Iesaki rakstu: 
Esam aizvadījuši kārtējos valsts svētkus, noklausījušies svētku uzrunas par to, cik pie varas esošie ir vareni, cik daudz viņi ir paveikuši valsts labā. Viņi savās runās pauda tādu patriotismu, ko nekādā veidā nav iespējams savienot ar pašu veiktajiem darbiem. Piemēram, Ministru prezidents Valdis Dombrovskis ceturtdien Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pasludināšanas gadadienai veltītas izstādes Latvijas sajūta atklāšanā teica: „Divdesmit divos atjaunotās Latvijas brīvvalsts gados ir paveikts daudz, tomēr daudz vēl ir jāpaveic.” Tā kā paveiktā uzskaitījums premjera runā nesekoja, tad nekas cits neatlika kā pašam to uzmeklēt, lai saprastu, ar ko tad mūsu varenie lepojās.
Ieskatījos LR Centrālās statistikas pārvaldes mājaslapā, lai izprastu, vai tiešām mums ir, ar ko lepoties, jo, kā zināms, vislielākie meli ir statistika un, iespējams, statistiski krīze ir beigusies un ir sākusies izaugsme. Šajā mājaslapā atradu atbildes uz daudziem saviem jautājumiem. Vai zinājāt, ka Latvijā ir 786 140 darba ņēmēji, no kuriem 723 279 saņem darba samaksu un no tiem 26,9% jeb 194 826 saņem minimālo algu vai mazāk?
30 741 strādājošais par savu darbu saņem ne vairāk par 50 latiem mēnesī, 42 428 strādājošie saņem no 50 līdz 100 latiem mēnesī, 121 657 strādājošo saņem no 100 līdz 200 latiem mēnesī - laikā, kad iztikas minimuma patēriņa grozs vienam iedzīvotājam (latos) ir 174,40 lati mēnesī. Vai tas nozīmē, ka pie mums ir legalizēta verdzība?
Tomēr vidējie statistikas rādītāji nav nemaz tik bēdīgi, jo 6,3% no visiem strādājošajiem saņem vairāk nekā 1000 latus mēnesī un vidējā alga valstī ir 500 latu mēnesī. Pat Latgalē vidējā alga ir 347 lati mēnesī.
Ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits Latvijā pēc tautas skaitīšanas rezultātiem ir 1 032 500.
Pensiju un valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmēju skaits 2011.gada beigās ir 605 tūkstoši cilvēku.
Vidējā vecuma pensija ir 178.18 lati mēnesī.
Vidējā invaliditātes pensija ir 119.84 lati mēnesī.
Vidējā pensijas apgādnieka zaudējuma gadījumā ir 93.62 lati mēnesī.
Vidējā izdienas pensija ir 195.29 lati mēnesī.
Neatradu datus par lielākajām un mazākajām, bet pieļauju, ka ir līdzīgi kā ar vidējo algu.
Tālāk ieskatījos Uzņēmumu reģistra mājas lapā, kur redzams, ka ik mēnesi aptuveni 100 iedzīvotāji piesaka savu fiziskās personas maksātnespēju. Ja 2010. gadā juridiskās personas maksātnespēju pieteica vidēji 200 juridiskās personas (darba devēji) mēnesī, pēdējos gados šis skaitlis samazinājies līdz 70, bet fizisko personu pieteikto maksātnespējas procesu skaits pieaug. Tikai 2012. gadā no Uzņēmumu reģistra ir izslēgti 97 411 uzņēmumi, aktīvi ir 207 033 uzņēmumi.
Ieskatījos zvērinātu tiesu izpildītāju mājas lapā, kur atskaitē par 2011.gadu redzams, ka 2011. gadā ir bijušas 610 974 piedziņas lietas, no kurām tikai 1 080 darba algas piedziņas lietas un 47 536 izpildu lietas par uzturlīdzekļu piedziņu bērnu uzturam.
2011.gadā tiesu izpildītāju lietvedībā ir bijušas 1 683 izpildu lietas par izlikšanu bez citas dzīves vietas ierādīšanas. Šajā atskaitē nav identificēti dati par ieguvēju ievešanu valdījumā, kur parādnieks tiek izlikts no dzīvojamām telpām bez tiesas sprieduma par izlikšanu.
Pēdējo desmit gadu laikā Latvijā likvidētas vairāk nekā 250 mācību iestādes. Turklāt daudzas bijušo skolu ēkas stāv neapsaimniekotas. Salīdzinājumam varam pieminēt, ka pirmās Latvijas brīvvalsts laikā no 334 jaunceltnēm trešdaļa ir skolas, tālāk seko slimnīcas, sanatorijas (Ķemeri), atpūtas nami.
Nav tā, ka meklēju tikai negatīvo, bet, ņemot vērā, ka valstī svarīgākie ir tās iedzīvotāji, tad valsti ar šādiem rādītājiem nevar dēvēt par veiksmīgi pārvaldītu.
Mums nav jāizdomā divritenis no jauna, jo mūsu valsts jau vienreiz to visu ir izgājusi. Viens no svarīgākajiem valdības sasniegumiem laika periodā no 1922. līdz 1937.gadam bija agrārā reforma, kura tika realizēta ātri un apņēmīgi. Latvijas laukos tajā laikā dzīvoja 60% iedzīvotāju, no kuriem vismaz 60% bija bezzemnieki. Agrārās reformas galvenais uzsvars bija valsts zemes fonda radīšana, kurā nonāca visa muižniekiem un lielsaimniekiem atsavinātā zeme, no kuras 52% palika valsts īpašumā, jo tā laika Latvijas valsts valdība uzskatīja, ka nacionālai valstij ir jāpieder lielākajai daļai zemes, tai skaitā, meži, ezeri un lauksaimniecībā neizmantojamā zeme.
Atsavināto zemi par simbolisku samaksu sadalīja aptuveni 145 tūkstošiem bezzemnieku un sīkzemnieku, kuriem vajadzēja apsolīt, ka paši izmantos piešķirto zemi. Brīvības cīņu dalībnieki maksāja pusi no noteiktās cenas, bet kara invalīdi zemes gabalus saņēma bez maksas. Šo reformu rezultātā jau 30. gadu sākumā valsts sevi apgādāja ar lauksaimniecības produktiem. Ja pirmās brīvvalsts laikā 228 592 bēgļu atgriezās dzimtenē, tad pēdējos gados brīvību atguvušo Latviju ir pametis krietni lielāks iedzīvotāju skaits, kas devušies piespiedu trimdā uz citām ES valstīm. Ulmaņlaikos notika arī dzelzceļa attīstība, tika izbūvētas jaunas dzelzceļa līnijas (Rīga-Rūjiena, Rīga-Ērgļi), kas šobrīd jau ir slēgtas. 1938.gadā 13.1% no valsts budžeta tika izlietots veselībai un labklājībai – laikā, kad Eiropā vidēji valsts izlietoja 9.3%.
1929.-1932.gads, pasaules ekonomiskās krīzes laiks bija lielākā saimnieciskā katastrofa miera laikā. Galvenā problēma, kas skāra Latvijas valsti, līdzīgi kā šodien bija parādu nasta, jo 1930.gadā (vēl pirms Latviju skāra ekonomiskā krīze) lauksaimnieki finanšu iestādēm bija parādā 277,3 miljonus latu. Daudzas saimniecības nonāca ūtrupē. Atšķirībā no šodienas valdības tā laika valdība, lai stabilizētu stāvokli valstī, pieņēma likumus un atvieglojumus par labu zemniekiem. Piemēram, lai nodokļu slogs neapgrūtinātu lauksaimniecību, 1929.gadā visi lauksaimnieki tika atbrīvoti no valsts ieņēmuma nodokļa. Krīzi Latvija pārvarēja bez milzīgiem satracinājumiem, un 1934.gadā jau sākās izeja no krīzes, kur būtiska loma bija K.Ulmaņa pieņemtajiem lēmumiem:
1) Valdība apturēja lauksaimnieku nekustamās mantas izūtrupēšanu.
2) 1935.gadā pieņēma likumu par Valts zemes bankas aizdevumu dzēšanu, kas palīdzēja 15 tūkstošiem saimniecību izkļūt no parādiem. Aizdevumiem samazināja procentus un pagarināja kredīta atmaksas laiku.
3) Likums par lauku būvniecību garantēja lētus būvmateriālus.
4) Pieņēma likumu par tautas izglītību, kas lika jauniešus audzināt „personiskā un sabiedriskā krietnībā, darba un tēvzemes mīlestībā un tautas un šķiru saprašanās garā”.
Ar šo es neaicinu meklēt otru Ulmani, bet aicinu valdību nebūt savas valsts kapračiem un pamācīties pašiem no savas valsts pieredzes un neuzticēties viltus ekspertiem, kuru padomi nes mūsu valstij tikai nelaimes.
Seko mums 
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
