Ministre Seile pilnībā attaisno valsts sekretāri, kurai tiesa par normatīvo aktu ignorēšanu uzlikusi soda naudu
PIETIEK24.03.2015.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Tas nav nekas īpašs, ja augstāko ierēdņa amatu ministrijā ieņem cilvēks, kuru tiesa personiski sodījusi par īpaši spītīgu normatīvo aktu ignorēšanu, nesniedzot prasītu informāciju, - šāds ir izglītības un zinātnes ministres Mārītes Seiles viedoklis. Ja tad, kad tiesa šo pārkāpumu konstatē un uzliek ministrijas valsts sekretārei naudas sodu, viņa šo sodu nomaksā, tas liecinot par valsts sekretāres "godaprātu" un "pieņemamu rīcību".
Pietiek jau informējis par administratīvās apgabaltiesas pagājušā gada 13. janvāra lēmumu saistībā ar bijušās ministrijas valsts sekretāres Kristīnes Jarinovskas un ministrijas tiesvedību. Šis nepārsūdzamais lēmums Sandai Liepiņai uzlika par pienākumu samaksāt tā saukto piespiedu naudu - 70 eiro.
Saskaņā ar ministres iepriekšējo skaidrojumu šis sods Liepiņai esot uzlikts kā privātpersonai, tāpēc ne uz ministri, ne uz ministriju tas neattiecoties. Taču Seile runāja nepatiesību: tiesas lēmums skaidri norāda, ka piespiedu nauda Liepiņai uzlikta tieši kā ministrijas augstākajai ierēdnei - administratīvajai vadītājai.
"Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretārei Sandai Liepiņai kā iestādes administratīvajai vadītājai (amatpersonai), kas ir atbildīga par iestādes darba organizēšanu, jāpiemēro procesuālā sankcija - piespiedu nauda, kas paredzēta Administratīvo pārkāpumu likuma (APL) 140.panta 3.punktā, 70 euro apmērā," teikts tiesas lēmumā, ko Pietiek jau publicējis.
Vienīgais, kas šo lietu padara atšķirīgu no daudzām citām, - lēmumā noteiktais, ka "atbilstoši APL 143.panta ceturtajai daļai amatpersonai uzlikto piespiedu naudu tā maksā no saviem personiskajiem līdzekļiem". Tas nozīmē, ka šajā retajā gadījumā par valsts iestādes pārkāpumu jāsamaksā nevis ar nodokļu maksātāju, bet gan ar konkrētās vainīgās amatpersonas personiskajiem līdzekļiem.
Šī piespiedu nauda Seiles vadītās ministrijas valsts sekretārei tika piespriesta, jo ministrija nebija pildījusi tiesas nolēmumu un iesniegusi tiesas prasīto informāciju. Teorētiski tiesa varēja Liepiņai uzlikt piespiedu naudu līdz pat 285 eiro apmērā, taču piesprieda tikai ceturto daļu no šīs summas.
Reizē ar piespiedu naudas uzlikšanu valsts sekretārei tiesa arī atkārtoti uzdeva ministrijai par pienākumu sniegt pieprasīto informāciju saistībā ar Jarinovskas un Izglītības un zinātnes ministrijas tiesvedību. Kā apgalvo ministrija, tagad informācija tiešām esot sniegta.
Izglītības un zinātnes ministre Mārīte Seile (attēlā) teicas nesaprotam - kas gan tur slikts, ja viņas vadītajā ministrijā augstāko ierēdņa amatu ieņem persona, kas sodīta par tiesas nolēmuma nepildīšanu. Lai gan ministre apgalvo, ka ministrijas valsts sekretāre Sanda Liepiņa sodu esot saņēmusi "kā privātpersona", Pietiek rīcībā esošais tiesas lēmums rāda - tā nav taisnība, viņa ar piespiedu naudu sodīta tieši par savu pienākumu nepildīšanu un tiesas nolēmuma ignorēšanu.
Sākotnēji ministres komentārs par šo situāciju bija - tur vispār neesot, ko komentēt, jo "sods tika uzlikts kā privātpersonai, un tas ir samaksāts. Prasītā informācija tiesai ir iesniegta," - šādu Seiles skaidrojumu pēc vairākkārtējas atgādināšanas par uzdotajiem jautājumiem Pietiek sniedza izglītības un zinātnes ministres pārstāve.
Savukārt tagad ministre pauž uzskatu, ka viss notikušais, pēc viņas domām, liecinot tikai un vienīgi par valsts sekretāres godprātību un pieņemamu rīcību, jo "tiesiskums un godaprāts nav vērtējami atrauti viens no otra".
"Ikvienai personai ir pienākums ar tās rīcibā esošām ziņām un zināšanām palīdzēt tiesai noskaidrot patiesību. Tiesa, šo vērtējot, ir izspriedusi lietu pēc būtibas, izvērtējusi S.Liepiņas atbildību. Savukārt S. Liepiņa, nemeklējot atrunas, lai no soda izvairītos, godprātīgi un samaksājot tiesas noteikto sodu, ir savu atbildību atzinusi. Nav pamata uzskatīt, ka atbildīgi izpildīts tiesas lēmums nav pieņemama rīcība valsts pārvaldes augstai amatpersonai," apgalvo Seile.
Seko mums 
Latvijas Televīzijas Redakcionālā padome šobrīd neizskata iespēju atcelt plānotās RUS.LSM Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates.
Ņemot vērā sabiedrībā aktualizēto diskusiju par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu krievu valodā, partiju apvienība Jaunā Vienotība uzsver, ka īpaši kopš Krievijas brutālā iebrukuma Ukrainā ar Latvijas medijiem ir jākumunicē Latvijas valsts oficiālajā – latviešu – valodā. Arī Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu laikā diskusijām medijos jābūt tikai valsts valodā, tādēļ politisko partiju apvienības Jaunā Vienotība pārstāvji nepiedalīsies priekšvēlēšanu debatēs un raidījumos, kas notiks krievu valodā.
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
