Mīkstpēdiņiem paskaidros, ka nav obligāti jābūt frontes pirmajā līnijā
Egils Līcītis, AS Latvijas Mediji17.07.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Latvijas aizsardzībā vējo jaunas vēsmas, vecie priekšstati pastumti malā, mērauklas mainījušās. Realitāte pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā paplašinājusies līdz atziņai, ka draudi mūsu mājām un sētām ir ļoti tieši un tuvi.
Ja jau nevaldāmie krievi dzīrušies Amerikai ņemt nost Aļasku, okupācijas karaspēks var iebrukt arī Latvijā, tādēļ nepieciešams daudz lielāks skaits vīru spēka gados un zaļoksnu jaunekļu ar pamatzināšanām, kā apieties ar ieročiem, lai sargātu dzimteni. Tiek atjaunots obligātais iesaukums, pagaidām nobēdzināts aiz termina “valsts aizsardzības dienests”, un vispārējai karaklausībai tiks padoti puisieši vecumā no 18 līdz 27 gadiem.
Daļā civilistu valsts militarizēšanās izsaukusi sašutuma vētru un negācijas, daudzi iešanu dienēt armijā uztvēruši gariem zobiem. Sarūkot uzticamu savas tautas dēlu, tēvzemes patriotu skaitam, tas bija gaidāms.
Jūtams, ka mūsu zelta jaunatne, centra skolu audzēkņi, ģimnāzisti, študentes nav tik dedzīgi un aizrautīgi cīņā par savu valsti, kādi kumeļu gados bija viņu tēvutēvi, un nealkst atkārtot Cēsu skolnieku un Studentu rotas varoņdarbus, nevēlas spodrināt leģionāru un latviešu strēlnieku nevīstošo kauju slavu.
Viņi lavās prom. Lai tas darbiņš paliek brašākiem zēniem – Rīgas nomales čaļiem, zilo ezeru zemes un mazpilsētu pāķiem, kuri gatavi vilkt aiz sevis kaut ozola vāli, lai aizstāvētu tēviju, un griezīs krūtis pretī krieviem vai prūšiem. “Kafejas latte” dzērēji, hipsteri tikmēr bēgs prom ar velosipēdu, nevis cīnīsies.
Reliģiozi un dievbijīgi jaunekļi, pacifisti devuši zvērestu neņemt rokā šaujamo un nedarīt pāri pat ne mušai. Memļaki, kas nejaudā noskriet 400 metru stadiona apli, tušņi, kas nevar pievilkties pie stieņa un piepumpēties, atspiežoties guļus, vairāk par trim reizēm, rešņi, kam grūti pieliekties, lai sasietu kurpju šņores, – datortaustiņu klabinātāju, plānā galdiņa urbēju ar salīkuša pīpeskāta ķermenisko komplekciju jau kopš tīņa gadiem mums ir, ka biezs.
Tā arī viņi atzīstas – esmu tizlenis, nožēlojams gnīda, deru tikai večiņu baidīšanai un lieciet mani mierā.
Pret obligāto dienestu protestē jaunā audze, kam galvās sadētas liberastijas oliņas, vegāni, vides draugi un dzīvnieciņu aizstāvji, kam “riebj nogalināt”. Karotāji nebūs mīkstumiņi pūpēži, kuri elementāri nespēs panest savu svaru, uzkabes smagumu, bruņuvesti un automātu. Tad vēl atskaitiet aprēķinātājus, kuriem rekrutēšana pārtrauks augstskolas gaitas, nostopēs keramiķa profesijas apgūšanu vai mazkustīga kantora darbinieka karjeru, tā vietā liekot strādāt ar lāpstu un piedāvājot iepazīties ar šauteni. Atskaitiet arī brunčumedniekus, kuri raduši ieņemt cita veida cietokšņus, nevis militāros nocietinājumus.
Kāpēc sabojāt runču laiku un skaisto jaunību – iesauciet pavecākus minčus, spriež šie donžuāni. Savu dēlu tīšuprāt briesmās nesūtīšu! – iespraudusi rokas sānos, kareivīgi raportēs māmiņa, kurai doma vien par šķiršanos no mīļumiņa uz apaļiem 11 mēnešiem uzdzen tirpas. Mazgāts rožūdenī, tīstīts vatē, dabīgi, memmesdēliņš dienesta grūtībās noberzīs kājas un uz kakla uzmetīsies augonis!
Puisītis armijā samācīsies lamuvārdus! Redz, kā salasās argumenti pret karadienestu un iesaukumam pakļautie, kā jāiet armijā, tā grasās – špudūks! – un krūmos iekšā! Nebrīnīsimies par padsmitgadniekiem ar mentālām problēmām, par kuriem pēc pavēstes saņemšanas lasīsim – vakar pulksten četros no rīta jauns cilvēks no Vanšu tilta ielēcis Daugavā!
Cik liels pēc šāda atbiruma savāksies latviešu – karotāju pulks? Tad režisoram Alvim Hermanim ir pamats dot “baisu diagnozi” un teikt par puvi sabiedrībā, ka Latviju apdzīvo tikai patērētāji, kuri vēlas parazitēt uz valsts rēķina, kuriem nav apjēgas nedz par nacionālo piederību, nedz par tēviju.
Bet nebūs tik traki. Mums ir daudz patriotisku, sportisku čaļu, kam nav problēmu ar fizisko un kuri izdzīvošanas skolā sit pušu jebkuru “boiskautu”. Mīkstpēdiņiem paskaidros, ka nav obligāti jābūt frontes pirmajā līnijā, kādam jābūvē tanku aizsprosti, jārok ierakumi, jāpalīdz evakuācijā un jāapsargā gūstekņi. Arī tam jāapmāca.
Tiem, kas ieplānojuši mierīgu eksistenci ēnā zem banānkoka, jāgatavojas, ka atradīs arī slēptuvē Āfrikā. Izraēlā tos, kas atsakās dienēt, ieslogot uz gadu cietumā. Latvijā atradīs humānākus piespiedu līdzekļus, sodot, kontrolējot, liedzot ar ierobežojumiem ieņemt amatus, studēt budžetā, atņemot pilsoņa pasi.
Kaut kā izveidosim savas dzimtenes gaisa, jūras un sauszemes vairogu – nacionālos bruņotos spēkus kā patriotisma skolu, kur pāraudzina nelojālos, kur audzina zēnus par vīriem un kur uzkačā briļļainu intelbeņķi par muskuļu kalnu!
Seko mums 
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
