Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Dāmas un kungi! Godātie Tautas partijas biedri! Oranžie! Šodien mēs esam pulcējušies kongresā, lai visi kopā izdarītu, iespējams, nozīmīgāko izšķiršanos ilgākā laika periodā. Šīsdienas lēmums ietekmēs ne vien Tautas partiju un katru no mums atsevišķi. Tas iezīmēs daudzu Latvijas novadu un pilsētu, un arī visas valsts turpmāko politisko attīstību.

Tādēļ es jūs uzrunāju ne tikai kā Tautas partijas biedrus. Es vēršos pie jums kā pie šīs valsts pilsoniski aktīvākās sabiedrības daļas.

Jo ne jau brīvdabas pasākumos un TV šovu zvaigžņu pavadībā pulcējas pa īstam pilsoniskā sabiedrība.

Demokrātiskā iekārtā cilvēki, kuri ir patiesi savos uzskatos, kuri ir gatavi ziedot savu laiku, savu labo vārdu, savas profesionālās zināšanas, tātad ir gatavi būvēt savu valsti, pulcējas politiskā partijā.

Tas ir pats godīgākais, pats caurspīdīgākais politiskās ietekmes instruments, kādu Rietumu pasaulē pazīst.

Tas nozīmē atklāti pateikt – mēs piederam šai partijai, mēs pārstāvam šīs idejas, mēs vēlamies darboties politikā, lai tās īstenotu.

Mēs, kas šodien šeit esam, mēs – Tautas partijas ļaudis, esam kopā gājuši šo ceļu.

Mēs atklāti esam bijuši oranži un atklāti lepni par to.

Bet, protams, ne tikai oranžā krāsa mūs vienoja un turēja kopā visus šos gadus.

Mēs nebijām saistīti ne asinsradniecības saitēm, ne zvērestiem baznīcā.

Ņemot vērā to, ka Tautas partija ir lielākā partija atjaunotās Latvijas vēsturē, mūsu cilvēki ir nākuši no visiem novadiem un no visām profesionālajām jomām.

Starp mums ir gan sirmas galvas, kuras atceras Otro pasaules karu, gan jaunieši, kuru atmiņās nav pat 4.maija Neatkarības deklarācijas jūsma.

Kas tad ir tā saistviela, kas mūs visus satur kopā?

Tas ir jautājums, kura atbildē slēpjas mūsu ilggadīgais spēks, un arī pareizā atbilde šodien kongresā izvirzītajām dilemmām.

Man, kā vienam no šīs partijas dibinātājiem, tās ir trīs lietas.

Pirmā ir tā, ar ko dzīvojam un ko jūtam.

Mēs mīlam šo valsti.

Mūsu mīlestība visu pirms ir atbildība.

Mīlam nevis kā jaunas meitenes, aiz oranžām brillēm neredzot sava mīļotā trūkumus, bet mīlam Latviju kā vienīgo vietu šajā pasaulē, kur varam dzīvot saskaņā ar savu latviskumu, savu valodu un savu kultūru. Un mīlam nevis apjūsmodami vai aizvainoti kritizēdami, bet mīlam darot – tik, cik katrā brīdī spējam, darot to, ko domājām un zinām par pareizu esam.

Otrā lieta ir šīs partijas ciešā kopība, vai drīzāk tās sajūtas un saiknes, kurām rit 14. gads.

Kopēja pieredze, it sevišķi kopīgi izcīnītas uzvaras un pārvarētie grūtumi, visvairāk vieno vienu cilvēku ar otru, vienu sabiedrības grupu ar citu.

Tieši tādēļ daudziem no šeit klātesošajiem partija ir kļuvusi gandrīz kā otra ģimene. Daudziem šeit aizsākās politiskās karjeras, veidojās dzīves un likteņi. Vairumam no mums oranžā krāsa ir kļuvusi par neatņemamu esības sastāvdaļu.

Visbeidzot, trešā mūs vienojošā lieta – un, manuprāt, pati būtiskākā – tā ir dziļa pārliecība, ka Latvijai kā valstij un katram tās cilvēkam ir nepieciešama labēji nacionāla, pragmatiska un saprātīga politika.

Tā politika, kuru mēs apņēmāmies nest un aizstāvēt, dibinot Tautas partiju. Būdami katrs atšķirīgi pēc spējām un uzskatiem, mēs vienojāmies ap labējas politikas idejām.

Mēs likām centrā brīvību – gan valsts, gan katra personisko – bet tikai tādu, kura pieprasa arī atbildību.

Mēs iestājāmies par privātīpašuma neaizskaramību. Par tiesībām katram iegūt tik daudz, cik viņa spējas un talanti ļauj.

