Melis Belēvičs oficiāli pieteicies kļūt par visu Latvijas uzņēmēju pārstāvi un aizstāvi

LTRK ir viena no vecākajām Latvijas nevalstiskajām organizācijām, tā ir brīvprātīga, politiski neitrāla biedrība, kurā apvienojušies visu Latvijas reģionu un tautsaimniecības nozaru mikro, mazie, vidējie un lielie uzņēmumi. Pēc biedru skaita LTRK ir lielākā uzņēmēju nevalstiskā organizācija, kura apvieno vairāk nekā 2000 biedrus, tajā skaitā uzņēmumus, nozaru asociācijas, pilsētu uzņēmēju klubus un citas uzņēmēju apvienības.

Ja izdotos Belēviča plāns 20. martā paredzētajās vēlēšanās kļūt par šīs organizācijas vadītāju, viņš atgūtu līdz ar ministra amatu zaudētās iespējas ietekmēt valstiskus lēmumus, tostarp tādus, kas skar viņa ģimenes farmācijas biznesu. Kā LTRK vadītājam viņam būtu iespēja pārstāvēt organizāciju valsts pārvaldes un pašvaldību iestādēs, citās institūcijās, kā arī starptautiskajos forumos, ārvalstu, nevaldību, starpvalstu un starptautiskajās ekonomiskajās un citās organizācijas.

„Skaudra mācība, kas atstās iespaidu uz visu dzīvi,” – tā 2016. gada 10. jūnijā, paziņojot par demisiju, žurnālistiem notikušo raksturoja Belēvičs. Taču šī nožēla nebija patiesa: jau pēc demisijas ministrs bija paklusām centies panākt, lai šis gadījums par „skaudru mācību” kļūtu tiem, kuri atļāvās publiskot ziņas par to, ko viņš pats dēvē par savu „personas veselības stāvokli”.

„Reizēm esmu lētticīgs un naivs, kas man liek uzkāpt uz grābekļiem. Radusies situācija man ir skaudra mācība, kas atstās iespaidu uz visu dzīvi,” – tā pēc tam, kad bija atklājusies patiesība par viņa meliem saistībā ar „neoficiālu” Latvijas Onkoloģijas centra apmeklējumu un nenozīmīgu medicīnisku manipulāciju veikšanu bez „parastajiem” pacientiem noteiktajām rindām un kvotām, paziņoja demisionējušais ministrs.

Taču Belēviča turpmākā rīcība lika šaubīties par to, ka viņš tiešām justu nožēlu par notikušo un izprastu savu nodarījumu. Tieši pretēji – izrādījās, ka veselības ministra un arī Saeimas deputāta statusu zaudējušais ekspolitiķis paslepus bija veicis darbības, lai iebiedētu potenciālos trauksmes cēlējus vai arī mēģinātu atriebties saviem atmaskotājiem.

Jau drīz pēc demisijas un atziņām par „skaudro mācību” bijušais politiķis bija vērsies ar iesniegumu tiesībsargāšanas iestādēs, apgalvojot, ka par viņu un viņam „pa blatu”, apejot „parastajiem cilvēkiem” paredzēto rindu, nogriezto „pumpu” esot publiskotas neizpaužamas ziņas, kas ir Krimināllikumā minēts noziedzīgs nodarījums.

Krimināllikuma pašreizējā redakcija nosaka, ka ir iespējams saukt pie atbildības par „neizpaužamu ziņu, kas nav valsts noslēpums, izpaušanu”, ja izpaudēja ir „persona, kas nav valsts amatpersona un kas saskaņā ar likumu ir atbildīga par ziņu glabāšanu”. Tas nozīmēja, ka Belēvičam nebija reālu iespēju panākt kriminālprocesa panākšanu pret žurnālistiem, kuri aprakstījuši viņa privāto vizīti Onkoloģijas centrā, taču šādā veidā viņš varēja vismaz mēģināt atriebties tiem informācijas avotiem – trauksmes cēlējiem, kas medijiem bija darījuši zināmus faktus par viņa „pumpas epopeju”.

Vēršanās policijā ar iesniegumiem un citās tiesībsargāšanas iestādēs gan arī ministra pilnvaru laikā ir bijusi Belēviča aizraušanās. Tā, piemēram, 2015. gada rudenī Valsts policijā tika izvērtēti vismaz trīs toreizējā veselības ministra iesniegumi, pēc kuru izskatīšanas tika atteikts sākt kriminālprocesus.

Tajos bija izteikta pārliecība, ka mediju publikācijas, kurās atspoguļots Belēviču ģimenes apjomīgais farmācijas tirdzniecības bizness, ģimenes galvas vēsturiskā saistība ar šo biznesu un vēlākie interešu konflikti, esot mērķtiecīgs nelabvēļu darbs, lai nepieļautu veselības ministra valstisko nodomu īstenošanu.

Novērtē šo rakstu: