Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

Mēs nepatīkam viens otram

Jurģis Liepnieks, Neatkarīgā
28.09.2023.
Komentāri (106)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Man nepatīk Rajevs un Puntulis, un Meņģelsone, un Kariņš, un Jaunā vienotība. Ai, ko tur – neviena no partijām man nepatīk, un politiķi man nepatīk.

Nemaz nepatīk. Un man ir aizdomas, ka es tāds neesmu gluži vienīgais. Es ar mokām katru reizi pirms vēlēšanām izmisīgi cenšos izdomāt, kura no partijām man nepatīk mazliet mazāk nekā citas. Labi vismaz, ka var svītrot tos kandidātus, tad tur es varu savu nepatiku kārtīgi izpaust.

Man nepatīk arī visādi pārgudri eksperti, kuri tikai gudri stāsta, ka viss ir nepareizi, bet paši neko nekad nav darījuši. Man nepatīk arī žurnālisti, patīk vienīgi, ja kārtīgi pārbrauc kādam ar ceļa rulli. O, jā, tas man patīk. Domburs kādreiz patika, viņš mācēja visus nolikt pie vietas, mācēja pateikt, ko domā par viņiem, bet tagad jau arī vairs nav tas. Nepatīk.

Man nepatīk arī visādas tur NVO ar savu pārspīlēto un kareivīgo taisnības izjūtu. Reizēm jau viņiem ir taisnība, bet vienalga aizdomīgi. Kurš vispār viņiem maksā? Man nepatīk latviešu uzņēmēji, jo man ir stipras aizdomas, ka godīgi jau viņi nez vai ir bagāti kļuvuši. Ja viņi nav bagāti, knapi savelk galus, tad man viņi patīk mazliet labāk, bet vispār nepatīk. Man nepatīk arī ierēdņi, viņi neko nejēdz, sēž tikai un saņem savas lielās algas.

Vispār jūs visi man nepatīkat. Es, protams, jums arī nepatīku. Mēs esam latvieši. Mēs nepatīkam viens otram. Par ļoti daudziem mēs vispār sen esam aizmirsuši, kāpēc tieši viņi mums nepatīk, bet ļoti labi atceramies, ka nepatīk.

Nē, nu labi, izņēmumi ir, protams, es saprotu, nevajag pārspīlēt, nevajag vispārināt. Man ir daži draugi, kuri man patīk. Savējie. Es viņiem arī patīku. Mēs viens par otru cieti. Tad, protams, vēl ir basketbolisti vai hokejisti tajā nedēļā, kad viņi kaut ko lielu uzvar. Bet tā jau tur arī pilns ar nepatīkamiem cilvēkiem, un kurš vispār to federāciju vada? Un kam tie klubi pieder? Un kas ir sponsori? Nekā jau laba tur nav, pilns ar visādiem nepatīkamiem cilvēkiem. Tā arī dzīvojam.

Viens no būtiskiem iemesliem, kāpēc jūs man nepatīkat, ir tas, ka es visu zinu labāk. Tas ir tik nogurdinoši, visu zināt par visiem labāk. Neviens jau neklausās. Paši domā, ka zina visu labāk. Idioti.

Zviedri, dāņi, somi, amerikāņi, francūži, pat igauņi - tie mums patīk, tie ir gudri un visu dara pareizi. Viņu uzņēmēji mums arī patīk, mēs labprāt pie viņiem strādājam, daudz labprātāk nekā pie latviešiem. Viņus mēs arī nečakarējam, ja esam kaut kādi ierēdņi, jo nu tie jau ārzemnieki. Mēs pat priecājamies, kad viņi nopērk kārtējo latviešu uzņēmumu. Tagad būs labāk. Būs vairāk kā ārzemēs, nevis kā Latvijā.

Krievi... nu par tiem viss skaidrs, tie mums jo īpaši nepatīk, vēl vairāk nekā latvieši, tie ir pirmajā vietā, tam ir skaidri iemesli, bet uzreiz otrajā vietā tad gan latvieši.

Ņemot vērā, ka mēs viens otram jau tā nepatīkam, nav brīnums, ka, jo tālāk dzīvojam, jo šķelšanās iemeslu un plaisu kļūst aizvien vairāk - kovids, vakcīnas, maskas, geji un tradicionālā ģimene, netradicionālā, mēs nelaižam garām nevienu iespēju. Tagad transpersonas, klimats, Stambulas konvencija, naktsmiers pilsētās, teju katru mēnesi parādās jaunas tēmas, kas var kalpot naida izvirdumiem, kāda kancelēšanai, izsmiešanai, noniecināšanai, pamācīšanai.

Un tās ir tikai ikdienas tēmas pa virsu dziļajam stabilajam riebumam pret progresīvajiem, konservatīvajiem, zaļajiem, zilajiem, labējiem, kreisajiem lembergistiem, zatleristiem, sorosītiem, naciķiem, paristiem, sociķiem, komuņagām un visādiem citādiem veciem perdeļiem un jauniem iznireļiem zaļknābjiem.

Pateicoties tehnoloģijām, ienīst kādu, kādus un visus ir kļuvis daudz vieglāk nekā agrāk, un mēs to mākam izmantot. Mazliet pirkstu veiklības, un es jau esmu atradis kādu neveiksmīgu izteikumu vai stulbību jebkurā pagātnē un - ha, saņem, mērgli. Lielākas cerības tev ir tikai tad, ja esi tāds nulle no nekurienes, vispār bez nekādas pagātnes, ja vispār nekas par tevi nav zināms, lai gan tad, protams, tev tiks pārmests pieredzes trūkums un tas, ka mēs par tevi neko nezinām. Bet nu labi, dosim tev iespēju līdz pirmajai mazākajai kļūdai.

Nacionālā mērogā šis savstarpējās nepatikas fenomens izpaužas totālā nespējā sadarboties un kopā strādāt. Nesenā Kariņa valdība tam brīnišķīgs piemērs. Ilgi runā, ar cik kājām galds vai ķeblītis stabilāks, līdz nepilna gada laikā noskaidro, ka sadarboties nav spējīgi vispār nemaz, lai cik daudz par galdniecības tēmām būtu uzzināts.

Tad mēģina it kā paplašināt koalīciju, bet vieni taču neies sadarboties ar tiem, bet citi atkal ar šitiem, un tajā partijā ir tas, bet tajā šitais, un man nez kāpēc šķiet, ka es pat jau zinu, kā veiksies ar sadarbību tiem, kas tomēr tad it kā piekrituši.

Es to zinu tāpēc, ka cilvēki, kas nepatīk viens otram, var sadarboties tikai tad, ja spēj par savu personīgo nepatiku aizmirst kāda augstāka mērķa vārdā, bet tādi brīnumi Latvijā vēl nav redzēti.

Sabiedriskie mediji ir vēl viens brīnišķīgs piemērs tam, kā mūsu nepatika vienam pret otru nosaka sabiedrisko dienaskārtību, publisko debašu kvalitāti un attiecīgi dzīves kvalitāti Latvijā. Labo un slikto, aicināmo un neaicināmo saraksti, atbalstāmie un neatbalstāmie, pat sfērās ārpus politikas savas mediju varas izmantošana un pakārtošana visšaurāko personisko simpātiju un antipātiju vadlīnijām. Vidē bez jebkādas kontroles un mediju kritikas tas viss ir kļuvis vienkārši par pašsaprotamu normu.

Bet tas vēl ir tikai tas, kas virspusē, paskatīsimies nedaudz dziļāk.

Mūsu politiskais process visos līmeņos apliecina augstāk aprakstīto realitāti. Mēs viens otram nepatīkam, mēs spējam sadarboties un labi justies tikai šaurā savējo lokā. Mūsu politiskās partijas ir tieši šādi šauri savējo loki, un tās Eiropas kontekstā pat īsti par partijām nevar nosaukt.

Daži skaitļi salīdzinājumam. Igaunijas valdošajā Reformu partijā ir 11 tūkstoši biedru, Centra partijā 10 tūkstoši, Konservatīvie ir 10 tūkstoši. Lietuvā: Tēvzemes savienība - 12 tūkstoši, sociāldemokrāti - 15 tūkstoši.

Īsāk sakot, gan Lietuvā, gan Igaunijā vienā lielākajā partijā ir vairāk biedru nekā visās kaut cik vērā ņemamās partijās Latvijā kopā. Lielākā partija pēc biedru skaita šobrīd Latvijā ir Vienotība ar 2166 biedriem.

Jaunākie dati par Latvijas politisko partiju biedru skaitu pieejami šeit.

Ar nevalstisko sektoru ir līdzīgs stāsts. Tajā ir iesaistīts mikroskopisks cilvēku skaits, un lielākā daļa nevalstisko organizāciju (industriju lobijus te neskaitīsim) ir dažu aktīvistu projekti vai fondu naudas apguves mehānismi atkal jau tikai tam, lai uzturētu dažus aktīvistus. (Es nesaku, ka viņus nevajag uzturēt vai ka ir slikti, ka viņi ir. Nē, tas ir labi. Slikti ir, ka tās ir šauras savējo kopiņas, kuras tāpat raksturo nepatika pret nepiederošajiem un nespēja sadarboties.)

Tam ir visdažādākās konsekvences. Ja mēs nespējam sadarboties tādos līmeņos kā biedrība, partija vai kvalitatīvu publisko debašu organizēšana, skaidrs, ka šāda spēja ne no kurienes nevar parādīties pēkšņi Saeimā vai valdībā. Nav brīnums, ka sabiedrībā neizzūd alkas pēc kāda super stipra līdera stingrās rokas, kurš tad varētu ieviest kārtību, nostādīt visus ierindā un piespiest strādāt saskanīgi kopīgam mērķim.

Paši mēs to nemākam. Un galvenie iemesli ir divi. Pirmais - mēs viens otram nepatīkam. Otrais - mēs nesaprotam, nevēlamies atzīt, pieņemt to, ka Latvijai būtu jābūt kaut kam augstākam par mūsu individuālo patiku vai nepatiku. Mums būtu jāspēj sadarboties vienam ar otru Latvijas interesēs, pat ja mēs obligāti nepatīkam viens otram. Kopīgajai lietai būtu jābūt svarīgākai. Nav svarīgi, vai tu man patīc - ja tu esi labākais kādam darbam, dari to, es tevi atbalstīšu. Nav svarīgi arī, vai es tev patīku - tam visam būtu jābūt pat ne otršķirīgi, bet vispār nenozīmīgi.

Mūsu sabiedriski politiskās dzīves reālā ikdienas prioritāte nav Latvija. Mūsu ikdienas prioritāte ir savas savstarpējās nepatikas un naida realizēšana. Attiecīgi - nemitīgas ķildas, kancelēšana, klusa savstarpēja sabotēšana, ieriebšana. Būsim atklāti, tas ir tas, ar ko mēs nodarbojamies. Nevis ar kopīgo interešu, nevis ar Latvijas interešu aizstāvēšanu, Latvijas celšanu, stiprināšanu un bagātināšanu. Vai to ir iespējams mainīt? Domāju, ka ir.

Novērtē šo rakstu:

8
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

Evika Siliņa ir ar pautiem, Jānis Citskovskis – žmogs, bet Krišjānis Kariņš – princese, kas neuzņemas atbildību

FotoĻembasts ap tā saucamajiem bijušā premjera Kariņa lidojumiem vēl tālu no atrisinājuma, lai gan nu jau nepārprotami ir redzama un saprotama šo notikumu gaita, būtība un galveno aktieru lomu sadalījums. Izrādes režisori ir no valdošās partijas, kas pēdējā pusgada laikā centās atrisināt otrā plāna samezglojumu – proti, kurš būs šajā skandālā malējais. Un, lai gan par tādu tagad ir sazīmēts bijušais Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis un vēl pāris ierēdņu, nav šaubu, ka, pateicoties ierosinātajam kriminālprocesam, viņam blakus nostāsies arī “Jaunās vienotības” politiķi.
Lasīt visu...

21

Vēstule Rinkēvičam par Latviešu valodas aģentūras reorganizāciju: ceram uz atklātu un laicīgu komunikāciju par nākotnē pieņemtiem lēmumiem, kuri ietekmēs latviešu valodas mācīšanu un mācīšanos visā pasaulē

FotoEiropas Latviešu apvienība ir iepazinusies ar lēmuma projektu “24-TA-1725 Par Valsts izglītības satura centra, Valsts izglītības attīstības aģentūras, Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras un Latviešu valodas aģentūras reorganizāciju.”
Lasīt visu...

21

Latviešu valodas aģentūras iekļaušana Čakšas aģentūru reorganizācijas plānā ir principiāli noraidāma

FotoLatvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķes, Izglītības biedrības padomes locekles Dr. habil. philol. Inas Druvietes atzinums par rīkojuma projektu “Par Valsts izglītības satura centra, Valsts izglītības attīstības aģentūras, Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras un Latviešu valodas aģentūras reorganizāciju”.
Lasīt visu...

21

PRET Latviešu valodas aģentūras likvidēšanu

FotoValoda ir veids, kurā tauta var paust savas dvēseles bagātību, pasaules izpratni un justies kā mājās savā zemē. Latviešu valoda ir bijusi nacionālās kustības pamatvērtība cauri gadsimtiem un ir viena no konstitucionālajām vērtībām, kas raksturo Latvijas valsts pastāvēšanas jēgu un mērķi.
Lasīt visu...

21

Kremlis nepamet cerību izmantot “tautiešus”: tiek plānots ar "tautiešu karti" virtuāli apvienot "krievu pasauli"

FotoŠā gada maijā kļuva zināms, ka Krievija veido “tautiešu elektronisko karti”, lai tādējādi censtos padarīt Krievijas “ārvalstīs dzīvojošo tautiešu” statusu par puslīdz juridisku kategoriju. Kara studiju institūta (Institute for the Study of War) vērtējumā šādas aktivitātes mērķis ir attaisnot Krievijas turpmāku agresiju, to uzdodot par ārvalstīs dzīvojošo tautiešu tiesību aizstāvības centieniem.
Lasīt visu...

12

Aicinājums Saeimai un Ministru kabinetam, īpaši "Jaunās vienotības" politiķiem atteikties no saviem valsts valodas politikas sagraušanas plāniem

Foto2024. gada 10. jūlijā Ministru kabineta tīmekļa vietnē ievietots tiesību akta projekts, kas paredz reorganizēt Latviešu valodas aģentūru, samazinot tās pārvaldes uzdevumus un lielāko daļu tās funkciju nododot citai valsts pārvaldes iestādei[1]. Uzskatām to par tuvredzību gan no zinātniskā, gan politiskā skatpunkta.
Lasīt visu...

21

Visi metas glābt grimstošo Citskovski, bet tas nesaprot pamesto glābšanas riņķi un kož rokā, kura viņu velk ārā no ūdens

FotoValdība un augstākā ierēdniecība kopīgiem spēkiem bija izdomājušas veidu, kādā paglābt no kriminālatbildības Valsts kancelejas direktoru Jāni Citskovski, taču tas no pamestā glābšanas riņķa ir atteicies, palīdzīgās rokas padošanu "juridiskajā jūrā" grimstošajam slīcējam nodēvējot par "pazemojošu".
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi