Mēs atsakāmies no savas valsts, atstājot to neliešu bariņa rokās
Dzintars Zaļūksnis21.07.2017.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Atbilstoši oficiālajiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2017. gada janvārī Latvijā dzīvoja 1 miljons 953 tūkstoši cilvēku. Protams, daudzi pamatoti iebildīs, ka šis skaitlis nav korekts, taču cita mums nav. Tomēr fakts ir tāds, ka arī oficiālā statistika atzīst: 2016. gadā Baltijas valstīs turpinājās masveida emigrācija.
2016. gada sākumā Latvijā dzīvoja 1 miljons 969 tūkstoši cilvēku. Tātad gada laikā Latvija ir zaudējusi 16 tūkstošus cilvēku. Bilance (vēlreiz uzsveru: runa ir par oficiālo bilanci!) ir vienkārša: 5821 cilvēku mūsu valsts ir zaudējusi dabisku procesu rezultātā – tāda ir starpība starp dzimušajiem un mirušajiem. Pārējie vairāk nekā 10 000 pērn no Latvijas ir vienkārši aizbraukuši.
Varbūt saprotot, ka pašreizējā politiskajā diskursā tas ir nenovēršams process, šī tautas izšķīšana vairs netiek uztverta pārāk emocionāli (drīzāk nepiedodami vēsi), tomēr joprojām no Latvijas ik dienu uz neatgriešanos aizbrauc vidēji 28 cilvēki. Kāds teiks, ka vairāk, bet tik mazai tautai arī oficiālie skaitļi ir baisi.
Daudzi eksperti uzskata, ka masveida emigrācija no Latvijas un Lietuvas pat neiekļaujas Centrālajā un Austrumeiropā notiekošajos procesos: tik nesaudzīga attieksme pret savas valsts ekonomisko stāvokli un politisko režīmu ir raksturīga tikai Lietuvas un Latvijas iedzīvotājiem.
Ja cilvēki tādos tempos un apmērā atsakās dzīvot pašu izveidotās valstīs, tad ir pilnīgi skaidrs, ka šo valstu pamatos kaut kas ir nogājis greizi. Ja 2008.-2009. gadā Latvijas un Lietuvas depopulāciju vēl varēja skaidrot ar krīzi, tad ar ko to var aizbildināt tagad? Valdošā koalīcija par šiem jautājumiem runāt izvairās.
Nepatīkamākais tas, ka par depopulācijas jautājumiem klusē arī pašpasludinātā nacionālā apvienība “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, kura pēdējos 10 gadus nemainīgi ir valdošajā koalīcijā, bet nav pakustinājusi ne ausi, lai kaut vai saprastu, kāpēc latvieši ir gatavi tik vieglprātīgi atteikties no savas valsts. Jau dzirdu iebildumus: bet mēs taču valsts simtgades svinēšanai esam piešķīruši 60 miljonus eiro! Jā, saka tie 28 cilvēki, kas šodien aizbrauca uz neatgriešanos.
Nekur citur pasaulē nekas tāds nav novērojams: miera un politiskās stabilitātes (!) apstākļos latvieši atsakās dzīvot pašu radītajā valstī. Lielākā daļa emigrantu neslēpj, ka viņi nevis brauc peļņā uz bagātajām un – būsim godīgi! – demokrātiskajām Eiropas valstīm, bet gan pārceļas uz turieni dzīvot. Kopā ar bērniem, kas iestājas mītnes zemes skolās un ātri pārņem tās valodu, pilnīgi izslēdzot iespēju par atgriešanos Latvijā arī tālākā nākotnē.
Kāds mans sens draugs, kas pārcēlies uz Angliju, pērnā gada nogalē nostalģijas dzīts atbrauca uz Latviju ar domu te palikt. Tagad viņš ir atgriezies Londonā, jo šeit ar visiem saviem augstskolas diplomiem un Lielbritānijā iegūtajiem sertifikātiem tā arī nespēja sameklēt darbu ar algu, kas ļautu viņam segt ikdienas tēriņus. Jā, kāda īpatnība: par strādāšanu ēnu sektorā viņš negribēja ne dzirdēt, jo uzskata, ka nodokļi jāmaksā. Toties bija gatavs krietni pazemināt labklājības līmeni. Nebija vajadzības.
Tīrais izmisums: pēdējo 10 gadu laikā emigrācijas rezultātā Latvija ir zaudējusi gandrīz pusi savu jauniešu, kuri bieži vien izvēlas būt bezdarbnieki, piemēram, Skandināvijā, nevis zemi atalgoti rūķi Tēvzemē. Tajā pašā laikā pat Ārvalstu investoru padome Latvijā (Foreign Investors' Council in Latvia, FICIL) atzīst, ka darbaspēks Latvijā, lai arī joprojām salīdzinoši lēts, strauji zaudē savu kvalitāti. Un tas ir loģiski: kāpēc gan būt kvalitatīvam par centiem, ja citur arī bez kvalitātes var saņemt cilvēka cienīgu atalgojumu?
Žēl savulaik sāpēs un asinīs izcīnītās Latvijas, no kuras paši atsakāmies, atstājot to neliešu bariņa rokās.
Pārpublicēts no infotop.lv
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
