Ministrijas uz nodokļu maksātāju naudu skatās kā tērējoši un nepiesātināmi tarakāni
Guntars Vītols12.08.2024.
Komentāri (59)
Iesaki rakstu: 
Sabiedrisko izdevumu mazināšana būs, iespējams, neizbēgama. Nevis tāpēc, ka tas ir labi vai slikti, bet tāpēc, ka tik lielā mērā dzīvot pāri saviem līdzekļiem nevaram atļauties. Bet ne ar to jāsāk. Vispirms jāizdara kas cits, kur var, pēc manas aplēses, „atrast” orientējoši vismaz miljardu eiro gadā. Jāsāk ar pamatīgu jebkuras ministrijas izdevumu revīziju. Nevis kā tagad, kad krāmē katru gadu klāt.
Vai zinājāt, ka ministrijas katru gadu prasa papildus plus 1,5-3 miljardus? Viņiem iedod kopā pārsimt miljonus, jo vairāk neatļauj Brisele, bet tas „mindset” tur ir kā karaļiem. Kā tērējošiem un nepiesātināmiem tarakāniem.
Tālāk jādomā, kuras valsts pašlaik administrētās funkcijas var nodot (ne obligāti 100% apmērā) privātās rokās. Jā, būs visādi iebildumi un brēkšana, bet jāsaprot, ka privātais tomēr ir neapstrīdēti labāks „menedžeris”. Visos laikos, neskatoties uz trūkumiem. Nu nav valstij jākontrolē vismaz trešdaļa ekonomikas kā tagad.
Paralēli var domāt par valsts funkciju reducēšanu tur, kur tas nav kritiski. Ja nevaram nodrošināt visu (un nevaram), tad vismaz jānodrošina būtiskākais, bet tad tas jādara labi. Nevis kā tagad - bezmaksas pamatizglītība ir, bet tā nav izglītība, diplomus dod analfabētiem. Bezmaksas veselība skaitās, bet tāda nav pieejama visiem. Šīs nozares ir piemēri, kur jānodrošina labi un nekā citādi. Izskaužot tarakānu domāšanu.
Seko mums 
Birokrātijas mazināšana ir viena no valdības prioritātēm, kas tika definētas šī gada sākumā, izveidota arī birokrātijas mazināšanas rīcības grupa. Kamēr gari un plaši diskutējam par nepieciešamību samazināt birokrātiju, ik dienas tā izmaksā noteiktu summu no mūsu, nodokļu maksātāju, līdzekļiem. Turklāt birokrātija patērē ne tikai mūsu naudu, bet arī laiku, taču laiks, kā zināms, arī ir nauda. Diemžēl no birokrātijas šobrīd nav pasargāta neviena nozare, tostarp, arī izglītība.
Ir kāds parasts žurnālistu – politiķu dialogs, kurš visbiežāk atkārtojas medijos pirms parlamenta vai pašvaldību vēlēšanām. Uz žurnālistu jautājumu par kāda apsūdzībā iesaistītā kandidāta iespējamo likuma pārkāpumu saņemts gandrīz automātisks partijas biedra vai sabiedrotā enerģisks atbildes atteikums, šoreiz kā vairogu priekšā liekot nevis parasto "nav komentāru", bet daudz iespaidīgāku nevainīguma prezumpcijas argumentu.
Starptautiskās attiecības kļūst arvien samezglotākas un nervozākas. Taču vismaz mums, Latvijai un Baltijas valstīm, tajās ir iespējams izdzīvot pavisam vienkāršā, jau senāk lietotā un pietiekami efektīvā uzvedības modelī.
2. aprīlī raidījumā "Kas notiek Latvijā?" tika apspriests jautājums par trešo valstu pilsoņu klātbūtni Latvijas augstskolās un darba tirgū. Kā Informācijas sistēmu menedžmenta augstskola (ISMA) vēlamies reaģēt uz raidījumā izskanējušajiem apgalvojumiem, kas bieži vien balstījās uz vispārinājumiem, kuri, manipulējot ar nepilnīgiem vai kontekstā neizvērtētiem datiem, var radīt sabiedrībā maldīgu priekšstatu par Latvijas augstākās izglītības eksporta nozīmi un potenciālu, tostarp tieši par ISMA darbu.
Šogad tikai 3., 6. un 9. klasēs vēl varēja īstenot mazākumtautību programmas. Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) mācību gada sešos mēnešos izvērtēja 72 izglītības iestādes, tostarp Ludzas novadā, un tikai trijās konstatēti atkārtoti būtiski trūkumi, bet 14 skolas nonākušas vērtētāju redzeslokā, jo to 9. klašu absolventiem, turpinot mācības profesionālajās skolās, radās problēmas nepietiekamo latviešu valodas zināšanu dēļ. Par šo un citām aktualitātēm lasiet šodienas laikrakstā.
Šī gada 12. aprīlī Satversmes aizsardzības birojam (SAB) aprit 30 gadu. 1995. gada pavasarī ar Saeimas lēmumu izveidotā iestāde zināmā mērā simbolizē Latvijas atdzimšanas stāstu. Deviņdesmito gadu sākumā Latvijas ārpolitikas un aizsardzības politikas galvenais mērķis bija tiešā (Krievijas armijas izvešana no Latvijas, kas noslēdzās 1998. gadā) un netiešā veidā atbrīvoties no padomju okupācijas sekām, lai Latvijas reintegrācija Rietumu valstu kopienā kļūtu par realitāti. Pretējā gadījumā, PSRS mantiniecei Krievijai atgūstoties no ekonomiskā un politiskā kraha, Latvijas drošība atkal būtu apdraudēta.
Pavērojot publiskajā telpā notiekošās diskusijas, šķiet, ka Latvijas sabiedrības būtisku daļu ir pārņēmusi kaut kāda totāla KOGNITĪVĀ DISONANSE. Šis psiholoģiskais fenomens vērojams tad, kad cilvēka uzskati vai uzvedība nesaskan ar viņa iekšējām vēlmēm vai ticībām.
Latvieši nav ne igauņi, kas aiztur krievu tankkuği, ne lietuvieši. Mums - ka tik kapeiciņa, santīmiņš, centiņš. Tikai bagāti kaut kā nepaliekam.
