Memoriāls genocīda noziegumu maskēšanai, kas atklāj mūsu gļēvo varturu būtību

Pārdaugavas monstrs ir propagandas triks. Pieminekļa celtniecība noritēja no 1979. līdz 1985. gadam. Tas ir laiks, kad PSRS karoja Afganistānā. Nodoms celt pieminekli radās, lai novērstu uzmanību no masu slepkavībām. Tas bija iekarošanas karš, kurā tika veikti genocīda noziegumi.

Par tiem atklāti runā Romas katoļu baznīcas priesteris Andrejs Mediņš. Karā viņš pašrocīgi īstenoja pret cilvēcību vērstus noziegumus, ar reaktīvo lādiņu zalvēm iznīcinot afgāņu ciemus, noslaukot tos no zemes virsmas ar visiem tur mītošiem civiliedzīvotājiem. https://www.apollo.lv/6535394/gaidiju-paveles-kurs-kvadratkilometrs-janoslauka-priesteris-medins-atklaj-afganistanas-kara-piedzivoto 

Pasaulē sākās protesti. Maskavas 1980. gada vasaras olimpisko spēļu boikots bija daļa no ASV uzsāktām darbībām, protestējot pret Padomju Savienības iebrukumu Afganistānā. No Latvijas PSR Afganistānas karā tika nelikumīgi iesaukti 3640 karavīru, no kuriem 62 gāja bojā, 177 guva dažādas pakāpes ievainojumus, bet viens pazuda bez vēsts. Afgāņu pusē gāja bojā apmēram miljons cilvēku, lielākā daļa no tiem civiliedzīvotāji. https://lv.wikipedia.org/wiki/Afganist%C4%81nas_kar%C5%A1_(1979%E2%80%941989)

Ideoloģiskais karš ar Rietumiem iegāja jaunā attīstības fāzē. Pēc Helsinku vienošanās 1975.g. bija iestājies mērens atkusnis. Viens no propagandas virzieniem pēc uzbrukuma Afganistānai bija “atgādināt” milzīgos nopelnus Eiropas “atbrīvošanā”. Tad nu okupanti nolēma novērst uzmanību no genocīda kara afgāņos, ar dažādām izpausmēm izceļot uzvaru pašu izraisītā genocīda karā Eiropā.

Uzcelt piemiņas ansambli Rīgā un citur austrumu blokā ar iedzīvotāju finansiālo līdzdalību bija nepārprotami nozīmīgs propagandas triks. Tā vēstījums bija - mēs atbrīvojām no fašistiem, - kaut arī paši nepārprotami nogalināja vairāk civiliedzīvotāju savā un citās zemēs.

Īss atskats lielākajā sazvērestībā pasaules vēsturē. PSRS kopā ar savu ciešo sabiedroto Vāciju pēc savstarpējas vienošanās 1939.g. uzsāka genocīdu Eiropā. PSRS piegādāja Vācijai kara materiālus - 800 bumbas tūkstošnieces (ražoja pie Ļeņingradas), izgatavoja “Junkersu” korpusus (pie Maskavas), leģējošos metālus (volframu, mangānu…), pārtiku, naftas produktus, apģērbus, apavus…-tūkstošiem tonnu. Kopā 100 000 000 000$ vērtībā.

Abi monstri ievilka pasauli genocīda neprātā, kurā likumsakarīgi pēc divu gadu ciešas sadarbības savstarpēji sakāvās, nīcinot un iesaistot tautas un valstis. Gan kopā, gan savstarpēji karojot, iznīcināja līdz 100 000 000 nelaimīgo.

Vienlaikus ar Afganistānas genocīdu kara norise iesāka nebijušu ideoloģisko zombēšanu. Propagandas karā iesaistās arī jaunais komunists Latvijas Televīzijas redaktors D. Ivāns. Viņam “uztic” rakstīt nekrologu Brežņevam. Cīņā (1982.g. 15.nov.) cita starpā ir rakstīts: ”Mēs, karu neredzējušie, neesam to aizmirsuši. Mēs esam iemācīti novērtēt vārdu MIERS…”

Tos melus viņš rakstīja laikā, kad no Afganistānas uz Latviju pienāca cinka zārki (krava 200). Tātad karš ir miers. Ar lielo burtu. Padomju Armija ir atbrīvotāju armija, kas cīnās par mieru.

Kas šodien iestājas par genocīda notikumu pieminekļa saglabāšanu? LR Ārlietu ministrija (09. 05. 2018): "Uzvaras piemineklis" (piemineklis "Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem") nav reģistrēts kā kultūrvēsturisks piemineklis, bet tas ir jāsaglabā saskaņā ar Vienošanos, kas noslēgta ar Krieviju 1994. gadā.”

Šīs Vienošanās VI sadaļā 13. pantā “Memoriālo būvju un masu apbedījumu vietu uzturēšana” ir teikts: “Saskaņā ar starptautisko praksi Latvijas puse nodrošina memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu Latvijas Republikas teritorijā, kā arī neliek šķēršļus mirušo militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu apglabāšanai un apbedīšanas rituālu veikšanai.”

Ne Vienošanās tekstā, ne pielikumā nav saraksta, kuras tieši memoriālās būves par tādām tiek uzskatītas, tomēr saskaņā ar 1969. gada Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 31. un 32. pantu līgumslēdzējas puses, lai izprastu Vienošanās teksta jēgu, tiesīgas izmantot jebkuras savstarpējas vienošanās un dokumentus, kurām abas puses piekrīt.

Tāda vienošanās ir noslēgta, proti, 2008.gada 17.jūlijā Saeimā pieņemts likums, kas apstiprina Rīgā 2008.gada 30.jūlijā parakstīto vienošanos LATVIJAS REPUBLIKAS VALDĪBAS UN KRIEVIJAS FEDERĀCIJAS VALDĪBAS VIENOŠANĀS PAR LATVIJAS APBEDĪJUMU STATUSU KRIEVIJAS FEDERĀCIJAS TERITORIJĀ UN KRIEVIJAS APBEDĪJUMU STATUSU LATVIJAS REPUBLIKAS TERITORIJĀ, kura 1. pantā definīcijās vienojas par terminu nozīmi:

“a) “Krievijas apbedījumi” – Krievijas (padomju) karavīru un civiliedzīvotāju, kas krituši vai miruši karu un represiju rezultātā, apbedījumu vietas, tai skaitā atsevišķi kapi un brāļu kapi, kapsētas vai kapsētu sektori, kā arī šajās vietās uzstādītie pieminekļi un memoriālās būves Latvijas Republikas teritorijā.” Analoģiski arī Krievijā.

No pieminētā izriet, ka Ārlietu ministrija maldina sabiedrību, ka 1994.g. Vienošanās attiecas uz pieminekli "Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem", jo saskaņā ar 1969. gada Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 31. un 32. pantu, gan Krievija, gan Latvija ir piekritušas, noslēdzot 2008.gada 30.jūlijā parakstīto vienošanos, vārdu „memoriāls” saistīt tikai ar karavīru un civiliedzīvotāju apbedījumiem.

Latvijas valsts drīkst šodien nolemt, vai tās galvaspilsētā atradīsies piemineklis Vācijas un PSRS genocīda noziegumiem, kurš radīts, lai maskētu noziegumus pret cilvēcību Afganistānā. Līdzīgs piemineklis tikko ir nojaukts Ļvovā, Plovdivā un citās vietās Austrumeiropā. Igaunijā Aļoša tika saistīts ar apbedījumiem, bet to pārcēla jau sen.

Ja kaut viens karavīrs Pārdaugavā būtu apbedīts, tad Krievija vārētu iebilst. Un tad vajadzētu jaunu vienošanos.

Šā propagandas pieminekļa apkārtnē tieši notika genocīda noziegumi pret mūsu valsti. Šeit 1949.25.03. sadzina izsūtāmos civiliedzīvotājus. Tā vieta ir piemērota piemineklim genocīda upuriem. Pašlaik tur atrodas slavinājums genocīda veicējiem! Par tā likteni izteikušies pilsoņi, parakstot petīciju un iesniedzot Saeimā.

Visi, kas nosoda genocīda noziegumu glorificēšanu gan atklātā, gan slēptā veidā, var apvienot kopējā sarakstā Kremļa kurmju, slēptu un atklātu neliešu un dažādu siles rukšu izteikumus par pretīgo figūru un ansambļa “māksliniecisko vērtību”, tā remontu vai kaut kādu paskaidrojumu plāksnīšu pievienošanu piemineklim.

Sākumam minēšu dažus: G. Gailītis (vienas no Latviešu biedrībām priekšnieks) murgo par māksliniecisko vērtību. Līdzīgi spriež ZA prezidents Spārītis. Nemaz nerunājot par krievu militārpersonu piesaisti Latvijai līguma parakstītāju, “nācijas tēvu” E. Levitu, kuram tur trūkstot vien kādas plāksnītes ar gaumīgu uzrakstu. Varbūt tur vajadzētu arī ietvert lepnu paziņojumu par viņa tēva nopelniem Latvijas okupācijā 1940.g. vai to drosmīgi noliegt.

Manuprāt, vislabākais risinājums gan būtu, ka šeit jūs varētu redzēt kādu vēstījumu par miskasti gan no ārienes, gan no iekšpuses (kā to demonstrēja LTV1 reportāžā no Genocīda pieminekļa pagrabiem). Saskaņas vadītā Rīgas dome ir pret nojaukšanas ideju. Mērs Nils Ušakovs kā galveno argumentu gan neuzsver festivāla atņemšanu krieviem, bet… Festivāls, kurā tiek dzerts un teiktas runas genocīda noziegumu slavinājumiem pie un uz pagraba miskastes, attēlo mūsu gļēvo varturu būtību.

Novērtē šo rakstu: