Mēs esam vīriešu paaudze, ko audzinājušas sievietes

Divi pasaules kari, revolūcijas, represijas, bēgļu gaitas un okupācijas uzspiesta degradācija ir novedušas pie latviešu vīriešu degradācijas. Kvalitatīvākie tika iznīcināti, bet deģenerāti tika subsidēti – alkoholisms bija varas instruments, lai uzturētu sabiedrību politiski neaktīvu un “vienlīdzīgu”, kā jau sociālismā pienākas.

Un, lai arī sievietes tiešām veica varoņdarbus, iznesot uz sevi visu rūpju smagumu par ģimeni, tas nenozīmē, ka dēliem ar to pietiek – tikai vīrietis var saprast citu vīrieti, tikai tēvs var saprast dēļu, dot viņam nepieciešamo paraugu un padomu.

Tagad šī paša sociālisma mantinieki ir tie, kas grib iznīcināt atlikušās tradicionālās ģimenes paliekas. Ģimenes, kurā nav ne varmācības, ne apspiešanas, bet gan divu dzimumu sadarbība un gādība par bērniem. Tradicionālā ģimene tiek demagoģiski vienādota ar šo PSRS degradēto ģimenes modeli, kurā vīrietis-tēvs ir degradēts par dēlu-alkoholiķi, bet “jaunu vīriešu paaudzi audzina sievietes”.

Viens no drošākajiem garantiem vīriešu nosliecei uz kriminalitāti ir tēva trūkums bērnībā. Arī meitām tas nes riskus tālākajā dzīvē. Bet tieši par šo aspektu nedzird ne satraukumus, ne risinājumu piedāvājumus. Tā vietā tiek vienkārši konstatēts, ka “vīrieši ir cūkas”, sievietēm labāk dzīvot vienām, bet dēliem… ko dēliem? Šeit parasti seko teksti par “dusmīgiem jauniem vīriešiem”, nenorādot to, kur tieši ir problēma – dusmās, jaunībā, būšanā par vīriešiem?

Jauni vīrieši ir civilizācijas dzinējspēks – tie ir dēkaiņi, atklājēji, izgudrotāji, kareivji. Viņu agresija ir vērsta virzienā, kas palīdz visai sabiedrībai plaukt un izdzīvot, jo neviena sabiedrība nepastāv izolācijā, bet allaž atrodas auksta vai karsta kara apstākļos ar citām sabiedrībām. Un dienā, kad mūsu feministes varbūt būs atbrīvojušās no visiem latviešu “toksiskajiem vīriešiem”, tad izrādīsies, ka austrumu vīrieši ar savu civilizācijas neatšķaidīto izpratni par sievietes vietu sabiedrībā nebūt nav nekādi nekaitīgi sojas lates dzērāji.

Lai vai kā, PSRS mantojums latviešu vīriešus kopumā ir atstājis bez tēva piemēra (pat bez kolektīvā tēva – K. Ulmanis padodas un tiek nogalināts, neatstājot paraugu vīrišķīgai pretestībai pret ārējo varmāku), kamēr neomarksisti viņus ir pasludinājuši viņus par liekiem. Bet tie, kas vēl cenšas veidot konstruktīvu dzīves virzienu – tie tiek izņirgti ar bildēm par alkoholiķiem kā “tradicionālu ģimeni”.

Jēkabpils šausmas tik tiešām ir vīriešu atbildība – bet ne tādā ziņā, kā to iztēlojas kreisie. Tā ir vīriešu atbildība, jo nabaga nogalinātajai sievietei tuvumā nebija neviena spēcīga un taisnīga vīrieša, kas viņu aizstāvētu, bet vienīgais, kas bija gatavs lietot vardarbību, bija deģenerāts, kurš vardarbību izmantoja pret sievieti.

Tradicionālās sabiedrībās tas ir tēvu-brāļu klans, kas aizstāv dzimtas sievietes, civilizētās sabiedrībās tās ir vīrišķīgas institūcijas, kurām ir dotas tiesības lietot vardarbību pret varmākām, lai aizstāvētu vājos – Latvijā nav nekā no tā. Ne tāpēc, ka mums trūktu institūciju vai likumu, bet tāpēc, ka trūkst vīrišķības, trūkst tēva parauga, trūkst pozitīvu paraugu vīrišķīgās agresijas izmantošanai konstruktīvā ceļā.

Ja kāds spētu dot ietvaru, kurā jauni vīrieši var iziet nepieciešamo iniciācijas ceļu un kļūt par vīriešiem, kas ir nevis nekaitīgi un bezjēdzīgi, bet bīstami un taisnīgi, tad no tā noteikti būs lielāka jēga nekā no visas moralizēšanas un vaimanāšanas, kas izskanējusi šajās dienās par “cūkām vīriešiem”.

Pārpublicēts no austsaule.lv

Novērtē šo rakstu: