Muhameda portrets

Kopš mana pēdējā ieraksta ir bijuši vairāki musulmaņu uzbrukumi neticīgajiem, bet šoreiz tos neuzskaitīšu un ķeršos uzreiz pie lietas. Par spīti tam, ka par Barselonas teroraktu atbildību uzņēmusies Islāma valsts, nebrīnos, ka Rietumu pasaules politiskā elite, neomarksistu pseidointelektuāļi un viņu sekotāji vairāk satrauksies par islamofobijas pieaugumu, nekā atzīs, ka Eiropas valstu musulmaņu kopienās ir nopietna problēma.

Patiešām, cik vēl nevainīgu asiņu musulmaņiem ir jāizlej, lai mēs visi beidzot saprastu, ka islāms ir miera reliģija un visus 14 tā pastāvēšanas gadsimtus vaina patiesībā bijusi rasismā un islamofobijā? Un nē, es to nesaukšu par islāma radikālismu, jo frāzes “nogaliniet tos jebkur, kur atrodiet” un “cērtiet tiem galvas nost!” islāmā ir norma.

Jau savos iepriekšējos rakstos esmu iztirzājis islāma svēto rakstu pantus, kuri aicina uz vardarbību un kuri izskaidro, kāpēc musulmaņi dara to, ko viņi dara. Tāpēc šoreiz ne tik ļoti par islāmu kā tādu, bet gan tā dibinātāju – Muhamedu. Tā kā islāmā Muhamedu ir aizliegts zīmēt, mēģināšu aprakstīt Muhamedu kā cilvēku: kā viņš izskatās, kāds ir viņa psiholoģiskais profils un kādas ir viņa īpašības. Raksts ir trijās daļās.

1. Muhameda izskats

Par Muhameda bērnību maz zināms jo viņam apkārt dzīvojošie arābi bija māņticīgi, lielākoties lasīt un rakstīt neprotoši ļaudis. Vienīgie pieejamie resursi, kas viņu apraksta kā cilvēku, ir radušies gadsimtus pēc viņa nāves, un šie resursi ir islāmiski, līdz ar to par objektīviem tos nosaukt nevar. Tā kā islāmā ir iekļauts personības (lasi – Muhameda) kults, protams, ka viņa aprakstītāji viņu glorificē kā ideālu cilvēku. Tajos ir liels daudzums atgremotu glaimojošu stāstu par viņu kā pārcilvēku; par spīti tam, ka viņš pats un viņa Korāns ir norādījis, ka viņš ir parasts Allāha ziņnesis, viņa sekotāji viņu aprakstīja visnotaļ glaimojoši.

Sahī al Buharī 3549 Al Bara stāsta, ka pravietis bija visglītākais no cilvēkiem un vislabāk izskatījās. Viņš nebija ne pārāk garš, ne pārāk īss. Džamī al Tirmidī 3644 norāda, ka Muhamedam starp lāpstiņām atradās pravieša zīmogs, kas bija sārts un atgādināja baloža olu. Jā – Muhamedam uz muguras bija augonis, ko viņš dēvēja par pravieša zīmi! Bet tas nebūtu islāms, ja nejēdzības beigtos šeit. Sahī al Buharī 5901 Al Bara stāsta, ka nav redzējis nevienu, kas sārtā apmetnī izskatītos tik glīti kā pravietis. Maliks teic, ka pravieša mati sliecās līdz viņa pleciem. Turpat Buharī 5907 Anass vēstī, ka Muhamedam bija lielas, maigas plaukstas un garas pēdas un ka viņš nav redzējis nevienu tādu kā pravietis ne pirms, ne pēc viņa. Turpat Buharī 3944 Ibn Abass stāsta, ka pagāni sadalīja matu celiņus, bet Muhameds mēdza tos turēt vaļīgus un brīvus. Tomēr vēlāk, arī viņš saviem matiem dalīja celiņus.

Iespējams, tas jūs šokēs, bet pasaulē eksplozīvākās ticības dibinātājs bija baltais cilvēks. Sahī al Buharī 63 Anass bin Maliks Muhamedu apraksta kā “to balto vīru, kas atstutējas uz savas rokas”. Sahī Muslim 2343a Abū Džuhaifa stāsta, ka pravietim bija balta ādas krāsa un neliels balts apmatojums. Turpat Muslim 2340a Abū Tufaīls stāsta, ka pravietim bija balta un glīta seja. Sahī al Buharī 1030 Anass ieiet tik dziļi detaļās, ka pat norāda uz viņa padušu baltumu. Turpat al Buharī 3561 Anass stāsta, ka nav ostījis patīkamākas smaržas par pravieša sviedriem. Ja jums nemetas nelabi no šī, tad lasiet tālāk.

Al Tirmidī ir apkopojis hadīsus par Muhameda vizuālo tēlu, kas saucās Shama'il Muhammadiyah jeb “Muhameda izskats”. Tajos ir veltīti komplimenti, kas sit pušu Ziemeļkorejas diktatoru oficiālās biogrāfijas par piedzimšanu zem divām varavīksnēm. Al Tirmidī Šamaīl Muhammadija 1.grāmatas 7.hadīsā Hasans Ibn Alī atgremo sava tēvoča Abi Hālas fantāzijas: “Pravietim bija lieliskas īpašības un citi viņu turēja augstā cieņā. Viņa seja spīdēja kā pilnmēness, un viņa galva bija mēreni liela. Viņam bija gaiša ādas krāsa un plata piere. Viņa uzacis nebija saaugušas kopā. Kad kāds uz viņu palūkojās pirmo reizi, radās iespaids, ka viņam ir liels deguns, tomēr pēc ilgākas aplūkošanas varēja secināt, ka tā skaistums to padara par lielāku, nekā tas patiesībā ir. Viņa mute bija mēreni plata un zobi bija gaiši ar nelielu diastēmu. Viņa kakls bija kā no statujas, kas spīdēja kā sudrabs. Visas viņa ķermeņa daļas bija mērena izmēra un pilnas miesas. Viņa ķermenis bija proporcionāls, platiem pleciem un stingrām locītavām. Viņa pēdas bija gludas un tīras, līdz ar to ūdens no tām notecēja nost ātri. Kad viņš staigāja, viņš kājas pacēla ar spēku, pabīdīja uz priekšu un maigi novietoja uz zemes. Viņš gāja ātrā tempā un lieliem soļiem. Kad viņš staigāja, likās, ka viņš kāpj zemāk. Kad viņš uz kaut ko paskatījās, viņš pret to pagrieza visu savu ķermeni. Viņš vienmēr skatījās lejup. Viņa skats koncentrējās vairāk uz zemi nekā uz debesīm, bet, kad skatījās debesīs, tas nozīmēja, ka viņš gaidīja atklāsmi.” Slimīgi un fanātiski, lai neteiktu vairāk.

Beduīnu sieviete Umma Mabada, satiekot pravieti, viņu aprakstīja šādi: “Viņš bija elegants ar melnām acīm un biezām uzacīm. Klusējot viņš bija nopietns un cēls, bet, kad viņš sāka runāt, viņu pārņēma godpilnums. No attāluma viņš bija visskaistākais no cilvēkiem un viscēlākais; pienākot tuvāk, viņš bija visjaukākais un dāsnākais. Viņa smalkā runa bija akurāta, bet ne sīka un niecīga. Tā bija kā kaskādes pērles.”[1] Šādi totalitāra diktatora un personības kulta cienīgi komplimenti jebkuram normālam cilvēkam liktu saprast, ka ar tā dēvēto pravieti kaut kas ir ne tā.

2. Muhameda psiholoģiskais profils

Savos iepriekšējos rakstos ar visām atsaucēm esmu norādījis Muhameda vardarbīgās tieksmes, cinismu, melošanu un lielummāniju. Šeit aplūkosim šo īpašību cēloņus. Lai izprastu Muhameda personību, jāatgriežas viņa bērnībā. Kriminologi un psihologi, manuprāt, piekritīs apgalvojumam, ka jebkura psihopāta, pedofila un slepkavas darbības izskaidro atgadījumi, kas ar attiecīgo cilvēku ir notikuši kādā no viņa attīstības posmiem. Un cilvēka bērnība ir visbūtiskākais no tiem.

Abduls Mutalībs bija viens no Kureišu cilts vecākajiem un lika savam dēlam Abdulam ibn Abd al Mutalībam apprecēt citu cilts sievieti Amīnu bint Vahbu. Pēc laulības Amīna palika grūta, un septītajā grūtniecības mēnesī viņas vīrs nomira. Tātad Muhameds piedzima jau bez tēva. Arābu tradīcijās bija jaundzimušo nosūtīt uz tuksnesi, kur tas iemācīšoties pašdisciplīnu un brīvību. Šajā laikā jaundzimušais Muhameds zīda surogātmāti Halīmu bint Abī Duaību. Pirmos pāris dzīves gadus Muhameds pavadīja bez mātes. Ibn Išāka Sīrat Rasūl Allāh norāda, ka viņa nevarēja parūpēties un pienācīgi pabarot ar krūti ne savu bērnu, ne Muhamedu.

