Iesaki rakstu: 
Prieks skatīties, ka mediji sāk pieķerties uzņēmumiem, kuri pelna miljonus, tai pašā laikā rupji pārkāpjot Darba likuma normas – protams, par labu sev un par sliktu darbiniekiem. Aprakstīšu pagājušā gada gadījumu, kas nonāca Valsts darba inspekcijas redzeslokā saistībā ar Pietiek jau vairākkārt pieminētā miljonāra Andra Ramoliņa uzņēmumu Stiga RM, kas nav nosaucams citādi kā par Darba likuma pārkāpšanas recidīvistu.
Šis atgadījums datējams ar pagājušā gada pavasari, kad Valsts darba inspekcija saņēma informāciju uzreiz par vairākiem Darba likuma pārkāpumiem, ko pieļāvuši šī mežu nozares uzņēmuma saimnieki.
Darba likuma 68. pants nepārprotami noteic, ka darbinieks, kurš veic virsstundu darbu vai darbu svētku dienā, saņem piemaksu ne mazāk kā 100% apmērā no viņam noteiktās stundas vai dienas algas likmes.
Darba likuma 169. panta ceturtā daļa tikpat skaidri noteic, ka samaksu par atvaļinājuma laiku un darba samaksu par līdz atvaļinājumam nostrādāto laiku izmaksā ne vēlāk kā vienu dienu pirms atvaļinājuma, prasību pārkāpums;
Visbeidzot, Darba likuma 71. pants noteic, ka, izmaksājot darba samaksu, darba devējs izsniedz darbiniekam darba samaksas aprēķinu, un, kā izrietēja no Valsts darba inspekcijas saņemtās informācijas, uzņēmums bija pamanījies reizē pārkāpt visas šīs prasības.
Taču vēl interesantāki bija pārbaudes rezultāti, - Valsts darba inspekcija, kas vispār ir pazīstama ar iejūtību pret noteiktu kategoriju uzņēmumiem, pamanījās šos pārkāpumus „nesaskatīt”, tā vietā gan... atrodot citus Darba likuma pantu pārkāpumus – ignorētu gan nosacījumu gan par to, ka darba līgumā noteikti jāuzrāda darba laiks (Stiga RM tādus „sīkumus” nebija ņēmusi vērā, gan par to, ka darba kārtības noteikumos jāparedz atvaļinājumu piešķiršanas vispārējā kārtība.
Papildus tam izrādījās, ka arī Ministru kabineta 2010. gada noteikumi Nr.749 “Apmācības kārtība darba aizsardzības jautājumos” miljonāru ģimenes uzņēmumam nav šķituši ievērošanas vērti.
Taču vēl zīmīgāki ir Valsts darba inspekcijas pārbaudes rezultāti sakarā ar saņemto informāciju: nekādu sodu miljonāra uzņēmums tā arī nesaņēma, un vienīgais, kas tika izdarīts, - „izdots rīkojums, kurā norādītie pārkāpumi ir novērsti”.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
