Iesaki rakstu: 
2016.gada 23.februārī, atsaucoties uz Rīgas domes Īpašuma departamenta (RD ĪD) izsludināto projektu konkursu, savācu minimāli nepieciešamos papīrus (kopā 4 lapas) un devos uz RD ĪD mītni R.Vāgnera ielā 5.
Tā kā līdz šim man nav bijis nekādu sakaru ar šo iestādi, griezos pie sekretāres 2.stāvā, teicu, kādā jautājumā, un rādīju savus papīrus. Sekretāre, kaut arī nebija lietas kursā, zināja teikt, ka parasti projektu pieteikumus iesniedzot aploksnē, un, tā kā man tādas nebija, piedāvāja un arī izsniedza man aploksni, kā arī lūdza doties uz 420.kabinetu, kur es varētu arī iesniegt savu projekta pieteikumu.
420.kabinetā cita sekretāre drošības labad ieteica man pakonsultēties ar vadītāju (arī no 420.kabineta), sazvanīja viņu un lūdza iet pie viņa. Pa to laiku vadītājs jau bija palūdzis ierasties vēl citu darbinieci, viņi abi mani sagaidīja, uzklausīja manus iemeslus pieteikties un pārbaudīja, vai ir visi izskatīšanai nepieciešamie papīri.
Rezultātā tika atzīts, ka it kā viss kārtībā, tomēr būtu labāk, ja es vēl pievienotu atsauksmi no Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) (mans īpašums nav kultūras piemineklis).
Tā kā sen nebiju apmeklējis valsts iestādes, biju patīkami pārsteigts par RD ĪD darbinieku atsaucību, ieinteresētību, laipnību utt. Pacilātā garastāvoklī devos uz VKPAI Pils ielā 20.
VKPAI stikla būra pieņemamajā telpā sēdēja jauna sekretāre, uzklausīja manu lūgumu izskatīt manas 4 lapas un, ja iespējams, pirms 11.marta sniegt man atbildi uz manu e-pastu. Viņa apstiprināja, ka sēde būs pirmdien un lai tik iesniedzot savus papīrus.
Sniedzu savas 4 lapas un pretī saņēmu gandrīz aizvainotu iebildi, ka dokumenti jāiesniedz vāciņos! Mēģināju pierunāt darbinieci, lai pieņem manus papīrus vienkārši saspraustus, lai pieņem ieliktus RD ĪD dabūtajā aploksnē. Mēģināju sarunāt kādus lietotus vāciņus. Šķiet, sekretāri ar savu uzbāzību jau biju nokaitinājis, jo atpakaļ saņēmu striktu: MĒS BEZ VĀCIŅIEM NEPIEŅEMAM!
Devos cauri Vecrīgai uz veikalu Globuss, nopirku vāciņus, veikalā manos papīros izknieba arī caurumus, lai varu tos ielikt vāciņos, un devos atpakaļ.
Dokumenti tika pieņemti. Secināju, ka RD Īpašuma departamenta darbinieki rūpējas par Rīgas ēku (arī privāto) stāvokli, bet pieminekļu aizsardzības inspekcija rūpējas par pensionāru veselību, liekot viņiem nedaudz pastaigāt.
P.S. Protams, mani neizbrīna tas, ka līdz šim brīdim (22.marts) neesmu saņēmis no VKPAI nekādu atbildi.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