Tajā laikā viņš piedzīvoja savu pirmo krītamās kaites lēkmi, par kuru stāsta, ka “divi vīri viņu turējuši guļus un meklējuši kaut ko viņa vēderā”.[2] Bērnībā un jaunībā šī kaite viņu piemeklēja vairākkārt. Viena Al Tabarī vēstures 47.lapā pierakstītā reize ir kādā kāzu pasākumā, kurā viņš klausījās mūziku un pēkšņi zaudēja samaņu, jo Allāhs neesot gribējis, lai viņš to klausās.[3] Abu Davūda Sunnā 5103 sacīts, ka Muhamedam nepatika suņu riešanas skaņas, Sahī al Buharī 1306 liecina, ka viņam nepatika sieviešu raudāšanas skaņas, un Sahī Muslim 2114 norāda Muhameda nepatiku pret zvanu skaņām. Vai var būt tā, ka šīs skaņas bija viņa ausīm tik griezošas, ka izraisīja nepatīkamās epilepsijas lēkmes vai kādus citus neiroloģiskus traucējumus?

Muhameds dzīvoja ar Halīmu līdz piecu gadu vecumam un uzturēja ar viņu kontaktus, līdz “viņa ieraudzīja melnu mākoni virs viņa, kurš kustējās viņam līdzi un apstājās, kad apstājās pats Muhameds”.[4] Muhameda māte nomira, kad viņam bija vien septiņi gadi. Atstāts par bāreni, viņš nonāca vectēva Abdula Mutalība apgādībā, kuram tajā laikā bija astoņdesmit gadu. Tā kā Abduls Mutalībs bija viens no svarīgākajiem ciltsvīriem, Muhameds ikdienā redzēja Kureišu rosības, reliģiskās aktivitātes, rituālus un vietējā tempļa ikdienas notikumus, kas uz viņu atstāja turpmāku iespaidu un kalpoja par pamatu arī islāma rituāliem. Taču arī šī apgādība nebija ilga jo vectēvs nomira gadu vēlāk.[5] Tā kā Abduls Mutalībs Muhamedam neko daudz neatstāja mantojumā, kā nabags viņš nonāca sava tēvoča Abū Talība apgādībā. Abū Talībs un viņa sieva Fātima bija viņa audžuvecāki.

Tomēr Muhamedu jau skāra pietiekoši daudz traumējošu notikumu, kas kombinācijā ar, iespējams, iedzimtiem neiroloģiskiem traucējumiem (lasi – epilepsija) attīstīja atturīgu personību, kas bija kautrīga, baudīja vientulību. Muhameds salīdzinoši vēlā vecumā (lasi – 25 gados) apprecēja sievieti, kas par viņu bija 15 gadus vecāka un jau ar bērniem no iepriekšējām laulībām. Tomēr Hadidžai bija viena priekšrocība – viņa bija turīgākā sieviete visā pilsētā, un viņas mantojumu Muhameds izmantoja kā starta kapitālu saviem reidiem un laupīšanu misijām. Tieši viņa bija tā, kurai Muhameds atklāja vienu no saviem tumšākajiem noslēpumiem – viņš uzskatīja, ka viņu ir apsēdis dēmons (lasi – epilepsijas lēkmes), un šīs dēmona klātbūtnes dēļ viņš pat apsvēra domu izdarīt pašnāvību, nolecot no klints.[6] Šis pats dēmons tika vēlāk dēvēts par enģeli Džibrīlu, kas nesa viņam Allāha atklāsmes. Šis atgadījums gan notika kad Muhamedam bija jau 40 gadi. Kad Hadidža nomira aptuveni 65 gadu vecumā, 50 gadus vecais Muhameds par sievu apņēma 6 gadus veco Aīšu. Ja visu šo laiku Muhamedam bija dzimumattiecības ar 15 gadus vecāku sievieti, vai jābrīnās, ka pēc pārcelšanās uz Medīnu viņš sāka dzīvot jaunu un arī pavisam mazu meiteņu harēmā?

