizenšteinu, Jesajas Berlina un citu sveštautiešu sasniegumiem. Bet te jānošķir multikulturālisms kā ideoloģija, kas ir krasā pretrunā nacionālas valsts idejai./.../ Proti, multikulturālisms pieļauj dubultu vai pat vairāku valstu pilsonību, paredz valsts atbalstu visās iespējamās valodās plašsaziņas līdzekļiem, noteiktu tautību pārstāvjiem nodrošina izglītības kvotas un tamlīdzīgi. /.../ Šajā aspektā jārunā arī par imigrantiem Latvijā: tie, kas Latvijas teritorijā ieradās pēc okupācijas, ir imigranti - lai cik labticīgi viņi būtu, lai arī šurp tika atvesti kā mazi bērni. Šī imigrācija krasi mainīja Latvijas etnisko un sociālo sastāvu. Līdz ar to, ja runājam par imigrantu kultūras pilnīgu pielīdzināšanu pamatnācijas kultūrai, tiek noliegta Latvijas okupācija. Multikulturālisma atzīšana ir Latvijas okupācijas fakta noliegums. Ja imigrantu kultūrām tiek piešķirtas tikpat lielas tiesības kā pamatnācijas kultūrai, tad valsts ideoloģijā tas nozīmē okupācijas fakta noliegšanu. /.../ Pēc būtības "integrācija uz multikulturālisma bāzes" nozīmē, ka cilvēkam tiek liegta iespēja kļūt par latvieti. Tā ir milzīga nolemtība”.

Saprotams, multikulturālismu saistīt ar mūsu bēdīgi slaveno fobiju „okupāciju”, „vairāku valstu pilsonību”, mistisko „pamatnāciju”, izcilu personību cienīšanu, „pasaules apceļošanu”, cilvēkiem liegto iespēju „kļūt par latvieti” un tāpēc izjust „milzīgu nolemtību” var atļauties tikai pēcpadomju Latvijas ministrs, kura fantastiskā neizglītotība un mežonīgā aprobežotība ir viņa lielākā bagātība.

Multikulturālisms var atspoguļoties etnopolitikā, taču faktiski multikulturālisma būtība ir filosofiski un kulturoloģiski ievērojami dziļāka un principiāli fundamentālāka, jo apliecina cilvēces garīgās attīstības jaunu pakāpi vispār un ne tikai rosīšanos kādā atsevišķā dzīves segmentā.

Tāpat svarīgi ir tas, ka multikulturālisma pastāvēšana un multikulturālisma nākotne nav atkarīga no tā politiskās un ideoloģiskās reputācijas. Multikulturālisma konceptuālā pamatjēga cilvēces attīstībā no tā nemainās, ja kāds ministrs multikulturālismu grib vai negrib akceptēt.

Tas ir tāpat kā, teiksim, ar svastiku. Svastikas konceptuālā pamatjēga no tā nemainās, ja svastikas ornamentālo formu 24 variācijās savā villainē pirms daudziem gadsimtiem ir ieaudusi baltu cilts audēja no Stāmerienas, XX gadsimtā vācu fašisti svastiku izmantoja savā valstiskajā heraldikā jeb ar svastiku savu ķermeni bravūrīgi apķēpā šodienas neofašistiskā jaunatne. Svastika jebkurā gadījumā saglabā savu fundamentālo pamatjēgu simbolizēt Sauli, laimi, radošumu, kustību, veiksmi, labklājību.

Atkārtoju: multikulturālisms ir sociālās uzvedības programma, un šī programma ir kultūras sastāvdaļa, palīdzot kultūrai realizēt tās galveno uzdevumu. Kā zināms, kultūras galvenais uzdevums ir cilvēku socializācija. Tas ir process, kurā cilvēks iemācās dzīvot citu cilvēku kolektīvā un prot izmantot šī kolektīva dzīves nosacījumus.

Vienkārši sakot, lai dzīvotu kopā ar citiem cilvēkiem kādā kolektīvā, katram no mums ir jāprot attiecīgi uzvesties un nepārkāpt attiecīgā kolektīva iekšējās kārtības noteikumus – sociālās uzvedības programmu. Ja mēs to neievērojam, sākās problēmas, kas var noslēgties ar mūsu izolēšanu vai pilnīgu izstumšanu no dotā kolektīva. Valsts iedzīvotāju kolektīva mērogā tā var būt ieslodzīšana cietumā vai izsūtīšana no valsts.

Ikdienā mēs, protams, gudri nesakām, ka pašlaik realizējam sociālās uzvedības programmu. Gudri formulējumi ir vajadzīgi racionāli analizējošai darbībai, lai teorētiski izprastu ikdienas norises. Taču principā no tā nekas nemainās mūsu reālajā dzīvē, jo vienalga mums nākas savā sociālajā kolektīvā ievērot noteiktus spēles noteikumus. Mēs varam nezināt, ka zinātnē spēles noteikumus sauc par sociālās uzvedības programmu.

Protams, kultūra ir ļoti daudzpusīga izpausme, taču tās galvenais uzdevums ir orientēts uz cilvēku tieksmi dzīvot kolektīvi vispār un tajā pašā laikā dzīvot konkrētā kolektīvā, atzīstot un izpildot tā diktētos nosacījumus, normas, likumus u.c.

Turklāt konkrētā kolektīva apjoms vēsturiski mainās. Ja tālā senatnē konkrētais kolektīvs bija ģimene un ģints, tad šodien daudziem tā ir visa cilvēce, jo planetārā pasaules uztvere vairs nav cilvēciskās apziņas retums.

Kultūra (sabiedrības diktētie morālie nosacījumi, normas, likumi, vērtības utt.) nodrošina cilvēku sociālo kopdzīvi, taču šī kopdzīve nestāv uz vietas, bet laika gaitā mainās. Izmaiņas ietekmē dažādi apstākļi.

Ļoti liela nozīme ir cilvēku skaita pieaugumam – demogrāfijai. Cilvēku skaits sociālajos kolektīvos (ģimenē, ģintī, ciltī, tautā, nācijā, kontinentā, uz planētas) ļoti būtiski atsaucās uz cilvēku sociālo kopdzīvi, izraisot nepieciešamību laiku pa laikam mainīt sociālās uzvedības programmu.

Tā dēvētajā pirmatnējās kopienas laikmetā sociālo kolektīvu apjoms nebija liels. Ģimenē, ģintī un ar laiku arī ciltī sociālās uzvedības programmas centrā bija mitoloģiskie priekšstati, kurus nācās savā kopdzīvē ievērot vissenāko laikmetu cilvēkiem.

Pirmatnējo ļaužu sociālās uzvedības programma balstījās uz dažādiem tabu. Tātad balstījās uz aizliegumu sistēmu, atsaucoties uz pārdabisko spēku lomu cilvēku komunikācijā. Pirmatnējam cilvēkam sociālajā uzvedībā vajadzēja ievērot attiecīgos aizliegumus, kā arī dažādas paražas cilvēku savstarpējā saziņā. Tā, piemēram, „parastais” cilvēks nedrīkstēja komunikācijas laikā pieskarties priesterim, skatīties acīs priesterim.

Tā dēvētajās zemkopju kultūrās valdīja modernāka sociālās uzvedības programma. Mitoloģisko priekšstatu vietā stājās etnogrāfiskā un reliģiskā izpratne. Zemkopja dzīvē pats galvenais bija dzīvot tāpat kā dzīvoja viņa senči. Zemkopja sociālo uzvedību stingri reglamentēja tradīciju konsekventa ievērošana. Individuālā iniciatīva nebija cieņā, jo katram vajadzēja uzvesties tāpat kā kādreiz uzvedās viņa vecvecāki, vecāki, bet tagad uzvedās visi pārējie kaimiņi un tautieši.

Zemkopja sociālās komunikācijas loks bija plašāks nekā pirmatnējo ļaužu komunikācijas loks. Zemkopis tikās ne tikai ar kaimiņiem, bet pilsētā tirgū varēja tikties ar citu sociālo slāņu pārstāvjiem, kā arī citu tautu un rasu pārstāvjiem.

Zemkopja sociālās uzvedības kompetence un prakse ir daudzpusīgāka nekā pirmatnējo kopienu iedzīvotāju sociālās uzvedības kompetence un prakse. Lai veiksmīgi kārtotu savus darījumus, Raiņa tēvs Krišjānis Pliekšāns prata vismaz piecas valodas un tātad bija lietas kursā par vairākām sociālās uzvedības programmām, jo viņam vajadzēja komunicēt ar poļiem, ebrejiem, baltkrieviem, krieviem, vāciešiem, lietuviešiem. Zemkopju sociālās uzvedības programma ir lieliski attēlota Edvarta Virzas prozaiskajā poēmā Straumēni, kā arī Andreja Upīša Zaļajā zemē, Rūdolfa Blaumaņa novelēs.

Sociālās uzvedības programma atkal būtiski izmainījās industrializācijas laikmetā, kad uz planētas jau bija liels iedzīvotāju skaits, dzīve kļuva ievērojami daudzveidīgāka un uzplauka urbanizācija.

Pilsētnieka sociālās uzvedības programmā strauji nostiprinājās tādi elementi kā pilsoņa tiesības un brīvības. Pilsētnieka pašrealizācijas brīvība bija ievērojami plašāka nekā zemkopja pašrealizācijas brīvība. Pilsētnieka sociālās uzvedības normas bija ievērojami smalkākas nekā zemkopja sociālās uzvedības normas. Pilsētnieks saziņā ar citiem bija spiests ievērot vispārpieņemto etiķeti, zināt noteiktas retoriskās frāzes, elementāros pieklājības žestus u.tml. Pilsētnieka saskarsme ar svešajiem un citādajiem bija ikdienišķa parādība un pat ikdienišķa nepieciešamība. Piemēram, Rīgā XIX gadsimta beigās bija ļoti liels pilsētnieku skaits, kuri prata un ikdienā lietoja 4-5 valodas, jo iedzīvotāju kontingents bija ļoti raibs.

Mēs pašlaik dzīvojam postindustriālajā laikmetā un ļoti labi zinām, ka mūsu sociālās uzvedības programma radikāli atšķiras ne tikai no XIX gadsimta beigās dzīvojošo cilvēku sociālās uzvedības programmas, bet pat no tām sociālās uzvedības normām, kuras dominēja padomju laikā pirms dažiem gadu desmitiem.

Mūsu laikmets būtiski atšķiras no iepriekšējiem laikmetiem ar to, ka priekšplānā ir izvirzījusies kultūras identitāte. Agrāk dominēja citas identitātes – pavalstnieciskā (Romas impērijā, viduslaiku grāfistēs, Baltijas guberņās), bet galvenokārt reliģiskā identitāte.

Vēsturiski vēl nesen arī mūsu teritorijā dominēja reliģiskā identitāte. 1897.gada tautas skaitīšanā (pirmā tautas skaitīšana Krievijas impērijā) atspoguļojās tikai reliģiskā identitāte. Tautas skaitīšanā netika fiksēta etniskā identitāte. Tomēr etnisko grupu apjomu var konstatēt, ņemot vērā attiecīgās etniskās grupas tradicionālo konfesionālo piederību. Piemēram, zinot to, cik Baltijas guberņās tolaik dzīvoja jūdaisma un pareizticības pārstāvji, var apmēram pateikt, cik tolaik dzīvoja ebreju un krievu.

Etniskā identitāte Rietumu civilizācijā nekad nav bijusi īpaši aktuāla. Cilvēki varēja pat nezināt savas etniskās piederības apzīmējumu – etnonīmu. Rietumu civilizācijā nav pieklājīgi interesēties par otra cilvēka etnisko piederību. LR jaunajās pasēs etniskās identitātes fiksēšana ir brīvprātīga izvēle.

Kultūras identitāte ir visjaunāko laiku fenomens. No identitātes viedokļa cilvēki uz kultūru palūkojās tikai XX gadsimta otrajā pusē. Savas identitātes noskaidrošanai pievērsās galvenokārt pilsētnieki, kuru dzīves vide kļuva arvien raibāka un problemātiskāka. Kā saka, lai nezaudētu savu seju, cilvēkiem pastiprināti nācās pievērsties savas sejas aizstāvēšanai; proti, savas unikalitātes un savdabības aizstāvēšanai, lai nepazustu raibajā sociumā. Turklāt bija saprotams, ka nākotnē sociuma raibums palielināsies, jo daudzveidības dinamika ir kļuvusi par dzīves pamatīpašību.

Tagad zinātne ir noskaidrojusi, ka cilvēka identitātes alkas ir atkarīgas no dzīves apstākļiem – dzīves konteksta. Ja tas ir nemainīgs un stabils, tad cilvēkam nerodas vajadzība noskaidrot savu identitāti. Viņš bez īpašām pārdomām sevi pieskaita visiem pārējiem, identificējot sevi tādā pašā garā, kādā sevi identificē visi pārējie vienveidīgajā kolektīvā. Teiksim, dzīvojot lauku viensētā tādu pašu viensētu novadā, savas identitātes noskaidrošana arī šodien acīmredzot nebūs galvenā dzīves problēma. Ja dzīves konteksts ir raibs, tad pastiprinās identifikācijas alkas, jo cilvēks vēlas sevi identificēt ar kādu konkrētu identitāti no apkārtējās vides identitāšu kokteiļa.

XX gadsimta otrajā pusē šis kokteilis kļuva arvien daudzkrāsaināks. Cilvēkam bija iespējas sevi identificēt visdažādākajos rakursos: sociālajā, politiskajā, profesionālajā, korporatīvajā, dženderiskajā, seksuālajā, konfesionālajā, etniskajā, rases, teritoriālajā, subkultūras.

Rietumu sabiedrībā joprojām ir tādu cilvēku slānis, kuram visakūtākā ir, piemēram, seksuālā, dženderiskā, subkultūras identitāte. Taču lielākajai daļai vissvarīgākā ir kultūras identitāte, tajā iekļaujot veselu miniidentitāšu virkni – valodu, garīgās vērtības, uzvedības normas, pagātnes mantojumu, etnisko izcelsmi, reliģisko piederību utt. Šī miniidentitāšu virkne sintezējās vienā noteiktā lielā identitātē – kultūras identitātē.

XX gadsimta nogalē kultūras identitātes aizstāvēšana kļuva par dzīves vitālo stratēģiju, jo kultūras identitātes saglabāšanas iespējas sāka apdraudēt jaunas tendences – demogrāfiskās pārejas slogs bezdarba un migrācijas veidā, nacionālās valsts juridiski tiesiskā tipa atmiršana, lokālo kultūru degradācija ģeopolitiskajās un ģeoekonomiskajās mahinācijās, vadāmā haosa inspirētās destrukcijas, starptautisko institūciju apmīļotā kosmopolītisma modīgums, migrācijas palielināšanās un migrantu agresevitātes pieaugums, aizstāvot savu kultūras identitāti un nespējot (nevēloties) atzīt kompromisa nepieciešamību.

No vienas puses kultūras identitāte sāka arvien skaudrāk izjust dažādus draudus. No otras puses kļuva skaidrs, ka ir nepieciešama jauna sociālās uzvedības programma, kas spētu nodrošināt normālu eksistenci kultūru daudzveidībā. Kļuva skaidrs, ka ir jāizstrādā jaunas formas un paņēmieni dzīvei multikulturālā sabiedrībā. Kļuva skaidrs, ka jaunajā sociālās uzvedības programmā ir jābalstās uz diviem principiem: 1) kultūru līdzvērtības principu un 2) kultūru līdztiesības principu.

Nav zināms, kurš pirmais pateica vārdu „multikulturālisms”. Zināms ir tikai tas, ka vārds „multikulturālisms” Oksfordas angļu valodas vārdnīcā pirmo reizi ir iekļauts 1957.gada izdevumā, raksturojot Šveici kā multikulturālu zemi. 1971.gadā Kanāda sevi pasludināja par „multicultural society”, Rietumos uzjundījot ļoti plašu un modīgu sarunu par multikulturālismu. XX gadsimta nogalē multikulturālisms bija modē visās Rietumu zemēs. Pret to visi izturējās kā pēdējo cerību normalizēt etnopolitiku. Taču visai drīz attieksme izmainījās par 180 grādiem, un vispārējā entuziasma vietā stājās nepamatoti apvainojumi un meli.

Nav sastapta informācija, ka padomju cilvēki lietotu vārdu „multikulturālisms”. Latvijas presē dotais vārds parādījās tikai pēc PSRS sabrukuma. No bijušajām sociālisma zemēm Latvija bija pirmā un ilgu laiku arī vienīgā valsts, kurā zinātnieki pievērsās multikulturālisma izpētei un organizēja speciālu privāto zinātnisko iestādi - „Multikulturālisma centru” (no 1993.gada aprīļa).

Bijušajās sociālisma zemēs pirmā grāmata par multikulturālismu iznāca Latvijā 1996.gadā. To izdeva „Multikulturālisma centra” apgādā A.K.A.. Centra zinātniskajos pasākumos ar patiesi dzīvu interesi piedalījās daudzu Rietumu un Austrumeiropas valstu zinātnieki. 1997.gada 15.jūlijā centru apmeklēja Valsts prezidents Guntis Ulmanis, atzinīgi vērtējot zinātnieku ieguldījumu sabiedrības integrācijā.

Multikulturālisma rašanās katrā ziņā ir organiski vienota ar cilvēka būtiskākajām iezīmēm un noteikta dzīves veida attīstību. Katrs dzīves veids sasaucās ar noteiktu cilvēka tipu; respektīvi, katru dzīves veidu realizē noteikts cilvēciskais tips. Nevar būt tā, ka katra puse – dzīves veids un cilvēciskais tips – eksistē atsevišķi: dzīves veids - atsevišķi, cilvēciskais tips – atsevišķi. Abas puses ir koleratīvi vienotas – atbilst viena otrai. Starp abām pusēm pastāv adekvātas attiecības. Cilvēks ir adekvāts dzīves veidam, ja viņam piemīt adekvāta garīgā struktūra. Multikulturālisms kā mentālā parādība ir adekvāta izpausme noteiktam dzīves veidam; proti, dzīvei polietniskā un multikulturālā sabiedrībā.

Inteliģentu personību kritiskā masa, kura izprot multikulturālismu kā jaunu apziņas stadiju (sociālās uzvedības programmu) jau ir pietiekami liela Rietumu civilizācijā. Taču tā nav tik liela, lai nepieļautu multikulturālisma izmantošanu etnopolitiskajās manipulācijās. Politika un tajā skaitā etnopolitika pašlaik daudzās zemēs ir tipisku masu cilvēku pārziņā. Tāpēc ir grūti (neiespējami) etnopolitikā novērst praksi domāt vienu, rakstīt otru, runāt trešo un darīt ceturto. Tātad – novērst nekompetenci un šizofrēniju etnopolitikā.

Šodienas daudzi etnopolitiķi nespēj (negrib) aptvert, ka jauno līdzāssadzīvošanas paradigmu, multikulturālismu, vajadzēs ieviest dzīvē (institucionalizēt) godīgā veidā bez nacionāli tumsoniskām fobijām un prasti maskētām viltībām, jo nav un nebūs cita izeja. Asimilācijas etnopolitikai nav nekādas perspektīvas. Nekādas perspektīvas nav arī pseidointegrācijas etnopolitikai, kas figurē ne tikai Latvijā jo tuvāk šodienai, jo kroplāk.

Vēl nesen multikulturālisms (tā modes periodā) ieguva jaunu spēku, kad Rietumu elite saprata kultūras identitātes saglabāšanas svētīgumu. Labāk ir saglabāt kultūras identitāti nekā visus asimilēt „pārkausēšanas katlā” un ģenerēt himērisku mistrojumu. Vēl nesen Rietumu elite prata objektīvi novērtēt multikulturālisma vēsturiskās perspektīvas kultūras identitātes saglabāšanā.

Pēc tam Rietumu elite perfekti izprata etniskās daudzveidības un kultūru plurālisma ekonomisko labumu – veicina konkurenci, inovācijas, kreativitāti. Multikulturāla vide ir lieliska augsne biznesam, un multikulturāla vide tādējādi ir liela bagātība – var sekmēt peļņu. Rietumu elitei tādas iespējas nevarēja nepatikt.

Diemžēl visai drīz Rietumu elite aizmirsa, par ko tā vēl nesen jūsmoja.

XXI gadsimta sākumā Rietumeiropā (faktiski arī Austrumeiropā) izgāzās nevis multikulturālisms, bet gan atsevišķu valstu etnopolitika. Rietumeiropas neoliberālisma un postmodernistiskā elite nevēlas (nav intelektuāli un morāli spējīga) pieļaut kultūras identitātes saglabāšanos tajā nesimpātiskajā iedzīvotāju slānī, kuru lakoniski apsaukā par migrantu slāni. Rietumeiropas neoliberālistiskās un postmodernistiskās elites smadzenes ir dogmātiski aptumšojušas demagoģiski lietotās neoliberālisma un postmodernisma abstrakcijas – cilvēka tiesības, brīvais tirgus, liberālā demokrātija, uzskatu plurālisms.

Rietumeiropas (arī Austrumeiropas) neoliberālistiskā un postmodernistiskā elite ir garīgi amorfa un tai lielas mokas sagādā nepieciešamība kaut ko konstruktīvi atrisināt. Mēs diemžēl nedzīvojam oriģinālu un perspektīvu politisko ideju laikmetā. Jaunu politisko ideju ģenerēšana nav mūsdienu politiķu galvenā kvalitāte. Etnopolitikas izgāšanās atgādina par „balto” cilvēku pasionaritātes izsīkšanu un norietu. „Baltie” cilvēki vairs nav spējīgi konstruktīvi iekārtot savu dzīvi.

Taču trakākais ir tas, ka viņi paši sevi ir iedzinuši strupceļā – Rietumu sociokulturālajā pašnāvībā. Vēl nesen Rietumu cilvēki lielījās ar savu humānismu, savās mājās laipni ielaižot dažādus bēgļus (ne reti vieglas dzīves tīkotājus) no visas pasaules. Daudzi lielās joprojām, kaut gan tagad daudzās mājās parazītiskie bēgļi ir krietni vairāk nekā vietējie un vietējo cilvēku nodokļu nauda tiek tērēta parazītu uzturēšanai.

Multikulturālisms pie tā nav vainīgs. Uz multikulturālismu jau tagad var attiecināt V.Uljanova aforismu: „Jebkuras darbības morālo vērtību nosaka ieguldījums vēsturē”. Multikulturālisma ieguldījums vēsturē jau tagad ir ļoti liels. Tikai ne visi to ir spējīgi saprast un ne visi to vēlas godīgi atzīt.

2010.-2011.gada politiskie notikumi (multikulturālisma vainošanas mānija) Vācijā, Lielbritānijā, Francijā, Austrālijā, Norvēģijā, Dānijā liecina par nepieciešamību radikāli izmainīt līdzšinējo etnopolitiku. Nākas atsacīties no pseidomultikulturālisma politikas, ko realizēja Rietumu valstis, faktiski ideoloģiski sludinot vienu, domājot otru, praktiski darot trešo un likumos rakstot ceturto. Tas nevarēja izraisīt to cilvēku uzticību, kuriem tamlīdzīga šizofrēniska un amorāla politika bija adresēta. Minētie notikumi liecina, ka vienīgais ceļš ir reālas multikulturālisma etnopolitikas ieviešana.

Tomēr politiķu viena daļa atklāti priecājās, ka „multikulturālisma viltīgā un melīgā maska” ir norauta un šo ideju vairs nevarēs propagandēt mūsdienu pasaulē. Medijos joprojām tiek melīgi iestāstīts, ka multikulturālisms esot maskēts veids, kā likvidēt kultūru, kuras vietā ir jāveidojās kaut kam citam.

Šodien ir sastopami arī tādi cilvēki, kuri izsakās par multikulturālisma perspektīvām tikai tādā gadījumā, ja tiks ieviesta stingra ideoloģiskā diktatūra, kas bija raksturīga PSRS etnopolitikai. Daži atceras O.Špenglera atziņu par visu augsto kultūru „necaurlaidību” – nevēlēšanos uzsūkt citu kultūru materiālu. Bez šaubām, tiek tēmēts uz Rietumeiropas (franču, vācu, angļu) augsto kultūru „necaurlaidību”.

Speciālajā literatūrā tiek rakstīts, ka Austrumu „jaunie barbari” (t.i., musulmaņu migranti) nav spējīgi piedāvāt progresīvus sociālos ideālus. Turklāt viņu tradicionālisms pakāpeniski izšķīst, jo viņu sociālo ilgu objekts ir mums labi pazīstamais Rietumu hēdonisms un patērēšanas kults, kas tikai formāli ir pakļauts islama ideokrātijai. Praktiski „jaunie barbari” tiecās pēc Rietumu „labumiem”, un viņi piedalās vispasaules „tenderā” par tiesībām iegūt bojāejošo Rietumu civilizāciju.

Kā labi zināms, šodienas „jaunie barbari” Rietumeiropā ir bezkompromisa masa. Bet multikulturālisms nav iespējams bez kompromisa. Diemžēl tiek aizmirsts vai pietiekami neizprasts, ka kompromiss ir nepieciešams ne tikai no „jauno barbaru” puses. Ne mazākā mērā kompromiss ir nepieciešams arī no „pamatnācijas” puses.

Taču kompromiss ir inteliģentu un izglītotu cilvēku savstarpējās vienošanās instruments, panākot izlīgumu starp cilvēkiem ar pretējiem uzskatiem (atšķirīgu kultūras identitāti). Inteliģentuma un izglītotības trūkums veicina dogmatismu, nemainīgu un stūrgalvīgu attieksmi pret parādībām, nespējot iesaistīties un nodrošināt kompromisu.

Cilvēces garīgā evolūcija ir ne tikai prāta darbības pilnveidošanās un jaunu zināšanu ieguve. Cilvēces garīgā evolūcija ir arī inteliģences un izglītotības pieaugums, aptverot arvien lielāku cilvēces daļu. Kompromisa enerģijas izpratne un praktiskā lietošana ir šīs evolūcijas rezultāts, panākums, lepnums. Turklāt kompromisa pielietošanas amplitūda mūsdienās ir ievērojami paplašinājusies, jo nākas savstarpēji vienoties ne tikai starp kultūrām, bet pat starp civilizācijām.

Tāpēc acīmredzot nākotnē ļoti daudz kas būs atkarīgs no inteliģences un izglītotības līmeņa. Tā, piemēram, amerikāņi neizjūt lielas bailes no musulmaņu migrantiem. Savukārt eiropieši jūtas ļoti apdraudēti, kaut gan it kā reāla pamata nebūtu. ES iedzīvotāju kopskaitā pašlaik tikai 3,2% ir musulmaņu, kuru skaits mūsu gadsimta vidū var pieaugt līdz 15%. Tomēr eiropieši uzskata, ka komunisma rēgu ir nomainījis islama rēgs, kas klīst pa Eiropu, cenšoties to pakļaut.

Atšķirības amerikāņu un eiropiešu izjūtās ir radušās tāpēc, ka ASV ieceļo galvenokārt labi izglītoti musulmaņu migranti, kuri lieliski apzinās savu stāvokli un tajā skaitā kompromisa nepieciešamību. ES turpretī ieceļo ļoti vāji izglītoti musulmaņu migranti, kuri ir nekaunīgi, agresīvi un kuri var nezināt, kas vispār ir kompromiss un kāda ir tā saistība ar viņu vēlēšanos dzīvot svešā zemē.

Sava nozīme ir arī ticībai. 90% amerikāņu sevi uzskata par ticīgiem cilvēkiem, un tāpēc viņi tolerantāk izturas pret islama reliģiju. Eiropiešu milzīga daļa ir lepni ateisti un pret jebkuru ticību izturas augstprātīgi. 

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Akadēmiskā sabiedrība premjeram: atbalstot tiesiskās reformas, aicinām neiejaukties Latvijas Universitātē

FotoLatvijas augstākās izglītības un zinātnes institūcijas, atbalstot Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita izvirzīto stratēģisko mērķi – Latvijas augstskolu starptautiskās konkurētspējas stiprināšanu, nodrošinot Latvijas studentiem iespēju studēt augstākā līmenī pašu mājās, pievienojas viedoklim, ka ir nepieciešams izveidot jaunu sistēmu un likumu par augstskolu darbību. 
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 4. Atsacīšanās no cilvēka

FotoAtsacīšanās no cilvēka un postcilvēka rašanās nav vienas dienas projekts, kā parasti saucam jaunas parādības bez vēsturiskajām saknēm. Vienas dienas projekti rodas bez akumulācijas – attiecīgā jaunā fenomena elementu pakāpeniskas uzkrāšanās, savākšanās. 
Lasīt visu...

6

Vispirms kvēls komunists vai VDK aģents, pēc tam aktīvs tautfrontietis un Saeimas deputāts

FotoŠādu cilvēku Latvijā ir daudz, tikai par viņu okupācijas laika pagātni tiek klusēts. Aizliegts arī rakstīt par viņu okupācijas laika "varoņdarbiem". Ne internetā, ne masu medijos nav iespējams atrast neko par viņu līdzdalību cilvēku vajāšanās. Un ne jau tāpēc, ka viņi tajās nepiedalījās. Viņi piedalījās - tikai visu kategoriski noliedz, un masu mediji paklausīgi klusē.
Lasīt visu...

21

Ģimenes medicīna laukos – papildspēkus gaidot, izdegusi un vientuļa

FotoPēdējā gada laikā arvien biežāk publiskā telpā dzirdam runas par akūtu mediķu trūkumu - te Stradiņos nav māsu, kuras varētu dot ķīmijterapiju, te Daugavpilī aptrūkušies anesteziologi, un apstājusies plānveida palīdzība, joprojām nesarūk rindas valsts apmaksātiem izmeklējumiem un speciālistu konsultācijām, un problēmu virkne šķiet nebeidzama.
Lasīt visu...

21

"Saskaņas" Nils nervozi pīpē Briselē: vara Rīgas domē slīd ārā no rokām

FotoRīgas mēra vēlēšanas ir izziņotas 19.augustā, un ir zināms, ka uz mēra amatu kandidē Oļegs Burovs no “Gods kalpot Rīgai” un “Latvijas attīstībai” frakcijas priekšsēdētājs Viesturs Zeps. Nedēļas beigās pēkšņi sarosījās vairāki Rīgas domē strādājošie politiķi.
Lasīt visu...

21

Cik ilgi līdz valsts apvērsumam Krievijā?

FotoPēdējās nedēļās masu medijus un sociālos tīklus pārpludina sirdi plosoši kadri no Maskavas, kuros redzams, kā maskās tērpti, bruņoti vīri ar stekiem sit un brutāli aiztur vienkāršus, miermīlīgus iedzīvotājus, kuri devušies uz kādu no publiskajām demonstrācijām.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Apspriežamie jautājumi

Biju nedaudz pārsteigts, kad saņēmu Saeimas ielūgumu piedalīties Baltijas ceļa gadadienai veltītā sarīkojumā. Patlaban celtniecības sezona rit pilnā sparā. Jābūt nopietnam iemeslam, lai ceļotu...

Foto

Preventīvais uzbrukums

Pēc tam, kad tapa zināms par Sergeja Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājumiem, Amerikas Savienotās Valstis aizliedza ASV uzņēmumiem pārdot Krievijai jebkuras tehnoloģijas, kuras...

Foto

Sociālā revolūcija, visatļautības eskalācija un tās rezonanse

Kriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā sods nedraud ne par ekonomiskajiem noziegumiem, ne par humanitātes noziegumiem.* Nesodamība stimulē visatļautību. Tas ir...

Foto

Muļķība

Jānis Miezītis grāmatā «Būt latvietim» jautā, vai muļķis var būt labs cilvēks, un pats atbild – nē. Muļķis neatšķir labu no slikta, derīgu no kaitīga,...

Foto

Ja mediji ir ceturtā vara, vai tiem nebūtu jāuzņemas arī vismaz ceturtā daļa atbildības?

Visi mēs esam dzirdējuši, cik ārkārtīgi nozīmīgu lomu demokrātiskā sabiedrībā ieņem mediji....

Foto

Valdības vasaras darbi

Parasti vasara ir atvaļinājumu laiks, kad visi atpūšas un priecājas par dzīvi. Atšķirībā no citiem gadiem šovasar politiķiem nesanāk īsti izbaudīt atvaļinājumu. Papildus...

Foto

„Izcilais LTV vadītājs” Belte septiņus mēnešus pēc atlaišanas nav bijis vajadzīgs nevienam darba devējam

Kad pagājušā gada beigās no amata tikai atlaists Latvijas Televīzijas vadītājs Ivars...

Foto

Vai patiesības sargsuns Eglītis no TV3 ir melnā PR stipendiāts?

Var jau būt, ka mūsu dienās kāds ir vēl tik naivs, ka tiešām tic – atsevišķi...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 3. Multikulturālisma un komunisma neiespējamība

Multikulturālismam un komunismam ir kopīgs liktenis – praktiskā neiespējamība. Ne multikulturālisms, ne komunisms nekad netiks praktiski realizēts. Abas koncepcijas...

Foto

Nākamgad aizliegs Zāļu tirgu?

Mīļie brāļi un māsas iekš Trimpus – šis mums var izrādīties nebūt ne tik retorisks jautājums. Paši zināt, kā tas ir: ēstgriba...

Foto

Manipulācijas

Emocijas ir loģikas ienaidnieks, emocijas liedz domāt loģiski un izdarīt saprātīgus secinājumus. Manipulācijas citam pret citu, vienai sabiedrības daļai ar citu sabiedrības daļu, viena uzņēmuma...

Foto

Pūļa gudrība, sabiedriskie mediji un valsts attīstība

2004. gada grāmatā “The Wisdom of Crowds” Džeimss Suroveckis (James Surowiecki) min virkni dažādu piemēru, kas rāda, ka sabiedrība kopumā...

Foto

Klusums Rīgas domē

Pēdējo nedēļu laikā maz dzirdams par iespējamām ārkārtas vēlēšanām Rīgas domē vai arī jauna mēra ievēlēšanu. Iespējams, Rīgas domē ievēlēto partiju deputāti ir devušies...

Foto

Vai Krišjānis Valdemārs un Krišjānis Barons latviešiem kā nācijai paredzēja 200 gadus?

To viņi rakstīja pirms 160 gadiem - 1859. gadā. Ņemot vērā šodienas valdības attieksmi...

Foto

Kas patiesībā notiek Latvijas Radio

Sabiedriskā medija žurnālistiem savā jomā jābūt vislabāk atalgotajiem valstī. Tas ir sapnis un mērķis, kuru jācenšas sasniegt un par kuru nekādu...