Un par atbildību katram pret savu īpašumu, lai cik mazs vai liels tas nebūtu.

Mēs redzējām trīsbērnu ģimeni kā nacionālas valsts tradicionālas ģimenes ideālu, tādēļ visādi atbalstāmu un aizstāvamu.

Gan valsts pārvaldē, gan uzņēmējdarbībā, izglītībā un kultūrā mēs bijām nevis par kolektīvu viduvējību, bet individuālu izcilību.

Lai visi ir vienādi pēc iespējām, bet dažādi pēc spējām un personīgā ieguldījuma šo spēju izkopšanā.

Tās ir idejas, kuru dēļ mēs toreiz, tālajā 1998.gadā, dibinājām Tautas partiju.

Tātad atbildība par valsti, mūsu kopīgā pieredze strādājot šai valstij, un labējo ideju pārstāvniecība Latvijas politikā – šīs trīs lietas mūs vienoja cauri partijas pastāvēšanas gadiem. Šīs trīs lietas ir definējušas Tautas partiju.

Bet šodien tam visam pievienojies vēl viens apstāklis. Vēl viena realitāte, kuru mēs visi kopīgi dalām.

Tā apzīmīgo Tautas partiju un ikvienu no mums atsevišķi.

Tieši par to es gribu šodien ar jums runāt.

Tautas partija ir iestigusi un nav vairāk izkustināma – tā ir jaunā realitāte, kuras priekšā mēs šobrīd esam attapušies.

Un ne jau zemie reitingi – jūs visi zināt, ka mēs arī iepriekš esam pārdzīvojuši zemas popularitātes un sliktas slavas laikus.

Nē, tie vairs nav ne reitingi, ne kādu atsevišķu partijas biedru zemi vērtējumi.

Šobrīd situācija ir stipri tumšāka, varētu pat teikt: oranžā krāsa ir kļuvusi par jauno melno.

Lai arī kāds priekšlikums nāktu no mūsu partijas, lai kādas idejas paustu mūsu cilvēki – vienalga, vai Saeimas deputāts, pilsētas mērs, ierindas biedrs vai vienkāršs atbalstītājs – viņa teikto sadzird tā, it kā tas būtu vēstījums no apokaliptiska nezvēra.

Vienalga par kādu tematu mēs runātu – vai tas būtu budžets, sociālie jautājumi vai ārpolitika – visam mēs saņemam vienādu reakciju.

Bezargumentu noraidījumu.

Pūļa kategorijās domājošo vidū, tie ir pat bļāvieni un kliedzieni:

Dedzināt viņus! Apbērēt viņus! Noslaucīt viņus no zemes virsas, jo tad mēs dzīvosim laimīgi!

Līdz ar to cīņa vairs nav politiskajā laukā, kā tas ierasts Rietumu demokrātijās. Pašreizējā situācija nepieļauj mums iespēju runāt politiski vai idejiski. Mums vai nu arī jākļūst bezjēgas populistiem, nolaižoties līdz pašreiz valdošā politiskā teātra standartam, vai jāklusē pavisam.

Šobrīd Latvijā ir iestājies tāds laiks, kurā vairs nepastāv ideju sadursmes. Diskusijas pāraugušas tajā, ko citviet apzīmē ar jēdzienu “naida runa”.

Cīņa pret idejām pārvērtusies cīņā pret šo ideju autoriem un pārstāvjiem.

Sauksim lietas īstajos vārdos – tā ir atgriešanās pie totēmu stabiem un upurakmeņiem. Ļaudīm cenšas iestāstīt, ka tiem vajadzīgs tikai asiņains dedzināmais upuris, un kāda augstāka vara atkal liks saulei spīdēt un labībai krāties apcirkņos.

Un liela daļa ir gatava tam noticēt...

Civilizētu politiku netaisa ar bruģakmeņiem vai barbariskiem uguns rituāliem. Tā drīzāk jāuztver kā šaha spēle – tur vajadzīgs intelekts, vajadzīga atjautība un tālredzība. Tomēr pēdējo mēnešu laikā man ir sajūta – lai arī kādu gājienu mēs izdarītu, lai kādu atklātni mēģinātu veidot Tautas partija vai kāds no mūsu biedriem reģionos, mūsu pretinieks vienkārši noslauka visus kauliņus un sāk aizkautā balsī bļaut: “Oligarhi, oligarhi”.

Mēs varam sakārtot kauliņus un uzsākt spēli otrreiz, varam to darīt arī trešo un ceturto reizi.

Bet pienāk brīdis, kad jāuzdod jautājums – kā šādā situācijā rīkoties saprātīgam, pašcieņas pilnam cilvēkam?

Kā rīkoties nopietnai labējai, nacionāli konservatīvai partijai?

Tā arī ir mūsu šīsdienas lielā izšķiršanās.

Ikvienai labējai partijai šāda politiskā kultūra – vai pareizāk, politiskās kultūras neesamība – ir kritiska. Labējām, konservatīvām idejām vēsturiski nekad nav atradusies vieta pie nestabiliem vai revolucionāriem stāvokļiem.

Šāda politika ir patstāvīgi domājošo un attīstīto sabiedrību privilēģija. Jā, tā ir arī turīgo, saimniecisko, nacionāli lepno sabiedrību privilēģija.

Tādēļ Tautas partijas reitingi bija visaugstākie tajos brīžos, kad sabiedrība redzēja un juta labklājības pieaugumu. Kad mūsu mēri prasmīgu roku saimniekoja savos novados. Kad auga tempi un rādītāji, un mēs varējām pamatoti lepoties citu jauno Eiropas Savienības valstu starpā.

Bet, protams, labējas idejas un politika nav izdevīgas kreisajiem, liberāļiem un popkultūras politiķiem.

No viņu skatu punkta tajā ir par maz ārišķības un par daudz atbildības.

Tajā ir par daudz ziedošanās un par maz populisma.

Labējā politika nav izdevīga tiem, kuri vēlas visas tiesības un brīvības, bet neko no atbildības.

Tā nepatīk tiem, kas vēlas valsti pārvaldīt internetā klikšķinot virtuālas petīcijas, bet nenesot publiskā politiķa riskus un pienākumus.

Mūsu idejas nekad nav patikušas neprasmīgajiem vai vienkārši slinkajiem – jo viņiem nav izdevīgi, ja vērtē pēc talantiem un sniegumiem.

Mūsu oponenti dod priekšroku principam – labāk visiem maz, nevis vairāk tiem, kas vairāk spēj un vairāk iegulda.

Protams, Tautas partija kaitināja visus, kam nacionālās vērtības un kultūra nav nekas pašsaprotams, kuri ar sektantisku dedzību atdarina sliktākos liberālisma piemērus.

Vai arī pretējai galējībai – radikāļiem, kuri viens otru stutēdami, apmierina sava elektorāta zemākās dziņas.

Tāpat mēs vienmēr esam bijuši traucēklis ārvalstnieku padomdevēju kulta piekopējiem. Tas arī saprotams – tie ir cilvēki, kas labprātāk ēd no rietumnieku galda atbirām, nevis uzņemas atbildību par savu dzīvi un savu valsti paši.

Tie ir cilvēki, kas no savas valsts gaida zelta maisus, pretim gatavi salasīt labi ja pusmaišeli pērnās zāles.

Visbeidzot, pret Tautas partiju vajadzēja iestāties tiem, kuru galvenā politiskā ideja ir novirzīt visu atbildību kaut kur ārpusē. Tiem, kuri ir vai nu neprofesionāli vai arī nespējīgi atbildēt par sarežģīto valsts saimniecību. Bet kuri vienalga vēlas atrasties varas pozīcijās un televīzijas kameru spožumā.

Šiem spēkiem – mūsu idejiskajiem pretiniekiem ne tikai politikā, bet arī medijos un publiskajā telpā, pašreizējā situācija ir kā manna no debesīm.

Ar skaļu un saturiski tukšu akciju ir izdevies radīt situāciju, kurā vadošais politiskais spēks atkal var aiziet no atbildības.

Un atkal sausām kājām iebrist nākamajā valdībā.

Šis ir primitīvs, tomēr nenoliedzami iedarbīgs paņēmiens – atrast spilgtu, lai cik arī mītisku ienaidnieku, uz kuru norakstīt savas nu jau gadiem krātās nekompetences augļus. Un kuru atkal vainot savā neizdarībā – politiskajā un profesionālajā nespējā.

Lai vairs nebūtu vajadzības pēc programmām, risinājumiem, plāniem un idejām.

Lai būtu salmu lelle vārdā “Oligarhs” un vienīgā programma – šo lelli publiski sadedzināt.

Tāds acīmredzot ir pašreizējais politiskais pieprasījums un piedāvājums.

Jautājums ir – ko mums pasākt visā šajā haosā?

Vai mums šajā balagānā ir jāiesaistās?

Vai mums jāmēģina pārkliegt tingel–tangeļu troksnis, saucot no visa spēka: un tomēr mums IR saprātīgs politiskais piedāvājums!

Jā, mums tāds nešaubīgi ir. Bet nē, manuprāt, kliegt nav nekādas jēgas. Ar saprāta balsi mums neizdosies pārkliegt populistiski monotono dārdoņu.

Turklāt labēja, konservatīva politika nav piedāvājums, par kuru var pārliecināt, skaļi bļaujot no ielu stūriem. Tas ir izsvērtas sarunas piedāvājums, sēžot pie pragmatiski domājošu ļaužu galda. Šobrīd mums apkārt ir tikai tukši krēsli un salauzti galdi.

Ne jau tādēļ, ka nebūtu pieprasījuma pēc labējas politikas, pēc mūsu piedāvātajiem risinājumiem un lietpratības. Nē.

Bet tādēļ, ka Tautas partijas oranžā biedra karte sāk līdzināties gandrīz vai savulaik dzeltenajai Dāvida zvaigznei pie apģērba – tā slēdz durvis, tā aprauj sarunas, nemaz tās neiesākot.

Tāda ir realitāte, ar kuru ļoti daudzi no šeit zālē sēdošajiem ir saskārušies.

Tā ir kā cilpa, kas žņaudz šo partiju un aizšķērso ceļu tām idejām, kuru dēļ šī partija pastāv.

Šodien mums visiem šī cilpa ir jāmēģina pārcirst.

Mēs varējām arī nenonākt pie šādas ainas.

Protams, mēs kā partija un katrs atsevišķi esam darījuši daudz, mūsu pienesums šai valstij neliek kaunēties – tas ir acīmredzams: dažreiz mazs kā lauku skolas jumts, citreiz liels kā Gaismas pils.

Tomēr, skatoties patiesībai acīs, jāatzīst, ka iegūstot politisko varu, mēs ne vienmēr bijām konsekventi cīnītāji par labējām, konservatīvām idejām.

Mēs nenosargājām savu politiku tīru no kreisuma, no nepieļaujamiem kompromisiem, no zināma lētuma.

Mēs kļuvām vienkārši par varas partiju.

Atskatoties atpakaļ, ir redzams – Tautas partija saslima ar varu un sāka izrādīt ierastos šīs slimības simptomus: atkāpšanos no izvirzītajām idejām īstermiņa mērķu labā, lavierēšanu, izdabāšanu sabiedriskajam un mediju noskaņojumam, personisko ambīciju nepamatotu celšanu pār partiju un tās principiem.

Runājot īsi, mūsu panākumi ļāva mums kļūt lepniem, bet lepnums uz sevi, kā zināms, ir nāvīgs grēks.

Politiskajai organizācijai tas turklāt ir arī nepiedodams. Kad kopīgo idejisko pamatu pārmāc personiskās mirkļa iegribas un paštaisnums – tādi brīži ir kritiski jebkurai partijai.

Latvijas politikā tas gan nav nekas unikāls – līdzīgi varas priekšā savus pamatus zaudēja partija Latvijas ceļš, arī apvienība Saimnieks, nav šaubu – līdzīgu ceļu šobrīd braši iet Vienotība.

Ja partija, kas dibināta uz kādas politiskās idejas bāzes, nokļūst pie varas un pašu varu izbauda vairāk, nekā iespēju realizēt savas idejas – šāda partija agrāk vai vēlāk saduras ar milzīgām problēmām.

Kad Tautas partijā priekšroka tika dota varai, bet labējā, nacionāli konservatīvā politika skanēja vien fonā – tad uzdīga tā sēkla, kuras rūgtos augļus mēs ēdam šodien.

Nevis pēc aiziešanas no valdības, un nevis pēc iepriekšējo Saeimas vēlēšanu pieticīgā rezultāta.

Bet tieši tur – varas virsotnēs ap 2006.gadu – mēs pazaudējām atslēgu uz šīs partijas nākotni. Tāda bija tikai viena – turpināt veidot un attīstīt labēju, nacionāli konservatīvu partiju.

Šļūdonis – sabiedrības atbalsta zudums, sākās neizbēgami, sasniedza graujošu spēku un arī pēdējo gadu pūliņi labēju un saprātīgu ideju piedāvājumā pagaidām nav devuši augļus un vairojuši atbalstītāju skaitu.

Drīzāk ir noticis paradoksāls pretējs efekts.

Mūsu partija no labējās politikas nesēja ir pārvērtusies par traucēkli tiem cilvēkiem, kuri šīs idejas vēlas nest.

Daudzbērnu ģimene paliek bez atbalsta tādēļ, ka deputāti, kuri spēja budžetā atrast naudu māmiņu algām, ir no Tautas partijas. Mazpilsēta Latvijā paliek bez profesionāla mēra un viņa vietā nāk nekompetents ieliktenis tikai tādēļ, ka mērs bija tautpartejietis.

Vietējais uzņēmējs spiests pieteikt bankrotu un simts cilvēku paliek bez darba tikai tādēļ, ka par saprātīgu nodokļu politiku uzstāj Tautas partija, bet katra Tautas partijas iniciatīva tiek instinktīvi uztverta kā oligarhu sazvērestībās dzimis ļaunums.

Jauns, labi izglītots un labēji noskaņots cilvēks vēlas uzsākt politisko darbību savā valstī, bet viņam nav nekādu izredžu vēlēšanās tikai tādēļ, ka viņš pārstāv Tautas partiju.

Un šeit nu mums ir jāatgriežas pie jautājuma, kuru uzdevu sākumā.

Kādēļ mēs vispār esam šeit?

Vai partijas dēļ?

Vai savas biedra kartes dēļ?

Bet varbūt tās daudzbērnu ģimenes, tās Latvijas mazpilsētas, tā vietējā uzņēmēja un jaunā, talantīgā cilvēka dēļ?

Un, ja tā ir Tautas partija, kuras dēļ šie cilvēki vairs nespēj tikt sadzirdēti...

Ja tā ir Tautas partija, kuras vārds ir par iemeslu tam, ka labējās, nacionāli konservatīvās idejas mūsu valstī netiek uzklausītas...

Ja oranžās krāsas dēļ no Latvijas politikas tiek izslēgta visa labējā, pragmatiskā pārstāvniecība...

Tad mums, kā cilvēkiem, kurus vieno ticība un pārliecība labējām idejām, ar pilnu atbildību ir jādara viss, lai šīs idejas varētu turpināt dzīvot un izpausties.

Šeit iespējams tikai viens loģisks un likumsakarīgs solis.

Tas ir nepatīkams, daudziem tas būs ļoti sāpīgs – bet tas ir vienīgais patiešām atbildīgais un nesavtīgais.

Tikai tas ļaus iziet no šī strupceļa un nonākt jauna ceļa sākumā.

Tieši šo soli es šodien lūdzu jūs spert un atbalstīt vienbalsīgu Tautas partijas valdes lēmumu.

Es aicinu jūs šodien balsot par Tautas partijas darbības izbeigšanu.

Man to ir tikpat grūti teikt, cik daudziem no jums to dzirdēt.

Man ir tiešām žēl, ka tas jādara.

Ir grūti, ārkārtīgi grūti atteikties no visa tā, ko mēs tik daudzus gadus kopā esam būvējuši, tik daudz laika, darba un tik daudz no sevis pašiem ieguldījuši.

It sevišķi zinot, kā daudzi no jums – diskusijās pirms šī lēmuma – izteica gatavību stāvēt un turpināt cīnīties par šo partiju, neraugoties ne uz kādiem apstākļiem.

Bet es arī zinu, ka jūs, kas šodien šeit esat, nebūtu palikuši Tautas partijā, ja jūs patiešām neticētu labējas politikas idejām.

Ja jūs nedomātu, ka šīs idejas īstenot ir vislabākais veids, kā iestāties par šo valsti.

Tieši tādēļ jau mēs visi esam šeit.

Es ticu, ka idejas dzīvo savu dzīvi, bet organizācijas ir čaula, ko var nākties nomest.

Un es zinu, ka jūs kā pragmatiski domājoši, kā atbildīgi cilvēki pret sevi, pret citiem un pret savu valsti, es teikšu – kā īsti tautpartejieši, spēsiet pieņemt šo grūto, bet atbildīgo lēmumu.

Arī man pašam nebija viegli izšķirties.

Kad TP paplašinātā valde lēma par šī kongresa sasaukšanu un apsprieda trīs iespējas: piedalīties vēlēšanās, nepiedalīties tajās, bet turpināt partijas darbību vai arī slēgt partijas darbību pavisam – atbalstītāji atradās katram no šiem variantiem.

Tieši tādēļ visi trīs varianti ir šī kongresa diskusiju darba kārtībā.

Uzklausot valdes locekļu argumentus par labu katram no tiem, es pilnībā izpratu to motivāciju. Un es vienlīdz novērtēju to drosmi, un arī to apņemšanos, kas ļāva dažiem būt gataviem uzturēt TP par spīti visiem apstākļiem, bet citiem – būt gataviem no tās atteikties, ja to prasītu augstāki apsvērumi.

Tieši šie augstākie apsvērumi tad ļāva man izdarīt izvēli, kurai šodien aicinu pievienoties arī katru no jums.

Tā personiski nav patīkamākā no minētajām trim.

Bet tā pavisam noteikti ir no partijas viedokļa racionālākā.

Un valstiski atbildīgākā.

Protams, šī nav pirmā reize, kad mums jāpieņem nepatīkami lēmumi, zinot, ka tie būs noderīgi valstij ilgtermiņā.

Tādēļ mums jāapzinās, ka arī šim lēmumam – un īpaši šim – līdzi nāks savs etiķa un žults trauks.

Mūsu nīdēji nelaidīs garām iespēju vēl vienu reizi izārdīties, vēl anonīmi klikšķinās taustiņus, vēl lidos lamas, būs gānīšanās.

Bet tieši tādēļ, ka tas daudz reižu jau piedzīvots, esmu pārliecināts – jūs spēsiet distancēties arī no šiem uzbrukumiem, jūs spēsiet pieņemt šo racionālo, pragmatisko lēmumu.

Turklāt neaizmirsīsim, ka ne jau Tautas partijas biedri būs vienīgie, kam partijas slēgšana radīs zināmas grūtības.

Tie būs arī visi tie cilvēki, kuru intereses mēs šajos gados pārstāvējām – labēji un nacionāli noskaņoti cilvēki, pragmatiski domājoši ļaudis, patstāvīgi spriestspējīgie, stabilitāti un ekonomisko augšupeju gaidošie,

un tie, kam Latvijas kultūra ir neapstrīdams šīs valsts pastāvēšanas stūrakmens.

Šo cilvēku intereses kādu laiku Latvijas politikā netiks pārstāvētas.

Visticamāk, viņiem šajās vēlēšanās nebūs par ko atdot savas balsis, nebūs kam uzticēt sevis pārstāvēšanu.

Un tomēr – tieši šis lēmums tālākā nākotnē dos iespēju kauliņiem sakrist, radot jaunu labēju politisko piedāvājumu.

Jo ir vairāk nekā skaidrs, ka pieprasījums pēc labējas politikas Latvijā ir. Tas būs vēl lielāks, kad norims nākamo vēlēšanu reibums un sabiedrība prasīs reālus risinājumus šīs valsts un tautas saglabāšanai.

Ar šo lēmumu mēs izņemam labējo politisko piedāvājumu no Tautas partijas iedragātā korpusa.

Mēs dodam labējai politikai iespēju sākt jaunu dzīvi vai precīzāk, mēs ļaujam tai turpināties.

Daudzu tūkstošu Latvijas cilvēku nākotnes vārdā.

Es domāju – labēja, pragmatiska un nacionāla politika turpināsies visos tajos dažādu nozaru profesionāļos, kuri vēlas un grib strādāt šajā valstī, jo tā ir viņu valsts.

Es domāju, tā turpināsies visos tajos jaunajos, labi izglītotajos cilvēkos, kuri nav mierā ar aklu sekošanu pašreizējam pūļa noskaņojumam, bet kas gatavi paši uzņemties domāšanu un darīšanu savā valstī.

Es domāju, tā turpināsies ģimenēs, kuras nevēlas redzēt savus bērnus aizbraucam viesstrādniekos, bet grib tos skolot uzņēmējos, politiķos, skolotājos, ārstos, inženieros, zemniekos un zinātniekos savai valstij. Ģimenēs, kuras grib dot izcilniekus Latvijai.

Visi šie cilvēki ir labējas, nacionāli pragmatiskas politikas spēks. Tā enerģija un pārliecība, ko esmu jutis no cilvēkiem gan Tautas partijā, gan ārpus tās, ļauj man domāt – šis spēks reiz atradīs jaunus risinājumus un formas, kā sevi izpaust.

Bet lai tas varētu notikt, mums ir jāatbrīvo ceļš.

Šajā ziņā mēs nedrīkstam būt savtīgi vai liekulīgi. Mums jābūt atbildīgiem.

Protams, ir lietas, ko nekad un neviens nespēj atņemt.

Tā ir mūsu visu kopīgā pieredze šajos gados, kas daudziem no mums ir un paliks spilgtākais mūsu dzīves laiks.

Tie ir mūsu ikgadējie sporta svētki un jaunatnes nometnes. Tās ir uzskatu un savstarpējās izpratnes saites, kurām vienoti mūsu partijas cilvēki, tie ir partijas klubi un organizācijas. Tās ir cilvēciskās attiecības, kuras pastāvēs neatkarīgi no partijas.

Pastāvēs tieši tādēļ, ka šīs attiecības veido kas daudz vairāk par partijas piederību. Jo gandarījuma ir bijis krietni vairāk par zaudējumu rūgtumu.

Un šodienas kongress dod vēl vienu iespēju pašcieņas pilnai un atbildīgai rīcībai.

Es gribu pateikt jums visiem paldies.

Gan par to, ka esat šeit, vēl vienu reizi apliecinot gatavību uzņemties pilnu atbildību partijas, un arī valsts priekšā.

Gan par to, ka devāt iespēju piedzīvot šo Tautas partijas laiku.

Tik tiešām – tā bija privilēģija būt kopā ar jums.

Paldies par mūsu saliedētību kā labos, tā grūtos laikos. Un pārliecību par labēju, nacionālu un pragmatisku politiku.

Atbalstot valdes priekšā celto lēmumu, mēs vēl vienu reizi apliecināsim, ka neesam šeit krēslu vai partijas dēļ.

Bet esam savas pārliecības dēļ.

Pirms vairāk kā 13 gadiem es jūs aicināju balsot par šīs partijas dibināšanu, lai Latvijas valstī varētu tikt pārstāvēta labēja politika. Mēs ticējām, ka šāda politika spēs Latviju darīt labāku, bagātāku un veiksmīgāku.

Ir noiets garš ceļš.

Un šodien mēs – TP valde – esam pārliecināti, ka pareizi ir balsot par Tautas partijas darbības izbeigšanu.

Jo mūsu mērķis joprojām paliek tas pats.

Tāpat kā mēs joprojām mīlam šo valsti.

* Runa Tautas partijas pēdējā kongresā

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Akadēmiskās sabiedrības atbaidošās tirādes

Foto2019.gada 17.augustā medijos bija lasāma informācija par t.s. akadēmiskās sabiedrības atklāto vēstuli premjerministram (vēstules tekstu publicēja šajā portālā). To parakstījuši augstskolu vadītāji, un vēstule pamatā ir vēlēšanās dot savu artavu LU pseidorektora Muižnieka mahināciju aizstāvēšanā. Taču reizē vēstule raksturo akadēmiskās sabiedrības drausmīgo stāvokli.
Lasīt visu...

12

Nacionālās apvienības vēstule premjeram par Sabiedrības integrācijas fonda darbības turpināšanas lietderību

FotoNacionālās apvienības “Visu Latvijai!” – “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” (turpmāk – VL-TB/LNNK) frakcija jau vairākus gadus ar bažām vēro Sabiedrības integrācijas fonda (turpmāk – SIF) darbību. Neizpratni par SIF kritērijiem nevalstisko organizāciju pieteikto projektu izvērtējumam nereti pauž arī pašas NVO – piemēram, Gruzijas latviešu biedrība detalizēti pamatotā lūgumā izvērtēt SIF rīcību.
Lasīt visu...

21

Akadēmiskā sabiedrība premjeram: atbalstot tiesiskās reformas, aicinām neiejaukties Latvijas Universitātē

FotoLatvijas augstākās izglītības un zinātnes institūcijas, atbalstot Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita izvirzīto stratēģisko mērķi – Latvijas augstskolu starptautiskās konkurētspējas stiprināšanu, nodrošinot Latvijas studentiem iespēju studēt augstākā līmenī pašu mājās, pievienojas viedoklim, ka ir nepieciešams izveidot jaunu sistēmu un likumu par augstskolu darbību. 
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 4. Atsacīšanās no cilvēka

FotoAtsacīšanās no cilvēka un postcilvēka rašanās nav vienas dienas projekts, kā parasti saucam jaunas parādības bez vēsturiskajām saknēm. Vienas dienas projekti rodas bez akumulācijas – attiecīgā jaunā fenomena elementu pakāpeniskas uzkrāšanās, savākšanās. 
Lasīt visu...

6

Vispirms kvēls komunists vai VDK aģents, pēc tam aktīvs tautfrontietis un Saeimas deputāts

FotoŠādu cilvēku Latvijā ir daudz, tikai par viņu okupācijas laika pagātni tiek klusēts. Aizliegts arī rakstīt par viņu okupācijas laika "varoņdarbiem". Ne internetā, ne masu medijos nav iespējams atrast neko par viņu līdzdalību cilvēku vajāšanās. Un ne jau tāpēc, ka viņi tajās nepiedalījās. Viņi piedalījās - tikai visu kategoriski noliedz, un masu mediji paklausīgi klusē.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Ģimenes medicīna laukos – papildspēkus gaidot, izdegusi un vientuļa

Pēdējā gada laikā arvien biežāk publiskā telpā dzirdam runas par akūtu mediķu trūkumu - te Stradiņos nav...

Foto

"Saskaņas" Nils nervozi pīpē Briselē: vara Rīgas domē slīd ārā no rokām

Rīgas mēra vēlēšanas ir izziņotas 19.augustā, un ir zināms, ka uz mēra amatu kandidē...

Foto

Cik ilgi līdz valsts apvērsumam Krievijā?

Pēdējās nedēļās masu medijus un sociālos tīklus pārpludina sirdi plosoši kadri no Maskavas, kuros redzams, kā maskās tērpti, bruņoti vīri...

Foto

Apspriežamie jautājumi

Biju nedaudz pārsteigts, kad saņēmu Saeimas ielūgumu piedalīties Baltijas ceļa gadadienai veltītā sarīkojumā. Patlaban celtniecības sezona rit pilnā sparā. Jābūt nopietnam iemeslam, lai ceļotu...

Foto

Preventīvais uzbrukums

Pēc tam, kad tapa zināms par Sergeja Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājumiem, Amerikas Savienotās Valstis aizliedza ASV uzņēmumiem pārdot Krievijai jebkuras tehnoloģijas, kuras...

Foto

Sociālā revolūcija, visatļautības eskalācija un tās rezonanse

Kriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā sods nedraud ne par ekonomiskajiem noziegumiem, ne par humanitātes noziegumiem.* Nesodamība stimulē visatļautību. Tas ir...

Foto

Muļķība

Jānis Miezītis grāmatā «Būt latvietim» jautā, vai muļķis var būt labs cilvēks, un pats atbild – nē. Muļķis neatšķir labu no slikta, derīgu no kaitīga,...

Foto

Ja mediji ir ceturtā vara, vai tiem nebūtu jāuzņemas arī vismaz ceturtā daļa atbildības?

Visi mēs esam dzirdējuši, cik ārkārtīgi nozīmīgu lomu demokrātiskā sabiedrībā ieņem mediji....

Foto

Valdības vasaras darbi

Parasti vasara ir atvaļinājumu laiks, kad visi atpūšas un priecājas par dzīvi. Atšķirībā no citiem gadiem šovasar politiķiem nesanāk īsti izbaudīt atvaļinājumu. Papildus...

Foto

„Izcilais LTV vadītājs” Belte septiņus mēnešus pēc atlaišanas nav bijis vajadzīgs nevienam darba devējam

Kad pagājušā gada beigās no amata tikai atlaists Latvijas Televīzijas vadītājs Ivars...

Foto

Vai patiesības sargsuns Eglītis no TV3 ir melnā PR stipendiāts?

Var jau būt, ka mūsu dienās kāds ir vēl tik naivs, ka tiešām tic – atsevišķi...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 3. Multikulturālisma un komunisma neiespējamība

Multikulturālismam un komunismam ir kopīgs liktenis – praktiskā neiespējamība. Ne multikulturālisms, ne komunisms nekad netiks praktiski realizēts. Abas koncepcijas...

Foto

Nākamgad aizliegs Zāļu tirgu?

Mīļie brāļi un māsas iekš Trimpus – šis mums var izrādīties nebūt ne tik retorisks jautājums. Paši zināt, kā tas ir: ēstgriba...

Foto

Manipulācijas

Emocijas ir loģikas ienaidnieks, emocijas liedz domāt loģiski un izdarīt saprātīgus secinājumus. Manipulācijas citam pret citu, vienai sabiedrības daļai ar citu sabiedrības daļu, viena uzņēmuma...

Foto

Pūļa gudrība, sabiedriskie mediji un valsts attīstība

2004. gada grāmatā “The Wisdom of Crowds” Džeimss Suroveckis (James Surowiecki) min virkni dažādu piemēru, kas rāda, ka sabiedrība kopumā...

Foto

Klusums Rīgas domē

Pēdējo nedēļu laikā maz dzirdams par iespējamām ārkārtas vēlēšanām Rīgas domē vai arī jauna mēra ievēlēšanu. Iespējams, Rīgas domē ievēlēto partiju deputāti ir devušies...

Foto

Vai Krišjānis Valdemārs un Krišjānis Barons latviešiem kā nācijai paredzēja 200 gadus?

To viņi rakstīja pirms 160 gadiem - 1859. gadā. Ņemot vērā šodienas valdības attieksmi...

Foto

Kas patiesībā notiek Latvijas Radio

Sabiedriskā medija žurnālistiem savā jomā jābūt vislabāk atalgotajiem valstī. Tas ir sapnis un mērķis, kuru jācenšas sasniegt un par kuru nekādu...