Tagad veiksim kopsavilkumu. Jau no agrīnas bērnības Muhamedam bija laupīta vecāku mīlestība, un, būdams mazs, viņš piedzīvoja savu tuvinieku nāvi. Viņš neizjuta īstu piederības sajūtu, jo tika svaidīts no viena aizbildņa pie otra. Ne viņa ķermenis, ne dvēsele nesaņēma pienācīgu aprūpēšanu un apgādību. Tika aprūpētas viņa primārās vajadzības, bet ne emocijas, jo Arābijā bāreņiem bija sekundārs statuss. Viņam nebija nedz īsta tēva, nedz īstas mātes, kas spēj izaudzināt savu bērnu pienācīgi. Ne tēvocis, ne surogātmāte, ne arī vectēvs vai audžu vecāki nevar aizstāt vecākus. Muhameds izauga kā dvēseliski tukšs un bez jebkādas izpratnes par mīlestību, žēlsirdīgumu vai iecietību. Vai mūsdienu klīniskā diagnoze šīm bērnībā piedzīvotajām traumām un neattīstītajai personībai būtu psihopātija un narcisisms, kas kombinācijā ar epilepsijas lēkmēm, noslieci uz pedofiliju un hiperseksualitāti izveidoja cilvēku, kurš uzdrīkstas sevi saukt par pēdējo pravieti un Dieva pēdējā vārda nesēju uz šīs pasaules?

3. Muhameda īpašības

Daudzos islāma tekstos ļoti izteikti pamanāma Muhameda lielummānija, kas viņu nostāda augstāk par citiem un ir pretrunā ar paša apgalvojumiem par sevi kā parastu cilvēku, - turklāt viņa atklāsmes mēdza būt noderīgas tikai viņam. Tagad pieskarsimies Muhameda morālajām vērtībām, kas ir dubultas.

Sahī al Buharī 3562 Abū Saīds raksturo Muhamedu kā tik kautrīgu kā nevainīgu meiteni. Sahī Al Buharī 2581 vienai no savām sievām Muhameds sacīja, ka tikai mazās Aīšas gultā viņš saņem atklāsmes no Allāha. Ibn Mādžas Sunnā 2859 viņš sevi pielīdzināja Dievam, sakot, ka “Ikviens, kas paklausa mani, paklausa arī Allāhu!”. Sahī al Buharī 15 Muhameds saka, ka neviens nebūs īsteni ticīgs, iekams nemīlēs pravieti vairāk par savu ģimeni, bērniem un visu cilvēci. Turpat Buharī 438 viņš saka: “Neviens cits pirms manis nav saņēmis šīs piecas lietas: 1. Esmu uzvarējis ar iebiedēšanas (lasi – terora) palīdzību; 2. Zeme radīta man un maniem sekotājiem par vietu, kur lūgties un veikt tayammun[7]; 3. Kara laupījums man ir tapis atļauts, bet nav bijis atļauts nevienam citam pirms manis; 4. Katrs pravietis tika sūt’tis savai tautai, bet mani nosūtīja visām; 5. Man ir dotas starpnieka tiesības Atmodas dienā.”

Turpat Buharī 3532 Muhameds sacīja: “Man ir pieci vārdi! Esmu Muhammad un Ahmad (tulk. no arābu val. – pielūgtais). Es esmu al-Māhi (tulk. no arābu val. – šķīstītājs), ar kuru Allāhs izskauž neticīgos! Es esmu al-Hašīr (tulk. no arābu val. – pulcētājs), kurš ap sevi pulcē ļaudis! Es esmu Al-Ākib (tulk. no arābu val. – pēdējais).”

Korānā 33:36 sacīts, ka “ticīgajiem nepienākas gribēt ko citu, ja par to ir pieņēmis lēmumu Allāhs vai viņa pravietis. Un, ja kāds viņam nepaklausa, tad tas ir nomaldījies no ceļa”. Šī atklāsme tapa tad, kad viņš lika savam audžu dēlam Zaīdam izšķirties no savas sievas, lai pats varētu viņu apprecēt. Arābu rindās dēla meitu par sievu apņemt bija nepieņemami. Šī iemesla dēļ Muhameds atteicās no sava audžu dēla un aizliedza adopciju, kas ir viena no svētākajām lietām, ko cilvēks var darīt – svešu bērnu audzināt kā savu.

Vēl viena parocīga atklāsme ir Korānā 33:53: “Ak ticīgie, neejiet pie pravieša uz mājām. Ejiet tur tikai un vienīgi tad, kad esat aicināti. Ejiet, kad esat ielūgti, un pēc mielasta atvadieties un ejiet projām, un neizplūstiet garās sarunās. Pravietis kautrējas Jūs dzīt ārā, bet Allāhs patiesības nekaunas.” Vai šī parocīgā atklāsme tapa tāpēc, ka viņš regulāri staigāja no vienas sievas guļamistabas uz otru un, ja kāds aizkavējās ilgāk, viņš būtu dievišķi sankcionēts dzīt aizkavējušos ciemiņus projām?

Korāns 66:1 saka: “Pravieti, kamdēļ Tu sev esi aizliedzis to, ko Allāhs Tev ir atļāvis, lai izpatiktu savām sievām? Allāhs ir piedodošais un līdzjūtīgais!” Šī atklāsme tapa tad, kad viena no Muhameda sievām, Hafsa, viņu pieķēra savā gultā guļam ar koptu kristieti Mariju. Korāns 48:10 saka, ka “tie, kas devuši solījumu tev (lasi – Muhamedam), ir devuši solījumu Allāham!”. Korāns 49:1 saka, ka “nedrīkst steigties pa priekšu Allāham vai viņa vēstnesim un bīstieties Allāha. Jo viņš ir visu zinošais un dzirdošais”. Šeit var izsecināt, ka Muhameds ir nostādījis sevi kā vienlīdzīgu ar Dievu. Vai tā nav lielummānija un narcisisms?

Viņš atļāva sev to, ko aizliedza citiem. Korānā 2:222 sacīts, ka “Tas (lasi – menstruēšana) ir nepatīkams periods. Kad sievietes menstruē, no viņām jāturas pa gabalu.” Sahī al Buharī 323 Um Salāma teica, ka gulēja blakus pravietim savu menstruāciju laikā. Turpat Buharī 7549 Aīša teica, ka Muhameds ar savu galvu viņas klēpī atkārtoja Korāna pantus laikā, kad viņa menstruēja.

Saskaņā ar Muhamedu zeme ir tīrāka par sievieti. Korānā 5:6 sacīts, ka, “...ja bijusi tuvība ar sievieti, bet tuvumā nav ūdens, ar zemi vai smiltīm jānoslauka seja un rokas”. Sahī Al Buharī 4788 Aīša atklāti ironizē par Muhameda atklāsmēm, sakot, ka “Allāhs nu dien steidzami izpilda katru Tavu (lasi – Muhameda) vēlēšanos”. Pat būdama mazgadīga, psiholoģiski satraumēta no seksuālas izmantošanas agrā bērnībā un dzīves harēmā, Aīša ļoti lieliski saprata, ka Muhameda atklāsmes, iespējams, ir viņa paša lielā ego apmierināšanai.

Apkopojot visu šo informāciju, kurā izmantota tikai islāmiskā literatūra un dažas atsauces uz vikipēdiju, vai jums nešķiet, ka ar šo cilvēku kaut kas nav bijis kārtībā? Tas, protams, ir retorisks jautājums. Tikai atcerieties, ka šim cilvēkam ir 1,6 miljardi sekotāju, kas viņu uzskata par ideālāko paraugu, kāds vien var būt. Un tas liek šermuļiem noskriet pāri kauliem.

Tagad uztaisām balsojumu. Vai jūs sekotu šī cilvēka paraugam? Spiediet “+” par NĒ un “–” par JĀ!

Mani iepriekšējie raksti:

1. Īstā patiesība par musulmaņu kultūru jeb tas, ko mediji nevēlas publicēt par islāma vēsturi;

2. Kāpēc musulmaņi mūs ienīst, un kāpēc viņi pret mums cīnās?;

3. Par islāmu un sieviešu sišanu;

4. Kāds sakars islāmam ar teroraktu pie parlamenta ēkas Londonā?;

5. Maskētā džihāda rokasgrāmata un Stokholmas sindroms;

6. Islāma frontē bez pārmaiņām, jeb kā Zanders “analizēja” DP pārskatu;

7. Zinātne no islāma perspektīvas, jeb kāpēc musulmaņi ir tik stulbi.

[1] Farzana Moon, “No Islam but Islam”, (Cambridge Scholars publ. 2015), p. 181 http://bit.ly/2wZTvCW

[2] Ibn Ishaq, Sīrat Rasūl Allāh, pp. 70-72. http://bit.ly/17xBE8S

[3] Al-Tabari, “History of Prophets and Kings”, vol. 6: Muhammad at Mecca, p. 47. http://kalamullah.com/Books/The%20History%20Of%20Tabari/Tabari_Volume_06.pdf

[4] Tabarqat Ibn Sa’d, vol. 1, p.124.

[5] Ibn Ishaq, Sīrat Rasūl Allāh, p. 73. http://bit.ly/17xBE8S

[6] Al-Tabari, “History of Prophets and Kings”, vol. 6: Muhammad at Mecca, p. 68. http://kalamullah.com/Books/The%20History%20Of%20Tabari/Tabari_Volume_06.pdf

[7] Rituālā apskalošanās lūgšanās laikā

Novērtē šo rakstu: